ĪSUMĀ:
- Gadalaiku tēma dabā un to atbalsis mūzikā.
- Studenta/skolotāja attiecības un Jāņa Petraškeviča īpašais kompozīcijas mācīšanas veids.
- Atskats uz aizvadītā gada nozīmīgākajiem radošajiem notikumiem.
Laiks, kad ir jādod
Inga Žilinska: Šis gads tikko sācies, un mūs pārsteigusi pamatīga ziema. Vai esi aukstumu mīlošs cilvēks, vai tomēr drīzāk vasaras "augs"?
Jānis Petraškevičs: Esmu laikam aukstuma mīļotājs – tādā ziņā, ka mani radošākie periodi parasti sakrīt ar rudeni un ziemu. Pēdējā laikā gan esmu iemīļojis arī pārējos gadalaikus, taču tad, kad biju jaunāks, tieši šie gadalaiki man ļoti izteikti bija paši mīļākie.
Kā tev šķiet, vai mūzikas valoda arī izriet no gadalaiku ritma?
Es laikam jūtos tā, ka
pelēkajā laikā un ziemā, kad tas pelēkums nav tik izteikts, bet ir vairāk balts, man dabai vai pasaulei jādod kaut kas no sevis, bet pavasaris un vasara kaut kādā ziņā ir pašpietiekamāki. Tad tā iekšējā sajūta, ka kaut kas ir jādod, un domājot par to, kā un kādā veidā – tas patiešām atsaucas uz pašu mūzikas valodu.
Man bijušas interesantas sarunas ar kolēģiem par šo tēmu. Man šķiet – tā kā mūzikā jābūt plaši pārstāvētām izjūtām un emocijām, jābūt gan gaismai, gan arī tumšākām stīgām, domāju, ka ziemā, tāpat rudenī, šos spektrus varam piedzīvot arī dabā un izjūtā par pasauli. Iespējams, ka tas sasaucas un saspēlējas ar manu pamatizjūtu par kompozīciju.
Par kompozīciju mēs noteikti vēl parunāsim, bet vispirms tevi no sirds vēlos apsveikt ar Latvijas Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Tieši tu šogad esi izvirzīts šai balvai kā Mūzikas akadēmijas mācībspēks un saņemsi to līdz ar diviem studentiem. Cik nozīmīgi tev vispār ir dažādi apbalvojumi, atzinības, uzvaras konkursos? Tavs lielais simfoniskais opuss, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā aizvadītajā gadā, tika nominēts Lielajai mūzikas balvai, tāpat vairāki tavi darbi pēdējā pusgada laikā tikuši godalgoti ārpus Latvijas. Cik svarīgas tev ir šādas atzinības?
Katrā ziņā es liekuļotu, ja teiktu, ka tam nav nozīmes. Tam pilnīgi noteikti ir nozīme.
Gan kolēģu, gan plašākas sabiedrības atzinība – tas ir kas tāds, kas ļauj sajust to, ka tas, ko tu garajās vienatnes stundās esi pārdomājis un izdarījis, kaut kādā veidā rezonē vēl ar kādu. Tā ka tam katrā ziņā ir nozīme.
Tajā pašā laikā allaž paturu prātā to, ko savā laikā minēja Kaija Sāriaho – ka komponista mērķis un uzdevums nevar būt plašākas sabiedrības apmierināšana vai gandarījuma sniegšana: kaut kādā ziņā komponistam ne nu gluži jāstāv tam pāri, bet viņa mērķiem kaut kādā ziņā jābūt autonomiem no tā, ka komponējot domāsi, kā tas publikai patiks vai nepatiks. Tā tas arī patiešām ir, ka brīdī, kad komponēju, par šīm lietām faktiski nedomāju. Bet tos brīžus, kad piefiksēju sevi domājot par šādām sajūtām, izmantoju kā sava veida atspēriena punktu meditācijai, lai sevī šo jautājumu sakārtotu un beigu beigās tomēr sajustos brīvs. Vēlreiz gribu atgriezties pie tā, ko minēju iepriekš: ka atzinība un novērtējums – tas ir ārkārtīgi patīkami.
Tas, par ko tu šobrīd runā, vairāk saistīts ar radošo darbu un komponēšanu. Taču Mūzikas akadēmija un LMT tevi apbalvo kā gada labāko mācībspēku. Cik gadu tu jau esi akadēmijā? Vai atceries laiku, kad sāki, un kas šajos gados mainījies?
