No 23. līdz 25. augustam Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors" norisināsies jau par tradīciju kļuvušais festivāls ģimenēm un draugiem "LNSO vasarnīca". Tā kulminācija šogad – noslēguma koncerts "Simfo. Etno. Džezs" 25. augusta vakarā, kur Jāņa Rubika un Edgara Cīruļa jaundarbos savīsies trīs spēcīgas mūzikas stihijas – varens simfoniskais orķestris, mūsu nacionālās identitātes saknes jeb etno muzicēšanas tradīcija, kā arī vēsmas no džeza pasaules. Par to rūpēsies arī Liene Skrebinska.
Viņa šobrīd studē Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, taču paralēli studijām jau aktīvi piedalās etno muzicēšanas notikumos visā Eiropā un ar prieku atgriežas muzicēt mājās.
Baiba Santa Vanaga: Kā tu nonāci pie etnomuzikoloģijas?
Liene Skrebinska: Manuprāt, pie folkloras un tradīcijām nonācu ļoti dabiski, organiski. Kad man bija trīs gadi, mamma mani aizsūtīja uz folkloras kopu "Vīteri" Rēzeknē pie Sandras Stares. Tur bija liels pulciņš bērnu, un mēs visi mācījāmies dziesmas, dažādas teikas un pasakas, vēlāk kopā arī svinējām svētkus. Tādā kopienā es izaugu, līdz pat devītajai klasei aktīvi piedalījos dažādos "Vīteru" koncertos un konkursos, nometnēs. Pēc pamatskolas beigšanas, man bija jādomā, kur iešu mācīties. Izvēlējos mainīt skolu – aizgāju uz Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolu uz Tradicionālās mūzikas nodaļu, un tur jau sāku pievērsties etnomuzikoloģijai un folklorai nopietnāk.
Sapratu, ka tas nav tikai pulciņš vai papildus nodarbe – man tas tiešām patīk, un es gribētu ar to nodarboties un saistīt savu dzīvi. Pēc vidusskolas absolvēšanas aizgāju mācīties uz Tallinu.
Kāpēc tieši Tallina?
Tas ir viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem! (Smejas) Pirmkārt, skolu absolvēju pandēmijas laikā. Likās – varu darīt kaut ko traku! Arī braukt mācīties citur. Tāda arī bija iekšējā vēlme. Turklāt man vairāk gribējās mācīties praktisko muzicēšanu nekā teoriju, un Tallina to piedāvāja. Pagājušajā semestrī braucu apmaiņas programmā uz Somiju. Skandināvu mūzika man ir diezgan tuva, kā arī, Sibēliusa akadēmijā ir mācījusies mana skolotāja no Rēzeknes Liene Brence. No viņas dzirdēju daudz jaukas atsauksmes par šo augstskolu un, aizbraucot uz turieni, arī daudzi skolotāji gaiši atminējās Lieni. Tāpat mācos kokli, un Somija ir viena no tām valstīm, kur kokļu tradīcija ir ļoti spēcīga. Viņiem gan ir citādākas kokles un kanteles. Kopumā likās, ka Somija būtu lieliska vieta, kur iemācīties kaut ko jaunu.
Kā tu jūties, esot tālu no mājām?
Vienmēr, kad esmu citur, vedu līdzi daļu Latvijas un Latgales sev līdzi.
Šobrīd ir diezgan grūti atrasties prom no mājām. Tomēr tas, ka atskaņoju un dziedu latviešu mūziku, palīdz.
Arī augstskolā notiek liela muzikālās enerģijas apmaiņa, jo es un mani studiju biedri dziedam ne tikai igauņu, bet arī latviešu dziesmas.
Jebkura jauna vide atver jaunas durvis, bet paralēli studijām piedalies vairākos muzikālos projektos. Varbūt pastāsti par vienu no tiem, piemēram, apvienību "Sabia" ar Guntaru Prāni, Ievu Nīmani un Mārtiņu Miļevski!
Ieva Nīmane kādu laiku vidusskolā bija mana kokles spēles skolotāja. Pirms diviem gadiem viņa uzaicināja mani piedalīties projektā. Sākotnēji domāju, ka tas būs viens koncerts, bet tad sapratu, ka nu spēlēju grupā. (Smejas) Šeit galvenā ideja ir par viduslaiku un folkloras mūzikas sasaisti. Tā ir tiešām ļoti liela veiksme, ka varu sadarboties ar tik pieredzējušiem mūziķiem.
Tu esi arī autore mūzikai teātra izrādē "Muols" Rēzeknes teātrī "Joriks".
Tur mani uzaicināja režisors Mārtiņš Eihe. Tas bija ļoti skaists projekts ar autentisku pieeju māla vēsturei Latgalē. Neskaitot tautasdziesmas, kā piemēram, "Lobs bej puika mūsu Jezups", muzikālais pavadījums un atmosfēra ir manas kompozīcijas. Tas bija ļoti brīvs process, jo režisors deva iespēju man izpausties. Tā bija ļoti liela uzticēšanās. Ļoti liels prieks par šo iespēju – tā atvēra durvis, kur redzēju, kā tradicionālā mūzika var sasaistīties ar teātri, kā tas kopā izskatās un kā – papildina viens otru.
Šovasar esi piedalījusies arī festivālā Zviedrijā "Bingsjöstämman".
