Henrieta Verhoustinska: Jāni, vai "Austras balva", kuras organizētājs ir Normunds, ir īpašā vietā Latvijas balvu panteonā?
Jānis Žilde: Jā, noteikti. Arī Rietumu mūzikas industrijai ir vairākas formātu balvas. Piemēram, "Grammy Awards", kas ir industrijas balva, kurā tiek novērtēti industrijas līderi – producenti, skaņu inženieri un studiju īpašnieki. "Austras balva", līdzīgi kā britu "Mercury Prize" vai kanādiešu "Juno Awards", fokusējas tieši uz mūzikas žurnālistu un kritiķu vērtējumu. Tur netiek dalīts sīki žanriski pa kastītēm, bet ir vienkārši desmit labākie gada albumi ar akcentu uz to, lai tie būtu novatoriski, kaut kas nebijis, oriģināls un interesants.
Normund, kāpēc tev pirms septiņiem gadiem radās šīs balvas ideja?
Normunds Vucāns: Tas tapa kopā ar kolēģi Lauri [Anstrautu], kas ir otrs balvas organizators, kuram sākotnējais impulss arī nāca no tā, ka viņam īsti līdz galam nepatika tas, kas bija redzams attiecīgajā laikā mūzikas balvu kopumā Latvijā. Tas bija viens no impulsiem. Galvenais, manuprāt, nebija cīnīties ar citu balvu, vai tikt priekšā "Zelta Mikrofonam". Tā bija mīlestība pret latviešu mūziku un vēlme to izcelt. Mums šķita, ka ir tik daudz labas, interesantas lietas, ko varētu parādīt, veidojot daudzveidīgu nominantu sarakstu. Katru gadu vairāk un vairāk esam strādājuši, lai tas desmitnieks būtu pēc iespējas retrospektīvāks uz visu to, kas Latvijas mūzikā notiek. Principā viss, kas nav akadēmiskā mūzika, arī šeit tiek iekļauts, un te nu mēs esam nonākuši līdz šim.
Vai tā ir alternatīvās mūzikas balva?
Normunds Vucāns: Tā tam nevajadzētu būt, bet neviļus tāda sajūta laiku pa laikam rodas, ņemot vērā to, ka vienīgie kritēriji, kas ir pieņemti, ir tie, ka jābūt vismaz astoņām dziesmām vai trīsdesmit minūtes garam skaņas celiņam, un jābūt izdotam pēdējo divpadsmit mēnešu laikā. Neviens pats sevi nepiesaka. Visi šie kritiķi uztaisa garu sarakstu ar albumiem, kas ir iznākuši šajā periodā, noklausās un pēc tam ir sākotnējā balsošana, kurā katrs atsūta savus desmit favorītus. No tiem mēs nonākam pie desmitnieka, tad notiek balsošana par vienu uzvarētāju. Ņemot vērā to, ka kritiķi parasti skatās nedaudz dziļāk un pēta vairāk, tad tie albumi sanāk varbūt alternatīvāki, nekā to varētu domāt. Tas noteikti nav pašmērķis vai uzstādījums. Alternatīvajā mūzikā ir pārstāvēts plašs žanru klāsts, vienkopus ir pieejama gan popmūzika, gan džezs, gan smagā mūzika, gan elektronika. Tas pats par sevi ir pietiekami eksotiski.
"Austras balvai" ir arī fiziskais veidols, tā ir Austras zīme galdnieka Daniela Vainovska izpildījumā. Daniels "Austras balvai" tika piesaistīts kā koka meistars, bet var just, ka viņš to dara ar sirdi un dvēseli. Viņš pat ir filozofiski domājis par šīs balvas sūtību. Kā jūs satikāties?
