LIELAJĀ JUBILEJAS SARUNĀ:
- Par meistarklasēm, kurās Agnese Egliņa kā pasniedzēja pavadījusi beidzamās nedēļas.
- Par jauniešiem, kuriem ir jautājumi un ir viedoklis.
- Par Agneses Egliņas īpašo pedagoģisko instinktu, ko mūziķe formulē īsi – iedvesmot sajust mūzikas garšu, palīdzēt gūt skatuves pieredzi, ko nevar iemācīties klasē aiz slēgtām durvīm.
- Par Valensijas pilsētu Šaviju (Xabia), kur mūziķe jau kuro gadu vasarās, svīstamā karstumā, satiekas ar pūšaminstrumentālistiem no visas pasaules.
- Par pianistes lielo interesi par Latvijas komponistu daiļradi.
- Par pieredzi lapas lasīšanā.
- Par ideālo flīģeli.
- Par studijlaiku pieredzi pie dažādiem pedagogiem vienlaikus (ko teica Villeruša un ko teica Plakidis).
- Par gaidāmo atgriešanos Āfrikā.
- Par grilētiem artišokiem Valensijā un vēl daudz ko citu.
Orests Silabriedis: Tikko esi aizvadījusi krietnu laiku intensīvā darbā ar jaunajiem mūziķiem. Vispirms tavs skats uz Siguldas meistarkursiem: vai tie laika gaitā mainās?
Anese Egliņa: Bieži vien tos mēs, mūziķi, saucam nevis par Siguldas, bet par Ogres nometni. Jo arī Ēriks Ešenvalds man sacīja, ka viņam gribas teikt – Ogres nometne. Jo tā ir daudzu mūziķu jaunība un pirmā asociācija tieši ar šiem svētkiem – ar šo nometni, kad pati tajos iesaistījos vēl kā dalībniece. Tur klātienē iepazinos ar Pēteri Plakidi, ar daudziem mūziķiem.
Šī nometne ir tāda formāli neformāla – tā ir tā skaistā piedeva tam visam, jo ir sarunas, mēs varam dzīvot kopā, kopā brokastojam, vakariņojam un pusdienojam. Līdz ar to tās sarunas nav tik formālas kā akadēmijas telpās: šeit ir tāda kopā dzīvošana nedēļas laikā.
Un šobrīd, esot jau pedagoģei, man arī gribas būt vienkārši kopā ar audzēkņiem. Būt kopā mūzikā. Šoreiz atkal biju kamermūzikas pasniedzēja, un biju ļoti laimīga, ka pieteicās tik daudz ansambļu. Tik daudz jauniešu gribēja spēlēt kopā!
Tie bija jau gatavi ansambļi, vai arī tie dzima uz vietas?
Tie dzima uz vietas!
Un iedomājies: ir duets, kurā daugavpilietis Siguldā satiekas ar liepājnieci un spēlē Plakida "Ēnu dejas". Tā bija īpašā pievienotā vērtība!
Jo bieži vien jaunieši atbrauc ar gataviem skaņdarbiem, lai sniegumu uzlabotu. Bet te atnāk meitenes, kuras pa nakti ir sadraudzējušās un izdomājušas, ka grib spēlēt kopā. Un tad ir divi soprāni, čells, flauta, klavieres un vijoles.
Vienkārši kolosāls sastāvs!
Jā! Un viņas prasa: "Skolotāj, ko mēs varētu spēlēt?" (sirsnīgi smejas) Lai gan mana pieredze kamermūzikā ir pietiekoši ilga, tā uzreiz nepateiksi. (smejas) Bija gan daži Vivaldi aranžējumi tādam sastāvam un daudz kas cits. Vēlējos arī izmantot savus jaundarbus, kas rakstīti speciāli man: pavisam nesen mēs šeit, Latvijas Radio studijā, izpildījām Selgas Mences trio flautai, klarnetei un klavierēm, un šo mūziku jauniešiem arī iedevu – pie manis pēkšņi bija atnācis tieši tāds trio, kuri vēlējās kaut ko jaunu spēlēt... Es saku: "Jums ir mēnesi vecs jaundarbs!" Tā nu izskanēja Selgas Mences mūzika un vēl daudz kas cits. Vairāk koncentrējamies uz latviešu mūziku – gan Kalsona brīnišķīgie trio, tāpat Pēteris Plakidis. Tie bija neaizmirstami brīži, neaizmirstamas stundas.
