"Bildes" ir viens no pašiem ilglaicīgākajiem festivāliem Latvijā. 35 gadu jubileju bija iecerēts vērienīgi nosvinēt jau pirms četriem gadiem, bet to izjauca pandēmija. Taču arī ierobežojumu laikā "Bilžu" uzticamie dalībnieki nebeidza rosīties, bet azartiskās "Bilžu" rīkotājas Tijas Auziņas vadībā īstenoja mākslas sadaļu, mākslas objektos pārvēršot pastkastītes un dāvinot tās Latvijas kultūrvietām.
Šoruden būs atkal abas svarīgās festivāla daļas. Fotoizstādē varēs apskatīt pastkastītes, bet koncertos tikties ar festivālam uzticīgajiem mūziķiem.
Viņu vidū, protams, arī Igo, kas ir festivāla idejas autors, un pirmo reizi viņš to skaļi izteica sarunā ar Guntaru Raču: "1985. gadā mēs sēdējām pie liela ozolkoka galda Liepājā, Republikas ielā, un es patiešām izvirzīju tādu, no vienas puses, it kā smieklīgu, bet pietiekami drosmīgu ideju par to, ka mēs varētu sarīkot izstādi. Nu, droši vien, taču ir tā, ka ne tikai Guntars zīmē un es zīmēju, bet skaidrs, ka arī Grodums un Vanzovičs to dara. Tas sākums patiešām bija Liepājā."
Izstāde ar aptuveni 40 mūziķu darbiem tika parādīta Liepājā un Grobiņā, pēc tam arī Rīgā, Rīgas Politehniskā institūta [tagad – Rīgas Tehniskā universitāte] Studentu klubā, ko vadīja Tija Auziņa. Izstādi varēja aplūkot trīs dienas, tās laikā ar muzikāliem priekšnesumiem uzstājās profesionāli mākslinieki, tad arī festivāls iemantoja nosaukumu "Bildes" – to deva Kaspars Dimiters.
1987. gada festivālā debitēja apvienība "Liepājas brāļi" ar dziesmu "Tikai tā", kas kļuva par "Bilžu" himnu. Gadu gaitā "Bildes" kopumā bija starta platforma daudziem jauniem kolektīviem, kas vēlāk iemantoja lielu popularitāti, to vidū, "Opus Pro", "Rīgas viļņi", "Labvēlīgais tips" un citi.
Kopsolī ar mūziku vienmēr bijusi māksla, dalībnieki apgleznojuši šķīvjus, kreklus, pudeles, krēslus, veidojuši mandalas un mākslas darbus no pogām.
Jau pirmajos festivāla norises gados Tija Auziņa tomēr nolēma mainīt sākotnējo formātu, ka mūziķi glezno un mākslinieki muzicē. Kāpēc tā, skaidro festivāla veidotāja: "Jo var skatīties mūziķu darbus, kas varbūt nav profesionāli izveidoti, bet, ja tev viens nepatīk, tu vari pieiet pie nākamā. Bet, ja tev trīs stundas ir jāklausās, kā muzicē neprofesionāli mākslinieki, tas ir grūtāk. Bet mākslinieki nav mūs atstājuši. Viņi brauc uz "Bilžu" nometnēm, piemēram, Ivars Mailītis, kurš spēlē un dzied. Un viens otrs mākslinieks uz "Bilžu" skatuves arī pēc tam kāpj."
Daudzi mūziķi "Bildes" dēvē par ļoti nozīmīgu viņu radošās dzīves daļu, Aivaram Hermanim secen gājuši tikai divi festivāli, pārējos viņš visos piedalījies, iesaistoties visdažādākajos projektos: "Visticamāk, man ir vienkāršāk uzskaitīt tos mūziķus, ar kuriem es neesmu spēlējis šajos 30–40 gados, lielākoties ar visiem, galvenokārt, tieši "Bilžu" dēļ. Un bija jautri. Varbūt vajadzētu uzskaitīt, cik litrus vīna un viskija mēs savulaik izdzērām, tas būtu labi statistikai."
Kādu daļu no "Bilžu" aizkulišu dzīves varēs uzzināt no festivāla ilggadēja dalībnieka Guntara Rača grāmatas, kas drīzumā nāks klajā. Tas būs autobiogrāfisks stāsts, kurā nozīmīga vieta atvēlēta arī festivālam un kas būtu nepilnīgs bez atmiņām par "Ziemeļu saldo". Šo dzērienu Zigfrīds Muktupāvels un Guntars Račs atrada ledusskapī, kad Tija Auziņa nejauši bija viņus ieslēgusi Studentu klubā, atmiņās dalās Guntars Račs: "Un tad Zigfrīds atver ledusskapi… Glābiņš ir ieradies! Tur stāv, starojošs gaismās, mirdzošs "Ziemeļu saldais". Pilns. Un ir nakts, kādi pulksten divi, mēs jau esam izmisuši, jo ārā netiekam, un tas ir tepat – mūsu acu priekšā. Mums bija ļoti sirsnīgas sarunas par dzīvi, pateicoties "Ziemeļu saldajam"."
Bohēma gan vairāk pieder festivāla pagātnei, jo mūsdienās mūziķi esot daudz prātīgāki. Jau šīs nedēļas nogalē sāksies "Bilžu" 35. jubilejas koncerti: piektdien, 11. oktobrī, VEF Kultūras pilī notiks mūziķu kopprojektu koncerts, bet sestdien – koncerts bērniem. Kopumā festivālā būs astoņi dažādi koncerti.
