Grupas mūziķi Latvijas Radio 5 raidījumā "Izstāsti albumu" stāsta par ieraksta "Songs for No One" tapšanas procesu, ne reizi vien nonākot pie kopīga atklājuma, ka dziesmu vārdu un melodiju tapšana saistīta ar radošu spēlēšanos vai ļaušanos radošā gara plūdumam:
"Labdien, mēs esam grupa "Les Attitudes Spectrales", un mēs jums pastāstīsim par savu albumu "Songs for No One". Albums iznāca 2023. gada 6. oktobrī, tajā ir astoņas dziesmas, un mēs izstāstīsim visu, ko atceramies par katru no tām."
Rūta Stārka: Pirmā dziesma albumā ir "Dread, You’re My Only Friend". Kā tur īsti bija, kurš bija šīs dziesmas idejas autors?
Adrians Grīns: Grupasbiedrs Žiljēns Stārks bija ieteicis tādu grupu kā "Guided by Voices", un, klausoties viņu diskogrāfiju, sapratu, ka man ļoti patīk viņu dziesmas. Vienu dienu uz ģitāras es izdomāju tādu partiju, kas likās esam "GBV" stilā. Oriģinālais dziesmas ritms bija sešas astotdaļas, bet, mēģinot to visi kopā, tā pārvērtās pār četru ceturtdaļu dziesmu. Piedziedājumu izdomāja Žiljēns.
Rūta Stārka: Šajā dziesmā, tāpat kā visās pārējās, pie bungām ir Mārtiņš Kuzmins, pie vienas ģitāras ir Adrians Grīns un pie otras – Žiljēns Stārks, bet Rūta Stārka spēlē basu. Es atceros, mēs nebijām ierakstījuši kliedzienu, kas dzirdams dziesmā, un vienu reizi mēs speciāli nācām uz studiju tikai, lai ierakstītu, kā es kliedzu. Tas sanāca ar pirmo reizi. Vismaz kaut kas mums sanāca ātri.
Žiljēns Stārks: Vārdi sastāv no dažādām dziesmām, kas salikti kopā kā kolāža, cerot uz to labāko.
Rūta Stārka: Kā jums šķiet, šis ir veiksmīgs albuma sākums?
Adrians Grīns: Es domāju, ka tas ir.
Rūta Stārka: Žiljēns saka, ka vārdiem tur nav nekādas nozīmes, bet vismaz es tajos varu salasīt kaut ko, kas saistīts ar būšanu kaut kāda veida izolācijā no sev svarīgiem cilvēkiem. Kas to lai zina, kas paša Žiljēna galvā bija, kad viņš tos vārdus lika kopā.
Rūta Stārka: Nākamā dziesma albumā ir "Hidden Mothers". Par šo dziesmu gan mums ir, ko teikt. Jāsāk ar to, kā mēs viņu izdomājām. Man liekas, ka tas notika trijatā džemojot. Man bija iepatikusies grupa "Can", un man gribējās radīt kaut ko līdzīgā stilā. Tā mēs nonācām pie šī pirmās melodijas. Bungu ritmā ir ietekme no "Bītlu" dziesmas "Tomorrow Never Knows". Kas tur bija ar tiem rototomiem?
Žiljēns Stārks: Man vienkārši liekas, ka rototomi smieklīgi skan, tāpēc gribēju uztaisīt dziesmu ar tiem, bet mēs tās nevarējām atļauties, tāpēc uztaisīju dziesmu ar parastajiem tomiem.
Rūta Stārka: Un man ļoti gribējās kādu dziesmu, kur ir spēcīgi sieviešu vokāli, gluži kā 60. un 70. gados.
Žiljēns Stārks: Bet kā ar vārdiem?
Rūta Stārka: Jā, tas vispār ir stāsts. Tātad spēcīgās sievietes vokālus tīri labi sanāca iekļaut, bet parunāsim par vārdiem. Mums ir viens tāds draugs Tomass, kurš vienreiz man parādīja tādu fenomenu kā "Hidden Mothers" bildes no tādiem senākiem laikiem. Fotogrāfijas patiesībā ir ar bērniem, bet sievietes ir paslēptas. Viņš man tā ikdienišķi parādīja tās bildes, bet es nevarēju beigt par tām domāt, un es nevarēju saprast, kāpēc tās sievietes ir paslēptas. Kāpēc nevar vienkārši fotografēt bērnu kopā ar savu māti? Es par to tik daudz domāju, ka tie vārdi sarakstījās paši no sevis. Man tā liekas tāda interesanta vēstures lieta, par kuru ir daudz skaidrojumu.
