14. jūlijā nosvinējis 45. dzimšanas dienu, viņš, nemudināts un nekautrējoties, runā par izdegšanu un piedzīvoto krīzi, rastajām atziņām un atgriešanos radošajā dzīvē: "Ejot cauri krīzei, pilnīgi jutu, kā mana dvēsele un sirds laužas uz skatuvi. Varbūt tas tobrīd nebija fiziski iespējams, bet jutu, ka man ir daudz jauna, ko teikt..."
Liene Jakovļeva: Vispirms sveicam tevi 45. dzimšanas dienā, kas apritēja 14. jūlijā!
Ainārs Rubiķis: Paldies, Liene! Kad tu tā pasaki – četrdesmit pieci, tad man tā bišķiņ skudriņas izskrien cauri. Bet zini – tas jau ir tikai cipars pasē, un es absolūti tā nejūtos: priecājos par dzīvi – vēl jo vairāk tāpēc, ka izejot cauri krīzei, kas bija gada sākumā, ir ļoti daudzas lietas, kuras es šodien redzu un sajūtu savādāk – vērtību skala ir krietni pamainījusies. Tas droši vien ir normāli – cilvēkam pienāk četrdesmit pieci, un pienāk arī tas, ko saucam par pusmūža krīzi (smejas). Lai gan nevaru teikt, ka tā bija pusmūža krīze, bet – jā, krīze man bija. Bet tas ir normāli jebkuram radošam cilvēkam, kurš mētājas pa pasauli un izdeg. Un brīdī, kad nokļūsti ļoti tuvu izdegšanas ugunij, saproti, ka vajadzīgs "stopiņš". Jānosprauž kaut kāda robeža un jāiemācās pateikt "nē, es to nedarīšu" vai "jā, es to darīšu". Tā ir forša dzīves skola, kam cilvēks iziet cauri, un man ir ļoti liels prieks, ka tas ar mani notika. Protams, tobrīd tā nevarēju teikt...
Bet šodien kaut kādā ziņā to varu novēlēt jebkuram cilvēkam – iziet cauri tādai izdegšanas krīzītei, lai ieraudzītu pasaules krāsas, sajustu tās emocijas un arī kādas atmiņas, kuras varbūt bijušas aizmirsušās, bet pēc krīzes sāc ļoti novērtēt un mīlēt. Tāds garš ievads sanāca...
Vai tas viss kaut kādā ziņā nebija saistīts ar to, ka kaut kāds posms tavā dzīvē bija noslēdzies? Proti, Berlīnes Komiskā opera bija kļuvusi par pagātni, un priekšā bija lielais nezināmais?
Lielais nezināmais bija, bet – atgriežoties vēl pie krīzes… Man liekas, nav labāka mirkļa par to runāt… Tā ir tāda garīgā atdzimšana. Cilvēka saslēgšanās ar Visumu, ar mūsu māti Zemi. Jo mēs dzīvojam ārkārtīgi lielā steigā. Jau pirms pandēmijas, kad mums vēl bija tā saucamais vieglais vilnis, kad martā visu aiztaisījām ciet, bet sapratām, ka nebūs tik traki un visu atkal sākām taisīt vaļā – jau pirms tam sev nozvērējos, ka es tā vairs negribu.
Negribu kā agrāk. Negribu būt tā vāvere, negribu būt tas kleperis, kurš vienkārši velk to vezumu. Bet, redzi, pats nepildīju to, par ko sev biju nozvērējies.
Apstākļi spieda gan Berlīnē, gan arī daudzviet pasaulē divarpus, pat trīs sezonas saspiest vienā sezonā – tas vienkārši bija neizbēgami. Zinu ļoti daudzus kolēģus, kuri, līdzīgi kā es, gāja cauri izdegšanas procesam. Tāpēc domāju, ka šis ir vislabākais brīdis, kad par to runāt.
Daudzi saka – cilvēki nemainās. Es tomēr uzskatu, ka cilvēki mēdz mainīties – vai nu citu cilvēku, vai kādu apstākļu ietekmē. Kā tev šķiet?
