Latvijā Diāna Ketlere ieradusies, lai sveiktu savu mammu – Rīgas Doma kora skolas ilggadējo vokālo pedagoģi Anitu Šalhu – jubilejā, taču viens no satikšanās iemesliem "Klasikā" ir Vācijas pilsētā Traunšteinā notiekošais Kīmgavas pavasara mūzikas festivāls "Chiemgauer Musikfrühling", kura mākslinieciskā vadītāja Diāna ir nu jau vairākas desmitgades, kā arī otrs viņas rīkotais festivāls – Rumānijā notiekošais "SoNoRo", kas norit tieši rudens sezonā un nākamgad svinēs jau apaļus divdesmit.
Laiks nesis patīkamas pārmaiņas arī pianistes pedagoģiskajos pienākumos, jo šajā mācību gadā, vēl arī turpinot līdzšinējo profesores darbu Ženēvā un Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā, Diāna Ketlere ir priecīga uzņemties pienākumus arī Londonas Karaliskajā Mūzikas koledžā, kurā studējuši tādi pasaulslaveni angļu komponisti kā Ralfs Vons-Viljamss, Frenks Bridžs un Bendžamins Britens.
Sarunas gaitā izrādās, ka tieši Rumānijā māksla un mūzika gūst arī pamatīgu valsts atbalstu, bet Londonas mūzikas augstskolās nebūt nav obligāti jāspēlē angļu komponistu mūzika…
Maruta Rubeze: Pirms pieskaramies mūsu rīcībā esošajiem Eiroradio bagātību krātuvē atrodamajiem koncertu ierakstiem, kuros ir tavs vārds, vēl par svarīgajām ziņām, kas saistītas ar tavu profesores pedagoģisko darbu. Jāatgādina, ka arī tev pašai izglītošanās savulaik noritēja Londonā, kur nu jau tu esi cienījams mācībspēks, un šeit noteikti ir cieša sakarība starp tevis pašas sākumu Londonā un turpinājumu līdz pat šai dienai.
Tieši tā. Savulaik mācījos Karaliskajā Mūzikas akadēmijā, kur pēc tam sāku strādāt kā klavieru profesore, un tur nostrādāju 24 gadus. Tad notika šis arī Anglijai diezgan neparastais gadījums, kad pārgāju no vienas mācību iestādes otrā, un tagad es strādāšu koledžā (Royal college of Music), par ko man ir liels prieks, jo šī koledža šobrīd ierindota kā mūzikas akadēmija numur viens pasaulē. Tā gan ir subjektīva lieta, bet objektīvi to raksturo tas, ka cilvēkiem, kuri pabeidz šīs koledžas maģistrantūru, ir vislabākie rezultāti profesionālajā dzīvē, viņi strādā. Kritērijs ir profesionālā darbība pēc skolas beigšanas. Iepriecina arī tas, ka koledžā gandrīz visi mani jaunie kolēģi ir izpildītājmākslinieki. Jo koledžas politika ir tieši tāda – kā profesori tiek pieaicināti cilvēki ar koncertkarjeru, lai viņi varētu dalīties ar savu skatuves pieredzi. Mēs visi ļoti labi zinām, ka politika dažādām augstskolām var būt ļoti dažāda, vai ne?
Tātad abas – gan Londonas Karaliskā Mūzikas akadēmija, gan Karaliskā Mūzikas koledža – ir augstskolas?
Jā, abas ir augstskolas, un ir vēl trešā augstskola – Gildhola (Guildhall School of Music & Drama), kas arī ir konkurētspējīga. Vēl gan ir arī citas augstskolas Anglijā, kas varbūt nav tajā pašā kategorijā. Bet šīs trīs ir galvenās un svarīgākās augstskolas Anglijā: koledža, akadēmija un Gildhola.
Akadēmijā paliku mācīt kamermūziku, un domāju, ka esmu vienīgā profesore Anglijā, kas pasniedz divās konkurējošās augstskolās…
Bet es jau arī vēl Ženēvā pasniedzu. Un tas viss notiek starp koncertiem! Tā kā jāstrādā...
