Dace Volfa: Ir ļoti skumji un traģiski, ka laikā, kad mēs sarunājamies, karš Ukrainā rit jau trešo gadu. Iespējams, tu jau esi noguris no jautājumiem par karu, bet varbūt tieši otrādi – neesi noguris un vēlies par to stāstīt. Vai vari dažos vārdos raksturot savas izjūtas kā cilvēkam un kā mūziķim šajos laikos?
Mikola Karpjuks: Paldies par aicinājumu uz sarunu. Kā ukraiņu māksliniekam man ir svarīgi iziet starptautiskā apritē un dalīties ar savu mūziku ārpus Ukrainas. Pasaulei pašlaik ir svarīgi dzirdēt, ka karš turpinās un Krievijas agresija nav apstājusies, un šodien Ukraina ir jāatbalsta vēl vairāk. Kā cilvēks es nejūtos noguris. Protams, tas ir ļoti nomācoši, jo ir karš. To var paskaidrot īsi – ir karš. To grūti apjaust. Pašlaik, kad mēs runājam, pie manis Luckā nav elektrības. Vēlos, lai visi zina, ka Krievijas šāviņi, Krievijas armija un pati Krievija spridzina mūsu elektroapgādes līnijas, un pašlaik liela daļa valsts ir bez elektrības. Kā mūziķim man ir svarīgi par to runāt, jo tas ir vienīgais, kā es varu palīdzēt.
Paldies! Vēlos izteikt apbrīnu par ukraiņu nācijas drosmi. Internetā pagaidām ir ļoti maz informācijas angļu valodā par "BaWN". Vispirms pastāsti, vai tā ir persona vai grupa?
Mani sauc Mikola, man ir 19 gadu, es esmu no Luckas Ukrainā. Es izveidoju šo projektu kā viens cilvēks, bet, lai uzstātos uz skatuves, ar mani ir vairāki mūziķi – mums ir bungas, akustiskā ģitāra, balsis un sintezatori. Kā koncertējošs mūziķis es teiktu, ka šī ir grupa, bet, ciktāl tas attiecas uz dziesmu sacerēšanu un producēšanu, šis ir viena cilvēka projekts.
Tā kā esi vēl ļoti jauns, droši vien šī grupa tev nav pārāk sen.
Jā, kā grupa mēs izveidojāmies pavisam nesen, kad atradu cilvēkus, ar kuriem kopā spēlēt. Šajos laikos ir svarīgi veidot sakarus, un ar mūziķiem Ukrainā tas ir ļoti viegli, jo mūs visus vieno kopīga lieta un kopīgs iemesls radīt mūziku.
"YouTube" platformā atradu diezgan daudz dziesmu, kurās sadarbojies ar citiem mūziķiem un grupām. Vai mūziķu komūna Ukrainā ir draudzīga?
Jā, notiek daudz sadarbību. Tas dod labumu ikvienai radošai personībai. Kā kopienai mums savstarpēji jāpalīdz dalīties ar savu mūziku, cik vien plaši iespējams. Es vēlētos domāt, ka tā nav sacensība par to, kurš radīs labāku mūziku, drīzāk veids, kā mēs varam ļaut savai kultūrai uzplaukt.
Tavas dziesmas ir ukraiņu valodā, tātad tava fanu bāze pārsvarā ir Ukrainā un tautieši ārzemēs. Vai esi uzstājies arī ārpus Ukrainas?
Ārpus Ukrainas mums ir bijis viens koncerts Varšavā, bet lielākā daļa mūsu klausītāju ir ukraiņi. Ukrainā esam uzstājušies vairākkārt Kijivā un citās pilsētās.
Tātad šī būs tava pirmā uzstāšanās Latvijā un iespēja uzzināt, kā latvieši atsaucas uz tavām dziesmām.
Domāju, ka tā būs aizraujoša pieredze. No mūsu komandas neviens vēl nav bijis Latvijā, tāpēc ļoti priecāsimies 12. jūlijā būt festivālā "Laba daba". Tā būs lieliska iespēja parādīt mūsu mūziku un dzirdēt citus māksliniekus.
Esmu pārliecināta, ka publikā būs arī ukraiņi, jo pie mums Latvijā apmetušies daudz kara bēgļu. Tava mūzika, ko var raksturot kā postpanku un progresīvo roku, vairāk asociējas ar urbāno vidi – pilsētām, ielām. Festivāls "Laba daba" notiek lauku apvidū. Kādas ir tavas attiecības ar dabu, mežu un laukiem? Vai tev tie patīk, vai tomēr esi pilsētas puisis?
Sarežģīts jautājums. Lai arī mana mūzika ir par pilsētas vidi un urbāno dzīves ritmu, es ļoti izbaudu dabu. Ap Lucku mums ir plaši lauku rajoni, kur daudz laika pavadīju kā bērns un pusaudzis. Lielākā daļa ukraiņu mīl dabu, jo ārpus pilsētām mums tās ir daudz, un gandrīz katram ir vecvecāki laukos, kur mēs bieži ciemojamies. Mīlestība uz dabu ir mūsu gēnos.
Šeit Latvijā ir tāpat. Tad tu varēsi redzēt arī Latvijas laukus. Tavos videoklipos pamanīju vienojošu vizuālo estētiku – tie ir zīmēti un animēti, tajos nav īstu cilvēku – aktieru vai mūziķu. Tā ir daļa no tavas koncepcijas?
Jā, tā ir. Urbānās postpanka vibrācijas ir diezgan atrautas no cilvēcīguma, un šis ir mēģinājums atainot izolācijas un vientulības izjūtu. Cilvēku neesamība videoversijās liecina, ka, jo vairāk ir tehnoloģiju un jo vairāk mēs progresējam, jo mazāk ir cilvēku. Joprojām ir svarīgi parādīt cilvēku emocijas, bet tās ir iekapsulētas pilsētas vidē.
Ceru redzēt tevi ar grupu Latvijā, festivālā "Laba daba". Paldies par sarunu un uz drīzu tikšanos! Slava Ukraini!
Heroiam slava!