Laiks ir salīdzinoši mainījies, jaunieši ir daudz atvērtāki, daudz runīgāki: manos laikos sēdējām, klausījāmies, ko teica skolotāja, izpildījām, un viss bija labi. (smejas) Tagad jaunieši, kad mēs to paspēlējam, saka – nē, mani šis skaņdarbs īpaši neuzrunā, vai varam kaut ko nomainīt? Ir diskusija. Un īstenībā tas ir ļoti forši!
Protams, arī tam jābūt ar mēru. Bet tā ir tā skaistākā pievienotā vērtība, kas nāk ar jauno paaudzi – ka viņi ir diezgan atvērti. Ja pajautā – ko tu domā par šo mūziku, ko tu redzi, ko tu jūti, ko tu dzirdi, saņem atbildes. Nav tā, ka ir klusums, un seko – "es nezinu"... Cilvēki domā, un tas ļoti uzrunā.
Tas ir patīkami. Bet daudz kur dzird runājam, ka ar mūzikas vēstures zināšanām ir tā, kā ir, un tas apvārsnis zināšanu jomā nav pietiekami plašs. Vai tu arī ko līdzīgu novēro?
Es novēroju to, ka
jauniešiem vairāk patīk spēlēt jauno mūziku. 20. gadsimta otro pusi, 21. gadsimta sākumu un mūsdienas. Jā, nu... Tiklīdz tu piemini Mocartu, Bēthovenu, Šūbertu, Šūmani, tad ir tā, kā ir.
Vai nu ir kaut kāda skolas pieredze...
... kas nesekmē šo kungu mūzikas atskaņošanu, smalki sakot?
Smalki sakot, varbūt. Varbūt uzreiz liekas, ka – ak, Dievs, tur būs tādi noteikumi, tur neko tādu nevarēs, un labāk tā jaunā mūzika, kurā visu var. Protams, tas ir saistīts arī ar sastāviem, jo bieži vien jau tiešām tā ir – atnāk tādi netradicionāli sastāvi, ne tikai čells, vijole, klavieres. Tāpēc jaunā mūzika ir ļoti saistoša. Piemēram, Pēterim Vaskam ir "Trīs skatieni", kas ir nerakstītam ansambļa sastāvam, tātad trīs mūziķiem, līdz ar to šeit atkal var uzreiz variēt – te var atnākt sitaminstrumentālists, tubists un...
... arfists!
Jā, un šādā sastāvā viņi var izpildīt šo mūziku. Tas arī ir ļoti saistoši.
Jauniešiem jaunā un modernā mūzika patīk; romantiskās un jūsmīgās noskaņas viņiem šķiet svešādas.
Tās lai paliek vecākiem cilvēkiem!
Jā, tās lai paliek cilvēkiem pēc četrdesmit! (smejas) Nezinu.
Tas ir mans novērojums – ka izplosīties var modernajā, jaunajā mūzikā. Un ar ļoti lielu atvērtību viņi spēlē jauno komponistu – savu laikabiedru un draugu – mūziku.
Protams, ir visādi. Jaunais komponists jau arī domā – ko no flautas vēl var dabūt? Ne tikai skaistas skaņas, bet – kur var ierūkt, iešņākt un visādi citādi. Un jaunieši ir gatavi visu to darīt.
Tu pati sev esi definējusi, kāpēc tevī uzplaukusi tik liela interese par latviešu komponistu mūziku? Kā šis asns ir aizmeties?
Laikam jau latvietība tomēr dara savu! (smejas)
Nu, ne visiem – kā redzam.
Saistoši bijis tas, ka piedzīvoti diezgan daudzi pirmatskaņojumi, līdz ar to jūties piederīgs visai lielajai kustībai. Tas, ka tiek radīta jauna mūzika un mēs to varam pirmo reizi atskaņot – tas ir īpašs brīdis, ka skaņdarbs paliek vēsturei. Un ja vēl dzirdi, ka arī citi kolēģi to izpilda, saproti, ka tas nav bijis tikai tāds vienreizējs pasākums – ka tu esi bijis viens no katalizatoriem, lai radītu ko jaunu un paliekošu. Tā lielā interese, protams, ir saistīta tieši ar personālijām – gan ar Pēteri Plakidi, gan [Romualdu] Kalsona kungu, ar kuru reizēm sazvanāmies, tāpat arī Paula Dambja kungs. Tas vienmēr ir ļoti īpaši, kad komponists pienāk, parunājas. To skaisto pērļu ir tik daudz... Īpaši mani saista vokālā mūzika. Teksti. Izvēlētā dzeja. Protams, savulaik bijām spiesti runāt starp rindiņām – etā dzeja jau nav tikai par puķītēm… Ir arī citi zemteksti: klavierpartijā ir savas [zīmīgas] tonalitātes, mazi knifiņi. To saprot savējie. Citiem tā vienkārši ir skaista mūzika. Darbošanās ar to visu – tas ir vislielākais saistošais mirklis.