"Klasikas" rīcībā ir ieraksti no Kīmgavas pavasara mūzikas festivāla, tā ir Traunšteina. Kā tas sākās?
Savulaik mācījos Zalcburgas "Mozarteum", un šo festivālu sākām rīkot kopā ar altistu Rozvanu Popoviču. Viņš Traunšteinā uzaudzis, gājis šeit skolā un ģimnāzijā, un mēs to vienkārši uzsākām kā eksperimentu. Šogad festivāls notika jau 21. reizi! Tas ir mūsu mazais festivāls, bet mūsu "lielais bērns" ir festivāls "SoNoRo" Rumānijā, ko sākām rīkot pirms deviņpadsmit gadiem, jo Razvana vecāki ir no Rumānijas. Turpinām strādāt kopā – mums abiem šis ir kopīgs "biznesa uzņēmums".
"Jāspēlē bez ierunām – un viss!"
Tu esi festivālu mākslinieciskā direktore. Vai programmas top mijiedarbībā, kopā ar mūziķiem, kas tev tuvi, rēķinoties arī ar viņu vēlmēm?
Nekad!
Konceptuāli tās visas ir manas idejas, un mūziķiem jāspēlē bez ierunām. Un viss! (smejas)
Abos koncertu ierakstos no Kīmgavas tu piedalies pati, turklāt tajos izaicinošākajos skaņdarbos. Piemēram, Hindemita Klarnetes kvintetā.
Hindemits īstenībā bija mēģinājums citam koncertam. Spēlēsim to tagad Berlīnes filharmonijā – un kopā mazliet pavingrinājāmies, tā kā tas bija mans gudrais gājiens. (smejas)
Hindemitā ir arī burvīgs klarnetists...
Torstens Johanss (Thorsten Johanns) ir superklarnetists! Viņš spēlē arī manā ansamblī "Raro". Esmu spēlējusi ar ļoti daudziem klarnetistiem: Martinu Frēstu (Martin Froest), Reto Bieri… Martins, protams, ir ģēnijs, bet Torstenam ir kaut kas tāds, kā citiem nav - viņam ir dvēsele katrā skaņā... Viņš arī ir ļoti labs cilvēks, un to vienkārši var dzirdēt.
Tagad esmu tādā dzīves posmā, kad, paldies Dievam, es tiešām varu izvēlēties, ar ko spēlēt. Jaunam studentam sākumā nākas spēlēt ar saviem kursa biedriem utt., tas viss ir ļoti labi, bet reizēm šie cilvēki vienkārši nesader kopā.
Bet es šobrīd tiešām esmu atradusi savu komandu – tie varbūt ir kādi trīsdesmit, četrdesmit cilvēki, ar kuriem satiekamies visās pasaules malās, jo visiem jau vēl ir kādi darbi, Torstenam arī, viņš ir profesors Veimārā.
Katrā ziņā plānošana ir ļoti liela daļa tavas ikdienas...
Ļoti liela... Festivālā, kas tagad būs novembrī, "SoNoRo" Bukarestē un Klužā, tur katru gadu ir cita tēma, tas nav kā Kīmgavas festivālā, kur ir skaņdarbi, kas man vienkārši patīk, tur diezgan sarežģīti ir saplānot. Šogad tēma būs "Ex Libris" jeb "Grāmatzīme", un katrs koncerts saistīts ar kādu grāmatu, kas man ļoti dārga un svarīga, un tad tā mūzika – dažreiz caur asociācijām, dažreiz caur kādiem vēsturiskiem faktiem – būs saistīta tieši ar grāmatām. Kopā tie būs 26 koncerti, un to bija grūti saplānot, tam paiet mēneši...
