ĪSUMĀ:
- Mūsdienu klasiskās mūzikas komponisti Latvijā tikai ar komponēšanu nespēj izdzīvot.
- VKKF finansējums mūzikas jaunradei pērn – 115 tūkstoši eiro, atbalstu saņem trešdaļa iesniegto projektu.
- Lielākās kultūras institūcijas, tostarp Nacionālā opera un balets un Latgales vēstniecība "Gors", pasūtinājuma darbus komponistiem spēj tikai daļēji apmaksāt.
- Igaunijas Komponistu savienība no privātiem investoriem vietējo komponistu jaunradei jau piesaistījusi 15 tūkstošus eiro.
- Mūsdienu klasiskās mūzikas skaņdarbi lielākoties piedzīvo tikai pirmatskaņojumu.
- Komponists Krists Auznieks aicina apzināties, ka mūsdienu klasiskā mūzika veido mūsu nacionālo un laikmetīgo identitāti un padara mūsu dzīvi vērtīgāku.
Laikmetīgās mūzikas komponēšana – finansiāli nenovērtēta
Trīs Lielo mūzikas balvu laureāts, komponists Andris Dzenītis sociālajos medijos aicināja diskutēt, cik tad vērta un vajadzīga valstij ir mūsdienu klasiskā mūzika: "Iedomāsimies, ka es esmu gleznotājs, kurš galerijā izlicis savus darbus. Un tad ienāk kāds skatītājs, kurš saucas valsts, un viņš saka: "Ai, cik tev ir skaistas gleznas, nu brīnišķīgas gleznas! Tu esi mūsu radošā izcilība! Klausies, tev tur rakstīts, ka tas darbs maksā 1000 eiro, es viņu ņemšu par 200.""
Laikmetīgās mūzikas komponisti Latvijā reti par savu darbu saņem honorāru, lielākoties klasiskās mūzikas jaunrade tiek finansēta caur Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF) kā atbalsts radošajam darbam. "Droši vien daļai sabiedrības liekas, ka komponists, kurš uzraksta simfoniju vai kurš uzraksta kādu skatuves darbu, šeit kļūst stāvus bagāts. Varbūt līdzīgi kā padomju laikos var nopirkt sev "Volgu" un braukt, bet nu bieži vien tas ne tuvu nav tā. Bieži vien patiesībā situācija, ko es arī pats esmu bieži piedzīvojis un turpinu piedzīvot, – izpildītājs, kurš atskaņo to darbu, patiesībā par šo vienu vakaru saņem daudzkārt vairāk nekā tu esi saņēmis par pusgada vai pat gada darbu," stāsta Andris Dzenītis.
Naudas summas mūzikas jaunrades programmā ar katru gadu palielinās. Ja 2020. gadā tie bija 83 tūkstoši eiro, 2021. gadā – 105 tūkstoši eiro, tad pērn 115 tūkstoši eiro. Tomēr divas trešdaļas komponistu, iesniedzot savus projektus, paliek bešā. Vidēji atbalstītajiem darbiem, atkarībā no to formas un apjoma, piešķirtās summas svārstās no četriem simtiem līdz diviem tūkstošiem eiro, augstākā piešķirtā summa šogad ir pieci tūkstoši eiro. Komponists Krists Auznieks rēķina, ka summu, ko Latvijā sadala vienā konkursā uz 30–50 cilvēkiem, ASV saņem viens komponists: "Nevis vēl pats topa komponists, kā, piemēram, Stīvs Reihs vai Filips Glāss, bet vidus karjeras komponists, četrdesmit, piecdesmitgadnieku paaudze, tik saņem par vienu operu."
Valsts kultūrkapitāla fonda Mūzikas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs Edgars Saksons atzīst, ka komponistiem pieejamais finansējums joprojām ir nesamērīgi mazs: "No otras puses, koncertdzīve, man liekas, tāda, kāda ir šobrīd, nu, varbūt pirms pandēmijas kaut kas līdzīgs bija. Bet šobrīd, ja mēs skatāmies šos mūzikas regulāro konkursu projektu konkursus, kur tiek iesniegti ap 180, 200 projektiem, – summas beigās ir kosmiskas. Visiem ir kāda ideja, kā šo naudu iztērēt. Un tad ir man vienmēr šim visam pretī jautājums, kurš to visu realizēs, jo mēs arī zinām profesionālo mūziķu trūkuma problēmu Latvijā. Un kurš to visu klausīsies, un kurš par to visu būs gatavs maksāt?"