Normunds Vucāns: Pavisam nejauši. Mums pirmajā gadā bija nepieciešams cilvēks, kurš izveidos balvu. Mēs darījām, cik vien iespējams visu pašu spēkiem, piesaistot draugus, paziņas. Šī bija tā joma, kurā īsti nebija kontaktu. Mēs meklējām cilvēkus, kas veido statujas, tad atradām Danielu, viņam patika ideja. Kopš tā laika mēs visi sadarbojamies. Mūsu vienošanās ir tāda, ka katru gadu tas galvenais vizuālais elements koks un Austras zīme paliek, savukārt ar pamatni viņš var izpausties, kā grib. Katru reizi var just, cik daudz Daniels ir ielicis no sevis, un tad viņš man stāsta par visām detaļām. Tā kā šeit man ir ļoti patīkama sadarbība katru reizi.
"Austras balva" pēc ilgas pauzes atgriezīsies 14. septembrī, "Hanzas Peronā". Kāda ir ideja balvas atjaunošanai?
Normunds Vucāns: Beidzot bija iespēja to izdarīt. Tas ir tāds pavisam vienkāršais un romantiskais skaidrojums. Realitātē bija tā, ka balvai vajadzēja atgriezties pagājušajā gadā, bet loģistikas iemeslu dēļ, tas īsti līdz galam neizdevās. Šogad janvārī, kad paradījās pirmais partneris – "Hanzas Perons", bija skaidrs, ka konkurss notiks. Tad gan Valsts Kultūrkapitāla fonds, gan visi pārējie, kas piedalās realizācijā, arī bija pietiekami entuziastiski, lai jau spētu atgriezties. Kādēļ tas ir nepieciešams? Man liekas, katru reizi satiekot gan žūrijas locekļus, gan dažādus mūziķus festivālos, koncertos un citās vietās, viens no pirmajiem jautājumiem gan man, gan Laurim bija, kad "Austras balva" atgriezīsies? Tas bija viens no galvenajiem impulsiem un iemesliem, kādēļ mēs esam šeit.
Jāni, tu šogad neesi žūrijā, bet tu esi viens no nominantiem ar grupas "Kuba" albumu "Laukumi".
Jānis Žilde: Jā, tik tiešām citus gadus esmu bijis žūrijā un vienmēr līdzi sekojis un diskutējis ar pārējiem žūrijas locekļiem par to, kurš tad ir pelnījis balvu. Es gribētu teikt, ka šis ir ļoti prestižs apbalvojums. Šogad es pieņēmu lēmumu izstāties no žūrijas, jo tas nebūtu ētiski.
Ko tu vari pateikt par albumu "Laukumi"?
Jānis Žilde: Par "Laukumi" stāstīts jau gana daudz, bet īsumā jā, tas ir grupas "Kuba" albums pēc ilgāka pārtraukuma. Grupu "Kuba" savulaik darbojās divtūkstošo gadu sākumā. Mēs izdevām vienu albumu, kas, starp citu, arī tika novērtētas ar veselām divām Latvijas mūzikas ierakstu gada balvām – par gada debiju un gada instrumentālās mūzikas ierakstu. Tad mēs spārnoti turpinājām rakstīt un gatavot otrā albuma materiālu, bet "Kuba" izjuka. Vajadzēja paiet vairāk nekā divdesmit gadiem, lai šis muzikālais materiāls ar mūsu tagadējo pieredzi mūzikā, izpratni par estētiku un skanējumu, beidzot nonāktu pie klausītājiem. Īpaši jauki, ka tas ir izdevies arī vinila plates formātā. Paldies izdevniecībai "Jersika Records", kas to izplata.
Vai šis albums tiks izvirzīts arī "Zelta mikrofonam", kur tu esi žūrijas priekšsēdētājs?
Jānis Žilde: Jā, šis arī ir sarežģīts jautājums, bet tas nav mans vienpersonisks lēmums, jo grupa ir kolektīvs. Mēs esam seši cilvēki, un tur noteikti būs nepieciešama iekšējā balsošana, pieteikt vai nepieteikt šo ierakstu "Zelta Mikrofonam", tāpēc man šobrīd grūti atbildēt. Ja mēs pieteiksim, tad, protams, es nolikšu savas žūrijas pilnvaras, bet, ja nepieteiksim, tad mana sirdsapziņa būs tīra, varēšu vērtēt citus mūzikas ierakstus.