Varbūt. Bet mums nav jāmainās citu cilvēku dēļ! Mums jāmainās pašiem sevis dēļ.
Mums pirmkārt jāsāk mīlēt sevi – jāmīl savs ķermenis, sava doma, sava taisnība, sava patiesība. Grūti varbūt ir tiem, kuri tevi ilgāku laiku ir pazinuši, tad tevi krietnu laiku nav satikuši, un tad viņi tevi satiek un pēc tam saka – viņš taču nebija tāds... Viņš bija tāds un tāds! Viņš taču vienmēr teica "jā", bet tagad saka – "nē". Viss ir savādāk!
Primārā ir sevis paša mīlēšana. Ja mēs mīlēsim sevi, tad mīlēsim arī savu tuvāko. Tas bauslis – "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu"... Ja neesam iemācījušies mīlēt sevi, nevaram mīlēt citus.
Vai vari teikt, ka tagad tava dzīve kļuvusi lēnāka? Es negribētu ticēt, ka pirms Dziesmu svētkiem un pirms koncerta "Šūpulis", kuram tu biji mākslinieciskais vadītājs, tā bija ļoti rāma un tāda, kurā tu varēji tik bieži atļauties teikt "nē".
Nē, mana dzīve nav kļuvusi lēnāka – tā kļuvusi mierīgāka. Nav tā, ka mans "dzinējs" būtu nosēdies – tas ir diezgan pilns, bet, ejot cauri krīzei, pilnīgi jutu, kā mana dvēsele un sirds laužas uz skatuvi. Varbūt tas tobrīd nebija fiziski iespējams, bet jutu, ka man ir daudz jauna, ko teikt. Caur mūziku. Līdz ar to droši vien būs jāparediģē arī sava bibliotēka, jāiepērk jaunas notis, jo tagad tās ieraugu savādāk. Ir kaut kādas sajūtas, kas ir pilnīgi savādākas. Bet tas, ko tu pirms tam teici par Berlīni – jā, arī tas droši vien iedeva savu impulsu.
Nevarētu gan teikt, ka tie četri gadi Berlīnē bija putukrējuma maize – tas bija diezgan smags darbs un smags laiks ar pandēmiju, ar karu. Un droši vien viens no lielākajiem impulsiem bija arī ģeogrāfiskais stāvoklis, jo Berlīnes Komiskā opera atradās blakus Krievijas vēstniecībai – šobrīd gan teātris lēnām pārceļas uz citām telpām.
Kad sākās karš un cilvēki gāja piketēt, vakaros dega svecītes, bet mēs tajā pašā laikā dziedājām un dejojām polkas, jo gatavojāmies pirmizrādei – Jaromira Veinbergera operetei, kas ir čehu tautas mūzikā balstīta mūzika. Tāda diezgan sirreāla sajūta, jo arī dienā, kad devos uz mēģinājumu, pie manis pienāca dzīvokļa īpašnieks un viņa pirmais jautājums bija – vai Latvijā viss ir kārtībā? Teicu, ka nezinu, jo man nebija nekādas nojausmas par to, kas tajā brīdī notiek apkārt. Jā, un tā pa pilienam, pa pilienam, un tas viss kaut kur sakrājās. Brīdī, kad pieņēmu lēmumu vairs neturpināt darba attiecības, bet gan vienkārši palikt ļoti draudzīgās attiecībās gan ar orķestra mūziķiem, gan solistiem – mēs diezgan bieži tagad sazināmies – tas bija tāds lēciens nezināmajā. Tad arī bija diezgan skaidrs, ka beidzot tikšu līdz Britena "Pīteram Greimsam", kas bija paredzēts Maskavā. Otro reizi šo izrādi mēģināju taisīt, un atkal nekas nesanāca. Pirmoreiz tā bija Novosibirska. Man ļoti žēl, jo visas skices, maketi – viss jau bija gatavs. Ja nemaldos, pat dziedātāji jau sāka mācīties materiālu.