Lielākā daļa laikmetīgās mūzikas skaņdarbu tiek atskaņoti vienu reizi
Nereti jaundarbi Latvijā tiek atskaņoti tikai vienu reizi. Edgars Saksons, kurš ikdienā ir Latvijas Nacionālā sim foniskā orķestra (LNSO) sitaminstrumentu grupas koncertmeistars, pieļauj, ka 30 karjeras gados ir nospēlējis vismaz 80% vienreizējas mūzikas: "Nu un tad ir jautājums – kam par to būtu jāmaksā? Un tas droši vien ir nākamais jautājums muzikologiem vai mūzikas vēsturniekiem – ko mēs ar šo visu iesāksim? Skaidrs, ka šie vienreizējie skaņdarbi ir, kas vienreiz tiek atskaņoti un vairāk nekad." Mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis uzskata, ka mākslas ir par daudz:
"Tajā pašā laikā mēs ļoti labi zinām, ka ir jārada noteikts daudzums vispār visa kā, lai no tā izkristalizētos ar laiku labākais, pie kā mēs gribam palikt. Tātad nenovēršami šī māksla ir jāražo.
Es arī pilnīgi noteikti piekrītu domai, ka mākslas darba atskaņojuma biežumam nav nekāda sakara ar viņa kvalitāti. Jo bieži vien tas, kas varbūt ir cilvēka ausij tīkamāks, to atkal citi ne vienmēr atzīst par pašu labāko. Pēkšņi iedomājos Andra Dzenīša simfoniju. Ģeniāls darbs, Lielā mūzikas balva. Nupat piedzīvojām Krista Auznieka simfonijas atskaņojumu. Nu tagad pasakiet, lūdzu, mīļie skatītāji, pēc cik ilga laika mēs viņu varētu atkal dot uz koncertskatuves. Tā nav ne komponista, ne koncerta rīkotāja nevērība."
Komponists Krists Auznieks uzskata, ka tas ir kultūras institūciju jautājums: "Ir ļoti viegli vai vieglāk mārketēt, pārdot darbu, biļetes uz darbu, ja tas ir pirmatskaņojums, pasaules pirmatskaņojums, bet neveidot nekādu sistēmu, kura kultivē otratskaņojumus, trešatskaņojumus, piecatskaņojumus, desmitatskaņojumus. Šeit kritiķi varētu norādīt uz to, ka, jā, šie jaunie darbi bija ļoti sarežģīti, tie prasa lielus resursus domāšanā vai tos ir grūtāk paskaidrot cilvēkiem. Kāpēc nespēlē Bēthovena 9. simfoniju atkal, vai 5. simfoniju, tie taču ir klasiski darbi, bet nu šeit atkal man jums jānorāda, ka tajā brīdī, kad Bēthovens šos darbus rakstīja, arī tā bija jaunā mūzika, un tajā brīdī arī lielu daļu no viņa darbiem neuzņēma tā, kā mēs tos uzņemam šodien. Tas ir kultūras jautājums, vides jautājumes, izglītības jautājums, tas viss mums ir jāveido kopā."
Latgales vēstniecības "Gors" Mākslinieciskās un pasākumu daļas vadītāja Ilona Rupaine atzīst, ka pirmatskaņojumiem ir īpaša vērtība skatītāju acīs: "Pirmatskaņojuma brīdis vienmēr ir ļoti saviļņojošs, īpaši, ja autors ir zālē un ja par to tiek runāts, par to tiek stāstīts. Autors atnāk klanīties un saņemt ziedus, tad cilvēkiem noteikti ir šī sajūta, ka viņi ir piedzīvojuši šo maģisko brīdi, kad darbs tiek atskaņots, ir ļoti tāds vērtīgs un ļoti interesants. Jā, es domāju, ka mēs vienmēr vēlamies, lai pie mums skanētu pirmatskaņojums vai pirmais, vai otrais koncerts, tas ir, jā, es domāju, ka mēs tikai atbalstām šīs lietas."
Kultūrtelpas par pasūtinājumu komponistiem spēj tikai daļēji samaksāt
"Gors" ir viena no nedaudzajām kultūrtelpām, kura pati cenšas atbalstīt mūsdienu klasiskās mūzikas autoru darbus, veicot pasūtinājumus. "Visbiežāk mēs pasūtinām jaundarbus gadījumos, kad mums tuvojas kāda nozīmīga jubileja vai ir kāds īpašs gadījums. Tas, kas man uzreiz nāk prātā, piemēram, kad bija Latgales simtgades kongress, tad mēs sadarbojāmies ar Rihardu Dubru, pasūtinājām viņam vienu oratoriju. Un tagad arī "Gora" desmitgades jubilejai mums ir sadarbība – ar komponistu Edgaru Mākenu, un vēl vienā pasākumā mums ir pieci komponisti vai cilvēki, kas raksta darbus," stāsta Ilona Rupaine.