Adrians Grīns: Šī ir īpaša dziesma, jo tajā ir bungu un ērģeļu solo.
"Hidden Mothers"
"Hidden Mothers" bija Viktorijas laikmetā izplatīts fotogrāfijas žanrs. Tajā bija redzama paslēpusies māte, bieži apsegta, kura turēja rokās savu bērnu. Šis īpatnējais fotogrāfijas veids radās tāpēc, ka agrīno fotokameru ilgās ekspozīcijas laikā bija nepieciešams, lai bērns nekustās, tāpēc māte to turēja, bet pati kadrā neparādījās.
Rūta Stārka: "Hidden Mothers" bija viena no pirmajām dziesmām, ko ierakstījām albumā. Tādas bija trīs. Šī bija viena no trijām, par kurām mēs domājām, ka tas būs dziesmas demo, nevis albuma ieraksts. Mārtiņš, mūsu bundzinieks, spēlēja garu vidusdaļu, un pēc tam mums bija jāmēģina ietrāpīt atpakaļ dziesmā, bet tas, kā izrādās, nebija tik vienkārši. Līdz ar to es pēc tam mājās spēlēju pie ērģelēm un mēģināju uztrāpīt tās pašas skaņas tajos pašos laikos, ko Mārtiņš bija spēlējis.
Adrians Grīns: Es nezinu, vai Mārtiņš pats to apzinās, bet tajā bungu solo ir iekļauts arī Fila Kolinsa "In the Air Tonight" slavenais bungu motīvs.
Rūta Stārka: Es nezinu, vai viņš to zina.
Adrians Grīns: Šis bija arī pirmais singls.
Rūta Stārka: Tāda vecmodīga tā dziesma kopumā sanākusi. Es domāju, ka tur var just mūsu, vecās mūzikas mīļotāju, pieskārienu.
Adrians Grīns: Šī man ir mīļākā no visa albuma dziesmām.
Rūta Stārka: Forši.
Adrians Grīns: Nākamā ir "Autoscope". Darba nosaukums šai dziesmā ir "Emo dziesma".
Rūta Stārka: Vai tur ir kaut kāds sakars ar grupu "You Will Know Us by the Trail of Dead"? Mums ar Žiljēnu tā grupa ļoti patīk.
Žiljēns Stārks: Tikai pirmais albums.
Rūta Stārka: Bet es nezinu, vai to var sadzirdēt šajā dziesmā. Mums gribējās, lai ir episks sākums, kas sākas ar pilnām pogām.
Adrians Grīns: Šajā dziesmā ir arī mans pirmais ģitāras solo.
Rūta Stārka: Kāds tur ir ģitāras solo?
Adrians Grīns: Pašā sākumā es spēlēju to melodiju. Es to uztveru kā ģitāras solo.
Rūta Stārka: Ā, tavs pirmais ģitāras solo?
Adrians Grīns: Jā.
Rūta Stārka: Mums ierakstā problēmas sagādāja tas, ka tur ir divi dažādi ritmi. Sākuma un beigu daļas ir ar vienu ritma ātrumu, bet vidus ir citādāks. Par ko ir vārdi?
Žiljēns Stārks: Nezinu, par savu draugu līķu redzēšanu. Tā vietā, lai bēdātos, ir tikai vilšanās.
Rūta Stārka: Ak, dievs.
Adrians Grīns: Man liekas, šajā dziesmā Žiljēna vokāls ir ļoti netipisks, drīzāk post-panka stilā.
Žiljēns Stārks: Es tā izklausos ierakstā, jo man tā ieteica, bet dzīvajā es dziedu mazliet agresīvāk.
Rūta Stārka: Jā, dziesmas ieraksts albumā patiešām ir mierīgs, bet koncertos šī ir viena no trakajām dziesmām. Man patīk harmonijas, ko mēs izdomājām.
Adrians Grīns: Arī dziesmas uzbūve ir salīdzinoši interesanta. Varbūt arī nav.
Rūta Stārka: Spriediet paši.