Kad bija jānotiek pirmizrādei?
Pēc pusgada. Janvārī bija jāsākas mēģinājumiem.
Tu saki, ka aiziešana no Berlīnes Komiskās operas notika bez rūgtuma. Tas nozīmē, ka tu varētu tur mierīgi atgriezties?
(..) Dīvaini ir tas, ka teātri kaut kādā veidā ir iespaidojusi tā arhitektūra… Ceru, ka jaunatklātajā teātrī tā nebūs, bet līdz šim teātris bija sadalīts divās mājās, kuras, protams, atradās viena otrai blakus – tās savienoja vai nu izeja pa pagalmu, vai stikla koridors – tāda pāreja. Bet tas bija ārkārtīgi jūtams, ka teātrim ir divas dažādas mājas. Viena bija administratīvā ēka, un viena – vairāk radošā, kur strādāja radošais personāls, sākot no diriģenta, orķestra direktora, kora, un beidzot ar solistiem, tehniskajiem darbiniekiem. Mēs visi dzīvojām otrajā mājā.
Un mans novērojums – ka tas stikla gaitenītis vienkārši bija par šauru, lai kādā brīdī notiktu racionālas sarunas par to, kas notiek teātrī. Sapratu arī, ka tīri mākslinieciski jauno intendantu vīzija īsti nav manējā.
Lai arī pats Barijs Koski [līdzšinējais Berlīnes Komiskās operas intendants – red.] vēl joprojām turpina strādāt kā režisors – viņš, ja nemaldos, veidos divas izrādes sezonā, jutu, ka tas vilnis mainās un īsti vairs tur nesajutu savu vietu. Bet neesmu vienīgais, kurš pieņēma šādu lēmumu: galvenais dramaturgs pieņēma tieši tādu pašu lēmumu. Katrā ziņā aizgāja virkne radošo cilvēku.
Katra šķiršanās, katra atvadīšanās nes līdzi zināmu sāpi – tev savulaik bija jāatvadās arī no kora "Kamēr..." un Māra Sirmā. Arī tas nebija vienā dienā pieņemts lēmums.
Šajā gadījumā te ir ne tik daudz sāpe, bet…
Mēs zinām, ka ir divas spēcīgas enerģijas, kā tu vari vadīt kolektīvu: mīlestība un bailes. Baiļu vadīti, dzīvē mēs daudzkārt pieņemam ļoti nepareizus lēmumus.
Vai arī nepieņemam.
Vai arī nepieņemam – jā, tev taisnība. Un tas grūtākais ir šīs bailes pārvarēt. Es nevarētu teikt, ka manī ir kāda sāpe. Nē, nav man nekādas sāpes, jo, kā arī pats Barijs Koski teica – ja kādreiz izdotu grāmatu par Berlīnes Komisko operu, viņš tajā gribētu būt tikai viena nodaļa. Katrā ziņā darbs, ko viņš te ir ieguldījis – tie nav tikai divpadsmit gadi, kas aizvadīti intendanta amatā – tas ir daudz vairāk, jo viņš šeit sāka strādāt kā režisors jau daudz agrāk. Un tas bija fenomenāli: pilsētas vadība nolēmusi aiztaisīt teātri, bet nāk viens cilvēks ar savu misiju, ar savu vīziju, un šis teātris ne tikai netiek slēgts, bet kļūst par pamatīgu zīmolu, kuru atpazīst tāpat kā "Coca-Cola" vai "Lee Cooper" džinsus...
Vai Berlīnes gados operu tu iemīlēji vairāk kā līdz tam?
Es to nekad neesmu pārstājis mīlēt!
Un kad tu to iemīlēji?