Šobrīd ap "Zelta Mikrofonu" virmo dažādi mūzikas industrijas pārstāvji, kuri iebilst pret Elites Mīlgrāves personību."LaIPA" ir izstājusies no atbalstītāju vidus. Kā tu redzi "Zelta Mikrofona" nākotni?
Jānis Žilde: Jā, "LaIPA" ir izstājusies no atbalstītāju loka un organizē savu balvu. Tās nosaukums ir "Gamma". Tas jau publiski ir izskanējis, kāda šī balva būs vēl nav zināms, bet ir skaidrs, ka visdrīzāk no šīs situācijas Latvijas mūzikā ieguvēji būs paši mūziķi, jo vairāk balvas, jo vairāk apmierināti un laimīgi mākslinieki.
Vai mazajā Latvijā nav par daudz balvu?
Jānis Žilde: Es domāju, ka nē. Protams, tas ir filozofisks jautājums, vai mūziku var vērtēt līdzīgi kā vērtē sportu? Es gribētu argumentēt, ka ir četri iemesli. Pirmkārt, tā ir formāla atzinība. Otrkārt, tā ir publicitāte pašiem mūziķiem. Tā ir vēsture, jo vēsturei patīk dažādi apbalvojumi, ordeņi. Varbūt atskatoties pēc simts gadiem, tieši šīs te balvas būs kā tādas ceļa norādes tam, kas ir noticis mūzikas industrijā, mūzikas kultūras dzīvē Latvijā. Ceturtkārt, tie ir svētki pašiem mūziķiem, tikties, pārrunāt lietas, varbūt veidot jaunus projektus.
Es nedomāju, ka balvu ir pārāk daudz. Arī "Austras balva" ir labs papildinājums, kas akcentē oriģinalitāti. "Zelta Mikrofons" vairāk strādā ar ierakstiem, tātad pa žanriem skatās, kāds ir labākais džeza, labākais tautas mūzikas, labākais hiphop mūzikas ieraksts. "Gamma", kā es prognozēju, varētu papildināt šo visu ainavu ar to, ka tiks novērtēti mūzikas industrijas pārstāvji. Cilvēki, kuri darbojas aizkulisēs – labākā koncertgrupa, labākais solists, labākā soliste, labākais producents, skaņu inženieris. Es domāju, ka šīs balvas viena otru tikai papildina.
Normunds Vucāns: Man šķiet, ka "Gammas" balvā tiks beidzot izcelti arī komerciālie panākumi Latvijas mūzikā, kas līdz šim ir bijis tukšais punkts Baltijā.
Mēs gribētu ieviest starptautisku kontekstu mūsu sarunā, un parunāt par balvām, kas ir ievērības cienīgas ārpus Latvijas robežām. Sāksim mēs ar "Grammy" balvu. Atgādināšu skatītājiem, ka 1957. gadā piecas tolaik lielākās ASV mūzikas ierakstu kompānijas lēma par to, kurus mūzikas industrijas pārstāvjus virzīt iekļaušanai Holivudas slavas alejā. Apspriežot rezultātus, tās nonāca pie lēmuma, ka jāizveido jauna balva, kuru pasniegs nevis par popularitāti, bet tieši par radošiem sasniegumiem. Šo ideju realizējot, izveidoja īpašu organizāciju – ASV Ierakstu mākslas un zinātnes nacionālo akadēmiju, kas gadu vēlāk pirmo reizi pasniedza "Grammy" balvas. Šo balvu nodēvēja par "Grammy" godinot Emīla Berlinera slavenāko izgudrojumu – gramofonu. Vai "Grammy" vēl joprojām var uzskatīt par nozīmīgāko mūzikas apbalvojumu?
