Rihards Zelezņevs: Tu esi rīta cilvēks?
Elizabete Balčus: Galīgi ne. Visi koncerti vai mēģinājumi mūziķim, vismaz man, parasti notiek vakarā. Visa diena parasti ir [paredzēta], lai sagatavotos visiem vakara darbiem. Tā es esmu pieradusi, un tā tas notiek. E-pastu [atbildēšana] un intervijas parasti ir dienas pirmajā pusē, bet tad ir jāsaņemas tādiem smagiem rītiem.
Rihards Zelezņevs: Tu esi daudz ko padarījusi pēdējā laikā – tavas performances, uzstāšanās ārzemēs, tai skaitā Fever Ray koncerts, kurā tu biji iesildītāja. Tas man likās perfekts salikums. Vispirms – kā tev tur gāja?
Elizabete Balčus:
Bija tā, ka tajā pašā dienā, kad Fever Ray uzstājās Rīgā, mani apstiprināja būt kā iesildītājmāksliniekam un es tajā mirklī vēl atrados Parīzē.
No rīta man pazvanīja un apstiprināja. Iepriekšējā dienā man atsūtīja ziņu, ka zini, ir iespējami 99%, ka tu varētu iesildīt Fever Ray. Taču es esmu Parīzē. Es sāku čekot [no ang.val. to check – pārbaudīt] lidojumus, vai es vispār varu paspēt, ja nu tas 1% atkrīt un es tiešām viņu iesildīšu. Bija opcija, ka no rīta ir lidojums. Es to lidojumu jau nobukoju [no ang.val. to book – rezervēt] iepriekšējā naktī, ja nu tomēr. Jā, es atbraucu. Es viņu iesildīju. Man tā bija diezgan intensīva pieredze, tāpēc ka es pirms tam nedēļu biju Parīzē, un tur bija divi maziņi koncerti. Ātri pieslēgties šim un nospēlēt, un nākamajā dienā man bija jābrauc savukārt uz Vīni. Bija skaisti! Bija tā vērts!
Rihards Zelezņevs: Kā ar aparatūru, ko tu ved līdzi? Augļus un dārzeņus var Rīgā nopirkt un Vīnē, Parīzē. Tev ir atstrādāta tā sistēma, kā visu kompaktāk salikt un savest?
Elizabete Balčus: Man nav tā labākā, drošākā sistēma, jo man vajadzētu speciālos instrumentu koferus, kas aizņemtu daudz vairāk vietas. Tas maksā ļoti dārgi, un es pati nevarētu to panest, ja es viena pati braucu. Man viss ir ietīts putu plēvēs, burbuļplēvēs un pirms tām vēl [ielikti] kartoni. Tad visu koferī. Man pāris reizes ir sintezatoram kloķi aizlidojuši.
Ernests Hvostovojs: Nav tā, ka lidostā uzdod jautājumus, kas ir tas un kas tā par lietu?
Viesturs Zandermanis: Kāpēc tev kabacis stāv somā?
Elizabete Balčus: Visinteresantāk parasti ir ar efekta procesoru, kurš izskatās dīvaini. Nevar pateikt, kas tas ir. Parasti [jautā], vai tā ir medicīnas iekārta, ar ko mērīt asinsspiedienu?
Starp citu, kad māksliniece Brenda Jansone, ar kuru es sadarbojos, izlēja no manis manu seju un krūtis, tas man bija mugursomā ielikts. Jāizņem viss ārā pirms skenēšanas, un es lieku savas krūtis, savu seju… un flautu.
Ar flautu gan parasti ir čakars [sarežģījumi] – lielāks čakars nekā ar elektroniku. Metāla kaut kas. Tas iziet cauri arī kaut kādiem narkotiku testiem.
Rihards Zelezņevs: Parīze, Vīne, Ļubļana… Pastāsti, kur vēl tu esi bijusi pēdējā laikā un kā tev gāja?
Elizabete Balčus: Ar katru reizi arvien labāk. Es iesildos. Pirmie [koncerti] ir tādi nedroši, tad pēdējie bija visforšākie. Biju Ļubļanā, kur es jutos, ka esmu gatava vēl pāris mēnešus braukt tūrēt. Ļubļanā es spēlēju festivālā "Ment", kas ir showcase festivāls [pārsvarā nelieli festivāli jaunu talantu parādīšanai un atklāšanai] pārsvarā jaunajiem mūziķiem. Tur sabrauc industrijas pārstāvji un meklē talantus, kurus [piedāvāt] festivāliem. Es pēc šī festivāla saņēmu uzaicinājumu [uzstāties] dažādos festivālos šovasar un nākamvasar.
Viesturs Zandermanis: Es saprotu, ka showcase ir punkts, kur atrast vēl dažādus pasākumus Eiropā vai kaut kur ārzemēs. Vai ir vēl kādi veidi, kā tu izsities ārzemju sfērās vai galvenokārt caur showcase?
Elizabete Balčus: Galvenokārt caur showcase. Man veiksmīgi sagadījās, ka es atradu booking aģentu tieši caur showcase festivālu. Viņi mani ievēroja, un tā mēs sākām sadarboties, un [tagad] strādā ar mani. Cilvēks, kas dzīvo Berlīnē, kas vada tādas grupas, kā "Shortparis" un "DakhaBrakha".
Rihards Zelezņevs: Esi iekāpusi lielo mūziķu pasaulē. Tu ražīgi radi un spēlē mūziku. Ko tu klausies? Vai tu mūziku patērē daudz?