Rūta Stārka: Nākamā dziesma albumā saucās "Lament". Mēs paši viņu esam iesaukuši par "Mīksto dziesmu". Šī ir interesanta, jo diezgan daudzi ir teikuši, ka tā ir viņu mīļākā dziesma no albuma, bet varu atklāt, ka man personīgi tā ir pati nemīļākā. Dzīvajā vēl nav tik traki. Kad mēs sākām ierakstīt šo albumu, sākumā domājām, ka ierakstām trīs dziesmu demo, lai paskatītos, kā vispār mūsu mēģinājumu telpā ir ar skaņu. Izvēlējāmies trīs dziesmas, un katru celiņu rakstījām atsevišķi. Bungas rakstījām pirmās, un tad mums prasīja, cik ātras būs bungas – cik sitienu minūtē. Mēs visi saskatījāmies un sapratām, ka nezinām, jo mēs par tādām lietām ikdienā nedomājam. Paskatījāmies, izdomājām kaut kādu skaitli un pie tā arī palikām. Mārtiņš nospēlēja šo dziesmu, viss bija kārtībā, Adrians un Žiljēns ierakstīja savas partijas, arī es savu. Tad pienāca laiks vokāla ierakstīšanai, un es sapratu, ka tā dziesma ir reāli par lēnu un ka ir tik grūti uz viņas dziedāt, jo man trūkst elpas. Tā ieraksta laikā man bija arī balss problēmas, un kopumā šis viss padarīja vokālu ierakstīšanu par lielu murgu. Bet kaut kā mēs kopīgi tikām galā. Man liekas, to izmisumu, kas bija ne tikai ierakstīšanas procesā, bet visur apkārt tajā laikā, labi raksturo tas, kā šajā dziesmā izklausās mana balss. Vēl ir interesanti, ka šai dziesmai ir sarakstīti divi dažādi vārdi. Pirmo versiju mēs pat ierakstījām. Un tad Žiljēns un Adrians izdomāja, ka viņiem tie vārdi nepatīk. Tāpēc es sarakstīju jaunus vārdus. Neviens tagad nezina, kādi bija pirmie vārdi. Ne tikai vārdi, bet arī pati dziedāšana bija savādāka.
Adrians Grīns: Mums nevis teksts nepatika, bet tas, kā tika dziedāts. Bija tāda lēna, velkoša sajūta. Te tu vairāk ber vārdus, un tas labi strādā. Varbūt klausītājiem dziesma pat nešķiet lēna, jo tajā ir daudz teksta.
Rūta Stārka: Varbūt. Rakstot dziesmas vārdus, es domāju par domu vilcienu, ka tu iesāc domu un vienkārši ļauj viņai neapstāties un iet uz priekšu. Es vienkārši sēdēju gultā un iztēlojos, ka esmu gaisā ceļojoša gaismas bumbiņa. Es ceļoju cauri šķūnīšiem, zālei, dubļiem, un visi dziesmas vārdi ir viens liels, garš teikums bez komatiem.
Žiljēns Stārks: Man šķiet, šī dziesma izklausās pēc "Windows 95" sākuma melodijas.
Adrians Grīns: Piektā dziesma albumā un arī plates "B" puses pirmā dziesma ir "Murder in the Summer", kas gan jau ir atsauce uz "Vampire in the Summer" – mūsu iepriekšējo albumu.
Rūta Stārka: Te ir jādod vārds Žiljēnam kā šīs dziesmas galvenajam autoram. Par ko tā ir?
Žiljēns Stārks: Šajā dziesmā mēs zemo ģitāras mi stīgu noskaņojām uz do. Līdz ar to ģitāras galvenā partija ir do skanējumā. Tas ir iedvesmots no foršas angļu grupas "The Dukes of Stratosphear". Vārdi ir iedvesmoti no amerikāņu grupas "Acid Bath", kas ir viena no manām mīļākajām grupām. Es gribēju izveidot vārdus līdzīgā, šausminošā manierē, kā to dara šī grupa, bet sapratu, ka tas nav iespējams, jo neesmu pietiekami ļauns. Bet tik un tā man sanāca dziesma par sērijveida slepkavu, un man to nepatīk izpildīt, jo tad es jūtos slikti.
Rūta Stārka: Tā ir taisnība – mēs šo dziesmu spēlējam ļoti reti, bet man tā šķiet forša. Ne jau vārdu dēļ.
Žiljēns Stārks: Man liekas, ka šī dziesma ierakstā izklausās pārāk tīri.
