Man nav ne jausmas, cik no cilvēkiem, kas tur būs, mūs dzirdēs pirmo reizi, kas būtu mazliet dīvaini, jo mēs jau diezgan daudz gadus spēlējam, bet es esmu diezgan apzināti izvairījies no spēlēšanas festivālos, vismaz tādos, kurp cilvēki brauc un trīs dienas dzīvojas.
Man tāds periods bija 2000. gadu sākums, kad tajā piedalījos aktīvāk ar citu grupu "Pest of a Child", mēs tādu panku/hārdkoru spēlējām, un es, starp citu, spēlēju klarneti.
Tava pirmā muzikālā izglītība ir klarnetists, vai ne?
Tā nekur nav pazudusi – es joprojām esmu klarnetists, vienkārši nāk klāt arī citi pienākumi un interesanti izaicinājumi. Bet festivāli man bija tāds impulss un sajūta – vasaras festivāls un rokmūzika, varētu teikt, ka jaunība. Un šī ir kā atgriešanās jaunībā, nu jau ar stabili padsmit gadus jaunu ansambli.
Pirms dažiem gadiem festivāla ansamblim bija 10 gadu jubileja, un kādā intervijā tu teici, ka jums ir klezmera un Balkānu folkmūzikas fāze. Vai tā turpinās?
Es to nesauktu par fāzi. Es spēlēju to, kā man pietrūkst, ko es īsti nedzirdu citur. Un, ja man ir pieejami brīnišķīgi resursi – šajā gadījumā profesionāli mūziķi, kas spēj spēlēt jebkuru mūziku – man rodas liela radošā brīvība, un to es gribu izmantot. Mani kolēģi, kas ansamblī spēlē un reizēm mēdz pienākt klāt vairāk, brīžiem mazāk, pēc vajadzības, ir tikai priecīgi par to, ka mums sakrīt gaume.
Mēs kopā labi pavadām laiku, un tas ir gandrīz vienīgais iemesls, kāpēc šis ansamblis tik ilgi un veiksmīgi pastāv.
Nav rutīnas, jo es nevienam neesmu apsolījis, ka spēlēšu tikai klezmeru vai Balkānu mūziku, vai džezu, vai savas dziesmas. Es nevienam neko neesmu parādā, no manis negaida kādu noteiktu žanru. Ja reizēm arī gaida, esmu priecīgs nospēlēt kaut ko no viena, otra, trešā, kaut ko no franču vai vācu mūzikas. Nemēģinu sevi likt kādā rāmī. Un arī nemēģinu ar grupu kļūt par izklaidētāju. Zinu, ka daudzi mūziku uztver kā atpūtu, spēlējiet tik ballītes…
Īpaši jau tādā festivāla nedēļas nogalē brīvā dabā.
Es varu to darīt, tā ir mana izvēle, bet es varu ielikt arī kādas eksistenciālas krīzes un depresijas notis, un tas absolūti iederas dzīves izpratnē. Ja dzīvē tikai stāstīsim viens otram, ka viss ir kolosāli, priecājamies un aizmirstamies, tā būs bēgšana. Man liekas, ka māksla un mūzika tomēr ir arī vieta, kur mēs sastopamies ar sevi un iepazīstam sevi, un tur arī nāk apcerīgākas notis. Man patīk varbūt tā viegli ironiski, bet tomēr skart arī tēmas, par kurām mēs ikdienā vairāmies runāt.
Tātad no visām daudzajām lietām, kuras tu nosauci – gan klezmera, gan Balkānu, gan franču un paša mūziku, mēs kaut ko dzirdēsim festivālā "Laba daba"?
Jūs dzirdēsiet visu, kas mums tajā brīdī liksies interesants. Es šobrīd nenosaukšu dziesmu sarakstu, jo man ļoti patīk piegājiens, ka mums ir apmēram skaidrs virziens, un tad skatāmies, kā veidojas priekšnesums. Esam tāds ansamblis, kas var uz vietas mainīt dziesmu sarakstu, un es to gribu izmantot, jo brīdī, kad jūs reaģējat uz to, kas notiek, jūs esat vairāk klātesošs, nekā spēlējot pēc iepriekš sagatavota saraksta un cerot, ka tas strādās. Bieži tas neatbilst tam, kā jūtas publika. Protams, ka publiku var pakļaut un cilvēki ir ļoti pieņemoši… Starp citu, esmu pamanījis, ka "Labā dabā" ir viena no pieņemošākajām publikām. Biju pat ļoti pārsteigts. Spēlēju dažas dziesmas pirmo reizi, un cilvēki dejo un jūt līdzi!
