Grāmatā daudz un dažādi apcerēts, ko nozīmē mūzika cilvēka dzīvē. "Mūzika ir nevis tikai kaut kāda viena jauka lieta papildu vēl citām jaukām lietām, bet tā ir lieta, kas caurvij visu cilvēka dzīvi un bez kā mēs neeksistējam," Latvijas Radio 3 "Klasika" sarunā uzsver Zvaigzne.
Nesasniedzamais klusums
Anna Marta Burve: Kā jūs teiktu – kurā vietā apstājas mūzika?
Vents Zvaigzne: Mūzika apstājas klusumā. Klusums ir tad, kad viss beidzas. Es tādā klusumā neesmu bijis. [..] Man ir grūti pateikt, kas ir aiz tās robežas, kur mūsu vairs nav, bet vismaz tur, kur esam mēs, pat visdziļākais klusums patiesībā ir mūzika.
Ir daudz dzirdēts par tādām telpām, kurās akustiķiem izdevies panākt absolūtu klusumu. Cilvēki, kas ir pieredzējuši šādās telpas, bieži vien saka, ka viņi pēc laika sāk dzirdēt, kādi procesi notiek viņu organismos. Vai klusums vispār var eksistēt? Ja mēs visklusākajā telpā uz planētas Zeme sadzirdam mūsu ķermeniskos procesus, tad klusums laikam neeksistē?
Tas droši vien sniedz atbildi arī uz jautājumu, kas ir mūzika: vai mūzika ir kaut kas ārpus mums vai mūzika ir kaut kas iekšā mums? No vienas puses, ir pilnīgi skaidrs, ka jebkuru skaņu, tātad arī jebkuru mūziku, veido svārstības, ko mēs uztveram ar dzirdi (šīs svārstības ir izmērāmas arī neatkarīgi no cilvēka, tas ir fizikāli objektīvs fakts), bet no otras puses nav nekādas mūzikas, ja mūsos pašos iekšā nav šī mūzikas uztvērēja. Jau senā pasaule apgalvoja, ka uztvert mēs spējam tikai līdzīgo. Lai mēs kaut ko uztvertu, mūsos jau ir jābūt kaut kam, kas ir līdzīgs tam, ko mēs uztveram. Tas nozīmē, ka mums ir arī iekšējā mūzika, kas nav atkarīga no svārstībām, un tikai mijiedarbībā starp mehānismiem – ārējo un iekšējo – mūsos veidojas tas, ko mēs parastā nozīmē saucam par mūziku. Tad, ja mēs nonākam pilnīgi klusā telpā, tas nozīmē tikai pirmā faktora novēršanu, savukārt otrais, visticamāk, turpina dzīvot mūsos un droši vien kādā brīdī ar mūsu iekšējo dzirdi ir saklausāms skaidrāk. To mēs ļoti labi zinām, piemēram,
no Ludviga van Bēthovena dzīves: mūža pēdējā posmā ārējās svārstības pie viņa nonāca, bet viņš tās vairs nevarēja uztver dzirdes slimības dēļ, taču tas nenozīmēja, ka viņā pārtrauca dzīvot iekšējā mūzika; iekšējo mūziku viņš dzirdēja tik labi, tik skaidri, ka mēs to varam klausīties vēl šodien un tā mūs sajūsmina.
Kociņš pret kociņu jeb viss sākas simetrijā
Man patīk, ka Maikls Spicers nemaz vairs neskaras klāt jautājumam, vai mūzika ir skaņu māksla. Viņš pieņem, ka mūzika ir skaņu māksla un tātad jebkura skaņa ir mūzika. Spicers raksta, ka senie cilvēki, sitot akmeni pret akmeni, ar mūziku aizbaidīja dzīvniekus; tātad mūzika radīja vietu, kurā dzīvot ir droši. Vai mūzika ir daba un daba ir mūzika?
Tas, manuprāt, ir atkarīgs no tā, vai mēs mūziku uzskatām par kaut ko neatkarīgu vai kaut ko tādu, kas veidojas tikai mijiedarbībā ar cilvēku.
