Raksturojot savas sajūtas, ienākot Latvijas Radio ēkā, kur pagājušā gadsimta 80. gados darbojies kā skaņu režisors, Einārs Jaunbrālis atzīstas: "Laiks iet, bet aura un sajūtas ir tieši tādas pašas kā pirms trīsdesmit gadiem. Arī studijas ir tādas pašas, tikai mainījušās kādas detaļas. Forši te ir! Pagājušoreiz biju arī pirmajā studijā, paskatījos – tur viss ir savādāk, bet gars ir tas pats. Sajūta ir pilnīgi tāda pati..."
Brīdi pirms Ziemassvētkiem jaunu singlu ar nosaukumu "Gaiša diena" izdevusi Eināra Jaunbrāļa savulaik dibinātā, bet nu atjaunotā grupa "Jumis", kuras pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 80. gadu beigās, kad tajā apvienojās mūziķi no tolaik populārajām grupām "Turaidas Roze" un "Sīpoli". Sekoja teju 30 gadus ilgs pārtraukums, līdz 2022. gada rudenī grupa sniedza savu pirmo koncertu atjaunotajā sastāvā: no grupas sākotnējā sastāva tajā palicis vien dziedātājs Uģis Roze un pats Einārs Jaunbrālis, kuriem pievienojusies etnomūziķe, dziedātāja un koklētāja Lauma Matule.
Saskarsme ar dziļu muzicēšanu
Ieva Zeidmane: Kādas ir jūsu atmiņas par to laiku, kad darbojāties Latvijas Radio?
Einārs Jaunbrālis: Tas bija viens jauks laikposms! Ļoti, ļoti labas atmiņas. Gan par personībām, kuras man nācās satikt un kuru sniegumu ierakstīju kā skaņu režisors, gan par kolēģiem. Man šeit nebija nekā tāda, no kā varētu palikt prātā kaut kas negatīvs. No tā laika man ir tikai vislabākās sajūtas. It sevišķi par mūziķiem, ar kuriem toreiz nācās saskarties, īpaši akadēmiskajiem – kad bija jāieskaņo kamermūzika. Par Intu Villerušu un daudziem citiem. Tie bija ļoti jauki mirkļi. Saskarsme ar dziļu muzicēšanu. Lieliska pieredze!
Teicāt – personības mūzikā, un pieminējāt Intu Villerušu. Ar ko vēl jūs sadarbojāties?
Bija profesors Vilnis Strautiņš, pianists Ventis Zilberts, Juris Kalnciems – varētu skaitīt un skaitīt.
Un otra joma?
Tolaik burtiski šeit dzīvoju no rīta līdz vakaram, rakstīju visus mūziķus, kas tolaik darbojās: bija mūzikas ansambļi un visādi citādi projekti. Daudz strādāju ar "Turaidas Rozi", "Sīpoliem".
No rīta līdz vakaram studijā dzīvojot, daudz ko droši vien var pieredzēt...
Te viss kaut kas ir pieredzēts! (smejas) Bijām tāds entuziastu pulciņš, kas fanojām par skaņām un par skaņas tehniku. Toreiz par skaņu režisoru šeit strādāja arī Uģis Prauliņš, Kārlis Rūtentāls, Kārlis Pinnis – tādas personības.
Fanojāt par skaņām – tas nozīmē, ka taisījāt arī kādus skaniskos eksperimentus?
Jā, jā! Visu laiku skatījāmies, kādi ir mikrofoni, kādās telpās [tie tiek likti], kurās vietās, it sevišķi, kad bija jāraksta akadēmiskā mūzika. Toreiz to pārsvarā ieskaņojām Anglikāņu baznīcā, un katrreiz, kad vajadzēja rakstīt vienu pašu kori vai kopā ar simfonisko orķestri, katrreiz sākām kā no nulles – eksperimentējām un meklējām risinājumus dažādiem skaņas modeļiem, un tas bija ļoti aizraujoši.
