"Ir tiešām lieliski beidzot būt Latvijā," amerikāniskā sirsnībā saka Meredita Monka, kad mazā žurnālistu lokā tiekamies kādā Vecrīgas viesnīcā. Monka divreiz koncertējusi Lietuvā, bet Rīgā ir pirmoreiz. Viņa smejas, ka savulaik veikusi ģenētisko testu, un mātes līnija vedot tieši uz šejieni.
Monkai ir 81 gads, viņai ir divas garas, tumšas bizes, smalks augums, rotaļīgas balonveida bikses, garšīgi smiekli un ļoti enerģiska balss. Viņu mēdz dēvēt par cilvēka balss arheoloģi. Viņa to pēta pati caur sevi un pārvērš mākslā, kā to iepriekš neviens nav darījis.: "Kad sāku strādāt ar savu balsi, pienāca brīdis, kad sēdēju pie klavierēm un sapratu: es te kaut ko esmu atradusi! Bet savā atklāsmē es arī jutos ļoti vientuļa, jo daudzi uz to reaģēja, teiksim tā… interesanti. Taču atskatoties domāju, ka man patiesībā ir ļoti veicies, ka biju tik vientuļa.
Šodienas jauniešiem ir tik grūti atrast pašiem savu balsi!
Tu vari klausīties pilnīgi visu, kas pasaulē ir ierakstīts, un būt ļoti apjucis. Tāpēc es domāju, ka man tiešām paveicās, jo tolaik apkārt bija daudz mazāk visa kā, un es varēju vienkārši klausīties uz savu balsi."
"Gotemas šūpuļdziesma" no Monkas 1981. gada albuma "Dolmen Music", iespējams, ir viena no pazīstamākajām viņas vokalīzēm, ko vēlāk iedziedājusi arī liela viņas pielūdzēja, islandiešu dziedātāja Bjorka. Meredita Monka savās dziesmās praktiski nekad neizmanto vārdus, jo balss viņai ir valoda pati par sevi. Tajā var izteikt sajūtas, ko nevar ietērpt vārdos.
"Patiesībā man ļoti patīk vārdi, rakstīšana, vārdu spēles, ko bērnībā spēlējām ģimenē… Bet mūzikā… Droši vien tas saistīts arī ar to, ka bērnībā apguvu arī dejas valodu un iemācījos uzticēties neverbālai saziņai," stāsta Monka. "Kad sāku strādāt ar savu balsi, instinktīvi jutu, ka man jāpieskaras cilvēka pirmskaņai. Skaņām, kuras pastāvēja vēl pirms vārdiem un valodas. Man šķiet, ka šajā pirmskaņā ir liels spēks. Un gadu gaitā tas arī ļāvis man ceļot pa visu pasauli un sazināties ar cilvēkiem tiešā veidā, bez tulkojuma starpniecības. Tajās reizēs, kad izmantoju vārdus, tas ir vairāk abstrakti, tā ir drīzāk kā litānija, nevis stāstījums, kā, piemēram, "Last Song" un "Happy Woman", ko es izpildīšu arī Rīgas koncertā."
Monka joprojām katru dienu vingrina savu balsi: "Man ir lieliska vokālā pedagoģe, Džaneta Lovetri (Jeanette LoVetri), ar kuru strādāju jau kopš 1983. gada. Pie viņas mācās visdažādāko žanru dziedātāji, sākot ar klasiskiem vokālistiem un beidzot ar rokenrola un džeza dziedātājiem. Pateicoties viņai, mana balss joprojām ir vesela, stipra un lokana, un es joprojām izklausos kā es pati."