Lielākoties kultūrtelpas ir gatavas finansēt vien daļu no pasūtinājuma, un, lai saņemtu pārējo finansējumu, Kultūrkapitāla fonda konkursos startē vai nu darba pasūtinātāji, vai paši komponisti, lūdzot darbam radošo stipendiju. Kultūrkapitāla Mūzikas nozares ekspertu komisijas priekšsēdētājs Edgars Saksons uzskata, ka šiem būtu jābūt prioritāri atbalstāmiem projektiem, jo ir skaidrs, ka jaundarbs tiks atskaņots: "Vai valstij ir jābūt par darba devēju tieši komponistiem tikai tāpēc, ka viņi to vēlas?
Es nezinu, es domāju, tā ir tāda bīstama tēma, kam mēs pieskaramies. Es saprotu komponista sāpi, bet, godīgi sakot, es nezinu, vai valstij būtu jāuzņemas atbildība par šo."
Jāstrādā citos darbos, ar komponēšu iztikt nevar
Tomēr komponistiem cita pieejama atbalsta nav. Tāpēc lielākoties pat tiem, kuriem mājās rindojas viena balva pēc otras un skaņdarbu pirmatskaņojumi regulāri notiek dažādās pasaules vietās, ar komponēšanu izdzīvot nav iespējams. Ir jāstrādā vēl citos darbos, lai spētu samaksāt rēķinus. To dara arī komponists Andris Dzenītis: "Protams, ka ar šo naudu dzīvot nav nekādā veidā iespējams. Daudziem varbūt nav priekšstata par to, cik ilgi komponists raksta darbu. Un, starp citu, arī citu mākslu pārstāvjiem dažreiz tas nav zināms. Teātrī mēdz būt, ka režisors pasaka: "Zini, uz pirmdienu uzraksti man pirmā cēliena mūziku!" Patiesībā bieži vien šis darbs norisinās ārkārtīgi ilgi un prasa ļoti lielu enerģiju."
Mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis apzinās, ka daļai sabiedrības varētu būt maldīgs priekšstats par to, ko nozīmē komponēt: "Komponēšana ir darbs. Es atceros, kā Magnuss Lindbergs kādreiz teica – dienā, kad viņš komponē, viņš ceļas agri un nelasa nevienu e-pasta vēstuli, nevienu īsziņu, viņš atslēdz pilnīgi visu un viņš strādā. Ne jau tāpēc, ka viņam ir atnācis saules stars tajos pussešos no rīta, bet tāpēc, ka viņš ir profesionālis, kurš dara profesionālu darbu. Un tas gan ir kaut kas tāds, kas sabiedrībai, manuprāt, būtu jāstāsta biežāk."
Grieķijā dzīvojošā latviešu komponiste Gundega Šmite uzskata, ka, lai spētu izdzīvot tikai no komponēšanas, paralēli sevi jāceļ uz pjedestāla:
"Tev ir ne tikai jākomponē, tev arī ir būtībā jāstrādā ar savu publisko tēlu, lai tevi vispār pamanītu, un ne visiem tas ir pa spēkam psiholoģiski.
Bet, ja kāds to var – vienlaikus radīt kvalitatīvu un mākslinieciski augstvērtīgu mūziku un arī nekautrēties un sevi pietiekami jaudīgi publiski prezentēt, es domāju, ka tas ir iespējams."
Laikmetīgās mūzikas radīšanai vajag siltumnīcas apstākļus
Gan komponisti, gan muzikologi ir vienisprātis, ka uz laikmetīgo mūziku nevar attiecināt masu kultūras džungļu likumu – izdzīvo stiprākais. Komponists Krists Auznieks apzinās, ka mūsdienu mūzika nevar komerciāli sacensties ar popmūziku, tāpēc mūsdienu klasiskās mūzikas jaunrade ir jāatbalsta: "Vienlaikus tā ir daļa no milzīgas senas, vēsturiskas tradīcijas, kura mums palīdz apzināties to, kas mēs esam. Tā veicina mūsu identitāti gan kā latviešiem, gan eiropiešiem, gan vienkārši šī laika cilvēkiem.
Tātad to ir vērts ietērpt mūzikā, šo pieredzi, un to arīdzan atbalstīt, jo sabiedrībai tas ir nepieciešams. Tā veicina gudrāku, viedāku, izprotošāku, iekļaujošāku sabiedrību.
Tie ir tikai daži no iemesliem, kamdēļ es ticu, ka mūsdienu mūzika vispār ir jāfinansē."