Mākslinieki ir īpašas personības. Ar "Turaidas Rozi" un "Sīpoliem" strādājot, arī kādus stiķus un niķus piedzīvojāt?
Visādi brīnumi ir bijuši... Piemēram, ar "Sīpoliem" un Mārtiņu Braunu rakstījām vienu ciklu, un viena epizodē Mārtiņš izdomāja, ka viņam vajag, lai pa telefonu pasaka: pareizs laiks ir tik un tik. Padomju laikā bija tāds pakalpojums, ka varēja zvanīt uz konkrētu telefona numuru, un tur pateica, cik ir pareizs laiks. Tad nu Mārtiņš izdomāja, kādu tieši laiku vajag, es saliku tehniku, un tieši tajā laikā, kad pulkstenis rādīja tik, cik bija nepieciešams, zvanījām uz konkrēto tālruni. Sievietes balss teica: "Pareizs laiks ir…" Tā mēs to ierakstījām Mārtiņa ciklā.
Vienreiz Mārtiņš teica, ka viņam bungu mašīnā divreiz par ātru kaut kas skanot. Teicu viņam – varbūt pārlaižam uz 110, uz Amerikas strāvu – man ir pārveidotājs, un tad mums ies divreiz lēnāk. Viņš arī pirmās piecas sekundes noticēja. Tā mēs visādi tur āzējāmies. (smejas)
Vajag tikai vienu lietu – talantu
Savulaik Mūzikas akadēmiju, tolaik Latvijas valsts konservatoriju, absolvējāt kā trompetists. Tad jums esot bijušas piecas iespējas, ko darīt...
Jā, man bija pieci nosūtījumi: uz Dārziņskolu par pasniedzēju, uz visiem Rīgas orķestriem – pūtēju, simfonisko un operas orķestri, un uz Latvijas Radio par skaņu režisoru. Man bija tāda iespēja izvēlēties... Uzreiz zināju, ka iešu uz radio.
Kāpēc?
Man bija ļoti augstas prasības pret muzicēšanu, un mana trompetes spēle nebija tāda, kādu es to vēlējos. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc sāku domāt, ko es vēl varētu darīt mūzikas laukā. Tad nāca iespēja, kuru, šķiet, kaut kādā veidā noorganizēja Uģis Prauliņš. Vārds pa vārdam, un tad mani uzrunāja Jāzeps Kulbergs: tā es tiku strādāt Radio un pievērsos skaņu lietām.
No šīm piecām iespējām izvēloties Latvijas Radio skaņu režisora darbu – tā bija tā pareizā izvēle?
Jā, noteikti.
Man šķiet, ka izvēles... Tajās nav kļūdu.
Tajā laikā tā nevarēja būt cita. Ja es tajā laikā būtu ar šodienas skatījumu uz lietām, izvēle man būtu cita. Taču tolaik es domāju tieši tā. Līdz ar to tā bija pareiza izvēle.
Noliekot malā trompeti un nonākot pie skaņu režisora pults, droši vien bija pamatīgi jāmācās.
Jā! Mani vienkārši iemeta studijā, un vajadzēja strādāt. Bija viena reize, kad man izstāstīja, kā tehnika strādā...
Viena reize?!
Nu, varbūt divas, bet tas bija tāds īsais kurss, jā. Un viss, sāku strādāt.
Un kļuvāt par vienu no labākajiem skaņu režisoriem Latvijā. Jums ir kāda recepte, kas cilvēkam vajadzīgs, lai viņš būtu labs skaņu režisors?
Man šķiet, ka
vajag tikai vienu lietu – talantu. Mūzikas sajūtu. Vēl ļoti labi, ja tas, kurš strādā ar skaņu, pats arī kaut ko ir spēlējis, dziedājis vai kaut kādā citādā veidā mūzikā darbojies – tad viss pārējais nāk ar darbu un pieredzi. Jābūt vēlmei strādāt ar skaņu: saprast, kā kas skan, kādas ir tradīcijas, kā kādreiz mūzika tika ieskaņota, kas bija prioritātes, kas tagad notiek.