Ap festivālu mums ir izveidojusies tāda kultūras platforma, piemēram, projekti ar jaunajiem studentiem: divdesmit gadu laikā esam piešķīruši 600 stipendijas – pārsvarā rumāņu jaunajiem māksliniekiem, bet ne tikai.
Piekto gadu mums ir projekts "SoNoRo Musikland", kas notiek Rumānijā ap Brašovu, bet mazliet saistīts ar vācu kultūru un tiem vāciešiem, kuri savulaik dzīvojuši Transilvānijā. Un tad ir vēl sērija "SoNoRo Conac"– programma, ko spēlējam muižās. Septembrī pirmoreiz būs projekts "L’Heure Blue" kopā ar digitālo mākslu Digitālās mākslas muzejā. Tas man pašai būs pārsteigums, bet šobrīd tas, ko māksliniece man sūta, izskatās kolosāli. Protams, ka pie tā strādā komanda, es neesmu tur viena pati. Es tikai izstrādāju idejas... Mums ir ofiss un štats, un visi tie nabaga cilvēki mēģina izdabūt no manis kādu informāciju, ko es tieši gribu... (smaida)
Festivāla "SoNoRo" mājaslapā ir karte, kurā iezīmētas muižas, kurās esat muzicējuši. Vai tām nav "jāizslauka istabiņas" pirms jūsu uzņemšanas?
Nē, jo
Rumānijā tūrisma bizness, īpaši Transilvānijā, šobrīd vienkārši plaukst! Tur ir ļoti skaisti – kā Toskānā. Vietā, kur notiek mūsu koncerti, māja ir pašam karalim Čārlzam, tur tradicionāli sabrauc daudzi ļaudis no Anglijas. Rumānija ļoti mainījusies uz progresīvo pusi.
Kad pirms divdesmit gadiem sākām, tā nebija. Bet šobrīd tā ir valsts, kur tiešām var redzēt, ka viss notiek un virzās uz priekšu. Arī kultūras jomā viņi ļoti daudz iegulda. Džordžes Enesku milzīgo festivālu pilnībā atbalsta valsts, viņiem ir arī Rumānijas kultūras institūts visās pasaules malās, kas ļoti atbalsta kultūru. Festivālam "SoNoRo" nākamgad būs divdesmit gadu, un mums plānoti koncerti Vīnes "Konzerthaus", Berlīnes filharmonijā, Parīzē, Briselē un tā tālāk, un tas viss notiek arī ar Rumānijas kultūras institūta atbalstu. Tā ir tauta, kas savu teātri un mūziku uztver ļoti nopietni. Neaizmirsīsim, ka diriģents Serdžiu Čelibidake arī bija rumānis, un arī Kristians Mačelaru, kurš šobrīd ir Francijas Nacionālā orķestra galvenais diriģents, ir rumānis. Pianisti Radu Lupu un Dino Lipati. Nerunājot par Džordži Enesku, kas bija varbūt viens no 20. gadsimta visģeniālākajiem komponistiem. Un kādi tur ir kolosāli operdziedātāji! Tā ir tauta, kam ir talants uz mūziku – kā itāļiem.
Jūtams, ka Rumānija ir tava lielā mīlestība. Tev ir arī burvīgs albums ar rumāņu mūziku, Enesku rapsodijām. Ko vēl mīli Rumānijā un rumāņos?
Viņi vienmēr atrod izeju no jebkādas situācijas.
Rumāņi ir optimistu tauta. Kaut arī vēsture viņiem ir vienkārši briesmīga, viņiem piemīt optimisms ģenētiskā līmenī.
Bet man patīk arī citas tautas, vienkārši Rumānijā iznāk pavadīt mazliet vairāk laika.
"Mēs esam tādi normāli cilvēki"
Par mūziķiem Kīmgavas festivālā: tur ir arī vairāki franču vārdi.
Jā, piemēram, Marī Pjēra Langlamē, Berlīnes filharmoniskā orķestra arfiste. Ļoti interesants un pieticīgs cilvēks.