Es teiktu tā: skaņa pastāv neatkarīgi no cilvēka, [bet] mūzika, vismaz tas, ko mēs saucam par mūziku, var pastāvēt tikai mijiedarbībā ar cilvēku.
Mūzika ir tas, ko mēs spējam pazīt kā mūziku. Mūzika ir arī tas, ko mēs spējam atkārtot kā mūziku vai vismaz uztvert, kad kāds cits to atkārto. Piemēram, mēs varam klausīties ļoti sarežģītu, mūsdienīgu skaņdarbu, bet, ja skaņdarbs ir tik izplūdušā pakāpē, ka mēs divreiz vai trīsreiz klausoties nespējam pateikt, vai tas ir viens un tas pats, tad jautājums par to, vai tā ir mūzika, ir apšaubāms. Savukārt, ja mēs pēc trešās vai ceturtās reizes sakām, ka šo es jau esmu klausījies, tad visdrīzāk mēs kaut kādā nozīmē varam runāt par mūziku – kaut vai tādā veidā (to arī Spicers raksta), kā mēs runājam par putnu dziesmām, par dzīvnieku kliedzieniem, dažāda veida saucieniem. Pie tā piederēja arī vissenāko cilvēku noteikta veida rituāla skandēšana, arī akmeņu sišana, koku sišana. To ir vērts eksperimentēt un izmēģināt katram, ja vien cilvēks patrāpās pie dažādiem kokiem, plāksnītēm vai tamlīdzīgi –
pasist kociņu pret kociņu. No šīm darbībām ir dzimuši vienkāršākie mūzikas instrumenti, no vienkāršākajiem – sarežģītākie, un tā mēs varam nonākt līdz pat elektroniskajiem instrumentiem vai varbūt vēl kaut kam jaunākam, par ko pašreiz vēl tikai tehnoloģijas domā.
Tātad mūzikas izprašanai mēs varētu pietuvoties, pieņemot, ka tai ir liela sasaiste ar simetriju un atkārtošanos?
Pilnīgi noteikti! Ne tikai mūzikas, bet jebkurai citai uztverei – laika, telpas uztverei, visai citai uztverei –,
simetrija un atkārtošanās ir viens no fundamentālākajiem jēdzieniem, turklāt ļoti grūti definējams, kas nosaka mūsu spēju dzīvot sev pazīstamā pasaulē, nevis biedējošā, svešā haosā.
Haosu no kaut kā pazīstama atšķir spēja atkārtoties. Spēja atkārtoties nozīmē arī simetriju.
Dažāda veida vizuālā simetrija izpaužas gan ģeometrijā, gan matemātikā, gan mākslā. Patiesībā tā izpaužas visdažādākā veida zinātnes nozarēs. Savā laikā esmu mācījies fiziku, un es zinu vairākus fundamentālus zinātniskus atklājumus, kuru sākotnējo tapšanu noteikuši tieši simetrijas apsvērumi un zinātnieka priekšstati par to, ka pasaulē ir jāvalda simetrijai; zinātnieks ir paredzējis tādas lietas, ko viņa laika eksperimenti vēl pat neļāva īsti prognozēt. Tā jau, varētu teikt, ir loģiskā simetrija. Ir telpas jeb vizuālā simetrija, loģiskā simetrija.
Mūzika lielā mērā ir saistīta ar laika simetriju. Kā kādreiz teica – mūzika ir laika māksla, mūziku mēs tveram laikā. Tāpat kā pulksteņa tikšķos mēs spējam izprast laika ritējumu, tāpat mēs arī mūzikā sastatām dažādus laika sprīžus un redzam tajos vai nu atkārtošanos vai atkārtošanos ar kaut kādām pārmaiņām – ir sekvences, ir kanoni, ir polifonija. Šādā veidā mūsos dzimst mūzika. Patiesībā tā vienmēr ir tāda lieta: mēs sākam ar vienkāršāko un tad virzāmies uz sarežģītāko. Jo vairāk vienkāršu lietu apgūstam, pēc tam klāt nāk arī sarežģītākas.