Rūta Stārka: Man gan patīk. Tur ir dzirdams arī Žiljēna šausmu kliedziens.Varbūt jāpiemin, ka mēs ar Žiljēnu esam lieli šausmu filmu fani. Es domāju, ka dziesmā varbūt dzirdama arī filmu ietekme.
Rūta Stārka: Nākamā dziesma albumā – "Slightly Off", kas bija mūsu otrais singls.
Žiljēns Stārks: Galvenais basa rifs ir interesants, jo mums ir viena basa partija, kas pāriet otrā, bet starp tām ir desmit gadi, jo vienu no tām es izdomāju pirms desmit gadiem, bet otru – nesen. Tad es tās abas saliku kopā. Tāpēc tas ir interesanti, jo tas, kas dziesmā ir dažās sekundes garš, patiesībā aizņēma desmit gadus.
Adrians Grīns: Šajā dziesmā mēs mēģinājām spēlēties ar stereo efektiem. Mēs gribējām, lai kreisajā ausī spēlē viena ģitāra, bet labajā ausī atbild otra ģitāra. Artūram, kurš ierakstīja mūsu albumu, šī ideja nepatika, tāpēc tā aizgāja nebūtībā.
Rūta Stārka: Tā bija, jā.
Žiljēns Stārks: Man ir stāsts par vārdiem – kad mācījos universitātē, es izlasīju grāmatu, kas man lika daudz domāt. Tās nosaukums ir "Viens, neviens un simts tūkstoši", un to sarakstījis itāļu rakstnieks Luidži Pirandello. No šīs dziesmas arī iedvesmoti dziesmas vārdi. Grāmata runā par eksistenciālo krīzi un par to, ka cilvēks, par kuru tu sevi uzskati, cilvēks, kas tu esi, un cilvēks, par kādu tevi uzskata citi, ir dažādi cilvēki. Šie trīs redzējumi nekad nesakritīs. Tā ir laba dziesma, kuru grūti spēlēt dzīvajā, jo akordi ir mazliet sarežģīti.
Rūta Stārka: Tā ir viņa problēma – viņš izdomā sarežģītus akordus, kurus pašam pēc tam grūti spēlēt. Man gan nav nekādu akordu, tāpēc man to ir viegli spēlēt, un man tā ļoti patīk.
Adrians Grīns: Šajā dziesmā atkal dzirdami netipisks Žiljēna vokāls.
Rūta Stārka: Maigs.
Adrians Grīns: Viņš izklausās viegli ievainojams.
Adrians Grīns: Par dziesmu "Hex" man nav nekādu komentāru.
Žiljēns Stārks: Mēs to sarakstījām kādās piecās minūtēs. Mēs džemojām, un tā radās aptuveni divas dienas pirms albuma ierakstīšanas.
Rūta Stārka: Tā ir vienīgā dziesma, kurai fiziskā albuma grāmatiņās nav ierakstīti dziesmas vārdi, kaut gan tajā mēs dziedam, turklāt vēl visi trīs.
Žiljēns Stārks: Dziesmas teksts nav jūsu darīšana.
Rūta Stārka: Vienīgais, ko es varu izcelt, ir dziesmas pēkšņās beigas. Es to vizuāli iztēlojos kā tādu putnu, kuru kāds pēkšņi nošauj.
Rūta Stārka: Pēdējā dziesma albumā ir Adriana izvēlēta. Nezinu, kādā sakarā, bet vienreiz viņš bija atnācis pie mums ciemos, un es viņam rādīju kaut kādus savus ierakstus no laika, kad mums vēl nebija izveidota grupa. Šī bija viena no tām, ko es biju ierakstījusi pati, un Adrianam viņa iepatikās. Oriģināli šī dziesma tika rakstīta uz akustiskās ģitāras, tāpēc arī ierakstā akustiskā ģitāra tiek izmantota. Ir arī elektriskā un ērģeles. Šeit es vēlējos, lai pa vidu šķietami mierīgajai dziesmai vistrakākais ģitāras solo, kāds jebkad ir bijis. Tas bija Adriana uzdevums veikt šo funkciju.
Žiljēns Stārks: Ģitāras solo ir arī iedvesmas no Maikla Džeksona dziesmas "Beat It".
Rūta Stārka: Man ļoti patīk, kā tas ir sanācis. Es teiktu, ka tas ir ideāls. Ar šo mēs arī beidzam albuma "Songs for No One" apskatu.