Tas viss ir ļoti interesants process, kurā ir ļoti aizraujoši piedalīties. Piemēram, padomju laikā vienmēr, arī vieglajā mūzikā, mūziķi mēģināja skaņdarbu iespēlēt vai iedziedāt visu vienā reizē. It sevišķi akadēmiskie mūziķi. Nezinu, kā tagad tas tiek darīts, bet toreiz mūziķi ieraksta procesā mēģināja spēlēt visu skaņdarbu no sākuma līdz beigām, jo tas ļauj to skaņdarbu arī formas ziņā spēlēt tieši tā, kāda ir vēlme.
Kā šajos laikos dara atjaunotā grupa "Jumis"?
Man ir sava tehnika, ar kuru varu braukt un rakstīt jebkur, un tad nu to arī veicu: pats mūs ierakstu. Man ir arī iespēja kādā studijā strādāt, ja ir vajadzība – piemēram, jebkurā laikā man ir iespēja ierakstīties AMFO mūzikas studijā, un es labprāt to izmantoju. Ierakstu, miksēju – savedu kārtībā visas mūsu skaņu lietas.
Arī tiecaties pēc tā viena piegājiena?
Jā, mēs tiecamies. Man bija ļoti svarīgi, ar ko es strādāju; lai mūziķi manā izpratnē ir profesionāli un ar akadēmiskās mūzikas sajūtu, teiksim tā. Manā gadījumā Uģis Roze un Lauma Matule visu spēj gan nospēlēt, gan nodziedāt vienā gabalā. Viņiem nekas nav jāmontē. Reizēm, protams, ir, bet tās ir detaļas. Tā ka – jā, muzicēšanu realizējam tādā veidā.
"Jumis" – latviskās identitātes meklējumi
No mūzikas jūs prom bijāt ilgāku laiku. Kas jūs atveda atpakaļ?
Jā, es biju ilgu laiku projām...
Būtībā ar mani ir tā: aizgāju projām un tagad esmu atgriezies vietā, kas ir manējā. Vairākus gadu desmitus biju neceļos, ar savām aktivitātēm nebiju savā vietā. Un tas ir loģiski, ka kaut kādā mirklī es vienkārši atsāku muzicēt.
Tagad man ir iespēja gan muzicēt, gan ierakstīt, gan miksēt – to visu darīt. Man tas ļoti patīk.
Jūs izskatāties priecīgs!
Tā tas arī ir, jā.
Jums esot bijusi diezgan skaidra vīzija par to, kā atjaunotajai grupai "Jumis" jāskan.
Tas, kā mēs skanam, ir mani latviskās identitātes meklējumi savienojumā ar to mūzikas pieredzi, kādu esmu dzirdējis, kas man patīk un aizrauj.
Te ir mūsu tautas mūzikas elementi savienojumā ar tām lietām, kas man patīk: romantisma laika mūziku, baroku, belkanto tehniku un arī to melodisko veidu, kas bija belkanto laika opermākslā, ko Uģis prot un var. Ja viņš vēlētos, viņš to varētu attīstīt. Šīs trīs lietas. Tādu kokteili izjutu – ka tas varētu būt par pamatu skaņas modelim. Pēdējā dziesmā, ko ierakstījām, ir intonācijas no romantisma laika mūzikas, bet ar tautas vārdiem. Mums ir vēl viena tīra tautasdziesma, kurā ir barokāla mūzikas valoda ar polifonisku dziedājumu. Tā rodas mūsu mūzikas valoda. Tāds bija mans uzstādījums, un tā mēs to realizējam.
Tāpat arī etnogrāfiskā kokle jums ir ar elektroniskiem elementiem, ar sintezatoriem.
(..) Sintezatoru izmantojam tāpēc, ka nav iespējas pieaicināt, piemēram, 15 mūziķus – un mūsu gadījumā tas būtu baroka orķestris vai ansamblis. Ja varētu, mēs tīri akustiski spēlētu tieši to pašu mūziku.
