Inta Zēgnere: Sen neesi redzēts "Klasikas" studijā, un domāju, ka mums daudzas lietas būs pārrunājamas. Jo sākusies jauna sezona, un arī tavā radošajā dzīvē sakrājies ļoti daudz jaunumu. Gandrīz vai varētu sacīt – tādi ražas svētki. Par albumiem jau zināms: Latvijas Radio koris ieskaņojis tavas dziesmas, arī saksofonu kvartets "Atomos" piedzīvojis savu iemūžinājumu diskā. Bet tas jau arī vēl nav viss. Tūlīt būs klāt "Baltā nakts", kur arī skanēs tava mūzika.
Andris Dzenītis: Jā, man jāpiekrīt, ka šis man patiešām ir ražas novākšanas laiks. Varētu likties, ka šobrīd darbojos ļoti, ļoti daudz, bet patiesībā tās vairāk ir jau paveiktas lietas, kas sakrājušās vienkopus tādā "zipfailā", un tad nu tagad tas viss būs un notiks. Tas attiecināms arī uz nākamā gada sākumu, kur būs dažas aizkavējušās lietas no stipri senas pagātnes, kas vienkārši vēl līdz šim nav notikušas. Tad nu beidzot arī kaut kas notiks!
"Baltā nakts" visupirms būs saistīta ar to, ko daru es pats un ko varu arī pats nedaudz ietekmēt. Tiem, kuri varbūt nezina – šad tad arī pats kaut ko uz skatuves padaru: tās ir dažādas elektroniskās lietas, kas man ir sens hobijs un drusciņ cita skaņu izpratnes puse, nekā klasiskā, akadēmiskā.
Piedalīšos minifestivālā "Space Textures", kas notiek katru gadu, un šogad tas būs Tallinas ielas kvartālā, kur man no pulksten astoņiem vakarā atvēlētas apmēram četrdesmit minūtes, lai izpaustos. Kas tas būs? Es vēl nezinu... Jo mans galvenais princips ir improvizācija un spontāni skaniski atradumi, kas bieži vien izrādās pārsteigums ne tikai klausītājiem un tiem, kurus šāda mūzika interesē, bet arī man pašam. (smejas)
"Woodpecker" projektā esat vairāki. Vai šis tev būs pirmais solo iznāciens?
Nebūt nē, jo īstenībā jau arī "Woodpecker" izauga no manis viena paša, un pamazām apauga ar vienu cilvēku, tad ar citu cilvēku, tad ar diviem cilvēkiem, un tad nu beigās mēs jau esam veseli četri.
Izskatās, ka "Baltajā naktī" tev būs jāņem palīgā velosipēds, jo arī Mārtiņa baznīcā ir paredzēts kaut kas no tavas daiļrades.
Mārtiņa baznīcā būs tāda kā skaniska vizuāla instalācija, kas ies "uz riņķi", un to varēs paspēt noskatīties no sešiem vakarā līdz pat diviem naktī. Šeit viena no norisēm ir videomākslinieku sadarbība ar komponistiem, šajā gadījumā – ar mani un Lindu Leimani. Manai mūzikai videoinstalāciju veidos Roberts Rubīns. Vēl neko neesmu redzējis, bet man tas bija iemesls atjaunot kādu savu ļoti, ļoti senu elektronisko darbu, kas bija viens no pirmajiem maniem elektroniskajiem darbiem.
To radīju 2002. gadā, vēl mācoties Lietuvas Mūzikas akadēmijā, un tolaik, ticiet vai nē, dolby surround, ar ko šodien sastopamies visos kinoteātros kā ar pašsaprotamu lietu, vēl bija reta parādība. Kinoteātros tas jau bija, bet ne mājās. Tolaik ar manu draugu, nu jau citā saulē mītošo Mārtiņu Tauriņu, pirmo reizi Latvijā modelējām šo dolby surround skaņu, radot skaņdarbu tieši šai apkārt esošajai skaņai.