Tas bēdīgais stāvoklis, par ko reizēm mēdz runāt, ir tas, ka cilvēks kaut kādā savā dzīves posmā ir klausījies viena noteikta veida mūziku, viņš ir pieradis, ka tā viņam sniedz kaut kādu estētisku baudījumu – ritmisku vai melodisku – un tajā punktā viņš arī paliek, viņš klausās vienmēr vienu un to pašu, vienu un to pašu.
Ir speciāla mūzika, kas tiek rakstīta šādām vajadzībām: dažos gadījumos mēs runājam par vienkārši banālu mūziku, citos – par šlāgeriem (šajā gadījumā sliktā nozīmē, bet vārds "šlāgeris" jau obligāti nenozīmē, ka tai ir jābūt sliktai mūzikai); dažādos veidos tiek reproducēts viens un tas pats tiem cilvēkiem, kuri nevēlas nekur tālāk iet. Savukārt tā, ko mēs saucam par nopietno mūziku vai akadēmisko mūziku...
…vai arī "augsto mūziku". Esmu dzirdējusi arī tādu apzīmējumu.
Man tas vārds ne pārāk patīk, jo tas nozīmētu, ka šī augstā mūzika ir pieejama tikai cilvēkiem ar īpašu izglītību, talantu vai sevišķām dotībām.
Es apgalvoju, ka ikviena mūzika ir pieejama cilvēkam, kas klausās. Pirmais nosacījums ir nevis mācīties, kā top mūzika – to var izdarīt, un tas ir svarīgi –, bet gan klausīties mūziku.
Mūzikas noslēpumi
Vai esat kādreiz aizdomājies par smadzenēm, kas visu pārtulko? Mēs ieraugām ar aci un signāls aiziet uz smadzenēm, kas liek mums saprast, kā uz redzēto reaģēt. Taču nesen es dzirdēju, kā viens zinātnieks runāja par aklajiem plankumiem...
Jā, tā ir sen zināma lieta, ar to pat var visādi spēlēties – var uzzīmēt kaut ko uz papīra, piemēram, krustiņu, tad likt cilvēkam skatīties kādā citā punktā, un tas krustiņš vienā brīdī pazūd. Tā ir sen zināma ilūzija, ko, šķiet, izmantoja jau Senajā Indijā. Baroka laikmeta galmā, piemēram, kāds augstmanis tika nostādīts vietā, kur ir aklais plankums, bet karalis – citā; karalis skatījās citā punktā, un tad tam augstmanim pēkšņi pazūd galva. Protams, kādam niknākam monarham patika šādi izklaidēties, noliekot tur tādu augstmani, kuram viņš arī dzīvē labprāt gribētu to galvu nocirst. Tā bija tāda spēļmantiņa. Tolaik cilvēki nezināja, kādēļ tas tā ir, tas tapa skaidrs tikai tad, kad mēs uzzinājām par acs uzbūvi. Tas atkal ir ļoti interesants fakts: [aklais plankums] – tā ir vieta, kur acij piestiprināts redzes nervs, tieši tā daļa, kura uztver un noraida tālāk informāciju, bet pati neko neredz, proti, tā apstrādā redzes signālu, bet pati neredz. [..]
Runājot par mūziku, drīzāk būtu jādomā, kas ir tas, ko mēs nedzirdam, ko mēs nezinām? Es teiktu, ka tas zināmā mērā ir noslēpumus, un ļoti labi, ka mūzikā tāds ir.
Tādēļ cilvēki vienam un tam pašam slavenam skaņdarbam klausās dažādas interpretācijas. Varētu teikt, ko un cik daudz tur var izdomāt?