Par Jumurdas nometni dzirdam retāk.
Tā saistīta tieši ar Latviešu mūzikas svētkiem, kas ikkatru gadu notiek Madonā: šo svētku ietvaros ir nometne, kurā darbojas komponisti ar saviem mācekļiem, ir arī nometne jauniešiem. Šo nometni vada Mārtiņš Bergs – viņš ir tās mākslinieciskais vadītājs, un nu jau tā notikusi dažādās vietās – gan Madonā, gan pie Madonas, Kalsnavā, bet šobrīd jau vairākus gadus – Jumurdas muižā. Tā ir ļoti, ļoti skaista vieta! Tur jaunieši var būt pilnīgi brīvi no urbanizācijas, būt dabā. Tāds ir arī nometnes nosaukums – "Daba pilna mūzikas". Var spēlēt orķestrī, var spēlēt solo – man konkrēti ir pianisti, un spēlējam mēs gan četrrocīgi, gan solo. Vairāk koncentrējamies tieši uz latviešu mūziku – mums ir Galā koncerts, ko veltām vecākiem. Vakaros ir gan diskotēkas, var izbraukt ar laivām, var spēlēt futbolu un daudz ko citu. Visu dienu esi nodarbināts un esi kopā ar citiem, kuriem arī ir interese par mūziku. Līdz ar to šeit ir gan sarunas par mūziku, kas jauniešiem varbūt interesē mazāk, bet pie reizes viņi spēlē savu instrumentu un muzicē arī ansambļos: šogad pasniedzēja bija vijolniece Magdalēna Geka, čelliste Anna Veselova, komponiste Žanete Spirka un sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš. Nometnē piedalās jaunieši no desmit līdz piecpadsmit gadu vecumam. Šajās meistarklasēs esmu iepazinusi ļoti daudzus brīnišķīgus pianistus, kuriem ceļš, varbūt kaut kādā ziņā pateicoties man, vedis arī uz Dārziņskolu.
Jo bieži vien ieraugu – tāds talants! Bet viņš mācās kādā no Latvijas mazajām mūzikas skolām. Un tad ir saruna gan ar pašu jauno talantu, gan viņa vecākiem – sak, vai nevēlies turpināt mūziku profesionāli? Jau vairāki jaunieši mācās Dārziņskolā, tāpat uz Mediņskolu iet.
Katru gadu saņemu brīnišķīgas vēstules – tādu kā atskaiti, kurā jaunieši man saka paldies par to, ka palīdzēju noticēt – ka viņi varētu mācīties tādā lielā un slavenā skolā kā Dārziņskola...
Tad tomēr ir tā starpība – mācies ārpus Rīgas vai Rīgā?
Jā un nē. Atkarīgs no skolotāja. Jo nāk arī tādi jaunieši, par kuriem zinu – ahā, viņi mācās pie tās un tās skolotājas, un tur tiešām viss ir kārtībā. Arī vide ārpus Rīgas ir brīnišķīga, lai tu varētu pavadīt savu bērnību ne tikai uz ielas, bet arī kartupeļu laukā un pie dabas. Ja tas iespējams un tev ir labs pedagogs, kurš ilgstoši palīdzējis noturēt līmeni – tas ir ļoti forši.
Tātad visu izšķir cilvēks.
Jā. Tieši tāpat bija man Liepājā – mācījos tur, bet tad devos uz Dārziņa mūzikas skolu. Ir svarīgi, ka ir cilvēki, kuri pasaka tev vai taviem vecākiem, ka vajadzētu paskatīties, vai var [savu talantu] attīstīt tālāk. Tas ir svarīgi – satikt šādus cilvēkus. Kaut kādā ziņā es šobrīd jūtos tieši šādi – kad sadzirdu kādu jaunieti, kuram noteikti vajadzētu vismaz pamēģināt. Gan jau tad pats sapratīs, kas no tā visa sanāks.
Pedagoģiskais instinkts – vai primāri tā ir vēlēšanās otram palīdzēt saprast ko tādu, ko pati esi jau sapratusi, vai tur ir vēl kāds aizmetnis?