Tie bija laikam septiņi skaļruņi, kuros skaņa pārvietojas telpā – varam to tīri fiziski izjust. Lietuvā, kā par nelaimi, šis darbs pēc pirmatskaņojuma pazuda tehniskas kļūmes dēļ. Par laimi, mājās biju saglabājis failus, un tā nu es tos šobrīd atjaunoju. Roberts izteica vēlmi, ka viņš gribētu pie šiem trokšņiem dzirdēt klāt arī kaut ko melodisku, un tad nu pievienoju fragmentus no dažiem pēdējā laikā rakstītajiem klavierskaņdarbiem. Iznāk drusciņ kontrasts starp 2002. gadu un 2023. gadu. Tāds tilts.
Tāda būs šī sestdiena. Bet tad paies nedēļa, un 14. septembrī tu atgriezīsies pie savas stihijas – simfoniskā orķestra, jo Liepājas Simfoniskais orķestris sāk savu sezonu, un tās atklāšanas koncertā dzirdēsim tavu darbu, kas saistīts ar Emīla Dārziņa pazudušo partitūru "Vientuļā priede". Tava opusa nosaukums ir "Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija". Ko tas īsti nozīmē? Cik zinu, no Dārziņa "Vientuļās priedes" saglabājušās tikai lauskas – angļu raga partija, varbūt vēl kaut kas. Kas tas būs, ko no tevis dzirdēsim Liepājā?
Šī laikam ir viena no neparastākajām avantūrām, kādu savā mūžā esmu uzņēmies… Bet
šī doma mani vajāja jau daudzus gadus – zināju, ka ir angļu raga partija, vēl kaut kādā grāmatā uzgāju fragmentu no klarnetes partijas, kas pastāv tikai konkrētajā fotogrāfijā. Man radās ķecerīga doma - vai tad tiešām tā var būt, ka nevarētu mēģināt uzminēt, ko Dārziņš tur ir domājis?!
Protams, no vienas partijas neko nevar uzminēt. Taču šad tad biju ar to saskāries. Ja nemaldos, kāds no latviešu zināmajiem džeza mūziķiem bija izmantojis šo angļu raga partiju kādā savā darbā – improvizācijā vai kompozīcijā. Jā, tā doma mani ilgi vajāja...
Un tad es painteresējos Rakstniecības un teātra muzejā - izrādījās, ka nav jau gluži tā, ka saglabājusies tikai angļu raga partija, uzradās arī klarnetes partija! Tātad bija jau angļu raga partija, pilna klarnetes partija un arī nepilna pirmās klarnetes partija. Pēc tam izrādījās, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā ir arī fagota partija! Tātad drusciņ jau kaut kādi instrumenti no dažādām grupām.
Tālākais process bija gandrīz vai ezotērisks – zināmā mērā nodarboties ar spiritisma seansu, sēžot pie galda un ar šķīvīti izsaucot Emīla Dārziņa garu. (smejas)
Jo tu jau nevari uzminēt! Mana vēlme bija pamēģināt to šķetināt kā rēbusu – ko Dārziņš būtu varējis domāt augšā un apakšā tiem instrumentiem? Kāda faktūra varētu būt? Sākumā, protams, nekādas cerības īpaši neloloju, bet kaut kā, sākot šķetināt, vismaz vienu otru posmu – jo dažas partijas tiešām ir pilnas – jutu, ka tiešām drusku skan pēc Dārziņa: klarnetes solo, apakšā stīgas. Trīs ceturtdaļu taktsmērs. Kaut kas līdzīgs "Melanholiskajam valsim" – kaut kāds pizzicato, fermātas, apstājas, pauzes. Kaut kas ļoti radniecīgs! Tas bija brīdis, kad man vēl nebija fagota partijas: biju uzrakstījis pirmo posmu pa savam: darbs sākās ļoti interesanti – vairākiem pūšaminstrumentiem ir tādi mazi trillerīši uz dažām notiņām. Kas tur ir apakšā? Es nezinu, neviens nezina! (smejas) Jo tas ir tāds blakus materiāls. Kad dabūju fagota partiju, sapratu, ka esmu pilnīgi visu salaidis grīstē, jo fagots taču ir bass, tātad harmonijas, kādas biju iedomājies, tur vienkārši nevar būt, tur bijis domāts kaut kas pilnīgi cits. Sāku visu no nulles...