Protams, ir interpretācijas, kuras nāk ar kaut ko pilnīgi jaunu un par kurām visi sākumā saķer galvu, piemēram, kaut kas tiek atskaņots divreiz ātrākā tempā vai tiek uztaisīta pilnīgi citāda dinamika, apgalvojot, ka to jau autors pats tā ir iecerējis. [..] Ir gana daudz tādu interpretāciju, kuras principā atšķiras tikai ar kaut kādām niansēm (tajās ir stingri ievērotas autora remarkas, ir gan ierastais temps, gan kaut kas cits), tomēr atskaņojumā ir kas tāds, kas cilvēkā rada milzīgu pārdzīvojumu, kas liek teikt – tas bija pilnīgi neaizmirstami, to klausoties, šķita, ka pacēlos virs zemes, tā bija pilnīgi ārkārtēja sajūta! Šāda sajūta atsevišķos izpildījumos mēdz būt gan koristiem, gan orķestrantiem, kuri daudz ko ir pieredzējuši. Profesionālajos orķestros lielākoties strādā cilvēki, kuri tīri teorētiski sarežģītu skaņdarbu varētu nospēlēt vispār bez diriģenta. Tomēr diriģents stāv priekšā ar savu interpretāciju, ko nodod cilvēkiem, kuri ir ļoti profesionāli, kuri zina šo skaņdarbu no A līdz Z, un ir gadījumi, kad pēc atskaņojuma mūziķi skatās cits uz citu, tāpat arī skatītāji, un domā, kas tas bija par brīnumu, kas notika? Iespējams, ka to nosaka ļoti neliela tempa, tembra, instrumentu salikuma vai balsu skanējuma maiņa, vēl kaut kādi faktori, un pilnīgi noteikti svarīga ir arī vienas daļas attiecība pret citu, piemēram, tad, ja viena takts vai viens motīvs tiek nospēlēts vienā veidā, tas loģiski ved sev līdzi nākamo, kuru vairs nevar atskaņot kā līdz šim, jo tas jāatskaņo loģiskā sakarībā ar iepriekšējo. Tā ir iekšējā loģika, kas ir tverama pilnīgi intuitīvi. Tur vajadzētu ārkārtīgi precīzus mēraparātus, lai vispār saprastu, kas rada konkrēto atšķirību, kāpēc mūsos rodas ārkārtējs estētiskais pārdzīvojums, estētiska notikuma sajūta.
Es domāju arī par to, cik daudz mēs varam klausīties, piemēram, to pašu Bēthovena Piekto simfoniju un kā tā var neapnikt. Tas ir tas, par ko jūs runājat un par ko arī Maikls Spicers savā grāmatā runā – nekad neviena interpretācija nebūs kā ūdens lāse kādai citai. Pat tad, ja vienu un to pašu klavieru skaņdarbu ierakstīs divi atšķirīgi pianisti un abiem šis ieraksts būs piecas minūtes un trīs sekundes garš, vienalga – tas nekad neskanēs vienādi.
Nekad! Tas nav iespējams! Tas būtu iespējams tikai diviem datoriem ar vienu un to pašu programmu.
Mūzika – vienmēr garda kā maize
Tāpēc arī cilvēkiem ir interesanti klausīties mūziku, jo tā vienmēr ir jauna.
Tā vienmēr ir jauna. Protams, jautājums, cik daudz var klausīties, ir ļoti atkarīgs no autora, no stila un žanra, arī no katra cilvēka individuālās gaumes. Tas nekādā ziņā nenozīmē noniecināšanu, jo ir diži, slaveni mūziķi ar dižiem skaņdarbiem, kuri pilnīgi noteikti nav klausāmi katru gadu. Vismaz man tā ir. Es pilnīgi skaidri zinu, ka ir tādi autori un tādi darbi, pie kuriem vēlos atgriezties pēc 10 gadiem, un ir autori, kurus varu klausīties bieži un tas netraucē vai nerada sajūtu, ka nu jau nu gan es klausos vienu un to pašu. Nebūšu oriģināls – viens no šādiem autoriem ir Johans Sebastiāns Bahs. Viņš neapnīk. Reiz runāju ar savu Austrālijā dzīvojošo paziņu, kura ir profesionāla vijolniece un vijoļspēles skolotāja, un viņa par sevi teica ko līdzīgu.
Dažādus komponistus, mūziķus viņa salīdzināja ar ēdieniem: ir tādi brīnumgardi ēdieni, kuri, ja tos galdā cels katru svētdienu, pēc kāda pusgada būs pilnīgi apnikuši un cilvēks vairs tos nekad negribēs redzēt, un ir maize, kuru cilvēks ēd katru dienu.