Ja es viņu ieraudzītu uz ielas, padomātu, ka viņa varbūt pārdod bulciņas – nu, ne jau, ka viņa ir arfiste! Viņai ir arī savi interesanti uzskati – īstenībā daudzi cilvēki no Francijas kultūras ir tādi politiskajā spektrā galīgi "kreisi": revolūcija! Atdot naudu nabagiem! Nu, tā apmēram.
Marī Pjēra arī tāda ir. Tad, kad viņa spēlē, viņai izcili skan instruments! Nezinu, vai to var dzirdēt arī ierakstā, bet zālē viņai ir izcila artikulācija, izcila! Gandrīz tāda, it kā viņa spēlētu klavesīnu. Viņa ir ļoti laba kolēģe, mums bija liels prieks sadarboties. Arī repertuārs tāds interesants, ko bez arfas nemaz nevar nospēlēt.
Ar Nikolā Dotrikūru arī bieži sadarbojamies. Un arī viņš ir pilnīgi traks… Nikolā ir vijolnieks, bet ļoti labi spēlē arī džeza klavieres, diriģē, komponē. Ļoti interesants cilvēks, savā ziņā – disidents. Cilvēks, kurš nekad nepieļauj nekādus kompromisus ne dzīvē, ne arī mākslā. Dažus tas kaitina, jo šāds stils ne visiem patīk, bet man liekas – ja cilvēkam ir sava valoda, kāpēc ne?
Ir arī ansambļa "Raro" kolēģi, kuri ļoti bieži brauc uz mūsu festivālu koncertiem. Vijolnieki Saša Sitkoveckis un Ēriks Šūmans, čellists Justus Grimms, Razvans un es, un ir arī daudzi citi cilvēki, kas vienmēr atgriežas.
Kas jūs visus tur kopā?
Mēs vienkārši gan muzikāli, gan arī kā cilvēki kaut kā esam attīstījušies vienā virzienā. To grūti izskaidrot, bet mums ir ļoti līdzīga laika izjūta, estētiskie uzskati, arī mūzika, ko spēlējam. Mēs itin kā vienā laivā vienkārši peldam pa straumi. Jo ir, protams, arī cita tipa mūzika, kas ir ļoti interesanta, varbūt vairāk eksperimentāla, bet mēs esam tādi normāli cilvēki, kas spēlē vienkārši skaisti. To ir ļoti viegli pateikt, bet nav nemaz tik viegli izdarīt. Visiem šiem cilvēkiem ir ļoti laba formas un struktūras izjūta, nenotiek nekas ekscesīvs – nespēlējam basām kājām, visu fortissimo vai kādu nesaprotamu dinamiku.
Domāju, ka sākumā tas notika instinktīvi – ka mēs viens pie otra nonācām, un nu jau divdesmit gadus peldam kopā vienā upē, kur laiku pa laikam parādās vēl kādas "zivis",
piemēram, Andreass Brantelids, kas tagad arī ar mums daudz kopā spēlē, viņš ir ļoti pazīstams dāņu čellists, viņam arī ir supertehnika, bet vēl arī – es to varbūt sauktu – harmonija un balanss. Man tas ir ļoti svarīgi, lai uz skatuves ir harmonija. Svarīgs ir arī repertuārs, ko izvēlos - lai tur ir kaut kāda iekšēja miera sajūta, nu, vismaz vienā taktī! (smejas)
Otrs, kas mūs satur kopā, ir humora izjūta, mums patīk pasmieties.
Viens no šiem mūziķiem ir arī dzimis tieši Traunšteinā?
Jā, Makss (Maximillian Randlinger), viņš ir ļoti labs flautists, un mums ir arī prieks piesaistīt kādu tieši no šī reģiona, jo to nav tik daudz. Pārsvarā cilvēki Traunšteinā spēlē tautas mūziku - kapelu alus pagrabiņā. Bet viņš ir superflautists, ļoti labs.
Kas vēl par Traunšteinu būtu tāds romantisks sakāms? Kā jūs tur ierodaties?
