Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Var jau būt, ka "Staburaga meitiņa dejo" tiešām tika nodota sagatavošanai, tomēr pirmizrādi tā nesagaidīja, tāpat kā Emiļa Melngaiļa balets "Maija, Turaidas roze". Lūk, "Jaunāko Ziņu" redaktora Jāņa Kārkliņa atmiņas, kurās atspoguļots izvērstais darba process, 1924. gadā ķeroties pie latviešu oriģinālbaleta sacerēšanas...
"Melngailis dos mūziku, vecais baletomāns no Pēterpils laikiem, Oskars Grosbergs, kas sēž viņam blakus, uzrakstīs libretu, un kā Rigasche Rundschau redaktors gādās par reklāmu. [..] Bet Teodoram Reiteram jāgādā nauda – avanss. Neēdis nevar komponēt. Reiters ir Operas direktors, viņam ir nauda kasē, sakari ar Saeimas dūžiem, ar pašu ministru. [..] Melngailis šauj kā no ložbērēja, bet Reiters klusē un izskatās pavisam nelaimīgs. [..] Tik drošu un stratēģiski veiklu uzbrukumu Operas kasei Reiters nebija iedomājies, kad, Melngaiļa pamudināts, lūdzu viņu ar mums brīdi pasēdēt. [..] Bailīgi viņš iejautājās, cik tad īsti būtu nepieciešams latos.
"Mazākais 3000!" – Melgailis bez apdomāšanas droši atcirta. "Visiem ir siltas vietas i Operā, i Konservatorijā, i ministrijā. [..] Tikai man jādzīvo no rokas mutē. Vai tā ir taisnība?"
Nē, taisnība tā nebija. Mēs visi vēlējāmies, lai netaisnība kaut cik mazinātos. Ko nabaga Reiters tur varēja iebilst? Viņš sarka kā nevainīgs zēns, varbūt aiz apspiestām dusmām, tomēr apsolījās runāt ar izglītības ministru un Saeimas večiem. Viens pats tik lielu avansu izsniegt nedrīkstot.
"Labi, es arī ar viņiem pēc tam aprunāšos," Melngailis uzvaras priekā pielika punktu šai sasprindzinātai sarunai. Visu laiku viņa kustīgās ārup izspiestās acis nicīgi smīnēja un atgādināja kaķi, kas peli iedzinis slazdā. [..]
Tai laikā iznāca ilustrētā žurnāla "Atpūta" pirmais numurs. Veselu lapas pusi ar bildēm un cildenām cerībām tur veltījām iecerētam baletam, kaut gan tā vēl nav – un avanss autoram arī nav vēl izkaulēts. To izlasa Operā, Saeimā un ministrijā, nevienam negribas būt vainīgam tāda nacionāla darba aizkavēšanā. Avansu izsniedz, skaņradis sēžas pie klavierēm.
Paiet mēnesis, pusgads, gads. Reiters kļūst arvien nemierīgāks.
"Tās Melngaiļa "Rozes" kā nav, tā nav," viņš sūdzas pa tālruni. "Revīzija nāk virsū. Ko lai es daru?"
"Runā ar viņu pašu."
"Viņš man neatbild. Tu mani tai ķezā ievilki, tev jāpalīdz."
Taisnība. Zvanu uz Rēveles ielu: "Gailīt, kur tava "Roze?" Reiters rūc…"
"Ko šis rūc! [..] Klavieru izvilkums jau tikpat kā gatavs. Tu, Bērziņš, i Zālītis – atnāciet rītvakar pie manis. Dzirdēsit, kā skan."
Aizejam. Atnācis Jūlijs Madernieks, [..] vēl pāris mūzikas kritiķu, bet Reitera nav. [..] Kad pēc 15 minūtēm pirmais cēliens galā, autors pieceļas, paklanās un vaicā: "Nu, ko kritiķu kungi saka? Vai kur ķeras? Vai kur stomās?" Atbilžu vietā aplaudējam. "Jauki, jauki," Zālītis smaida. "Tikai, liekas, tā kā par īsu. Un labi būtu, ja tu, Gailīt, to auscūgu kādreiz nospēlētu arī pašiem dejotājiem Operā." "Ij to var!" atsaucas autors.
Otrs cēliens – poļi nāk. Skan mazurka, ilgi un braši. Poļi nāk un nāk, un nevar atnākt. Vai autoram vaina, ka šie tik gausi? Bet cēliens kaut cik pastiepjas. Trešais vēl dzimst, to netraucēsim. Pateicamies un šķiramies. [..]