"Tā ir izcila skolotāja pazīme – ļaut katram izkopt savu individuālo skanējumu, nevis mēģināt visus vienādot," uzsver mūziķe. "Un viņa nebiedē savus audzēkņus, kā to mēdz darīt daži citi vokālie pedagogi: kā soprāns tu nedrīksti dziedāt zemāk par pirmās oktāvas do, jo tad tev neskanēs augšas! Kas notiek ar dziedātājiem? Viņi dzīvo bailēs! Kāds mans pedagogs savulaik ieteica klausīties tādus dziedātājus kā amerikāņu 20. gadsimta sākuma operdīvu Rozu Ponsellu (Rosa Ponselle). Viņa varēja vienā frāzē nodziedāt trešās oktāvas mi un pēc tam pilnskanīgā krūšu reģistrā dziedāt mazajā oktāvā! Jo vairāk tu loki savu balsi, jo labāka tā kļūst. Es tik daudz vairs neeju uz klātienes vokālajām nodarbībām, bet man ir vesela kaudze ar nodarbību ierakstiem ar tādiem nosaukumiem kā, piemēram, "Krūšu un vidusreģistra stiprināšana", vai "Pilns komplekts". Izvēlos atkarībā no tā, kā todien jūtos, un tik dziedu. (..) Man ļoti patīk Marija Kallasa, un es bieži domāju par to, kā viņas vīram nepatika, ka viņa tik daudz dzied, un novecojot viņa nepietiekami trenēja savu balsi. Operas hierarhijā soprāni ir paši galvenie, un viņa arī lielākā vecumā turpināja censties aizsniegt koloratūras, lai gan būtu varējusi kļūt par lielisku mecosoprānu. To var dzirdēt viņas "Karmenas" ierakstos. Arī es vairs nevaru aizsniegt trešās oktāvas mi, bet tagad varu nodziedāt ļoti zemas skaņas. Pagātni ir jāmāk palaist vaļā. Man ir veicies, ka esmu pati sev komponiste, tāpēc man nav šī spiediena.
Bet, ja vien jūs katru dienu strādāsiet ar savu balsi, tad tā kalpos mūžīgi."
Meredita Monka piedzima Ņujorkā 1942. gadā ļoti muzikālā ģimenē. Profesionāli mūziķi bija gan viņas vecvecāki, gan māte, kura trīs gadus veco Mereditu aizveda uz Dalkroza ritmikas nodarbībām. Tieši tās, pēc Monkas teiktā daudzās intervijās, ietekmējušas visu viņas māksliniecisko ceļu. Tieši tāpēc neatņemama viņas mūzikas daļa ir arī kustība un attēls, jo viņa mūziku redz vizuāli. Uz jautājumu, vai savā daiļradē viņa ietekmējas arī no dabas skaņām, Meredita Monka atbild šādi: "Es dzīvoju Ņujorkā un visu laiku dzirdu troksni. Dzīve pilsētā ir ietekmējusi vairākus manus skaņdarbus, piemēram, "Turtle Dreams" jeb "Bruņurupuča sapņus". Bet daudz iedvesmas es gūstu dabā. Man pieder zeme Ņūmeksikā – ziniet, tāda kā kovboju filmās. Un reizēm es tur vienkārši sēžu un klausos.
Es necenšos imitēt dabas skaņas, bet dabas ritmā ir kaut kas īpašs. Es to saucu par "kosmisko orķestri".
Kāpēc tas putns iedziedājās tieši tagad? Un tad pēkšņi pievienojas otrs putns… Īsta ritma spēle! Un man šķiet, ka intuitīvā ziņā mana mūzika tam līdzinās. Jā, un man ir labs stāsts par koijotiem! Mana zeme atrodas pie kanjona, un kādu nakti es dzirdēju, kā no vienas kanjona malas gaudo viena koijotu grupiņa un otra atbild no otras malas. Tas bija tik spēcīgi! Pēc tam dienas laikā uzkāpu kalnā un sāku dziedāt savu dziesmu "Offering", un koijoti pēkšņi sāka gaudot pretī! Es droši vien viņus pamodināju, jo parasti viņi dienas laikā guļ..."
Mereditas Monkas mākslā liela nozīme ir rotaļīgumam. Intervijās viņa mēdz teikt, ka tāpēc viņas mūzika nereti patīk tieši bērniem, jo viņi dabiski rotaļājas ar savu balsi un pēta tās iespējas. Arī Meredita to darījusi visu mūžu, taču nekad neesot mēģinājusi sekot kādām konkrētām vokālajām tradīcijām: "Šai ziņā nereti rodas pārpratumi, jo – jā, mākslinieki mēdz speciāli doties uz dažādām vietām pasaulē un mācīties dažādas tradīcijas un mūzikas stilus, bet es lielāko daļu dzīves esmu vienkārši eksperimentējusi pati ar savu balsi. Es atrodu vajadzīgo pati savā ķermenī un tad to pārveidoju mūzikā. Un tad cilvēki mēdz teikt – tas man atgādina šo vai to… Bet tas nav veids, kā es radu savus darbus. Jā, ir cilvēki, kas brauc uz Tibetu un apgūst virstoņu veidošanu, bet es līdz tam kaut kā esmu nonākusi pati. Koncertā dzirdēsiet skaņdarbu, kurā es spēlēšu vargānu – to man jaunībā iemācīja māsa. Es pamazām iemācījos izvilināt no vargāna dažādas skaņas un tad atklāju, ka līdzīgi varu darīt arī ar savu balsi. Ieraudzīju, ka tajā ir vesela virstoņu sistēma!
