"Austras balvu" izveidoja Lauris Anstrauts un Normunds Vucāns, ar kuriem aprunājos par latviešu mūziku, melomāniju un mūzikas kritikas vietu mūsdienu pasaulē.
Aiga Leitholde: Kā jūs iepazīstinātu ar "Austras balvu"? Kad tā radās un kādēļ?
Lauris Anstrauts: Ap 2014.–2015. gadu Latvijas mūzikas vidē novērtējums mūziķiem nebija pietiekams. "Zelta mikrofonā" tajā laikā uzvarēja tikai populārākie – nomināciju saraksts mani neiepriecināja, bet es aizdomājos, kāpēc Latvijā nav kas līdzīgs britu "Mercury Prize", kur atzinība nav balstīta tikai uz popularitāti. Kāpēc man gaidīt uz citiem?
Šobrīd nedomātu par alternatīvas balvas veidošanu, bet toreiz, 25 gadu vecumā, gan enerģijas, gan motivācijas bija pietiekami daudz.
Kopā ar Normundu darbojāmies intro.lv un aizsākām arī "Austras balvu".
Normunds Vucāns: "Austras balva" ir novērtējums labākajam albumam Latvijā iepriekšējo 12 mēnešu laikā, neņemot vērā popularitāti vai žanra piederību. Albumus izvērtē cilvēki, kas ikdienā seko līdzi mūzikas aktualitātēm – rakstot, runājot par to. Nav jāpiesaka albums, nav nomināciju. Žūrija ir kompetenta, lai pati spētu atrast un izvēlēties šo desmitnieku.
Lauris Anstrauts: Diplomātiski piebildīšu, ka divus gadus pats esmu "Zelta mikrofona" žūrijā un varu uzteikt tā vērtēšanas attīstību pēdējo piecu gadu laikā.
Normunds Vucāns: Cilvēki novērtēja to, ka "Austras balvā" ir nozares profesionāļi, kas albumus tik tiešām noklausās līdz galam, nevis par tiem spriež pēc populārākās dziesmas.
Kādas ir jūsu pašu attiecības ar mūziku?
Normunds Vucāns: Savukārt šis būs smieklīgi kontekstā ar to, ko tikko teicu – vēl pirms kovida par mūziku rakstīju vairāk un runāju par to radio, tagad precīzākais apzīmējums būtu melomāns. "Austras balvas" kontekstā mēs ar Lauri šeit esam par veciem nopelniem kā pasākuma organizatori, kas vēl joprojām visam aktīvi seko līdzi un laiku pa laikam kaut ko uzrakstām, bet noteikti sevi nevaram dēvēt ne par žurnālistiem, ne kritiķiem, jo ikdienā nodarbojamies ar citām lietām.
Lauris Anstrauts: Kad es runāju par mūzikas lietām, saku – tas man ir ļoti nopietns hobijs. Gan vietējās, gan ārzemju mūzikas izzināšanā ieguldu ļoti daudz laika. Mani vienmēr visvairāk ir interesējusi jaunā mūzika. Protams, esmu izpētījis arī klasiskos ierakstus, bet jaunumiem sekoju līdzi labprātāk. Jo vecāks kļūstu, jo grūtāk paliek izsekot. Atceros, tu pati rakstīji, ka mūzikas klausīšanai velti svētdienas. Man ir grūti astoņas stundas no vietas veltīt mūzikai, tādēļ cenšos katru dienu atrast divas-trīs stundas. Man ļoti patīk atrast ko jaunu un parādīt to citiem. Mums žūrijā ir vēl citi profesionāli melomāni, jo Latvijā mūzikas žurnālistikas pozīcijas ir tik, cik ir.
Mūsu žūrija popularizē vietējo mūziku katrs savā veidā.
Parunāsim par melomāniju, kas ir interesants hobijs un nav tik plaši izplatīts, jo prasa lielu laika investēšanu. Kas jūs dzen šajā procesā? Vai tā ir neizdevusies mūziķa karjera?
Lauris Anstrauts: Man nekad nav bijis sapnis par karjeru mūzikā. Es nezinu, kāpēc man tas sākās. Pēc dabas esmu nūģīgs cilvēks, kam patīk tēmā ierakties. Man ir vēl citas intereses, no tām visām mūzika mani aizrauj visvairāk. Pusaudžu gados klausījos visu ko un joprojām mūziku cenšos aptvert plašā diapazonā. Studiju laikā man patika rakstīt, draugi man ieteica likt prasmes lietā un rakstīt par mūziku – tā pakāpeniski nonācu intro.lv, kur 12 gadus periodiski kaut ko uzrakstu.