Sāku pasen: pirmos studiju kursus akadēmijā sāku vadīt 2011. gadā. Tagad pagājuši jau vairāk nekā 12 gadi. Pašā sākumā pasniedzu mūzikas formu un biju vienkārši pieaicinātais docētājs, bet no 2017. gada esmu ievēlēts kā mācībspēks: pašā sākumā – lektors, tagad – docents, un noteikti ir atšķirības tajā, kā es pats sajūtu gan pašu pasniegšanas procesu, gan arī pats sevi tajā visā. Ar laiku nākusi klāt pieredze, un arī studiju kursi, ko šobrīd pasniedzu, ir tik dažādi, ka man pašam sevī nākas attīstīt ļoti dažādas šķautnes, lai katru no šīm lietām varētu izdarīt. Ja pārdomāju, kas bijis tik īpašs tieši pēdējā gada laikā, jāatzīmē, ka šogad bakalaura programmu beigs divi ārkārtīgi izcili jaunie komponisti – Aleksandrs Avramecs un Ernests Valts Circenis, kuri studē gan pie manis, gan arī pie Krista Auznieka un arī Rolanda Kronlaka.
Tas allaž ir tā, ka ar tik izciliem studentiem strādājot, tā ir tāda kā kolēģu sadarbība, jo es, absolūti neliekuļojot, varu teikt, ka mūsu kopīgajās stundās iemācos no viņiem tikpat daudz, cik viņi no manis.
Pedagoga darbs, kas atbrīvo radošumu
Tas arī bija mans nākamais jautājums: cik ļoti students ietekmē pedagogu un pedagogs – studentu? Un, ja mēs skatāmies atpakaļ, vai tu to varētu salīdzināt ar savām izjūtām mācību procesā un saviem pedagogiem, kuru vidū ir gan latviešu, gan ārvalstu komponisti, piemēram, Svens Dāvids Sandstrems?
Kopš strādāju kā pedagogs, jūtu, ka es pats kā komponists kaut kādā ziņā esmu atbrīvojies, jo redzu to, cik ļoti dažādi ir komponisti, cik katram ir atšķirīgas izejas pozīcijas un dažāda veida darba metodes, pieeja darbam.
Strādājot ar studentiem, kaut kādā ziņā pats esmu attīstījis lielāku elastīgumu: to redzu pats savā radošajā darbā – ja pa vienu ceļu man kaut kas lāgā nesanāk, esmu spējīgs izmēģināt citādāku ceļu, kaut kādā ziņā saredzu vairāk iespēju.
Un mans darba veids ar kompozīcijas studentiem pilnīgi noteikti nav tāds, ka es viņiem mācītu, kā pareizi jākomponē, vai ka man būtu sava ļoti skaidri izkristalizēta komponēšanas metode un tagad stāstu, ka jāraksta pēc tās. Es katrreiz ļoti uzmanīgi mēģinu ieklausīties un skatīties, kāds ir konkrētā cilvēka radošais temperaments, vai viņš vai viņa ir vairāk intuitīvi orientēti vai – tieši pretēji – ir ar ļoti izteiktu konceptuālu domāšanu.
Kaut kādā ziņā mūsu stundas attāli varētu salīdzināt ar terapijas seansiem – tādā ziņā, ka mans uzdevums vairāk ir uzklausīt un uzdot pareizus jautājumus. Kaut kādos brīžos mēģinu arī pats ar kādām atbildēm nākt klajā, bet vairāk tomēr ir tā, ka uzklausu.
Protams, to vieglāk darīt ar pieredzējušākiem studentiem, kas jau samērā skaidri zina, ko un kā viņi vēlas darīt, un mans uzdevums ir to piekoriģēt. Savādāka situācija ir tad, ja students kompozīcijā ir iesācējs, tad man patiešām jādod kaut kāda veida pamati, kaut kāda veida pamata izpratnes, pamata kategorijas – tad tas vairāk aiziet ar tādu pieeju. Bet, kā jau minēju, komponēšanas pasniegšana no manis paša prasa attīstīt ļoti dažādas pieejas, dažādas spējas.