Cilvēki pēc tam jautāja – vai tā ir tibetiešu skola? Teicu: nē, tā ir Monkas skola!"
Bet runājot par to, kā klausīties viņas mūziku, Meredita Monka iesaka vienkārši tai ļauties – ar prātu, garu un ķermeni: "Domāju, ka klausītājam vienkārši jābūt atvērtam tiešai, nepastarpinātai pieredzei. Jāmēģina izslēgt racionālo prāta daļu, kas vienmēr mēģina visu aprakstīt un komentēt, nevis ļauj tev vienkārši būt. Tā ir budisma ideja."
Rīgā Meredita Monka uzstāsies kopā ar savu ilggadējo domubiedru, perkusionistu Džonu Holenbeku, improvizējot par vairāk nekā pusgadsimtu aptverošo autores radošo biogrāfiju. Es jautāju Monkai un Holenbekam, kas ir viņu ciešās radošās partnerības pamatā.
"Mēs satikāmies 1998. gadā, mūs iepazīstināja kopīgs draugs, dziedātājs Teo Blekmens," atceras Džons Holenbeks. "Man vienmēr ir paticis kolekcionēt visādas grabažas, kas izdod skaņas. Reiz Meredita atbrauca ciemos, mēs vērām vaļā kastes ar šīm grabažām, un Meredita bija sajūsmā!
Pasaulē nav pārāk daudz cilvēku, kas ir sajūsmā par visādiem štruntiem, un tai brīdī man bija skaidrs, ka mēs esam radniecīgas dvēseles!
Meredita sevi izteic caur balsi, es sevi izsaku, pārsvarā sitot pa dažādām lietām. Bet mēs tiecamies uz vienu un to pašu. Es Mereditā ieraudzīju mentoru, no kā mācīties."
"Savos pirmajos albumos es muzicēju kopā ar perkusionistu Kolinu Volkotu (Collin Walcott), kurš diemžēl gāja bojā autoavārijā. Viņam piemita apbrīnojams rotaļīgums – mēs varējām staigāt pa māju, un viņš uzreiz iedomājās, ka, piemēram, šī krūzīte skanētu lieliski… Viņš bija arī etnomuzikologs, spēlēja dažādus interesantus instrumentus," stāsta Meredita Monka. "Kad Volkots nomira, es daudzus gadus vairs nesadarbojos ne ar vienu perkusionistu. Bet tad es satiku Džonu, un man uzreiz bija skaidrs: viņš ir savējais! Perkusijas ir vesela pasaule, tā nav tikai ritmiska bungošana. Arī koncertā jūs to dzirdēsiet – Džons nesit man ritmu, tās ir divas pašpietiekamas mūzikas pasaules, kas satiekas uz vienas skatuves. Mēs abi esam labi improvizētāji, tāpēc lieliski spējam noķert brīžus, kad otram uznāk iedvesma, viņš noiet no taciņas un tad atkal atgriežas."
Programmu "Uzvedība divatā" Meredita Monka un Džons Holenbeks pandēmijas laikā ierakstīja attālināti. Šodien abi mākslinieki to atceras gandrīz ar neticību, ka toreiz ko tādu spēja paveikt.
"Ak dievs, tas tik bija kaut kas…" teic Monka. "Es atrados Ņujorkā, Džons bija Monreālā, mums abiem bija austiņas, un mēs klausījāmies viens otrā tā, it kā no tā būtu atkarīga mūsu dzīvība. Rezultāts izdevās lielisks, bet process bija ļoti izaicinošs. Bet pandēmijas laikā es piedalījos vairākos tiešsaistes projektos, jo man šķita ļoti svarīgi turpināt strādāt un komunicēt ar cilvēkiem. Mēs pasniedzām meistarklases cilvēkiem visā pasaulē. (Atdarina balsis) "Meredit, es esmu Turcijā!", "Meredit, es esmu Marokā!" Tas bija lieliski! Man kā vecāka gadagājuma māksliniecei gribējās iedvesmot cilvēkus turpināt rosīties, jo visa tā situācija bija tik bēdīga, sevišķi jaunajiem māksliniekiem, kuri vispār nespēja ieraudzīt savu vietu pasaulē…
Starp citu, mana pirmā uzstāšanās pēc pandēmijas bija tieši ar šo programmu, ko tagad spēlēsim Rīgā! Spēlējām nelielā zālē Bruklinā, un tā bija ekstāzei līdzīga sajūta!