Elizabete Balčus: Pēdējā laikā es klausos kaut ko, kas mani uzvestu uz mierīga mūda [no ang.val. mood – garastāvoklis]. Kas netraucētu, kam nebūtu teksta. Pārsvarā instrumentālu, plūstošu mūziku, kas papildina istabu, nevis dod jaunu pienesumu dienai.
Viesturs Zandersons: Kā atšķiras auditorijas, kurām tu spēlē? Kā tevi uzņem?
Elizabete Balčus: Godīgi sakot, man nav tādas baigās izmaiņas [jūtamas]. Varbūt Āzijā ir savādāk. Tur tiešām cilvēki auditorijā ir klusi, un, kad koncerts beidzas, tad ir woow (aplausi). [Skatītāji] nāk un prasa autogrāfus, dod suvenīrus, grupas dāvina savus diskus vai vinilus [no ang.val. vinyl – plate]. Visur citur ir vairāk vai mazāk tāpat.
Es bieži nepamanu, kas notiek auditorijā, jo ieeju savā pasaulē. Kad es nospēlēju [koncertu], tad es iznāku ārā un ieraugu cilvēkus.
Viesturs Zandermanis: Interesanti, ko tu saki par Āzijas cilvēkiem. Sanāk, ka viņi vairāk ir tendēti klausīties.
Rihards Zelezņevs: Viņi netraucē tev kā māksliniekam, es pieņemu.
Elizabete Balčus: Tas bija tiešām uzkrītoši, ka ir tik klusa zāle un sastingums. Visi klausās.
Ernests Hvostovojs: Tev ir kāds kuriozs no koncertiem publikas sakarā?
Elizabete Balčus: Taivānā bija forši. Es tajā mirklī vēl dalījos ar saviem augļiem un dārzeņiem, kurus es spēlēju uz skatuves. Pēc koncerta es gribēju iemest skatītājos. Tie sastingušie cilvēki nebija gatavi tam, ka es metīšu dārzeņus. Es sāku ar mazāko – citronu.
Es iemetu, un visiem tādi smiekli un rāda ar pirkstu uz to dārzeni. Es saku, ka tas ir jums – ķeriet!
Tad viņi bija tik laimīgi un lika "Instagram" storijus, kas ko ir dabūjis.
Rihards Zelezņevs: Tu vēl aizvien to dari?
Elizabete Balčus: Nē, nu, cik var?
Rihards Zelezņevs: Bet ar augļiem un dārzeņiem tu vēl spēlē?
Elizabete Balčus: Bieži vien. Ne vienmēr, bet kad gribas.
Viesturs Zandermanis: Kā tu nonāc līdz idejām – es spēlēšu šos netipiskos instrumentus vai augļi un dārzeņi, instruments kājas formā – kā tas koncepts rodas?
Elizabete Balčus: Cilvēki vienmēr man šo jautā, bet man nav īsti atbildes. Man atsūtīja jaunais inženieris, un viņš piedāvāja man, vai es negribētu spēlēt kājas [formas instrumentu].
Rihards Zelezņevs: Ko tu dari šobrīd?
Elizabete Balčus: Domāju. Mēģinu domāt. Teorētiski virzu pasākumus, lai tie var notikt. Pildu menedžēšanas funkciju, jo man nav menedžera, bet man ir booking aģents. Tas aizņem laiku. Domāju par jaunām domām, dziesmu idejām. Mēģinu pabeigt, noslīpēt radītās skices. Nav ļoti radoši šobrīd, nav tā, ka veiksmes rags plūst. Vasara taisās būt [pilna] ar koncertiem. Man arī tagad bija koncertu daudz. Taču tas neiet roku rokā ar radīšanu, jaunradīšanu. Man, lai radītu, jābūt ilgam miera posmam, kad es varu būt savā istabā ar savu aparatūru, instrumentiem un atdoties radīšanas procesam. Es tagad esmu mazliet uz visām pusēm. Ir mazi pasūtījumi, kas man jāuzraksta, līdz ar to es nevaru pilnībā pieslēgties tam, ko es pati daru.
Rihards Zelezņevs: Tavs kino piedzīvojums "Jaunais norm". Pastāsti par šo pieredzi – kā tev gāja?
Elizabete Balčus: Tā bija forša pieredze. Es to pamanu uz ielām, ka cilvēki tiešām ir skatījušies šo seriālu. Cilvēki nāk klāt, atpazīst mani, nezinot mani kā mūziķi, bet no seriāla – Ā, tu esi tā meitene zilajiem matiem! Tas iedeva jaunu pusi man. Kādu mēnesi mēs filmējām dienu dienā. Sagadījās tā, ka to mēnesi es biju atbrīvojusi, lai gatavotos savai koncerttūrei Kanādā, kas bija pirmā [tūre] pēc divu gadu pauzes. Sanāca tā, ka bija filmēšana un man mēģinājumu priekš sevis nebija, bet tas bija tā vērts.
Rihards Zelezņevs: Kā tu tiki šajā projektā?
Elizabete Balčus: Es sēdēju bārā, dzēru skābeņu kokteili. Kāds nāca garām un teica: "Eu, man liekas, ka tu būtu forša vienai lomai. Es varu tavu telefona [numuru] paņemt?" Labi. Pēc pāris stundām man zvanīja producents un uzaicināja uz kastingu. Nākamajā dienā man bija jāiet uz kastingu, iepriekšējā dienā atsūtīja tekstu. Alberts [Viegliņš] teica, ka es iederos tajā visā, bet momentā man nepateica "jā", bet man jau bija skaidrs, ka es būšu.