Bagātīgi aizvadītais pērnais gads
Ja runājam par aizvadītā gada radošajiem notikumiem tavā dzīvē, gribētu izcelt tos trīs punktus, ko minējusi arī Mūzikas akadēmija. Maijā tu biji meistarklasēs Grieķijā, oktobrī bija tavas meistarklases un tavu darbu pirmatskaņojumi tepat Igaunijā, festivālā "Afekt", kam sekoja tava uzvara klavesīna un jaunās mūzikas festivālā/konkursā "Prix Annelie de Man" Amsterdamā. Šajā konkursā pirmo vietu ieguva tavs skaņdarbs "Neparalēles" klavesīnam un akordeonam. Lūgšu tavu komentāru par katru no šiem notikumiem. Visticamāk, Grieķijā tu nokļuvi, pateicoties draudzībai ar komponisti Gundegu Šmiti, kura tur jau vairākus gadus dzīvo un strādā, un pateicoties arī viņas dzīvesbiedram, Saloniku Universitātes profesoram Dimitrim Maronidim.
Patiesi, iespēja uz turieni aizbraukt radās, pateicoties Dimitra uzaicinājumam: mērķis bija nolasīt gan divas lekcijas, gan arī pasniegt kompozīcijas nodarbības. Tās bija tikai dažas dienas, taču tās aizritēja ārkārtīgi piesātināti.
Lekcijas bija par tavu mūziku?
Viena bija par manis paša mūziku, bet otra – balstīta uz maniem pētījumiem par Fausto Romitelli: piedāvāju par viņu sagatavotu videolekciju, pēc kuras sekoja diskusija par šo tēmu.
Taču man pašam laikam gada centrālais notikums bija festivāls Igaunijā, jo tāda lieta gadās ārkārtīgi reti – ka esi uzaicināts kā rezidējošs komponists, kur viena festivāla laikā tiek atskaņoti vairāki tavi darbi.
Man šajā gadījumā bija četri atskaņojumi un piedevām arī meistarklase, kā arī lekcija Igaunijas Mūzikas akadēmijā. Šis pasākums man bija ārkārtīgi īpašs... Kaut kādā ziņā jau biju to gaidījis, bet realitāte manas gaidas pārspēja, jo katrs no atskaņojumiem sagādāja milzīgu gandarījumu. Īpaši gribētu izcelt savu sadarbību ar ukraiņu ansambli "Ukho Ensemble Kyiv", ko vada itāļu diriģents Luidži Gadžero (Luigi Gaggero). Sadarbība ar viņu bija kaut kas absolūti unikāls, jo tā bija pirmā reize, kad patiešām saskāros ar to, ka diriģents jauno mūziku interpretē – ka viņš ne tikai mēģina pietuvoties komponista idejai un uzdod viņam jautājumus par to, kālab viņš iecerējis to vai to, bet viņam ir pašam sava koncepcija, kas nekādā veidā nedisonē ar manis kā komponista ideju, bet viņš spēj skaņdarbā ieraudzīt vēl vairāk nekā es pats... Darba process ar viņiem bija neliels – divas mēģinājumu dienas un beigās koncerts, bet tas bija tik ārkārtīgi intensīvi un tik ārkārtīgi piesātināti, ka man atmiņā tas ir kā milzīgs laika periods.
Viņi atskaņoja tavus "Kārtības rituālus"?
Jā. Iesākumā viņi to bija iecerējuši spēlēt bez diriģenta, jo šis darbs ir četriem instrumentiem, taču mūziķi izvēlējās to atskaņot diriģenta vadībā, un domāju, ka skaņdarbs no tā ļoti ieguva, jo tas ieguva diriģenta lasījumu: pretējā gadījumā tā būtu vairāk kameransambļa pieeja, kur nav tik izteikts pārraugošais spēks, kas visu itin kā satur kopā. Interesanti, ka viena Austrijas izdevniecība nupat klajā laidusi Luidži grāmatiņu, kur viņš apraksta savu diriģenta darbību – to, ar kādām metodēm viņš strādā ar partitūru, kādi ir tie dažādie aspekti un parametri, kurus viņš pielieto: viņam ir pat īpaša metodoloģija, kādā veidā viņš iepazīst skaņdarbu. Tagad mūs būtībā saista draudzība, un pieļauju, ka mēs atkal sadarbosimies jau pārskatāmā nākotnē. Tas bija patiešām kaut kas tāds, ko es īpaši gribētu izcelt.