"Zūms", jeb kā es to saucu, "zūmadūms" ir lielisks, bet nekas nespēj aizstāt uzstāšanos dzīvajā."
"Neticami, ka šis mūsu attālinātais duets toreiz vispār izdevās! Mēs izmantojām programmatūru ar nosaukumu "Jamulus", kas ļauj cilvēkiem spēlēt kopā tiešsaistē bez aizkavējuma, ko rada "Zoom". Joprojām nespēju noticēt, ka tas tiešām nostrādāja!" piebilst Džons Holenbeks.
"Mans draugs, horeogrāfs Daniels Negrins, savulaik teica, ka mākslinieki ir kā prusaki, viņi vienmēr izdzīvos! Mēs atradīsim veidu, kā turpināt radīt mākslu, jo tas ir svarīgi! Kur mēs būtu bez iztēles brīvības? Bet to apdraud daži… vīri pie varas.
Kādēļ iztēles brīvība ir tāds drauds? Jo cilvēki var nedarīt to, ko tu vēlies, lai viņi dara. Tāpēc mums tas ir jāturpina par katru cenu!
Es tiešām ticu, ka mākslai ir dziedinošs spēks. Un tās valoda ir universāla," uzsver Monka.
Meredita Monka jau ilgus gadus ir budiste, ik dienu meditē un daudz ko no budisma prakses ienes gan savā mākslā, gan skatījumā uz dzīvi. Bet, klausoties BBC radio un dzirdot par pasaulē notiekošo, viņa ik dienu apraudoties. Kā mums atrast kopīgo šajā sašķeltajā pasaulē? Iemācoties klausīties vienam otrā, domā māksliniece. Un pamanot savas negatīvās emocijas, pirms tās mums aizmiglojušas acis. Varbūt arī – drosmīgāk ļaujoties savam aicinājumam un nepazaudējot zinātkāri. Nesen Mereditai Monkai bija izstāde "Calling" Amsterdamas 700 gadu senajā "Oude Kerk" baznīcā, kam viņa sarakstīja arī speciālu zvanu skaņdarbu "Carillon Call".
"Zinātkāre ir tā, kas mani dzen uz priekšu! Piemēram, kad es strādāju pie tā zvanu skaņdarba Amsterdamas baznīcai, tas bija traki, jo šie zvani taču ir vesela pasaule – zvanu komplekti katrā baznīcā atšķiras, tur ir virstoņi un vēl viss kas. Es tiešām esmu ļoti zinātkārs cilvēks. Man ļoti patīk mācīties, un es ceru turpināt mācīties, kamēr vien būšu šajā pasaulē. Man ļoti paveicās, ka savulaik studēju lieliskajā Sāras Lorensas koledžā. Es neatceros nevienu faktu, bet es iemācījos, kā mīlēt mācīšanos. Mācīties ir tik brīnišķīgi! Un zinātkāre ir visa pamatā," teic Monka.
Zinātkāre un arī spēja iztēloties – tās dēļ Meredita Monka īpaši slavē radio kā mediju, kas ļauj paplašināt iztēles pasauli.
Monkas māte savulaik iedziedāja radio džinglus un reklāmas. "Es tā priecājos, ka uzaugu ar radio!" saka Monka. "Jo tas ļāva mums pašiem darbināt savu iztēli, nepasakot priekšā, kā kaut kam ir jāizskatās. Tāpēc man radio joprojām ļoti patīk, reizēm klausos 20. gadsimta 30. gadu radio krimiķus ar dzīvajām skaņām un pati varu visu iztēloties. Tas mani reizēm uztrauc, kad redzu šodienas bērnus, kuri sēž pie datora, un tur jau viss ir priekšā. Kas notiks ar viņu iztēli? Viņi domā, ka paši kaut ko izvēlas – šo kleitu vai to kleitu savam spēles varonim… Bet patiesībā viss jau ir nolikts priekšā. Tu pats neko neizgudro, tikai variē ar jau dotajām iespējām."
