Artemas koncertu VEF Kvartālā iesildīja duets "Yūt", kas ir mūziķa vienaudži un izpilda sintīpopu. Šobrīd duets izdevis divus singlus "Tuvu" un "Pamosties", bet koncerta repertuārs viņiem ir jau krietni plašāks. Minimālistisks, bet ar enerģiju!
Savukārt Artemas, pilnā vārdā Artemass Diamandis, uzstājās kopā ar trīs mūziķiem – bundzinieku, ģitāristu un traustiņinstrumentālistu/basistu. Starp viņiem bija arī Tobijs Deintrijs (Toby Daintree), ar kuru kopā Artemas ir sarakstījis lielu daļu no saviem hitiem, kas apkopoti gan 9. februārī izdotajā "pretty", gan 11. jūlijā iznākušajā albumā "yustyna".
Artemas paaudzes autori un izpildītāji savā mūzikā ietver eklektisko laiku, miksējot dažādu žanru, gan cita veida mākslu ietekmes.
Lai arī viņa dziesmām piemīt viss popmūzikai raksturīgais, tās koncertā iegūst alternatīvāku skanējumu.
Baltija ir paradoksāla ar to, ka pasaules popmūzikas zvaigznes pie mums koncertē karjeras otrā pusē vai arī, vēl pirms sasnieguši slavas virsotnes. Lai arī Artemas dziesma "I Like the Way You Kiss Me" šogad ir ieguvusi vispasaules atpazīstamību, viņš vēl joprojām ir jauns mākslinieks sava ceļa sākumā – to viņš apstiprina arī intervijā pirms koncerta.
Sarunas laikā pieskaramies laika "tad un tagad" salīdzinājumam, jo, šķiet, šī brīža populārā mūzika ir jauna laikmeta sākumā, tādēļ laikus jāizjautā jaunie spēlētāji.
Aiga Leitholde: Klausītāji Latvijā tevi pazīst pēc diviem hitiem "I Like the Way You Kiss Me" un "If U Think I'm Pretty". Bet tu šogad esi izdevis divus albumus!
Artemas: Jā, bet precīzāk būtu tos saukt par miksteipiem. Vēl neesmu gatavs savam debijas albumam. Šogad izdošu vēl vienu miksteipu, lai veidojas triloģija. Esmu liels "The Weeknd" fans, un šī ir atsauce, veltīta viņa 2012. gada albumam "Thriology". Esmu liels domātājs, tāpēc vēlos visu, kas ir manā galvā, šī gada laikā dabūt ārā – mūzikā, pirms pats sevi sāku uztvert pārlieku nopietni.
The Weeknd ietekme tavā mūzikā ir jūtama!
Jā, noteikti – tā dzirdama seksuāli piesātinātajos, toksiskajos dziesmu tekstos. Mani vienmēr ir aizrāvuši mākslinieki, kuri spēj stāstīt arī par to, kas nav skaists, tajā skaitā "Nirvana", "Red Hot Chilli Peppers", Eimija Vainhausa.
Man patīk apjukušie cilvēki un antivaroņi, un šobrīd man patīk ļauties savai brutāli atklātajai un melodramatiskajai versijai.
Drāmā spilgtāki ir toksiskie varoņi. Viņi labāk pārvalda spēli. Savukārt spēle ir vajadzīga, lai radītu lipīgu hitu.
Šobrīd mūzikā trūkst ļaundara, tāpēc man patīk to radīt savā mūzikā. Ir skaistas dziesmas, kuras dzied Šapela Roana (Chappell Roan), Bensons Būns (Benson Boone) un citi jauni mākslinieki, bet cilvēki nav nemitīgi jauki. Cilvēki nav perfekti. Man patīk savās dziesmās izteikt to ēnas pusi, kuru pirms gada nebūtu iedomājies sakām. Tas ir atbrīvojoši.
Tu atpazīstamību esi ieguvis, pateicoties interneta platformām. Kā raugies uz internetā iegūto slavu?
Pagātnē lielās ierakstu kompānijas un TV noteica to, kas būs zvaigzne. Tagad slavu vari iegūt pats, ar savu klātbūtni interneta platfomās, pateicoties algoritmiem.
Pirms desmit mēnešiem man bija tikai 100 fani.
Ja mana mūzika var skanēt it visur un es joprojām varu brīvi staigāt pa pilsētu, tas ir episki! Ir mākslinieki, kuru ietekme un atpazīstamība ir daudz lielāka nekā manējā, un arī viņi vēl joprojām var brīvi ieiet savā pārtikas veikalā, un tas ir jauki. Slavai nav jābūt pārspīlētai.