Gribētos jums tos piecpadsmit mūziķus?
Gribētos gan, un es tagad meklēju iespējas, kā to noorganizēt. Mums būs tāds koncerts – mēs to arī darīsim. Droši vien tādas iespējas katrreiz nebūs, bet eju uz to, lai mums tāda iespēja būtu – tādā veidā spēlēt.
Oriģinālo grupas "Jumis" nosaukumu esat saglabājis. Tas nozīmē, ka atsauces uz deviņdesmitajiem ir svarīgas?
Man nav loģiska pamatojuma tam visam. Vienkārši bija tāda sajūta… (..) Uģis bija gatavs muzicēt, viņš piekrita, līdz ar to mēs paņēmām veco nosaukumu. Un Lauma mums pienāca klāt.
Kopā ar Uģi Rozi esat kopā jau no pirmā sastāva.
Esam ļoti daudz kur braukājuši pa pasauli riņķī, ļoti daudz esam kopā spēlējuši, arī tautas mūziku. Kādu laiku "Turaidas Rozē" spēlēju Imanta [Kalniņa] vietā, tā kā mums ar Uģi ir liela sadarbības pieredze.
Jo senāka mūzika, jo tā īstāka
Jums pievienojusies Lauma Matule, kura saka – astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu sākuma latviešu mūzikā sajūtot tādu īpašu dvēselītes klātbūtni. Jūs arī to sajūtat?
Jā, un es to jūtu ne tikai attiecībā uz mums. Izjūtu to vēsturiski.
Jo senāka mūzika, jo tā ir īstākā, dzīvāka, emocionālāka. Jo tā ir modernāka, jo vairāk it kā uzkonstruēta. Bet arī mūsdienās, protams, ir autori, kas spēlē dzīvu, emocionālu, patiesu mūziku. Protams, tādi ir! Bet kopējā tendence – kaut ko samontēt, kaut ko ātri uztaisīt.
Mūziķiem jau arī ir jātaisa daudz programmas, lai viņiem būtu regulāri koncerti. Tas tāds darbs, kas prasa ātru rezultātu. Tā ir tāda specifika. Mūziķi ražo koncertprogrammas. Tāds ir mūsu dzīves ritms. Agrāk bija laiks programmu sagatavot nopietnāk, ar lielāku iedziļināšanos katrā notī, katrā detaļā. Līdz ar to man šķiet, ka agrāk bija detalizētāka, izjustāka mūzika. Dziļāka.
Grupa "Jumis" arī šobrīd "ražo"?
Nē, mums ir viena programma, otra vēl netop. Strādājam ar to, kas mums ir.
Bet tā viena programma ar nosaukumu "[pirm]Sākums" jau ir izskanējusi diezgan daudzās Latvijas pilsētās. Gads, kopš jūs darbojaties, bijis diezgan aktīvs?
Tiešām pagājušajā gadā bija daudz koncertu. Un "pirmsākums" nozīmē to, ka daļa dziesmu paņemtas no tiem laikiem, bet lielākā daļa ir jaunradītas. Taču tas tomēr ir savienojums: tā laika ar šī laika.
Tas "pirm" jums ir kvadrātiekavās, un sākums – kā galvenais svara punkts.
Tas ir tā kā jaudīgāk, mēs tā to mēģinām pateikt. Jo tajā laikā grupa bija man tādā hobija līmenī – toreiz strādāju Radio, zvanīju, mūziķi nāca, iedziedāja un iespēlēja. Tagad tas ir nopietnāk.
Teicāt, ka nākamās programmas vēl nav.
Tā ir padomā, bet tas nebūs šogad. Šī gada mērķis ir koncertēt un izveidot koncertus ar barokālu skaņu – baroka instrumentu ansambli vai kamerorķestri. Redzēs, kā sanāks.
Kā ar albuma formātu? Pagaidām jūs laižat klajā pa vienam singlam.