Bet, runājot vēl par pašu sākumu, ir dažādas rakstiskas liecības, kur pats Dārziņš izsakās gan par šo darbu, gan kur viņš atspēko uzbrukumu par plaģiātismu, sacīdams – nu kas gan tur var būt līdzīgs Sibēliusam?! Ja nu vienīgi astoņbalsīgie vijoļu akordi skaņdarba sākumā. Tātad skaņdarbs sākas ar astoņbalsīgiem vijoļu akordiem! Mums ir šie trillerīši, un mēģinu saprast, kas tā ir par harmoniju – protams, es nezinu, vai tie bija tieši šie akordi. Visdrīzāk jau, ka nē.
Man būtu interesanti dzirdēt, ko Dārziņš teiktu par manām minēšanas spējām... Man liekas, kādās vietās viņš man ir pieskāries ar savu gara maliņu un pateicis: "Nu labi, šito es tev atklāšu!"
Un cik interesanti. Esmu beidzis Emīla Dārziņa mūzikas skolu un esmu beidzis Pāvula Jurjāna mūzikas skolu. Tā man vienmēr likusies tāda ķecerīga lieta, ka Pāvula Jurjāna mūzikas skola atrodas kāda puskilometra attālumā no Emīla Dārziņa mūzikas skolas… Parasti uz skolu gāju cauri Mārtiņa kapiem, līdz ar to praktiski katru dienu garām Emīla Dārziņa kapam, un tas man visu laiku nedeva mieru – ka vajadzētu tam visam pieķerties šādā veidā. Jutos garā saistīts ar to.
Bet tas, ko ir svarīgi pateikt, – tā ir falsifikācija...
Jo tik tiešām – tas jau nav Dārziņš, bet es mēģināju kaut ko uzminēt. Turklāt Dārziņa daļu uzrakstīju tikai līdz tai vietai, kur ir otrās klarnetes partija, kas ir tādā īsā versijā. Tālākais turpinājums ir mana kompozīcija, un tā ir pilnīgi kontrastējoša.
Ja varam to salīdzināt ar arhitektūru, tas ir kā divas blakus uzbūvētas mājas, no kurām viena ir vēsturiska ēka, un tai ar [kopīgu] sienu blakus ir mūsdienīga ēka.
Tā ka vienā brīdī darbs pārraujas un pāriet pilnīgi citā mūzikā. Tas ir mans veltījums Dārziņam.
Tu minēji par to ķecerīgumu: atgādināsim, ka tieši Pāvuls Jurjāns jau toreiz rakstīja Sibēliusam, kurš pauda, ka tas ir viņa "Tuonelas gulbja" plaģiāts.
Esmu pilnīgā pārliecībā, ka Sibēliuss Dārziņa darbu pat neapskatīja, jo, skatoties, kā uzbūvēta "Vientuļā priede", ir redzams, ka tur ir izteikts žanriskums, kamēr Sibēliusa darbs ir absolūti statisks, un tur vismaz šādā plāksnē nevar būt vispār nekādas līdzības.
Tomēr Sibēliuss teica, ka viņš pilnīgi redz, ka tajā ir tieša ietekme, ka tas ir plaģiāts. Rezultātā 1908. gadā presē sacēlās liela jezga, kuras rezultātā Dārziņš savu partitūru saplēsa. Bet ar "Vientuļo priedi" tavas radošās gaitas nebūt nebeidzas - jau 21. septembrī "Sinfonietta Rīga" atklās jauno sezonu, un koncertā gaidāms kāds tava darba pirmatskaņojums.
Nosacīts pirmatskaņojums, jo šis darbs, kura nosaukums ir "Elisium", ir pārlikums no mana pagājušogad tapušā Ceturtā stīgu kvarteta "Iekšpus. Elīzijs. Ārpus" lēnās daļas. Pētera Vaska fonda koncertā Mazajā Mežotnes pilī, kur kvartets pirmoreiz izskanēja, vairāki cilvēki nāca man klāt un teica, ka šis skanot pēc īsta stīgu orķestra darba – ka lēnajai daļai jābūt versijā stīgu orķestrim vai pat lielajam simfoniskajam orķestrim. Pats par to nebiju iedomājies, bet doma man patika. Šoziem to paveicu – pārliku šo daļu orķestrim, pavisam kameriskam. Elīzijs – tā ir tāda absolūta paradīzes, labsajūtas vieta jeb sajūta, pēc kuras vēlamies tiekties...