Tad kādu dienu no Operas izlaužas kāda pavisam nelāga vēsts. Baletnieki sakot: pēc tās mūzikas mēs gaisā gan varam uzlēkt, bet zemē tik drīz vairs netiekam… Sabīstas draugi, apstulbst krusttēvi. Vai tiešām tā varētu būt? Zvanu uz Rēveles ielu: kas par trakām baumām?
"No gaisa grābts!" nāk droša atbilde.
"Ko tad viņi tur grib? [..] Kas prot dejot, – visas notis izdejos.
Divi cēlieni jau instrumentēti. Bet tai krievietei (baletmeistarei Fjodorovai) es savu baletu izķēmot nedošu. Ko viņa sajēdz no latviešu mākslas? To tu pasaki Reiteram."
Mēģinu atrunāties. Kas es par starpnieku? Direktors teiks: tāds noteikums nav līgumā paredzēts. Nu Melngailis nopietni sadusmojas. Viņš nesavtīgi novēl to līguma lapu izlietāt pavisam prozaiskai vajadzībai – un noliek klausuli. [..]
Revidenti pieprasa 3000 latus atmaksāt. Kur tos lai ķer? Melngailis spēlē apvainoto, steidzīgi aizbrauc uz Londonu. Atvadoties viņš saka: "Jums te mana darba nevajag. Tagad varēsit braukt to noklausīties Koventgardenas operā vai Ņujorkas Metropolitenā."
Pēc dažām nedēļām, kad revidenti kaut cik nomierinājušies, Melngailis atgriežas Rīgā. "Nu, ko es jums teicu? Līgumi noslēgti. Vēl jāuzraksta tikai tā veļu mūzika – un "Turaidas Roze" izies pasaulē."
Lai gan Jānis Kārkliņš atmiņās raksta, ka revidenti bija kaut cik nomierinājušies, Melngaiļa problēmas ar baletu "Maija, Turaidas roze" turpinājās vēl ilgi.
No Latvijas Nacionālās operas avansā Melngailis bija saņēmis 2195 latus. Konstatējot, ka komponists ilgstoši nepilda līgumā noteiktās saistības, operas vadība beidzot pilnvaroja zvērināto advokātu Kirilu Munkeviču iesniegt prasību tiesā.
Neraugoties uz apstākli, ka Rīgas 7. iecirkņa miertiesnesis operas direkcijas vēlmes bija atzinis par pilnīgi pamatotām, naudu piedzīt nekādi neizdevās – un tika nolemts, ka tādā gadījumā nāksies izūtrupēt skaņradim piederošās klavieres.
Melngailim tika paziņots, ka par līguma laušanu viņam jāatmaksā apaļi divi tūkstoši Izglītības ministrijai, kuras pārraudzībā toreiz atradās arī Latvijas Nacionālā opera. Rīgas apgabaltiesas 1. civilnodaļas tiesas sēdē prasītāja lūgums tomēr tika izslēgts no dienas kārtības, jo "atbildētājs E. Melngailis bijis pie Izglītības ministra un apsolījies komponēt Nacionālai operai novēlojušos baletu "Turaidas roze"."
Sprukās nonākušajam komponistam ministrija atvēlēja vēl divus mēnešus laika darba pabeigšanai – un jau 1935. gada rudenī Melngailis savu baletu varēja uzskatīt par gatavu iesniegšanai, lai arī ne sākotnēji iecerēto trīs, bet gan divu cēlienu struktūrā.
Var, protams, saprast Latvijas Nacionālās operas vadību, kuru visa šī epopeja desmit gadu garumā bija nedaudz nogurdinājusi.
Melngaiļa balets "Maija, Turaidas roze" tā arī palika neuzvests, tomēr mums nekādā gadījumā nav tiesību runāt par izšķērdētiem nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Emilis Melngailis ir pilnībā atpelnījis saņemto avansu ar to vien, ka ainai, kurā pie Gūtmaņa alas tiek svinēti Jāņi, komponists jau 1926. gadā bija iecerējis kora dziedājuma iekļaušanu baleta partitūrā. Otrā cēliena sākuma epizodei viņš sarakstīja kompozīciju "Jāņuvakars", kas pirmoreiz izskanēja Septītajos latvju vispārējos dziesmusvētkos 1931. gadā. To diriģēja toreizējais Latvijas Nacionālās operas direktors, leģendārais Teodors Reiters.
