Ieva Zeidmane: Šonedēļ Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos 14. un 15. decembrī izskanēs divas somu mūzikas pērles. Esmu droša, ka somu mūzikā pērļu ir krietni vairāk, tātad jums nācās izvēlēties – šoreiz skanēs Žana Sibēliusa "Lemminkeinens" un Esas Pekas Salonena Vijolkoncerts.
Tarmo Peltokoski: Tā kā šie abi ir somu mūzikas opusi, programma veidojas loģiski. No Sibēliusa šis ir agrīns darbs, tas tiek atskaņots visai bieži. Šis ir Sibēliusa agrīnā stila paraugs, to ietekmējusi galvenokārt somu mitoloģija. Gribēju šai mūzikai līdzās likt kādu laikmetīgu opusu. Salonenu pazīstam kā vienu no mūslaiku izcilākajiem diriģentiem, bet viņš ir arī lielisks komponists.
Šis Vijolkoncerts jau uzskatāms par moderno klasiku, tas komponēts 2009. gadā un jau stabili iekļāvies orķestru repertuārā. Manuprāt, šie darbi ļoti labi sader kopā.
Sibēliuss sākotnēji bija iecerējis rakstīt operu, taču galu galā tapa četrdaļīga simfoniskā svīta "Lemminkeinens". Cik daudz mitoloģijas un vēstures ietverts šajā mūzikā?
Zināms, ka Sibēliusu, kā jau daudzus, ļoti ietekmējusi Vāgnera mūzika un viņš gribējis radīt operu, kuras pamatā būtu nacionālais eposs "Kalevala". Viņš gribēja operai dot nosaukumu "Laivas radīšana", taču, apmeklējis Baireitu, aptvēra, cik milzīgs bijis Vāgnera veikums, un vairs negribēja savā mūzikā doties līdzīgā virzienā, labāk pievēršoties simfoniskajam žanram. Patiesībā šī ir programmatiska simfonija, lielā mērā rakstīta Lista stilā. Nevis svīta, bet četras leģendas. Programmatiskums izpaužas nevis tā, ka Sibēliuss te izklāstītu konkrētu stāstu un mēs varētu dzirdēt, kas notiek katrā mūzikas fragmentā, bet šie ir četri, skaidri raksturskaņdarbi.
Šī ir simfonija tādā ziņā, ka ir apjomīga pirmā daļa ar sonātes formas iezīmēm, tad ir lēna otrā daļa, mutuļojoša trešā daļa – tāds kā velnišķīgs skerco. Tad – triumfāla fināla daļa. Tātad uzbūves ziņā šis darbs seko tā laika tradīcijām.
Sibēliuss šo darbu rediģējis un pārveidojis. Diriģents Osmo Venska, piemēram, ir divas daļas ieskaņojis to sākotnējā versijā. Kāda skanēs šoreiz?
Atskaņosim versiju, ko parasti spēlē. Sākotnēji komponists publicējis otro un ceturto daļu, tās arī parasti spēlē, bet pirmo un trešo daļu Sibēliuss publicējis tikai 1930. gados, tam varētu būt vairāki iemesli. Turklāt sākotnēji vidējās daļas bija otrādākā secībā, bet komponists vēlāk nolēma, ka daļa "Tounelas gulbis" ar pazīstamo angļu raga solo atskaņojama kā otrā, nevis trešā.
Vai jūs, būdams kvēls Vāgnera mūzikas cienītājs, varat šajā Sibēliusa darbā saklausīt kaut ko no Vāgnera?