Mereditas Monkas mūziku un mākslu par savu iedvesmu sauc daudzi pazīstami jaunāku paaudžu mākslinieki. Pašu Monku visvairāk iepriecinot, ja citi mākslinieki caur viņas mūziku spēj atrast paši savu balsi: "Katra balss ir unikāla, bet ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kāda ir tieši tavējā. Reizēm es klausos ierakstu pēc ieraksta, kur dziedātāji vokālā ziņā spēj izdarīt pilnīgi jebko, bet viņi izklausās pēc mašīnām. Virtuozitāte pati par sevi nav slikta lieta, bet tai nav vēstījuma! Man svarīgākais ir mākslinieka spēja ielikt mūzikā savu dvēseli. Un man ir prieks, ka es spēju šo domāšanas veidu nodot tālāk.
Jo mums būs ļoti jācīnās, lai māksla turpinātu pastāvēt.
Vismaz manā valstī, ASV. Avīzēs ir arvien mazāk mūzikas, dejas un mākslas apskatnieku, arvien mazāk cilvēku kaut ko saprot no mākslas un spēj uztvert tās vēstījumu. Ir arvien mazāk cilvēku, kurus tas interesē… Tāpēc es ļoti priecājos par jauniem māksliniekiem, kas turpina darbu."
Arī pašas radošajās sadarbībās Monkai ir svarīgas ne vien mākslinieku tehniskās spējas, bet arī personība – un, lai atrastu īstos partnerus, reizēm esot jānoiet ļoti garš ceļš:
"Jaunībā pareizie cilvēki kaut kā paši ienāca manā dzīvē. Kad deviņdesmito gadu sākumā strādāju pie savas operas "Atlants" un meklēju jaunus dziedātājus ar gana lielām balsīm, atlase ilga veselu gadu… Lai izraudzītos 18 dziedātājus, es noklausījos kādus 300. Bet es nerīkoju klasiskas noklausīšanās, bet gan rīkoju meistarklases! Jo tikai tā es patiesi varēju iepazīt šos cilvēkus un saprast, vai viņiem ir laba sirds. Vienā meistarklasē piedalījās kādi 40 cilvēki, un viņiem bija jādzied gan ansambļos, gan atsevišķi, dziedot jākustas, jāimprovizē ritms… Un man bija jāredz, kā viņi izturas viens pret otru. Strādājot pie operas "Atlants", es sapratu, ka cilvēki ir pats svarīgākais. Man vienmēr ir paticis veidot lielus, vizuālus un sarežģītus uzvedumus, un "Atlants" tāds noteikti bija, bet es apjautu – pat tad, ja visas dekorācijas sagāzīsies, cilvēki paliks.
Tā man bija liela iekšēja pārmaiņa. Mūzika ir tikai līdzeklis, visa centrā ir cilvēks."
Rīgā Meredita Monka uzstāsies "Hanzas peronā". Kā tur skanēs viņas neparastā balss saspēlē ar Džona Holenbeka perkusijām, klausītāji uzzinās koncertā 9. maija vakarā. Bet, runājot par telpas saspēli ar skaņu, Meredita Monka mūsu sarunas noslēgumā uzbur veselu poēmu: "Mana izstāde "Calling" Amsterdamas "Oude Kerk" baznīcā bija viena no skaistākajām lietām, ko dzīvē esmu pieredzējusi. Likās, ka pēc tās es varētu mirt laimīga. Un tad mēs ar šo izstādi devāmies uz Minhenes Mākslu namu jeb "Haus der Kunst". Tā bija tik atšķirīga pieredze! Iedomājieties – vispirms 700 gadus sena baznīca, un pēc tam muzejs, ko uzcēla Hitlers. Tur joprojām bija jūtamas šīs vibrācijas, ticiet man. Cilvēki, ar ko strādāju, bija brīnišķīgi, bet gaisā bija tik dīvaina enerģija… Centāmies izstādi veidot tā, lai šo enerģiju mazliet mainītu. Un tad maija sākumā bija mūsu tūres pirmais koncerts Itālijas pilsētā Vičencā, 16. gadsimtā būvētajā "Teatro Olimpico", kas ir pasaulē senākais segtais teātra nams. Tas bija fantastiski, un tās atbalsis…! Tad mēs spēlējām Brēmenes teātrī Kopenhāgenā, kur atkal bija ļoti plakana, bet dzidra skaņa. Arī tas bija lieliski. Ir vienkārši jāstrādā ar to, kas ir. Izmantosim to kā metaforu visai dzīvei: strādā ar to, kas tev ir!"