Man pati skaistākā satikšanās ar publiku notikusi tieši "Labā dabā", kur mēs ar Andri Keišu un vienu trompetistu, un bundzinieku bijām piekrituši nospēlēt "Latviešu mīlestības" dziesmas festivāla trešajā dienā 12.00 šķūnītī. Domāju, trešā diena, cilvēki saguruši, mēs tur paspēlēsim, kādam varbūt patiks…
Mēs atnākam uz koncertu, un tas šķūnis ir pārbāzts! Mēs ejam uz skatuvi, un ir sajūta, it kā koncerts būtu jau beidzies – tādas ovācijas!
Spēlējam, cilvēki dzied līdzi, un katra dziesma ir kā pēdējā. Tāda enerģija! Mēs domājām – kas notiek?! Tiešām?! Tad likās, ka esam kaut ko palaiduši garām, un laikam tomēr esam iemīļoti kaut kādā cilvēku lokā, un sagadījās, ka viņi nāk tieši uz šo festivālu. Tas bija diezgan liels pārsteigums.
Ja tevi tas pārsteidz, mani gan nepārsteidz. Domāju, ka esi informēts, ka vismaz divas tavas dziesmas zina pat tie, kas nemaz nezina ne Jēkabu Nīmani, ne "Jakob Noiman Festival Band". "Piparmētru tēja", "Guna" – būtu jāpameklē, kurš tās nav dzirdējis.
Patiesībā mans superhits ir "Lupatiņu" dziesma. Tā kaut kur izplatījumā griežas kopš 2010. gada. Tā ir ļoti vajadzīga un praktiska dziesma bērnu audzināšanas kontekstā. Kā nojaušat, daļa paaudzes, kuriem kopš 2010. gada vairs nav pieci gadi, joprojām nāk man klāt un stāsta, ka viņiem patika šī dziesma, kad bija maziņi. Tad es uzreiz jūtos vecs un slavens. Bet es jau nemēģinu spēlēt to, ko visi gaida. Protams, ir forši, ka cilvēki dzied līdzi un viņiem patīk. To arī ik pa laikam vajag darīt, bet skaistums ir tajā, ka jūs atverat durvis uz kaut ko, ko cilvēki nezina.
Ja viņiem rodas prieks un interese par to, ko viņi nezina, tā ir mūziķa misija.
Nevar jau uz tā vien eksistēt, ja spēlē festivālā, kur cilvēki grib priecāties un satikties ar pazīstamo, bet meklēt balansu ir svarīgi. Lai arī fani žēlojas, ka vajag vecās, labās dziesmas spēlēt, mūziķi vienmēr drusku vairās, jo tā ir tāda lēta slava, he, he.
Ļoti labi, ka tev ir tik plašs redzesloks, dažādi stili un dažāda mūzika – gan paša, gan no visām pasaules malām. Reizēm tīri vai žēl sametas dažu populārāko rokgrupu, kuras gadus trīsdesmit vai pat visus piecdesmit spēlē to vienu vai tās divas dziesmas katru vakaru savās pusgadu ilgajās turnejās.
Nu ja, jo biļetes ir nopirktas un ir maksāts par tām dziesmām.
Tā kā no tevis pārsteigumi ir gaidāmi, un varbūt pats sevi atkal pārsteigsi.
Es gribu sevi pārsteigt, jo mēģinu arī mazliet provokatīvi pieiet savam ansamblim. Lai viņiem ir mazliet neērti, lai viņi spēlē to, ko īsti nezina, lai ir šī enerģija, kad mēs pieskaramies kam jaunam un nezināmam. Ir ļoti svarīgi, kāda enerģija valda uz skatuves starp mūziķiem. Ja viņi spēlē ar pārliecību un iestudētām kustībām, tas pamazām aiziet uz rutīnu un nogalina jebkādu radošo garu. Man patīk, ka varbūt ir pat nelielas kļūmītes, bet priekšnesums ir dzīvs un klātesošs, un mēs reaģējam, un publika reaģē – tāpēc, manuprāt, vispār ir vajadzīgi koncerti.
Ja gribat bez "lažām", tad klausieties ierakstu.
Pastāsti, kas ir grupas pamatsastāvā un būs uz skatuves "Labā dabā"?
Es vēl aptaujāju savus draugus, pagaidām visi piekrituši. Man nav tāda pamatsastāva. Ir divi bundzinieki. Viens no sākotnējā projekta, ko mēs uz Jaunā Rīgas teātra Ziemassvētku vai sezonas noslēguma ballīti izdomājām 2008. vai 2009. gadā, lai uz jumtiņa nospēlētu dziesmiņas, kuras biju nopircis Glāzgovā, studējot maģistrantūrā kompozīciju. Nopirku grāmatiņu "Klezmer Fiddler" un vienkārši gribēju to apspēlēt.