Tā atrodas tieši starp Minheni un Zalcburgu, pie skaistā ezera. Mums, protams, ir savas tradīcijas, jo ne jau tikai spēlējam koncertus. Mums viena daļa festivāla notiek Traunšteinā, otra – Zēonā (Kloster Seeon), tas ir klosteris, kas atrodas ezera vidū, ļoti skaisti! Tur ir spēlējis Mocarts savā laikā, tā ir arī tāda vēsturiska vieta, ko mēs izmantojam saviem koncertiem.
Un, protams,
mums ir arī savas tradīcijas - kad visi ar mašīnām braucam no Traunšteinas uz Zēonu garām skaistajam ezeram, jahtām un kalniem, ir tur viena kafejnīca – ne pārāk laba, ar ne pārāk labu itāļu saldējumu, bet mēs vienmēr tur apstājamies,
ēdam to saldējumu un metam ezerā akmentiņus, tas katru reizi notiek, un visi to ļoti gaida. Protams, ka deviņpadsmit gadu laikā jau viss ir skaidrs – kur un ko mēs ēdīsim, kur iesim – to zinām no galvas. Mūs arī atbalsta lokālie restorāni un tā tālāk. Mēs jau mēnesi pirms tam apspriežam - nu, kas tur ir mainījies. Bet principā nekas nemainās, kā jau Vācijā. (smejas)
No Kīmgavas festivāla mūsu rīcībā ir Atklāšanas koncerts un tad vēl programma ar tādu jautājošu virsrakstu – "Milk or Shugar" ("Pienu vai cukuru")?
Tas ir jautājums Anglijā, kad pasūtāt tēju, tas tiek jautāts automātiski. Tiem nosaukumiem jābūt tādiem, ka afiša – un tur jau ir daudz to koncertu – mazliet tomēr piesaistītu cilvēku uzmanību.
Es pašlaik dzeru tēju bez piena un bez cukura, [laikam] man vajag emigrēt, jo tēju bez piena nedrīkst dzert! (smejas).
Bet angļiem tas ir tāds pats jautājums kā "kāds laiks šodien?".
Nu, lūk, un šī programma sākas ar Justusu Grimmu kopīgi spēlētām Sešām angļu tautas dziesmām (autors Ralfs Vons Viljamss). Vai ikdienā var just, ka angļi ar lielu pietāti un īpašām jūtām izturas pret savu mūziku? Vai par to ir jāpadomā, dzīvojot Londonā, strādājot Londonas mūzikas augstskolā – ka īpaši jāciena arī angļu mūzikas mantojums?
Nē, tas nevienam netiek uzspiests. Angļu mūzikā klavieru repertuārs patiesībā ir ļoti limitēts, gandrīz nekā nav ne Elgaram, ne Bridžam, ir gan daudz kamermūzikas un plašs čella repertuārs, čellisti ļoti bieži spēlē Bridža sonāti. Mums pat nav eksāmenos jāspēlē kādi noteikti komponisti, katrs var spēlēt, ko grib, tā teikt, free choice (no angļu valodas –brīva izvēle). Ne Bahs, ne Bēthovens nav jāstudē, ja negrib. Bet šo komponistu mūzika, protams, ir ļoti populāra un tiek popularizēta tieši "BBC Radio3" arī "Classic FM", tā ka cilvēkiem, kuri klausās klasisko mūziku radio, šie vārdi ir ļoti svarīgi. Protams, Elgars – jebkurā lielā valsts pasākumā spēlē "Pomp and Circumstance", tā kā katrs anglis ļoti labi zina savus autorus… Un arī Britens, pasaules mēroga ģēnijs. Tagad Anglijas Nacionālajā operā (ENO) būs jauniestudējums viņa "Skrūves pagriezienam", ceru, ka man būs laiks aiziet. Britena operas Anglijā ir ļoti populāras - "Pīters Graimss", piemēram... Katrā ziņā viņi pret saviem autoriem izturas ar respektu un pietāti, bet studentiem viņu mūzika nav obligāti jāstudē.