Viens no maniem pedagoģiskajiem instinktiem laikam ir iedvesmot sajust mūzikas garšu. Nevis tā knīpstandzīgi meklēt kaut kādas blusiņas, bet vairāk tieši spēlēt.
Jo viena no labākajām pieredzēm, viens no profesionalitātes lielākajiem dzinējspēkiem ir skatuves pieredze. Tas, ka tu vari spēlēt koncertus, spēlēt priekšā klausītājiem – to nevar iemācīties klasē aiz aizslēgtām durvīm, lai arī cik tu labs nebūtu! Uzkāp uz skatuves dēļiem, un notiek brīnums – ar tevi pašu, ar publiku. Mūsdienās ļoti svarīgi ir arī tas, ka tu ātri apgūsti repertuāru, jo pats laiks ir ātrs un bieži vien nevari atļauties Dvoržāka kvintetu mācīties četrus mēnešus – mūsdienās tas vienkārši nav iespējams!
Vai repertuāra apguvi un lasīšanu no lapas var uztrenēt?
Noteikti! Es pati to esmu trenējusi. Bērnībā man tas šķita ļoti interesanti – bija daudz visādu hrestomātiju, es tām gāju cauri, spēlēju, man patika tā mūzika, un ikdienā tas bija pat saistošāk nekā spēlēt gammas vai ko citu. Vienkārši lasīt no lapas, iepazīstot mūziku arvien vairāk un vairāk.
Tātad tur nevajag dabas dotu talantu, tas vienkārši ir darbs?
Jā, tas ir darbs.
Bet pedagoģija... Arvien vairāk tā man iepatīkas. Tas ir baigi foršais process – ja ir tas klikšķis uz jauniešiem, tas ir kolosāli! Kā jau teicu, tas ir arī drusku mainījies – vairs nav tik sliktā nozīmē autoritatīvu pedagogu, no kuriem ir bail: tev ir slikti jau pāris dienu, pirms dodies pie viņa...
Bet tādi gadījumi ir dzirdēti.
Protams, bet es laikam pie tiem nepiederēšu. (smejas) Kad devos mācīties uz Šveici, pirmais, ko profesors man jautāja – kādi tev ir jautājumi? Pie sevis nodomāju – kādi vēl jautājumi, ņem, strādā ar mani! Man bija pāri divdesmit. Un tad, kad viņš to sāka atkārtot un atkārtot, domāju – jā, man tiešām ir jautājumi! Un tad saproti, ka ir lietas, kas tev ir skaidras, un lietas, par kurām gribi uzzināt vairāk. Un profesors ir tāpēc, lai to uzzinātu. Tas ir dialogs. (..)
Atceros divus lielos grandus – Pēteri Plakidi un Intu Villerušu. Ar vienu repertuāru gāju gan pie viena, gan pie otra. Aizeju pie Intas, un viņa tā uzšūmējas! (smejas) Un tad aizeju pie Plakida, un viņš man saka – ahā, biji pie Villerušas? Vai arī esmu visu izstudējusi – aizeju pie Intas un jau redzu pēc pirmajām taktīm: viņa mazliet iepleš acis un saka – pasaki godīgi, tu biji pie Pētera aizgājusi? (smejas)
Un tu jūti – jā, personības... (..)
Starp citu, tāda lieta kā roku pareizāka vai nepareizāka uzlikšana: tāda problēma ir arī mūsdienās?
Tas atkarīgs no pedagoga, un dažreiz viņu redzi arī audzēkņa kustībās. Tā man bija arī mazo bērnu nometnē – ka diviem, trim audzēkņiem rokas kustas vienādi. Un tad jau atšifrēju, ka viņi mācās pie viena un tā paša skolotāja. Pēc tam jau tas mainās. Redzam pianistus, kuri, piemēram, sēž augstu vai zemu. Ja atrodi savu varēšanu, tā ir tava priekšrocība.
No vijolniekiem šad un tad dzirdu – "man pārstādīja rokas". Ar pianistu arī tā var notikt?
Var, bet – kamēr tev skan tā, kā tu vēlies, tas nav nepieciešams.