Normunds Vucāns: Jau no agras bērnības klausos mūziku. Man svarīgs medijs tā ziedu laikos bija "Radio SWH", kas deva dažāda veida muzikālus impulsus vēl pirms mūzikas straumēšanas laika. Kad 2009. gadā paziņas aizsāka interneta blogu, es arī pievienojos viņiem un sāku rakstīt par mūziku. Tajā laikā sabiedrībā interese par mūziku bija lielāka, jo kopējā informatīvā telpa nebija piesātināta ar tik plašu izklaides piedāvājumu. Kādu laiku šķita, ka mēs ar Lauri esam jaunākie. Tagad, pēc kovida, ir parādījušies arī jaunāki cilvēki, kas plašsaziņas medijos-soctīklos runā par mūziku.
Mūzikas skatuve mūsdienās mainās ātri. Digitālais laikmets arī Latvijas mūzikai ir iedevis kapacitāti būt vienā ritmā ar pasaules elpu. Kā vērtējat Latvijas mūzikas kontekstā atšķirīgos laika posmus: divtūkstošos ar fiziskajiem albumiem, mūzikas straumētāju ienākšanu Latvijā, šī brīža plašo piedāvājumu?
Normunds Vucāns: Lauris pirms tam minēja, ka viņam patīk rakties pasaules jaunākajā mūzikā. Es sapratu, ka nespēju vairs mūzikas aktualitāšu izsekošanai veltīt tik daudz laika, cik es gribētu. Tur esmu selektīvs un paļaujos uz sev aktuāliem "racējiem", tostarp Lauri. Latviešu mūzika man patīk pati par sevi, un tā ir aptverams laukums, kurā var specializēties. Var redzēt, ka līdz divtūkstošo gadu sākumam bija salīdzinoši mazāks latviešu albumu skaits. Piemēram, apskatot 2005. gada "Mikrofona" nominācijas – tur redzam daudz labu ierakstu, bet skaitliski un žanriski tas nav ne tuvu mūsdienām. Līdz ar "Austras balvu" apskatāmais albumu skaits (albumu veido vismaz astoņas dziesmas vai tas ir 30 minūtes garumā) ir diezgan līdzīgs, bet vidējā kvalitāte ir augusi. "Austras balvas" sarakstu mierīgi varētu veidot 25 albumi.
Manuprāt, kopš 2018. gada varam novērot to, ka kopējais mūzikas kvalitātes līmenis ir ievērojami audzis arī tajos gados, kas nav atnesuši jaunu klasiku.
Lauris Anstrauts: Portālā intro.lv liekam latviešu mūzikas gada albumu topu, un ik pa laikam pats nobrīnos par to, kāpēc kāds albums nav nonācis topā. Varu tikai piekrist Normundam, ka katru gadu ir vairāk par 15 izceļamiem ierakstiem. Pirms desmit un vairāk gadiem bija kvalitatīva mūzika, bet kaut ko pilnīgi "svaigu" radīja tikai atsevišķi mūziķi. Savukārt pēdējos gados Latvijā ieraksti, kas izklausās kā nekas cits pasaulē, ir saklausāmi vairāk.
Normunds Vucāns: Vēl jāpiemin arī tas, ka populārās mūzikas līmenis Latvijā ir audzis arī, pateicoties mūzikas producentiem. Pēdējos gados to ir vairāk par trim. Producents ir svarīgs dzinējspēks. Pirms tam, ja arī mūziķim bija labas idejas, varēja dzirdēt, ka to potenciāls nav realizēts, jo nav cilvēka, kas to spētu ielikt saprātīgā kastītē.
Lauris Anstrauts: Jāatzīmē arī mūziķu savstarpējā sadarbība. Savukārt "Austras balva" šogad uzsāk sadarbību ar projektu "Grupu saites", lai labāk varētu izsekot šim foršajam mūziķu-grupu attiecību mudžeklim. Latvija ir maza, un visi viens otru pazīst. Jo vairāk notiek ideju apmaiņa, jo labāks ir rezultāts.
Mūsdienās svarīgs lēmējspēks ir fanu un domubiedru "burbuļi", kuru iekšienē tiek izvēlētas jaunās zvaigznes, un ārējam spēkam uz šo lēmumu ir maza ietekme. Kāda mūsdienās ir mūzikas žurnālista, mūzikas kritiķa loma?
Lauris Anstrauts: Agrāk tā bija komisija, kas skatēs izvēlējās, kas drīkstēs spēlēt, kas nē. Tad tie bija raidījumu vadītāji radiostacijās un televīzijā. Agrāk, kad mūzika tika patērēta fiziskajos ierakstos, kas bija jāpērk, kritiķis bija vajadzīgs, lai saprastu, ko ir vērts pirkt. Mūsdienās mūzika ir daudz vieglāk pieejama, un tu maksā par straumēšanas servisa abonementu. Bet ierakstu ir krietni vairāk, jo tos ir vieglāk izveidot. Laiks un uzmanības līmenis ir arvien mazāks.
Kritiķa uzdevums ir iedot klausītājiem virzienu, kam ir vērts veltīt savu laiku.