Neesam par to domājuši. Varbūt saliksim. Jau tagad varam salikt albumu: mums jau ir tik daudz dziesmu sarakstīts, bet rakstīsim vēl. Tad mūsu programma būs arī albuma formātā.
Kādi mēs esam bijuši?
Dziesmas ir ar jūsu rakstītu mūziku?
Daļa ir tautasdziesmas manā apdarē, bet pārējā daļa ir mana mūzika.
Teksti – tikai latviešu tautasdziesmu rindas vai arī kādu dzejnieku vārdi?
Mūsu programmā visām dziesmām ir tautasdziesmu teksti. Man gan ir viena programma sarakstīta arī ar Ojāra Vācieša dzeju, bet to mēs tagad nespēlējam. Tagad viss ir ar tautas mūzikas vārdiem.
Kāpēc tie tautas vārdi šobrīd ir tik svarīgi?
Tas ir nopietns jautājums.
Lasot vēstures grāmatas par mūsu tautu un to, kā mums ir gājis, runājot arī ar manu vecotēvu un mammu, man ir vēlme sajust un izprast, kas mēs esam bijuši pirms simt un vairāk gadiem. Kādi mēs esam bijuši – vai tādi kā šodien, vai savādāki?
Bijuši briesmīgi laiki, kad liela daļa tautas tikusi iznīcināta – divas reizes kā minimums. [Līdz ar to] tā ir identitātes meklēšana – kas mēs esam, un tautasdziesmu vārdi ir liecinieki par to, ko esam domājuši vai ko esam gribējuši pateikt. Tāpēc ņemu vārdus no latviešu tautasdziesmām un kādreiz arī kādu melodiju. Tas ir ceļš, kā es vēlos sajust mūsu vēsturi un to, kas mēs esam, kontekstā ar to, kas vēsturiski visu laiku bijis paralēli – kā māksla, kā romantisms, kā baroks mūs ietekmējis. Jebkuri vēsturiski mākslas soļi. Tāpēc tautas vārdi.
Ar Uģi Rozi sadarbojaties jau sen. Kā Lauma Matule nonākusi jūsu pulciņā?
Ļoti vienkārši. Zvanīju Zanei Šmitei, kura pasniedz [Mūzikas akadēmijā] un zina studentus: vaicāju, vai viņa man var kādu ieteikt, jo bija vajadzība pēc dziedātājas, kura spēlē arī kādu tautisku instrumentu. Zane man ieteica Laumu. Tas bija ļoti ātri.
Pēc pirmās dziesmas nodziedāšanas jums esot radusies sajūta, ka esat kā radīti cits citam.
Jā, man šķiet, ka tā mums arī sanāk. Neskatoties uz to, ka Uģis ir tenors un Lauma ir alts, vienalga, ir viegli strādāt no visiem viedokļiem. Tikai, piemēram, mums ir tāda dziesma – latviešu tautasdziesma "Guļam pieci, guļam seši". Uģis tur dzied tenoru, bet Laumai man vajadzēja speciāli balsi rakstīt, jo viņa ir alts – tad sanāca tā, ka bija vajadzīga otra melodija. Taču tas jau arī interesanti.
Vai tā ir kāda sakritība? Grupai "Vecās mājas" drīzumā gaidāms koncerts oriģinālajā sastāvā. Par grupas "Rasa" mantojumu klajā nākusi grāmata. Grupa "Jumis" atsākusi darboties. Astoņdesmitie, deviņdesmitie gadi ir kā kopsaucējs. Kāpēc tieši šobrīd esat aktīvi atsākuši darboties?
Nav ideju... Uģi Prauliņu parasti satieku vienā būvniecības veikalā. Kad nākamreiz viņu satikšu, pajautāšu, kas bija viņa pamudinājums. Bet mēs bijām pirmie. Viņi pēc tam. (smaida)
Grupai šobrīd tāda neliela pauze ir bijusi, jo Lauma Matule ir Austrālijā. Taču koncertu plāni jums ir?
Ir, ir. Un tiks mūsu sociālajos profilos paziņoti.