Kā atceries savu izlaušanos?
Tā notika pirms desmit mēnešiem ar dziesmu "Cross My Heart", un pēc tam nāca "If U Think I'm Pretty" panākumi. Pirms tam trīs mēnešus biju publicējis jaunu dziesmu. Kad saņēmu pirmo lielo uzmanības vilni, biju pavadījis produktīvas nedēļas ierakstu studijā. Pēdējās dienās sarakstīju "I Like the Way You Kiss Me" un to augšupielādēju internetā. Pēc piecām dienām tā bija ārā – pasaulē. Vēl pēc divām nedēļām tā bija nr.1 dziesma vietnē "Spotify". Es to nebiju gaidījis.
"I Like the Way You Kiss Me" sākumā nebija video. Agrāk dziesmu videoklipu radīšanā tika investēta kaudze naudas, tagad pietiek ar dziesmu.
Agrāk vienīgais veids, kā bērniem ieraudzīt mūziku, bija skatīties kanālu MTV. Mūsdienās mākslu prezentē sociālie mediji. Tu sāc no mazumiņa, bet dienas beigās "I Like the Way You Kiss Me" rezonanse nebija apturama, jo bija pienācis īstais brīdis.
Vai uzskati sevi par trenda aizsācēju?
Kas attiecas uz dziesmu "I Like the Way You Kiss Me" – noteikti.
Tāds skanējums nav nevienai citai dziesmai, un tās teksts ir brutāli godīgs, nācis no tumšas, toksiskas situācijas.
Tajā laikā daudz klausījos "The Cure" mūziku, mēģināju atdarināt Robertu Smitu. "I Like the Way You Kiss Me" bija trešā dziesma, kuru uzrakstīju šādā noskaņojumā. Es gribētu teikt, ka šādas lietas var izrēķināt, bet patiesībā tās nāk spontāni, mirklī. Negāju studijā ar domu, ka ir pienācis laiks mainīt savu dzīvi. Tas vienkārši notika.
Uz kādiem pamatiem ir balstīta tava paša mūzikas gaume?
Esmu pateicīgs mammai, kas mani no mazotnes iepazīstināja ar gaumīgu mūziku. Uzaugu, klausoties "The Beatles", "Red Hot Chilli Peppers", "Depeche Mode". Kad man bija 16, skolas brīvdienās vietnē "Netflix" noskatījos dokumentālo filmu par "Nirvanu", un tā atnesa atklāsmi, ka man jānodarbojas ar mūziku. Tā no 16 gadu vecuma, šobrīd man ir 24, esmu šajā lēnajā mūzikas pētniecības procesā.
Mana mūzikas gaume mainās un attīstās. Manai mūzika ir granžīga (grunge) un tumša – to esmu aizguvis no "Nirvanas". Vēlāk mani piesaistīja popmūzika. Mūzikā vēlos radīt to, ko pats arī klausīšos, un teikt to, kas varētu šķist nomācošs vai muļķīgs. Atceros, kad iedziedāju "I'll hit it from the back / Just so you don't get attached" (Es došu no muguras, lai tu tikai nepieķertos), iesākumā man šķita, ka tā nedrīkst, bet vēlāk tas šķita dziesmā "I Like the Way You Kiss Me" iederīgs teksts. No 16 gadu vecuma esmu apsēsts ar mūzikas radīšanu, un pakāpeniski man tas izdodas arvien labāk.
Kā tiec galā ar savu iekšējo kritiķi?
Pirms pusotra gada sāku to ignorēt, un patiesībā tad mūzikas rakstīšana ieguva jaunus apgriezienus. Šis iekšējais kritiķis jebkurā dzīves situācijā sēž tavā galvā. Tas nevienam labu nedara, tas ir tik iracionāls. Šī kritiķa dēļ nevarēsi priecāties par dzīvi, nevarēsi radīt mākslu.
Laba diena ierakstu studijā ir tad, kad iekšējais kritiķis ir pieklusināts.
Pirms pusotra gada es daudz strādāju, bet darbs nenesa rezultātus. Tad arī sapratu, ka tas viss ir šī kritiskā prāta dēļ. Tad sāku rakstīt kā uz tīras lapas pavisam jaunu mūziku. Kas notika? Es pārstāju baidīties un devos pretī sapņu realizēšanai.