"Beidzot esmu iemācījusies viņu kodu"
Mēs tiekamies 14. septembrī, kad arī "Klasikā" būs tiešraide no "BBC PROM" noslēguma Gala koncerta. Droši vien tev ir bijusi iespēja izbaudīt šo gaisotni kā klausītājai?
Godīgi sakot, es jau gadiem ilgi vasaras nepavadu Londonā un Anglijā – gandrīz nekad, jo ir festivālu laiks, un gribas mazliet pabūt arī Latvijā. Protams, esmu bijusi uz "BBC PROMs", bet nekad uz to pēdējo "Last Night", jo tas ir mazliet tāds kā popmūzikas pasākums ar populāriem hitiem. Man grūti iedomāties, ka publikā būtu profesionāļi. Bet dažreiz to paskatos televīzijā, jo pēc tam visi to apspriež. Tas ir apmēram kā Vīnē, kur visi apspriež Jaungada koncertu – kas tur bija, kāpēc bija vai nebija "Jerusalem", un tad viņi gandrīz vai kaujas.
Bet Vigmora zāle? Tā jau ir ļoti izslavēta kamermūzikas dēļ.
Nu, tur es esmu, protams, uzstājusies, tur ir ļoti interesantas programmas, kas arī atkarīgas no mākslinieciskā vadītāja gaumes. Pašlaik tur ir ļoti daudz dziedātāju, arī stīgu kvartetu. Tur ir ļoti labi. Bet es tiešām esmu Londonā ļoti reti. Ja saskaitu, varbūt piecdesmit, četrdesmit dienu gadā, un no tām man gandrīz visas jāiet mācīt studentus vai arī pašai nopietni jāvingrinās! Man ir iespējas aiziet uz koncertiem arī visās citās vietās, arī uz operu. Pēdējais, ko redzēju, bija "Cosi fan tutte" Parīzē un Longboro, Anglijā, "Dievu mijkrēslis". Jā, tur gan es aizbraucu, bet man ir tā laime ceļot un iet uz visām burvīgajām koncertzālēm jebkur, ne tikai Londonā. Rīgā vakar biju uz teātri, uz "Cilvēkiem laivās".
Kas tev Anglijā, Londonā, ir tāds, ar ko tu ļoti labi sadzīvo? Esi iedzīvojusies kādos rituālos, tradīcijās?
Londonā man patīk tas, ka tā ir lielpilsēta – protams, uz darbu jābrauc divas stundas vienā virzienā, bet principā var dzīvot savā ciematā, jo
Londonā ir milzumdaudz atsevišķu ciematiņu, kur principā ir viss. Man tur ir viena iela, un tajā ir viss! Varu tur palikt, varu nekur nebraukt, ja negribu. Man patīk, ka tur ir tāda mikrokomunikācija, kuras lielpilsētā nav.
Arī Parīzē vai Ņujorkā ir šādi ciematiņi. Tajos tu komunicē kā vecos laikos: pazīsti cilvēkus, kas pārdod bulciņas, kas strādā supermārketā. Sasveicināmies, parunājamies. Tā man ļoti pietrūkst, ja neesmu Londonā. Esmu dzīvojusi dažādās vietās, un vienkārši parunāt ar cilvēku autobusā – tas ir pavisam normāli. Tu brauc, tev apsēžas blakus sieviete, un jūs parunājaties.
Un man patīk arī tas, ka pēc trīsdesmit šeit nodzīvotajiem gadiem beidzot esmu iemācījusies viņu "kodu". Kad lasu e-pastu, beidzot saprotu, ko viņi raksta. Jo tieši acīs tev neviens neko nesaka. Pirmos piecpadsmit gadus man bija grūti. (smejas) Likās, ka kaut kas domāts kā kompliments, bet nekāds kompliments tas nebija.