Jā. Sibēliuss viesojās Vācijā, Baireitā un Minhenē guva spēcīgus iespaidus, par tiem viņš rakstīja vēstulēs savai sievai. Pirmajā daļā gan harmoniju ziņā, gan arī kā reālus citātu motīvus var dzirdēt daudz no "Tristana". Ja runājam par otro daļu "Tounelas gulbis" – gulbis ir arī Vāgnera operā "Loengrīns", arī "Parsifālā" ir gulbja tēma. Mūzika savā ziņā IR ļoti vāgneriska, tomēr tādā tumšā, greizā veidā, it kā tas būtu kāds dīvains spoguļattēls, vāgneriskumu tur skaidri var saklausīt. Un trešajā daļā ir kaut kas no "Valkīras" – uz šo pasauli norāda stīgu zemais reģistrs, tumšas krāsas, daudz tremolo. Bet finālā – tajā, kā Sibēliuss veido triumfālu noslēgumu –, ir kaut kas no "Loengrīna". Noteikti varam saklausīt Vāgneru, arī mazliet no Lista un Berlioza.
Šo alūziju pārzināšana jums palīdz, vai arī ir tieši pretēji – rodas vēlēšanās salīdzināt abus komponistus?
Tās vienkārši ir sakarības, ko redzu un saprotu, no kurienes tās cēlušās. Bet mūzika tomēr ir ļoti atšķirīga, jūtams individuāls, personisks stils. Tāpēc, Sibēliusu diriģējot, par Vāgneru nedomāju. Vienkārši šis ir agrīns darbs, tāpēc komponistu vēl ietekmējuši citi skaņraži, tomēr var jau skaidri dzirdēt, ka viņš iet pats savu ceļu. Vēlāk rakstītie darbi jau ir tik individuālā rokrakstā, ka neviens cits tādus nebūtu varējis radīt. Simfonijas tam ir spilgts piemērs.
Parunāsim par Esas Pekas Salonena Vijolkoncertu, kas arī būs programmā. Kā jau teicāt, tas rakstīts 2009. gadā. Mūslaiku mūzikā kompozīcijas nereti piedzīvo pirmatskaņojumu, veiksmes gadījumā tiek atskaņotas vēlreiz, tas arī viss. Taču šis koncerts, kā ļauj izsekot internets, piedzīvojis jau teju 70 atskaņojumus. Kā jūs skaidrotu šī Vijolkoncerta veiksmi?
Šis ir ļoti stilīgs un ļoti labi uzrakstīts darbs. Būdams izcils diriģents, Salonens ļoti labi zina, kā darbojas orķestris, kā rakstīt orķestrim, kas der un kas nestrādā. Ļoti labi uzrakstīts, izklausās ārkārtīgi kompleksi, bet patiesībā spēlēt nav nemaz tik sarežģīti.
Vijoles solo partija, protams, ir ārkārtīgi virtuoza un prasīga, mūsu soliste vijolniece Tami Pohjola spēlē brīnišķīgi.
Bet kaut kā varam just, ka šī mūzika rakstīta, lai to diriģētu tādā stilā, kā Mālers to juta. Jo viņš bija sava laika labākais diriģents.
Man arī bijusi lieliska iespēja runāt ar pašu komponistu par šo mūziku, Sibēliusa gadījumā tas nav iespējams...
Un kas šajās sarunās atklājies?
Ar Esu Peku esam pazīstami, pārrunājām dažas lietas, protams, ne visu darbu sīkākajās detaļās. Bet zinu, ka viņš ir nianses pārrunājis ar solisti. Tami ļoti labi zina, ko komponists šajā skaņdarbā vēlas. Tā kā daudz atskaņojam mūziku, kuras autori vairs nav starp dzīvajiem, ir patīkami parunāt ar kādu, kas ir mūsu vidū.
Salonens esot apbrīnojis labākos roka bundziniekus un allaž vēlējies šos roka vaibstus ietvert kādā savā kompozīcijā. Tad nu nolēmis, ka Vijolkoncerts būtu laba izdevība, jo vijole nu nekādi nav tas instruments, kas ar rokmūziku mums saistās pirmām kārtām. Vai varat roka ietekmi šajā darbā sajust?
Jā, šī ir ļoti eklektiska mūzika, te jūtamas dažādas ietekmes. Trešajā daļā ietverta bungu komplekta partija, simfoniskajā orķestrī tas varētu šķist nedaudz neierasti, taču esmu pārliecināts, ka skanēs ļoti interesanti un būs aizraujoši.