Patiesībā braucu uz Zviedriju uz etno nometni. Etno nometnes notiek 46 dažādās valstīs – esmu bijusi Igaunijā, Ungārijā un šovasar – arī Zviedrijā. Tā bija liela, jauna pieredze, kur piedalījās ap astoņdesmit dalībnieku. Katru dienu muzicējām apmēram astoņas, deviņas stundas dienā. Visi dalībnieki nāk no dažādām valstīm un uz nometni atved savas tautas melodijas, ko viens otram palīdz apgūt. Pie šīm melodijām visi strādājām, tās aranžējām. Beigās sanāca skaista četrpadsmit dziesmu liela koncertprogramma. To atskaņojām festivālā Zviedrijā un vēl vienā koncertā.
Starp citu, Latvijā un Lietuvā šādas etno nometnes pagaidām nav, bet Igaunijā tās notiek, ja nemaldos, jau vairāk nekā 20 gadus.
Šobrīd cenšamies šo etno nometni atvest uz Latviju. Šogad augustā notiks pirmais izmēģinājums un no nākamā gada, cerams, būs oficiālā etno nometne arī Latvijā.
Kas vēl ir tavos radošajos plānos šovasar?
Jūlija beigās piedalījos Viljandi Folkloras mūzikas festivālā, kas ir gaidītākais festivāls Igaunijā. Tur uzstājos ar apvienību "Baltic Sisters". Augustā šajā pašā sastāvā brauksim uz Šveici. Augusta sākumā iemēģināšu savu roku skolotājas lomā folkloras kopas "Tarkšķi" nometnē. Tas būs satraucošs notikums, vienmēr ir liela atbildības sajūta reizēs, kad jāstrādā ar bērniem.
Vai esi domājusi par to, ka tavā dzīvē vieta varētu atrasties arī pedagoģijai?
Jā, domājusi esmu. Man ir arī neliela pieredze darbā ar bērniem. Bet tā ir liela atbildība. Vajadzīgs ļoti liels gribasspēks un talants, lai veidotu pareizu enerģijas apmaiņu.
Vēl augustā plānots Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivāls "Vasarnīca", kuru dalībnieku rindās – arī tu.
Decembrī mani uzrunāja diriģents Jānis Stafeckis. Mums jau iepriekš bijusi viena sadarbība, ja nemaldos, 2017. gada "Vasarnīcā" Pētera Butāna skaņdarba "Vox humana" atskaņojumā. Tolaik, ja nemaldos, mācījos otrajā vidusskolas kursā, man bija kādi sešpadsmit gadi. Šobrīd esmu ļoti priecīga par iespēju sadarboties vēlreiz.
Tava muzikālā aktivitāte, manuprāt, ir ļoti iespaidīga!
Man tas liek justies ļoti labi.
Ja ir kāda brīva nedēļa, liekas – kaut kas nav labi.
Tas varētu būt indikators, ka esi atradusi savu īsto vietu. Un lietu.
Patiešām nevaru iedomāties darīt ko citu, studēt ko citu. Dažreiz, protams, ir nelielas bažas, ko darīšu, kad pabeigšu augstskolu, kā atrast arvien jaunus projektus. Bet man visu laiku ir jādara, nevaru nosēdēt uz vietas.
"Vasarnīcā" tu piedalīsies noslēguma koncertā "Simfo. Etno. Džezs". Vai jau ir bijis kāds mēģinājums?
Jā, dziedāšu Edgara Cīruļa un Jāņa Rubika darbu pirmatskaņojumos un piedalīšos Jura Karlsona kompozīcijas "Vakarblāzma" atskaņojumā. Biju uz mēģinājumu jūnijā, kur satiku gan abu jaundarbu autorus, gan diriģentu. Bija ļoti forši. Tā mūzika ir debešķīga. Dzied desmit dziedātāji – tas spēks, kas no mums nāk –, ļoti iespaidīgi! Mūzika ir ļoti, ļoti skaista. Skaisti ir arī vārdi – ar to autori Vaidu Voveri iepazināmies aptuveni 2015. gadā Polijā, ļoti jauki viņu atkal satikt kopīgā projektā.
Man ir izdevies iepazīties ar Vaidas Voveres tekstu Edgara Cīruļa darbam "Saites", kur centrā atrodas sievietes tēls – daudzšķautņains, bet vēstījums – samērā skaudrs. Kā tu plāno nodot šī darba esenci, kā tam gatavojies?
Teksts ir ļoti emocionāls. Bet man palīdz tas, ka arī dziedot tautasdziesmas, domāju par teicēju, kas ir ierakstījusi dziesmas arhīvā. Tieši par viņas dzīvesstāstu. Tas, iespējams, palīdzēs labāk iznest lomu "Saitēs". Iepriekšējā tautasdziesmu pieredze un sievietes loma tautasdziesmās palīdz gatavoties šim tēlam.
Kā jau pieminēju, koncertā satiksies simfoniskā mūzika, etno mūzika un džezs. Kāda ir tava līdzšinējā pieredze ar, piemēram, džezu?
Šis ir jauns izaicinājums, jo pārsvarā dziedu un atskaņoju etnomūziku. Simfo un etno satikšanās pieredze man bija jau pieminētajā "Vox humana" atskaņojumā. Ar džezu man iepriekš nav bijusi nekāda saistība. Bet tas būs lieliski!
Kādi ir tavi tuvākie un tālākie plāni šobrīd? Varbūt kāds mērķis vai sapnis?
No tuviem un reāliem mērķiem – šobrīd ir jāpabeidz augstskola. Aktīvi turpināšu iesaistīties projektos un muzicēt apvienībās, kurās darbojos jau tagad. Patiesībā, es vēlētos popularizēt un "nest" folkmūziku tālāk. Iepazīstināt ar to cilvēkus, kuri vēlas iepazīties ar šo mūziku un ar tradīcijām. Palīdzēt pārmantot tradīcijas, kas mums ir.