Pirms tam jau arī flirtēju ar šādiem žanriem, taisīju grupas, kurām katrā koncertā mainīju nosaukumu, lai nekļūtu populāri un paliktu pirmreizīgā sajūta. Tur man spēlēja Varis Piņķis, Ansis Nikolovskis, kurš tagad dzīvo citā valstī, tad mans kursabiedrs bastrombonists Artūrs Bērziņš, viņš šobrīd sēž Operā un spēlē izrādē, Gidons Grīnbergs, kuram ir dzimšanas diena, pēc šīs intervijas iešu viņu apsveikt, mans kursabiedrs Uģis Krišjānis. Ir mainījušies dažādi tubisti – Roberts Brants, tagad Kaspars Šmits. Domāju, ka Roberts Brants varētu ar mums "Labā dabā" uzspēlēt. Protams, arī flautists Andis Klučnieks, kas labāk pazīstams ar "Altera Veritas", bet mēs vienmēr esam bijuši cīņu biedri dažādos žanros, arī īru mūziku spēlēju kopā ar Andi 90. gadu beigās, viņš arī rokmūziku ir spēlējis un ir brīnišķīgs džeza improvizētājs. Tā es varētu turpināt saukt savus biedrus un draugus…
Bet pamatā mūsu sastāvā ir pūtēji, vijole, pēdējos gados man lielisks atbalsts ir Ernests Mediņš, azartisks un profesionāls "sitējs", spēlē arī vibrofonu un dažādos veidos interesanti cīnās ar Vari Piņķi savstarpējās bungu cīņās. Ir ļoti jautri un forša enerģija uz skatuves. Ja resursi atļauj, varam uzstāties arī 10 vai 11 cilvēku sastāvā, bet parasti esam seši vai septiņi. Domāju, ka festivālā būsim sešatā.
Tas mūs gaida festivālā "Laba daba", un jāatgādina, ka šogad tas nenotiks augustā, bet gan no 12. līdz 14. jūlijam.
Esmu ļoti priecīgs, ka pārcēlās uz jūliju, jo augustā notiek Valmieras teātra festivāls, "Sansusī", Rīgā dažādi skaisti koncerti. Arī manu operu šovasar, iespējams, atskaņos Rīgā, patlaban tas tiek apstiprināts, – Dzegužkalnā 3. augustā. Tā ka augusts man ir ārkārtīgi pārblīvēts, un katra sestdiena ir zelta vērta.
Festivāli ļoti konkurē savā starpā, un vienmēr ir bijis izaicinājums saprast, uz kurieni doties.
Saviem viesiem uzdodu arī kādu nenopietnu jautājumu. Mazliet pafantazējot, būs vasara, cerams, būs skaists laiks, darbība notiek Ratniekos, lauku apkārtnē, tur arī mežs un dažādi zvēriņi, pie kuriem festivāla viesi būtībā brauc ciemos, jo tā ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta, un uz vienu nedēļas nogali arī viņiem ir jautrība, kuru sagādā cilvēki. Kādiem meža zvēriem varētu patikt "Jakob Noiman Festival Band" mūzika?
Vārnām. Pilnīgi noteikti vārnām.
Mežā vispār dzīvo vārnas? Liekas, ka visas jau uz pilsētu pārvākušās.
Vārnas ir visur. Es dzīvoju Pierīgā, tur ir pilns ar viņām. Mežā lido, ligzdo, nāk pie manis ciemos un revidē visu, ko var revidēt. Viņas ir tādas ieinteresētas. Viņām ir liels līdzdalības koeficients. Manuprāt, vārnas ir putni, kas cilvēku kaut kādā veidā uzmana. Bija tāds jauks gadījums. Skatījāmies vienu skaņdarbu, ko mēs spēlējam, Maķedonijas melodiju "Jovano". Domājām paskatīties, kā vietējie to taisa. Vienā "YouTube" video tantiņas tautastērpos dejo, un starp viņām dejo arī vārna. Ļoti izteiksmīgi. Tā nejauši, bet ļoti konkrēti. Tāpēc man nebija ilgi jādomā.
Parasti visi ilgi domā. Tik ātra atbilde laikam nevienam nav bijusi. Tātad mērķauditorija ir skaidra – festivāla "Laba daba" apmeklētāji un vārnas.