Bet pianistiem ir cita lieta – mēs katru reizi pieejam pie cita instrumenta! Jauna koncertzāle, jauns instruments. Nesen biju Spānijā, tur 32 grādu karstums, sviedri…
Jātiek galā ar visiem apstākļiem, kas apkārt, plus jākoncentrējas – piemēram, jāspēlē Pulenka sekstets, tāpēc katru reizi tas viss ļoti atšķiras. Tā ka tā klavieru lieta – mums ar to jāsarod. Un nevis jāsaka – klavieres vainīgas, kas ir vieglākais ceļš, bet vienkārši ar tām jāsadraudzējas! Grigorijam Sokolovam mēģinājumi ir piecu, sešu stundu garumā pirms katra koncerta, kamēr viņš patiesi sadraudzējas ar instrumentu un vispār saprot, kas tām klavierēm ir iekšā.
Ja tu būtu miljonāre, kurš būtu tas vienīgais un īstais instruments, ar kuru tu brauktu turnejās?
Laikam būšu "Steinway" fane. Klavieres ar rēcošiem basiem, kā savulaik teica klavieru skaņotājs Valdis Eglītis. Nesen par to aizdomājos. Kādreiz taču bija tādi laiki, kad pianists uz koncertiem brauca ar savu instrumentu! Arī tagad ir daži izredzētie. Bet tas tomēr nav tik pašsaprotami.
Tu minēji Spāniju. Tas arī ir viens no taviem regulārajiem galamērķiem. Starp citu, sen neesmu dzirdējis, ka tu būtu bijusi Āfrikā.
Tā sanācis. Bija pandēmija, tad ģimenē ienāca jaunākā paaudze, un tagad mēs gaidām, kad dēliņš iemācīsies visus zvēriņus, žirafes un ziloņus, un tad viņus ieraudzīs dzīvajā. (smejas)
Bet mīlestība uz Āfriku nav pārgājusi?
Nē, nē! Āfrikas kolēģiem jau esmu minējusi, ka nākamo vai aiznākamo gadu varētu braukt kuplākā skaitā un noteikti tur pavadīt vairākus mēnešus. Bet meistarklasēs Valensijas pilsētā Šavijā pamatā strādāju ar pūšaminstrumentālistiem. Esam tur divi pianisti, es no Latvijas un Amedeo Salvato no Itālijas. Ar pūtējiem strādājam atsevišķi, un darbojamies tieši ar sonāšu repertuāru, kamermūziku. Šūmaņa "Fantāzijskaņdarbiem", piemēram. Lai pūšaminstrumentālisti saprot, kā ir strādāt kopā ar pianistu, klausīties harmonijas – tieši tas ir mūsu galvenais pienesums. Brīnišķīgi! Ņemam sonātes – Pulenku, Sensānsu, Brāmsu, katru dienu izejam cauri vismaz septiņām sonātēm. Tas ir jauki – skrupulozi iziet tām cauri gan no formas, gan harmonijas un dinamikas viedokļa. Un tam visam klāt vēl ir brīnišķīgi kolēģi. Šogad bija Spānijas Nacionālā orķestra pirmā flauta, tāpat obojists no Šveices – leģendāras personības. Un tam visam klāt nāk vēl tas, ka vakaros, kad ir "tikai" 32 grādi, muzicējam – ar kolēģi spēlējam četrrocīgi. Bija Pulenka sekstets, vēl ļoti daudz skaista repertuāra! Nedēļa paskrien tādā ātrumā! Ik pa laikam jāaizskrien uz Vidusjūru nopeldēties. Bet dienas ir garas.
Kolēģi lūdza pajautāt, ko tu Spānijā ēdi.
Šogad man ļoti garšoja grilētie artišoki, kam šobrīd ir sezona – artišoki ir visur! Protams, paeljas. Ir īpašā Valensijas paelja, kas ir tieši ar vistu, nevis jūras veltēm. Bet jūras produkti Spānijā ir fantastiski! Apbrīnoju savu atvasīti – mans dēls Osvalds ļoti veiksmīgi pielāgojās visiem apstākļiem un dienā gulēja ilgāk, lai varam arī kārtīgi ballēties. (smejas)
Tas bija tiešām jauki, ka varējām būt kopā.
Nupat skatījos tavā mājaslapā un redzēju arī trio "Art-i-Shock", no kura daudzi bija domās jau atvadījušies. Tātad ansamblis ir dzīvs?
Jā,
trio "Art-i-Shock" atgriežas, tikai jaunā sastāvā: mums pievienosies sitaminstrumentālists Guntars Freibergs. Pēc šiem ilgajiem gadiem es un Guna Šnē sakām lielu paldies mūsu ilggadējai cīņubiedrei Elīnai Endzelei. Turpināsim jaunā sastāvā, un būs visādi skaisti notikumi.
