Vijolniece Agnese Kanniņa Senās mūzikas festivālā piedalīsies divos koncertos: kā ierasts, kopā ar "Sinfonietta Rīga" festivāla noslēgumā 13. jūlijā Rundāles pilī atskaņos Antonio Vivaldi "Gadalaikus", bet jau 10. jūlijā Mazajā ģildē uzstāsies ar programmu "Franču baroka meistardarbi".
Kanniņas ikdienas darbs rit orķestros "Sinfonietta Rīga" un Latvijas Nacionālajā Simfoniskajā orķestrī, bet nevienam nav noslēpums viņas lielā mīlestība pret seno mūziku.
"Tā ir papildus vēl viena darbošanās klāt, bet, jā, mana mīlestība pret šo mūziku tiešām ir liela, un ir liels prieks darboties," atzīst vijolniece.
Turklāt Senās mūzikas festivāls mūziķu lokā ir zīmīgs ar īpašu atmosfēru, kas rada lielu prieku un palīdz uz mirkli atrauties no ikdienas.
"Mums tā mūzika patīk tik ļoti, ka, satiekoties un spēlējot kopā… Jā, tas ir mūziķa ikdienas darbs un mēģinājumi, bet kaut kādā ziņā tie mēģinājumi rit citādāk. Jo tas ir tas, ko mēs tiešām paši gribam spēlēt. Tāpēc vienmēr ir ļoti liels prieks satikties ar draugiem mūzikā," pauž Agnese Kanniņa.
Īpaši vijolniece gaida koncertprogrammu Mazajā ģildē – "Franču baroka meistardarbi". Pagājušajā vasarā viņa pati pirmo reizi saņēmusies "Sinfonietta Rīga" kolēģiem piedāvāt un pavaicāt, vai viņiem būtu interesanti radīt baroka mūzikas koncertu.
"Ne tikai baroka mūzikas koncertu, bet arī atskaņot to uz vēsturiskiem instrumentiem. "Sinfonietta Rīga" cilvēki teica – jā, tas tiešām būtu interesanti, jo nu jau arī tur ir arvien vairāk cilvēku, kas šos instrumentus pārvalda. Pieaicinot klāt dziedātājus, arī šī programma tapa," stāsta Kanniņa.
Vijolniece atklāj, ka pati pat gluži neatceras, kāpēc viņu uzrunājis tieši franču baroks. Iespējams, tāpēc, ka tas arī viņai ir mazāk zināms lauciņš, līdz ar to mūziķiem pašiem likās ļoti interesanti, kā to varētu salikt kopā un veidot, un izzināt.
"Pirmkārt, man liekas, ka ļoti daudz franču baroka mūzikas pārsvarā ir minors, bet tas ir skaists minors. Tas nav tas skumjais minors, es domāju, ka tas ir tas apcerīgais minors.
Šī mūzika ļoti bieži ir introverta, lai gan tur iekšā viss vārās. Šim franču barokam piemīt tāda rezignācija, un tādēļ gan izpildītājam, gan patiesībā arī klausītājam varbūt ir mazliet grūtāk, jo ir jāieiet šajā sajūtā," pauž vijolniece.
Viņa atklāj, ka gatavošanās šim koncertam nelīdzinās ierastajam mēģinājumu procesam – tas tiešām ir ļoti aizraujoši, un mēģinājumu process ir kolosāls.
"Reizēm pat tas ir dzīvāks un foršāks nekā koncerta variants, jo mēģinājumu procesā mēs atļaujamies tiešām izmēģināt visu kaut ko. To nevar lielā orķestrī, to var mazās kompānijās šādi, un tas ir skaisti," stāsta Agnese Kanniņa.