Nu, piemēram, "It’s very brave!" jeb "Tas ir ļoti drosmīgi!" Kad man to pirmoreiz pateica, domāju, ai, cik esmu droša, kā es visu izdaru pareizi, bet nē – diezgan bieži tas ir par 180 grādiem pretēji tam, ko viņi pasaka.
Kādas ir sievišķās – vīrišķās attiecības, jo tieši no Lielbritānijas nereti nāk signāli, ka visur jābūt vienlīdz atbilstošam skaitam sieviešu un vīriešu – tas attiecas gan uz mūziķiem, gan komponistiem, iespējams, arī uz mācībspēkiem?
Tieši akadēmijā, vismaz klavieru katedrā, sieviešu ir ļoti, ļoti maz. Diemžēl. Katedras vadītāja bija sieviete, bet vispār sieviešu tur bija ļoti, ļoti maz. Piemēram, Vācijā, kur divus gadus strādāju, šis jautājums ir daudz izteiktāks. Tur jābūt piecdesmit procentiem, nevar būt nekādu variantu. Viņi nekad nepieņems vēl vienu vīrieti darbā, ja vīriešu skaits tādā gadījumā pārsniegs šos procentus. Tā ka Vācijā tas ir daudz trakāk.
Es pati esmu par meritokrātiju, par ko tagad ir nepopulāri runāt, mani izmestu no darba, ja es kaut ko tādu pateiktu. Bet domāju tā: ja cilvēks ir labs profesionālis, viņš var būt kaut vai citplanētietis – galvenais, lai viņš labi dara savu darbu!
Es domāju, ka šis vienkārši ir tāds moments vēsturē, kad tiek mēģināts kaut ko labot, tas viss atkal normalizēsies kādreiz.
Sākām šo sarunu ar sveicienu mammai Anitai Šalhai, bet tava tēta Vladimira Okuņa balss arī ir mūsu zelta fondā. Kas ir tas svarīgākais, ko tu, Diāna, esi paņēmusi no ģimenes, kas palīdzējis lielā mērā pat pāraugt savus vecākus?
Nezinu, kā ir ar to "pāraugt"... Tāda pedagoga talanta, kā manai mammai, man, protams, nav, tas ir skaidrs. No tēva... Viņš ir skatuves cilvēks, es arī esmu skatuves cilvēks, es principā varu darīt uz skatuves jebko, vienīgi nedziedu, jo tiešām nesanāk. (smejas)
No tēva jau kopš bērnības esmu iemācījusies, ka pirms koncerta cilvēkiem, ar kuriem esi kopā, nekad nedrīkst izrādīt, ka esi uztraucies, jo nedrīkst citus uztraukt, - jātēlo, ka viss ir O.K.
Es to joprojām diezgan bieži atceros. Jo vispār jau neuztraucos, bet dažreiz uznāk slikta dūša… Un tad es kā gurķītis tēloju, ka viss labi.
Un no mammas... Viņa ir nenormāli strādīga, domāju, ka tas man arī nācis tādā ģenētiskā līmenī, tā disciplīna noteikti no mammas. Nu, un varbūt arī tas, ka es varu diriģēt, jo mammas paps arī bija diriģents, viņa pati arī mācījās diriģentos, viņa ir ļoti strukturēts cilvēks - domāju, tas man ir no mammas.
Liels paldies, Diāna, par viesošanos, es domāju, ka mēs atkal iepazinām tevi jaunos rakursos. Paldies par tevis sniegtajām to mūziķu vizītkartēm, kuri ir ar tevi kopā Kīmgavas mūzikas festivālā, tā bija vēl lielāka klātbūtnes sajūta šajā skaistajā vietā Traunšteinā, kurā mēs visi gribētu nokļūt. Un, protams, tagad mēs visi gribētu traukties uz Rumāniju!
Brauciet ciemos! Viss notiks novembra sākumā. (Festivāls "SoNoRo" norit no 1. līdz 17. novembrim - red.).
Lai izdodas!