Normunds Vucāns: Piekrītu! Paturpinot Laura domu, arī sešdesmitajos gados bija mūzikas kuratori, kuri palīdzēja izvēlēties no desmit rokabilija albumiem labāko, tagad vēl jo vairāk kritiķis kļūst par mūzikas kuratoru. Ja man ir jānovelk robeža starp "Spotify" pleilisti, mūzikas influenceri un mūzikas kritiķi, tad kritiķis atšķiras ar to, ka viņam ir liela klausīšanās pieredze un izpratne par kontekstu – vēsturisko, par niansēm.
Lauris Anstrauts: Šķiet, universitātē nav tāda mūzikas kritikas kursa. Būtībā mūzikas kritiķis ir klausītājs ar zināšanām un spēju jēgpilni noformulēt savu viedokli.
Normunds Vucāns: Ja par "burbuļiem", kuros dzimst jaunās zvaigznes, tur svarīgs ir viedokļa līdera spēks, kas sākotnēji izceļ jauno mūziku komūnā un vēlāk arī plašākā sabiedrībā. Mēs zinām, piemēram, kāda ir Ulda Rudaka ierastā mūzikas izvēle, bet tajā pašā laikā es varētu iedomāties situāciju, kad viņš absolūti iemīlas kādā popmūzikas izpildītājā vai kādā citā sev netipiskā izvēlē. Šī atšķirība no ierastās izvēles arī palīdz aizsniegt plašāku auditoriju, jo cilvēki uzticas Rudaka izvēlēm.
Kāda ir mūzikas balvu atbildība pret klausītājiem?
Normunds Vucāns: Man šķiet, mūzikas balvu atbildība – par kritiķiem izvēlēties tādus cilvēkus, kas pārzina mūziku un nepadarītu balvu par popularitātes konkursu. Nav nekā slikta tajā, ka balvu saņem arī pārliecinoši populārākais mūziķis. Piemēram, būtu dīvaini, ka balvu par labāko koncertierakstu negūst "Prāta vētra", jo viņiem objektīvi ir labāk producētais koncertieraksts, vai arī savā popularitātes zenītā iegūst balvu par labāko albumu. Nepareizi ir tad, ja albums vai dziesma tiek izcelta tikai popularitātes dēļ, jo cilvēki, kuriem būtu jāveic vērtēšana, nav izdarījuši savu mājasdarbu. Tas nosaka, kāda būs klausītāju uzticība balvai un žūrijai, cik daudz ir vērts pievērst balvai uzmanību.
Lauris Anstrauts: Mums kā mazākai balvai ir atbildība arī pret sevi. Ja visi domās, ka esam nominējuši ko greizu, tad mūsu pastāvēšanai nebūs jēga. Tādēļ mums ir svarīgi, lai žūrija būtu ieinteresēta un kompetenta, lai mēs spētu atrast visus mūzikas ierakstus. Piemēram, "Zelta mikrofonā" ieraksti vērtēšanai ir jāiesniedz, bet to tā vai tā daudzi aizmirst izdarīt. Tas lika saprast, ka "Austras balvu" vajag turpināt.
Normunds Vucāns: Realitātē "Austras balvai" pēc piespiedu pandēmijas pauzes vajadzēja atgriezties pagājušajā gadā. Tas nenotika loģistisku iemeslu dēļ. Savukārt no šī gada janvāra mums bija skaidrs, ka balva notiks, tikai vajadzēja tikt galā ar organizatoriskiem jautājumiem. Latvijā, ja tev nav pieejams jebkāda veida institucionāls finansējums, organizatoriskās lietas kļūst sarežģītas. "Austras balvas" mērķis – būt par pirmo impulsu visiem pārējiem.
Lauris Anstrauts: Šogad "Austras balvas" nominantos puse albumu ir no pagājušā gada, kas jau ir vērtēti "Zelta mikrofonā", otra puse ir 2024. gada pirmajos sešos mēnešos izdotie albumi, kas vēl nav tikuši vērtēti nevienā balvā.
Normunds Vucāns: Atskatoties uz iepriekšējo gadu "Austras balvām", es ceru, ka šis albumu saraksts mūzikas izzināšanā cilvēkiem vēl joprojām noderēs. Piemēram, grupa "Himnas", kas ir brīnišķīgs, sen neeksistējošs projekts – ja šo un vēl kādu citu projektu, pateicoties "Austras balvas" arhīviem, atklās jauni klausītāji, tas būtu brīnišķīgi.
Jau ziņots, ka "Austras Balvai 2024" nominēti sekojoši ieraksti: "Kautkaili" – "Personas kods", "Kuba" – "Laukumi", "Laika suns" – "Imitācija", "Les Attitudes Spectrales" – "Songs for No One", "Netīrās cilpas" – "Melnezera grāmata", "Purple Negative" – "Megabee", Ritunsiic un "Ug Ug Ugg Ugg" – "Igrek", "Sign Libra" – "Hidden Beauty", "Stabs" – "Sadursme", Wiesulis & Sangvn – "En Prise".
Balvai tika izskatīti albumi, kuri iznākuši periodā no pagājušā gada 1. jūlija līdz šī gada 30. jūnijam, kā arī to garums sasniedz astoņus skaņdarbus vai 30 minūtes.
