Ieeja koncertā ir bez maksas. Tā sākums – pulksten 17.00.
Jau daudzus gadus 14. jūnijā šādu koncertu rīko fonds "Sibīrijas bērni", un tas ir kā svētbrīdis, kurā pieminēt Sibīrijā palikušos tuviniekus un aizlūgt, lai šādi notikumi nekad vairs neatkārtotos. Diemžēl globālais konteksts liek kļūt arvien piesardzīgākiem.
Kad fonda "Sibīrijas bērni" vadītāja, režisore Dzintra Geka pirms vairāk nekā 20 gadiem uzsāka rīkot piemiņas koncertus un veidot filmas par Sibīrijas bērniem, viņai ne vienu reizi vien nācās dzirdēt, ka tā ir pārlieku liela rakņāšanās pagātnē, ka pietiek sērot un pieminēt, jo tas ir bijis un pagājis, un vairs jau neatkārtosies.
Diemžēl pēdējo gadu notikumi liecina par ko citu, un koncerti ieguvuši jau pavisam tiešu sasauci ar mūsdienām.
"Tas vadmotīvs ir tāds, ka ir karš Ukrainā, ir aizvesti bērni, par kuriem mātes un tēvi neko nezina. Ir iznīcināti cilvēki, un tā ir tāda absolūta sasauce ar 1941. un 1949. gadu. Mēs jau neticējām, ka tie laiki var atgriezties, bet pasaules konteksts šobrīd ir tāds, ka mums ir jābūt piesardzīgiem un atminīgiem. Tas ir briesmīgi – šī vēlme iekarot un paverdzināt citas tautas, jā, tā neticamā veidā atkārtojas," teic režisore.
Piemiņas koncertos allaž skan tikai latviešu mūzika, un tā tas būs arī šoreiz, kā tilts starp klasiķu un mūsdienu autoru kompozīcijām – arī jau ierasti – būs latviešu tautasdziesma.
Diriģentam Sigvardam Kļavam, veidojot koncertu, šogad visvairāk jādomā par jautājumiem, cik patiesi mēs spējam saprast citu cilvēku sāpes, kas mūs personiski neskar, un ko mēs katrs personiski esam darījuši, lai atkal neatkārtotos kāda baisa traģēdija: "Šajā laikā, kad tuvojas 14. jūnijs, ir iekšēja nepieciešamība kļūt par kalpotāju. Uzvilkt to melno kreklu koncertēšanas brīdī un vienkārši padomāt, vai mēs katrs esam darījuši visu, lai dzīve kļūtu labāka un lai neatkārtotos tādas Krusta ceļa šausmas, kādas ir izgājuši Sibīrijas bērni, mūsu tuvinieki, senči.
Es ik pa laikam arvien atgriežos pie domas, kādi mēs paši esam savā iekšbūtībā? Vai mēs vispār spējam pietuvināties tām šausmām un sāpēm, ko pārdzīvo gan tagad, gan toreiz tie cilvēki, kas ne pie kā nav vainīgi.
Tikai tāpēc, ka mīl savu dzimteni, savu tautu, savu valodu, savu tuvāko."
Daudzu gadu garumā fonds "Sibīrijas bērni" katru gadu rīkoja ekspedīcijas uz Sibīriju pa izsūtījuma vietām, meklēja apbedījuma vietas un ierīkoja piemiņas plāksnes. Uzņemtie videomateriāli pārtapa Dzintras Gekas dokumentālajās filmās.
Ja sākotnēji cilvēki Krievijā, sevišķi lauku sādžās, pret ekspedīcijas dalībniekiem izturējās ļoti draudzīgi un atsaucīgi, tad, sākot no 2014. gada, šī attieksme sāka būtiski mainīties un kļuva arvien nedraudzīgāka. 2019. gadā notika pēdējā ekspedīcija, stāsta Dzintra Geka: "2018. gadā mēs bijām Tomskas apgabalā. Pie liela purva meklējām takas, kā aiziet, jo bija ziņas, ka vienam izsūtītajam, Jānim Ābelem, bērnības draugs vēl kaut kur tur dzīvo. Mēs tajā purva malā iegājām vienā mājiņā, parunājām, stāstījām, ko mēs darīsim. Un es dzirdēju, ka ieskrien blakus istabiņā mājas saimniece, zvana kaut kur un saka, ka banderovci ir atbraukuši.
Krievijā cilvēki masveidā tiek tik ļoti apstrādāti ar visiem propagandas līdzekļiem, ka viņi tam tic.
Interesanti bija, ka arī žurnālisti, ar kuriem mēs sadraudzējāmies un kuri pat savulaik brauca uz Latviju un piedalījās mūsu pasākumos 14. jūnijā, man pēkšņi atrakstīja, ka mēs esam tagad ienaidnieki, jo mēs esam natovci un mūsu valsts it kā arī karo un ir naidīgās attiecībās, jo mēs atbalstām Ukrainu. Tas tā neticami. Man no sākuma likās, ka šis žurnālists tā kā joko. Taču – nē."
Latvijas Radio kora koncerts "Aizvestajiem" Sigvarda Kļavas vadībā izskanēs piektdien, 14. jūnijā, Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā pulksten 17.00. Ieeja tajā ir bez maksas.