Jā, ļoti skaļi, ļoti stilīgi un ļoti amerikāniski, jo galu galā šis darbs tika rakstīts speciāli Losandželosas filharmoniķiem. Taču šī ir ārkārtīgi laba mūzika, ko esmu priecīgs atskaņot Rīgā. Un ceru, ka klausītājiem patiks.
Partitūrā iekļauts ne tikai bungu komplekts, bet vēl viens sitaminstruments, kāds mums šeit, Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī nemaz nebija pieejams, tas tika atvests no Igaunijas. Tāpat arī ļoti zemā reģistra pūšaminstruments – kontrabasklarnete – to ved no Somijas, arī spēlēs somu mūziķis.
Jā, kontrabasklarnete ir instruments, ko Esa Peka Salonens sauc par visdārgāko spēļmantiņu pasaulē – tā veido ļoti dīvainus zemus trokšņus…
Trokšņus, nevis skaņas?
Jā. Un vēl šajā partitūrā ietverti noteikta skaņu augstuma gongi ar divu oktāvu diapazonu, tie skan un izskatās tik iespaidīgi, ka teju visi orķestra mūziķi pirmajā dienā fotografēja šo instrumentu. Jo tiešām tādu negadās redzēt katru dienu, simfoniskajam orķestrim tas nav ierasts, es ļoti priecājos, ka šonedēļ šie gongi mūsu koncertos būs uz skatuves.
Gongi droši vien izvietoti skatuves dziļumā, zālē esošie klausītāji arī varēs tos redzēt?
O, jā, tos varēs labi redzēt!
Salonens šo Vijolkoncertu rakstījis speciāli vijolniecei Leilai Jozefovičai, viņa to spēlē ārkārtīgi spilgti un izteiksmīgi. Kā veicas somu vijolniecei Tami Pohjolai, kura būs soliste koncertos Rīgā?
Tami man ir sena draudzene, esam muzicējuši kopā arī jau iepriekš, pazīstam viens otru jau sen un priecājos, ka varēju aicināt viņu muzicēt Rīgā. Viņa ir ļoti, ļoti laba vijolniece, esmu vienmēr viņas spēli apbrīnojis un esmu drošs, ka arī klausītāji viņas sniegumu varēs izbaudīt.
Teicāt, ka mūzika izklausās kompleksa, bet spēlēt nav tik ļoti sarežģīti, kā varētu likties. Tas attiecas arī uz solo vijoles partiju?
To gan vajadzētu jautāt pašai solistei, bet katrā ziņā viss ir uzrakstīts tik labi, ka tas strādā, iedarbojas un izklausās iespaidīgi, visam ir sava nozīme un jēga. Lai gan salikt visu kopā nav nemaz tik sarežģīti.
Komponists uzsvēris, ka viņam svarīgi, lai instrumentu dabiskā skanējuma un tehnisko iespēju robežas netiktu pārkāptas, taču pietuvoties šīm robežām viņš esot vēlējies. Vai mūzikā tas ir jūtams?
Šī nav normāla mūzika! Kā jau jūs minējāt, komponistu ir iespaidojusi rokmūzika. Tomēr ir arī kādas diatoniskas harmonijas, patiesībā tādu pat ir visai daudz.
Ir mūzikas instrumenti no dažādām skaņu pasaulēm, kā, piemēram, šie skaņojamie gongi ar austrumzemju izcelsmi, tad ir bungu komplekts, bet mūzika kādos brīžos skan Kalifornijas stilā. Tā ir tāda postmoderna kombinācija no dažnedažādām lietām. Man tas šķiet forši.
Tātad varam solīt klausītājiem aizraujošu vakaru?
Es tā ceru, katrā ziņā visi laipni aicināti.
Paldies, lai jums patīkama nedēļa šeit Rīgā un veiksmīgi koncerti!