Eiropas Savienības valstīs atbalstu mūzikas jaunradei nenosaka nekādas regulas. Katrai valstij ir savas tradīcijas, ko tās ievēro. Piemēram, Grieķijā komponistiem nav teju nekādu iespēju saņemt valsts atbalstu savam radošajam darbam. Pēc komponistes Gundegas Šmites domām, tāpēc grieķu komponisti, kuriem neizdodas iegūt mecenātu atbalstu, emigrē uz mūsdienu mūziku atbalstošākām valstīm: "Grieķija atšķirībā no Latvijas ir valsts, kura joprojām savu identitāti balsta antīkajā kultūrā. Un tas, kas ir jaunais, tam īpaša uzmanība netiek pievērsta. Latvijā atkal ir tieši otrādi. Manuprāt, mēs esam jauna valsts, un tieši mēs būvējam to identitāti, un tādēļ šis finansējums būtībā ir ļoti svarīgs kultūrai un valstij kā tādai."
Igaunijas Komponistu savienība sākusi piesaistīt privātus ziedotājus
Daudz labāka situācija ir Igaunijā, kur finansējums jaunradei ir vairāk kā 200 tūkstoši eiro gadā. Taču arī ar to nav pietiekami, lai komponisti saņemtu atbalstu izvērstas formas darbu radīšanai. Igaunijas Komponistu savienības priekšsēdētājs Merts Matiss Lills stāsta, ka, lai palielinātu jaunradei atvēlēto finansējumu, viņš uzsācis privāto līdzekļu piesaisti: "Komponistu savienībā esam radījuši jaunrades fondu, un man izdevies tam piesaistīt finansējumu no privātiem uzņēmumiem. Pagaidām tie ir tikai 15 tūkstoši, taču tas vismaz ir pirmais solis. Protams, tas nav viegli, nevar vienkārši pieiet pie kāda garāmgājēja un prasīt naudu, ir jāveido kontaktu loks, jāiet pie pareizajiem cilvēkiem, jārunā, jāskaidro, jāpārliecina." Arī Latvijā šis, visticamāk, ir vienīgais ceļš, kā rast papildu finansējumu komponistu jaunradei.
"Es te negribētu izklausīties pēc trūcīgā radinieka, bet tomēr viens no kosmosa likumiem ir, ja tev ir, tad tev ir jādalās. Un man liekas, ka, ja tu, pēkšņi būdams ļoti turīgs cilvēks, lūk, pasūtinātu Andrim Dzenītim simfoniju un saki: "Sēdies, mans dēls, tagad pusgadu nedari neko citu un komponē to savu simfoniju,"" savu vīziju ieskicē mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis. Žurnāla "Mūzikas Saule" galvenais redaktors uzskata, ka nepieciešamība piesaistīt papildu finansējumu liek atbildēt uz fundamentāliem jautājumiem:
"Ko mums darīt ar kultūru, kam mums ir vajadzīga māksla? Un es nedomāju, ka tas, ko es saku, tagad ir abstrakts, man liekas, ka mēs, tieši kultūras žurnālisti, varbūt par to runājam par maz."
Laikmetīgā mūzika padara dzīvi labāku
"Gora" Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona Rupaine atzīst, ka uz dažādu mūsdienu komponistu darbiem publikai ir dažāda reakcija. Taču koncertu rīkotāji cenšas, lai, aizejot mājās, skatītāji nebūtu neizpratnē par to, ko dzirdējuši. "Laikmetīgā mūzika brīnumainā kārtā reizēm pat cilvēkiem ļoti patīk. Ja skan kaut kas, ir kaut kādi pilnīgi neparasti tembri, ja ir kaut kādi neparasti spēles paņēmieni, ir kaut kas tāds, ka tu vēro orķestrī, kas notiek, kad tu vēro, kā darbojas mūziķi. Tas cilvēkiem, man liekas, patīk vairāk, nekā klausoties, es nezinu, dodekafonijas komponistus, piemēram, šeit ir kaut kāda tā klātesamības sajūta," savos novērojumos dalās Ilona Rupaine. Komponists Krists Auznieks uzskata, ka mūsdienu mūzika dod iespēju sabiedrībai ieraudzīt ko citu dzīvē, ko citu ārpus "darbs–karjera–ģimene" riteņa: "Mūsdienu mākslas uzdevums ir izraut mūs no šīs vietas, kurā mēs esam, izraut mūs no rutīnas, likt mums uzdot lielus jautājumus gan par šo laiku kā tādu, kas vispār viņā ir iespējams, gan arī par dzīvi kā tādu, kā dzīvi nodzīvot labāk, kā dzīvi nodzīvot vērtīgāk.
Es zinu to vērtību, kādu māksla manā dzīvē ir ienesusi, tāpēc manī netrūkst pārliecības, ka tā var to ienest arī citos cilvēkos."