Tu stāsti par interpretāciju, ko sajuti mūziķu skatījumā. Vai tu jūti arī atšķirību starp latviešu interpretiem un cittautu mūziķiem, skatot un iestudējot tavu mūziku? Jo, piemēram, tavs darbs "Neparalēles" klavesīnam un akordeonam, kurš tika godalgots konkursā Amsterdamā, tur tika iestudēts ar vietējiem mūziķiem, savukārt Latvijā to iestudējusi Ieva Saliete un Artūrs Noviks. Vai šīs atšķirības ir uzskatāmas?
Jau pats fakts, ka tavu skaņdarbu atskaņo dažādi interpreti, ir ekskluzīva situācija, jo mūsdienās jau ļoti raksturīgi ir tas, ka darbi izskan vienreiz, varbūt – pāris reižu. Šajā gadījumā patiešām bija tā, ka skaņdarbs piedzīvoja pirmatskaņojumu Rīgā pagājušā gada marta beigās Baltijas mūzikas dienās, tad Ieva un Artūrs to atskaņoja vēl vairākas reizes, tajā skaitā arī festivālā Polijā, un pēc tam decembrī tas pirmoreiz izskanēja jau citu mūziķu – Eres Lievonena un Marko Kāsla – sniegumā, un man bija ļoti interesanti salīdzināt abas interpretācijas. Ievas un Artūra interpretācija, manuprāt, kaut kādā ziņā bija afektīvāka, vairāk vērsta uz spilgtiem emocionāliem kontrastiem, līdz ar to skaņdarbs likās dramatiskāks, turpretī Holandē tas bija absolūti precīzs ritma un tamlīdzīgās lietās, taču mazāk emocionāls. Bet akceptēju katru no lasījumiem – katrs ir vērtīgs. Jā, tas ir brīnišķīgi, ja darbs var piedzīvot dažādus lasījumus.
Skatot tavu darbu sarakstu un domājot par to, ko laikmetīgās mūzikas komponisti izceļ, kam pievēršas un kam raksta, tu esi viens no tiem retajiem, kurš īpaši neaizraujas ar elektronisko mūziku – vairāk darbojies tieši ar akustiskajiem instrumentiem. Kas šajā akustikas pasaulē, kas ir daudz senāka nekā elektronika, tevi piesaista un uzrunā?
Kaut kādā ziņā atbilde varētu būt saistīta ar to, ka
pirms kādiem desmit, piecpadsmit gadiem man bija tāds periods, kad ļoti, ļoti lēni komponēju un tapa maz gatavu darbu. Brīdī, kad kaut kādā ziņā atvēros un skaņdarbi sāka veidoties straujāk, ļoti izbaudīju to, ka spēju būt ražīgs, spēju būt radošā plūdumā.
Kāpēc pamatā rakstu [akustiskajiem] instrumentiem? Man vienkārši ir sajūta, ka tā ir mana pamatvaloda, un man ir vēlme ar tās palīdzību [kaut ko] pateikt vēl, vēl un vēl. Mana iekšējā prioritāte šobrīd vairāk vērsta nevis uz mēģinājumiem mainīt mediju vai sevi lauzt, bet drīzāk sev atļaut teikt vēl un vēl kaut ko ar to pašu instrumentāriju, ar ko esmu jau iesācis runāt. Tajā pašā laikā man šķiet – kaut kādā brīdī mani tas interesēs, bet to vienkārši vēlos sagaidīt, nevis kaut ko sev uzspiest, it kā mākslīgi sevi uz to vest un virzīt.
Tavi akustiskie instrumenti jau bieži vien arī skan kā elektroniskas skaņas! Tas nav gluži ierasts akustisko instrumentu lietojums. Tu meklē dažādus veidus, kā tie vēl var atsaukties tavai idejai.
Pilnīgi noteikti. Arī manā dabā ir tas, ka kaut kādā ziņā esmu konservatīvs, bet tajā pašā laikā – arī pilnīgi pretējs. Tā tas ir arī šeit: man patīk izmantot konservatīvu atskaites punktu, kas šajā gadījumā ir esošie instrumenti, bet ar tiem izdarīt kaut ko tādu, kas tiem nav tik tipisks.