Un vēl mēs varētu palūkoties arī 23. septembra virzienā, jo tepat mūsu Latvijas Radio 1. studijā skanēs Trīs Knuta Skujenieka dzejoļi.
Jā, tāds neliels cikls, ko ļoti spontāni sanāca uzrakstīt pagājušās vasaras noslēgumā, kad dziedātāja Katrīna Paula Felsberga kopā ar savu ģimeni bija atbraukusi pie manis ciemos uz lauku mājām.
Mēs tā ļoti jauki pasēdējām, un tad Katrīna teica – klau, varbūt gribi man uzrakstīt kādu dziesmu, jo man drīz būs koncerti! Pirmajā brīdī teicu, ka visdrīzāk jau nē, jo tas ir pārāk drīz, un es tiešām biju atpūtas režīmā.
Bet kādā vakarā pašķirstīju tos folderīšus, kas manā datorā ir ar dažādu dzeju, ko savulaik esmu piefiksējis, ka tā būtu kādreiz komponējama, un pēkšņi atklāju, ka man ārkārtīgi patīk Knuts Skujenieks, kurš man īstenībā paticis vienmēr, bet nekad nebiju jutis, ka viņš skanētu. Viņa dzeju līdz tam biju jutis kā lasāmu, bet nekad – kā manā mūzikā dziedamu.
Un pēkšņi – veseli trīs Skujenieka dzejoļi, kurus redzu kā komponējamus!
Ātri nāca apskaidrība, kā šos dzejoļus iztēlojos, un tā nu tapa cikls "Trīs Knuta Skujenieka dzejoļi", kuri pērn tika pirmatskaņoti Rīgas Latviešu biedrības namā ar Agnesi Egliņu pie klavierēm. Tagad tāpat tie skanēs arī Radio studijā un tiks iemūžināti.
Runājot par sadarbību ar ārzemēm - vai padomā ir kādi starptautiski projekti?
Viens no notikumiem ir ļoti, ļoti, ļoti iekavējies un beidzot notiks – tā ir sadarbība ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu. Kovids visu nojauca: dažas dienas pirms plānotā koncerta, šķiet, 2021. gadā, Iveta saslima un pirmatskaņojums nenotika. Nākamgad martā tas beidzot notiks, turklāt īpatnējam sastāvam – klavierēm un ērģelēm -, spēlēs vācu pianists Herberts Šuhs un Iveta Apkalna, un koncerts notiks Elbas filharmonijā. Turpat, tikai desmit dienas ātrāk, ARD vokālais ansamblis dziedās manus ļoti sen rakstītos "Kamingsa madrigālus".
Divi koncerti Elbas filharmonijā mēneša laikā – tas ir diezgan priecīgs notikums! (smaida)
Tava stihija ir orķestris, un tu pats arī esi teicis, ka vislabprātāk tu rakstītu tikai orķestrim. Vai turpini domāt šajā virzienā?
Jā gan, turpinu, un
šobrīd finiša taisnē esmu iegājis ar savu Trešo simfoniju, kas šoreiz ir veltīta orķestrim "Sinfonietta Rīga". Pirmatskaņojums būs marta vidū. Tās nosaukums ir "Arkādija", kas arī būtībā ir paradīze zemes virsū.
Te runāju par Pāna dārzu, par kaut ko absolūti pasakainu un meditatīvi neiespējamu, kurā valda tikai brīnišķīgums un saulainums. Varbūt izklausās diezgan primitīvi, kā es to tagad stāstu, bet īstenībā šī mūzika man savā ziņā ir pašterapeitiska, jo visas četras vienotās daļas lielā mērā ir spektrāli gaišā noskaņā. Tādā saulainā spektrā.
Bet aktuāla ir arī Otrā simfonija: darbu, kas pirms pāris gadiem tika veltīts Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un tika vests uz Liepāju, Liepāja tagad vedīs uz Rīgu. Tagad tā izskanēs Rīgā, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā janvārī ar Liepājas Simfonisko orķestri. Pie reizes beidzot tiks finalizēts tāds daudzgadīgs projekts kā abu manu simfoniju ieskaņošana un izdošana skaņu ierakstā – divas simfonijas, cerams, beidzot būs ierakstītas gan vienā zālē, gan ar vienu diriģentu – Gunti Kuzmu.