Viņas personiskajās izjūtās Bahs esot līdzīgs maizei.
Ko jūs izjūtat brīdī, kad klausāties Bahu?
No vienas puses, Bahs manā skatījumā iemieso tādu pāri cilvēkam, pāri emocijām stāvošu Visuma kārtību, harmoniju un līdzsvaru, kurā vienmērīgi sadalītas gan negatīvās un tumšās, gan gaišās un pozitīvās izjūtas.
Tā ir viena lieta. Otra – atsevišķos skaņdarbos ir ārkārtīgi dziļa emocionalitāte, ārkārtīgi dziļa izpratne par cilvēka priekiem un sāpēm. Tikai Bahs, atšķirībā, piemēram, no daudziem romantisma laikmeta autoriem, nekad nav bezcerīgs. Viņa sāpes vienmēr ir tādas, kurām ir kaut kāds līdzsvarojošs spēks. Pieļauju, ka to ietekmē Baha dziļā reliģiozitāte. Es teiktu, ka Bēthovena mūzikā izteikta fatālisma reizēm ir vairāk. Tur var būt arī tā, ka muzikālais varonis ļoti varonīgi un skaisti cīnās, līdz galu galā aiziet bojā. Baham – nē.
Jo Baham ir skaistā simetrija un balanss.
Jā, simetrija un līdzsvars. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas gan viņam nav intuitīvs. Viņš pārstāv tā laikmeta mūziku, kuru prata izrēķināt gluži matemātiski. Nu labi, viņi varbūt nelietoja matemātiskus aprēķinus, taču bija noteikta veida kārtulas, kas savos pamatos ir matemātiskas un kas noteica tā laika izpratni par skaistumu. Ja salīdzinām tā laika mūziku ar tā laika vizuālo mākslu, kas nevarēja pastāvēt mūžīgi, jo kādā brīdī kļuva pārlieku sakārtota, pārblīvēta ar dažādiem simboliem – tā arī bija ļoti ģeometriska, visa kompozīcija allaž tika veidota ar stingri ģeometriskiem parametriem pat tajos gadījumos, kad tā izskatījās haotiska, salīdzinot ar 19. gadsimta mākslu, kur daudz biežāk, īpaši jau 19. gadsimta beigās, sāka parādīties cita veida mēģinājumi skaistumu atrast arī nekārtībā.
Kad ķērāties klāt Spicera grāmatai, kas jums bija interesantākais? Vai kāda Maikla Spicera doma aizķēra īpaši?
Tas ļoti blīvs teksts. Maikla Spicera grāmatā ir ļoti dāsns un bagātīgs izvērsums par visiem iespējamiem mūzikas aspektiem. Ir ļoti labi, ka latviešu valodā kas tāds ir parādījies. Grāmata tiešām sasaista mūziku ar visām cilvēka esamības sfērām – ka
mūzika nevis ir tikai kaut kāda viena jauka lieta papildu vēl citām jaukām lietām, bet tā ir lieta, kas caurvij visu cilvēka dzīvi un bez kā mēs neeksistējam.
Grāmata ietver ārkārtīgi daudz dažādu faktu, arī pa kādai vairāk vai mazāk apstrīdamai teorijai. Tā nav tāda, kas runā absolūtās patiesībās – ka viss bija tieši tā. Ir diezgan daudz dažādu hipotēžu. Teksts ir blīvs, tāpēc negribētu izcelt kaut ko vienu, bet tas, kas mani uzrunāja, ir konsekventā pieeja. Līdz šim vēl nebiju lasījis tik lielu mūzikas slavinājumu no šāda aspekta: ka mūzika skar visu cilvēku no galvas līdz kājām, ka visur ir mūzika. Mēs tiešām esam homo musicus. Tie, kuri vēlas uzzināt vairāk, kāpēc mēs esam homo musicus, lai lasa grāmatu, bet tie, kuri vēlas izdzīvot sevi kā homo musicus, lai klausās mūziku un, protams, arī Latvijas Radio 3!