Jānis Žilde: "Grammy" līdzīgi kā mūsu pašu "Zelta Mikrofons", ir tradīcijām bagāts apbalvojums. Protams, ka tā ir industrijas balva. Tur tiek vērtēti ieraksti. Tā ir ierakstu gada balva, kuru organizē industrijas cilvēki, tātad tie ir producenti, mūzikas kompānijas, attiecīgi akcents ir komerciāls. Protams, akcents ir uz ASV mūzikas tirgu. Līdzīgi kā "Oskara" balva, tā ir tiešām paliekoša vērtība. Mēs varam diskutēt, kāpēc tas albums vai kāpēc cits albums, bet tam ir sava stabila vieta, tāpēc ir ļoti labi, ka ir izveidojušās daudzas citas mūzikas balvas, kas strādā ar nišas žanriem, vai izceļ mūziķus, kas būtu pelnījuši būt atpazīstami.
"Grammy" ir ļoti plaša amplitūda, un no Latvijas arī ir bijuši cilvēki, kas ir nominēti un pat saņēmuši balvu, bet tie ir akadēmiskās mūzikas pārstāvji.
Jānis Žilde: Jā, varam lepoties ar pāris komponistiem, kas ir saņēmuši "Grammy", tieši akadēmiskajā mūzikā.
Normund, ko tu domā par "Grammy" balvu? Vai tas tev ir kvalitātes rādītājs, ja kāds albums ir saņēmis šo balvu?
Normunds Vucāns: Neesmu drošs, ka kvalitātes rādītājs, bet es piekrītu Jānim par to, ka tā joprojām ir nozīmīga balva, īpaši tad, kad mēs skatāmies uz komerciālo mūziku. Diezgan vienkārši var prognozēt, kas ir tie mākslinieki, kas tiks nominēti "Grammy". Parasti uz labāko gada albumu ir viens vai divi negaidīti varianti, kas parādās nominantu sarakstā un reizēm arī uzvar. Parasti starp tiem populārākajiem ierakstiem, vairāk vai mazāk, labākie arī tiek izcelti. Atbilde ir divējāda, tas noteikti nav tas primārais kritērijs, pēc kā tiek skatīts, bet, ja mēs skatāmies uz visu to, kas kopumā notiek, tur ir pietiekami daudz jēdzīgas lietas.
Ir sastopama arī "Mercury" balva. 1977. gadā paralēli Apvienotās Karalistes "The Brit Awards" tika nodibināta jauna mūzikas gada balva "Mercury Prize", kuru pasniedz gada labākajam albumam Apvienotajā Karalistē un Īrijā. Balvas lielums ir 20 000 sterliņu mārciņu, un tās ieguvējus nosaka žūrija, kuru veido mūzikas industrijas pārstāvji. Ja "Grammy" var pielīdzināt "Zelta Mikrofonam", tad "Mercury" balvai ir līdzības ar "Austras balvu". Normund, tu izjūti kaut kādu zināmu radniecību ar šo balvu?
Normunds Vucāns: Pavisam noteikti, tad, kad Lauris man pirmo reizi pastāstīja savu ideju par to, ko viņš vēlētos realizēt arī Latvijā, varēja manīt līdzību. Tā galvenā atšķirība no tām tehniskajām lietām ar "Mercury" ir tāda, ka katru gadu notiek žūrijas panelis, kur ir kādi desmit cilvēki, lai noteiktu uzvarētāju. Viņi visi sēž istabā un, līdzīgi kā pāvesta vēlēšanās, ir atrasts uzvarētājs. Mēs tik tālu vēl neesam tikuši, un neesmu drošs, ka mēs to arī darīsim šādā veidā, bet visādi citādi es domāju, ka "Mercury Prize" no visām lielajām mūzikas balvām ir vistuvākais mūsu apbalvojumam. "Austras balvā" ir redzami komerciāli sekmīgi ieraksti un absolūti atklājumi.
Pat svarīgāk, par to vienu uzvarētāju, ir šis garais saraksts ar visiem nominantiem, tā ir mūzika, kurai ir vērts pievērst uzmanību.
Vai tev ir kaut kas piebilstams par šo balvu?