Krists Auznieks mums raksta ļoti lielu darbu, kas būs vairāk nekā 40 minūšu garš – oktobrī Cēsu koncertzālē to atskaņosim kopā ar Eviju Vēberi: tā būs tāda kā opera. Tas būs mūsu atgriešanās lielais notikums. Muzicēsim arī Rudens kamermūzikas festivālā Spīķeru koncertzālē, kur godināsim šī festivāla patronu Pēteri Vasku. Ideja par šo programmu man radās no Pētera skaņdarba "Trīs skatieni", kaut kā tas viss man savijās, un beigās aizvijos pie trim viņa audzēkņiem: Andra Dzenīša, Platona Buravicka un Aleksandra Avrameca, kuri mums raksta jaundarbus. No Pētera Vaska atskaņosim "Trīs skatienus" un veidosim arī dažas mazas aranžijas. Tas būs tāds skaists notikums, ko mēs ļoti gaidām. Ir vēl dažādi plāni.
Ja es tev vaicātu, kas būtu tava ideālā dāvana tavā apaļajā jubilejā? Kas ir tas, ko tu visvairāk vēlies? Bet varbūt tas tev jau ir?
Laikam jau skaļi nedrīkst teikt, ka viss ir labi! (smejas) Esmu ļoti laimīga! Un man nav tā dēvētās četrdesmitgadnieka krīzes. Man patīk fakts, ka trešo daļu no dzīves mēs pavadām miegā – tas nozīmē, ka man ir tikai knapi trīsdesmit! (smejas) Es ne pret ko nemainītu savu pieredzi ar brīnišķīgajiem kolēģiem uz skatuves, ar visām sarunām, ceļojumiem, iepazīšanos, mūziku.
Mūzika tiešām ir visvisstarptautiskākā valoda! Kaut vai šajā Pulenka sekstetā – tajā bijām mūziķi no Šveices, Vācijas, Ķīnas, Spānijas, Francijas un Latvijas. Seši mūziķi sanāk mēģinājumā, angļu valoda it kā ir tā vidējā valoda, kurā sarunājamies, bet vislabāk ir neko nerunāt, bet vienkārši spēlēt. Tas ir tas skaistums.
Ļoti daudz visa kā vēl ir priekšā. Ir labs laiks, ir prieks, ka aug jaunā paaudze. Viss notiek! Tas, ko varbūt varētu sev novēlēt – pievērsties kamermūzikas pedagoģijai, tas man sāk arvien vairāk interesēt. Tas būtu no nākotnes sapņiem. Man ir vēl dažas idejas, kā es vēlētos runāt par mūziku. Man patīk vēsture – īpaši interesējos par notikumiem Latvijā, kas šeit risinājušies gan 19., gan 20. gadsimtā. Tas arī ir kas tāds, par ko nākotnē vēlos vairāk parunāt. Koncertu šogad būs daudz. Vēlos izcelt koncertu kopā ar Kristīni Opolais, kas būs gan Rīgā, mākslas galerijā "Ola Foundation", gan Budapeštā, dosimies arī uz Buenosairesu un Sanpaulu – būs Dienvidamerikas tūre. Ļoti gaidu notikumu "Upei pāri", kas būs kopā ar Ģirtu Jakovļevu. Piedalīsies arī Guntars Freibergs un dziedātāja Katrīna Paula Felsberga [Ģirta Jakovļeva mazmeita – red.], būs skaista sumināšana gan Ziedonim, gan arī Vācietim. Ļoti daudz visādu notikumu. Brīdī, kad skanēs šī intervija, būšu Tallinā – Igaunijā būs neliela tūre kopā ar fonda "Nāc līdzās!" jauniešiem, kas arī ir viens no maniem sirdsdarbiem. Šie trīs jaunieši ir vājredzīgi vai pilnīgi neredzīgi un ļoti mīl mūziku. Akordeonists Mihails Aļehovs ļoti vēlas savu dzīvi saistīt ar mūziku, viņš šobrīd studē Prāgā, kur ir specializēta augstskola tieši vājredzīgajiem un neredzīgajiem jauniešiem. Gan saksofoniste Līva Paula Paleja, gan flautiste Maija Fogele ar lieliskiem panākumiem jau beigušas mūsu Mūzikas akadēmiju – šīs meitenes ir muzikālas, talantīgas, spēlēt gribošas. Visādā ziņā tas būs skaists notikums: koncerts būs gan Tallinā, gan Visbijā.