Jānis Žilde: Šogad mums abiem nebija zināms "Mercury" balvas uzvarētājs. Tā ir jauna britu grupa "English Teacher", un tas ir ļoti daudzsološs nosaukums. Es šodien noklausījos šo ierakstu. Tas ir tieši tas viens no četriem minētajiem argumentiem, kāpēc šādas balvas ir nepieciešamas. Tātad, otrais, šī publicitāte un top desmit nominantu saraksts, kas vienkārši pievērš uzmanību. Ne velti mēs šobrīd šeit sēžam "Latvijas Televīzijā", ļoti labā ētera laikā, un runājam par "Austras balvu". Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šādām balvām noteikti ir vieta Latvijas mūzikas industrijā. Pievērsiet uzmanību "Austras balvas" desmit albumiem, paklausieties, lūdzu!
Visbeidzot "The European Border Breakers Awards",tātad robežu lauzēju balva, lai veicinātu Eiropas popmūzikas apriti. 2004. gadā Eiropas Komisija iedibināja šo balvu, kuru ik gadu piešķir desmit jaunajiem izpildītājiem vai mūziķu grupām par gūtajiem panākumiem, izlaižot mūzikas albumu ārpus pašu valsts robežām. Šīs balvas laureātu vidū ir tāda slavena māksliniece kā Adele. Arī latviešu grupa "Carnival Youh" šo balvu saņēma 2016. gadā par albumu "No Clouds Allowed". Vai balvai ir radusies lielāka nozīme, kopš tās dibināšanas?
Jānis Žilde: Es gribētu teikt, ka šī ir viena no tādām marginālām balvām. Nedaudz mākslīgi veidots Eiropas Savienības struktūras apbalvojums. Protams, tie mērķi ir ļoti pareizi Eiropas kontekstā, un prieks par "Carnival Youth". Cerams, ka nākotnē vēl kāda grupa vai mākslinieki no Latvijas tiks pamanīti. Līdzīgi kā "Eirovīzija" mēģina parādīt, ka mēs nojaucam robežas Eiropas Savienības valstu starpā un atvērtām rokām pieņemam arī to, kas nāk no mazākām valstīm, kas nav mūzikas industrijas līderi. Tad nu līdzīgi arī šī balva varbūt nākotnē kādam ļaus atsperties.
Kā tu to vērtē?
Normunds Vucāns: Pilnīgi piekrītu Jāņa viedoklim, paskatoties uz to saņēmēju sarakstu. Ja pirmajos gados bija pietiekami daudz mākslinieki, kas bija kādu brīdi komerciāli sekmīgi, tad ap to laiku, kad "Carnival Youth" to saņēma, tur bija pietiekami daudz jauno mūziķu vārdu. Paskatoties uz pēdējo gadu saņēmēju sarakstu no Eiropas māksliniekiem, tur ir tāds savāds mikslis. Šķiet, no pēdējo piecu gadu mūziķiem, es labi zināju apmēram desmit, kas saņēma šo balvu. Es nepretendēju uz vispadziļinātāko Eiropas valstu mūzikas tirgu pārzināšanu. Vienlaikus, man šķiet, ka tā ir tāda lieta, ar ko tu vairāk vari palepoties savā iekšējā tirgū, nevis doties tālāk un kāds tevi šī iemesla dēļ īpaši daudz ievēros.
Jau ziņots, ka "Austras Balvai 2024" nominēti sekojoši ieraksti: "Kautkaili" – "Personas kods", "Kuba" – "Laukumi", "Laika suns" – "Imitācija", "Les Attitudes Spectrales" – "Songs for No One", "Netīrās cilpas" – "Melnezera grāmata", "Purple Negative" – "Megabee", Ritunsiic un "Ug Ug Ugg Ugg" – "Igrek", "Sign Libra" – "Hidden Beauty", "Stabs" – "Sadursme", Wiesulis & Sangvn – "En Prise".
Balvai tika izskatīti albumi, kuri iznākuši periodā no pagājušā gada 1. jūlija līdz šī gada 30. jūnijam, kā arī to garums sasniedz astoņus skaņdarbus vai 30 minūtes.