Kad "sapinos" ar Dailes teātri... Man gan vairāk tā sajūta ir tāda, ka es mīlu teātri – mīlu teātra mākslu, un opera ir tāds kā teātra mākslas tronis. Tur iekšā ir viss, tur ir ļoti daudzi cehi, kā mēs sakām. Nekad nav bijis tā, ka nebūtu mīlējis operu! Lai gan – ja man jābūt pavisam atklātam…
Man bija ļoti lielas bažas tajā ļoti tālajā gadā, kad Arturs Maskats mani satika Mūzikas akadēmijas vestibilā un teica – Ainār, vai tu nevēlētos nākt par asistentu Latvijas Nacionālajā operā? Tad man bija tā: nu, es nezinu, es jau tā kā vairāk uz simfonisko orķestri...
Bet redz, kā – Arturs arī pielika savu daļu, lai es patiešām dzīvotu teātra dzīvi.
Bet kad tu sāki mīlēt diriģēšanu?
Nevaru pateikt, kad sāku mīlēt diriģēšanu, bet varu pateikt, kad sāku mīlēt mūziku – tā pa īstam. Jo viena lieta ir tā, ka mēs ejam savu vecāku izvēlēto ceļu – tad mums ir skolotāji, kuri ir vērīgi. Man, paldies Dievam, gan skolā, gan arī Mūzikas akadēmijā bijuši vērīgi pedagogi, sākot ar Jāni Erenštreitu, koncertmeistari Sarmīti Ārenti, arī Maija Kurme – lai viņai mūžīgā gaisma... Arī es pats savā pedagoga darbā piecu gadu garumā Rīgas Doma kora skolā centos būt vērīgs. Un man ir ļoti liels prieks par pāris maniem audzēkņiem, kuri ar mūziku kopā ir vēl joprojām, lai gan tai pieiet no citas specialitātes vai citas profesijas puses.
Pateikšu vienu tiešu citātu, ko man reiz teica mūsu "šefiņš" Jānis Lindbergs Mūzikas akadēmijā: "Ainār, Mūzikas akadēmiju beidz vai nu neiroslimnieki vai aknu slimnieki..." Bet tā tas diemžēl ir: vai nu mēs sadegam, vai nu mēs nodzeramies.
Bet kaut kur pa vidu bija jābūt tai mīlestībai...
Atgriežoties pie mīlestības… Tā pa īstam tas notika, kad akadēmijā studēju kordiriģēšanu – bakalaura programmas trešajā kursā. Sākumā mācījos pie Andra Veismaņa, tad – pie Jāņa Lindenberga. Un tad tas notika – tādā diezgan interesantā vietā, Mūzikas akadēmijas pagrabiņā:
Jānis Lindenbergs toreiz ienāca pīpētavā, mēs par kaut ko runājam, un es burtiski sastingu. Teicu viņam – šefiņ, man tikko ienāca prātā sajūta, ka mūzika man ir tas pats, kas elpot un dzīvot – citējot Imkas dziesmu.
Kopš tās reizes Rēzijai [aktrise un režisore Rēzija Kalniņa, Aināra Rubiķa dzīvesbiedre - red.] esmu lūdzis divas lietas. Pirmā lieta – nekad neatņem man mūziku. To pašu lūdzu arī Dievam. Un otrā lieta – kad ar mani kļūst pavisam traki, tad ar pannu un no skatuves nost! Tāda mums tā noruna. Zinu, ka ļoti daudzi mākslinieku pāri noslēguši šādu vienošanos – ja vienam "aizbrauc jumts", tad otrs viņam ar pannu un – nost no skatuves! Jo pats esmu redzējis šādus diriģentus pie augsti profesionāliem orķestriem – mūziķi, saprotot, ka muzicēšanas veids un stils šļūk ārā no rokām, tomēr pašaizliedzīgi turpina [būt] kopā ar šo diriģentu. Esmu runājis ar šiem mūziķiem – kā tas ir. Un viņi saka – Ainār, bet tu iedomājies, kas notiks, ja mēs paši uz savu galvu sāksim darīt tā, kā uzskatām par pareizu? Tur būs vēl lielākas ziepes!
Vārdu sakot, tu esi piedzīvojis brīžus, kurus tu pats savā dzīvē negribētu piedzīvot...
Nekādā gadījumā! Neviens negrib! Es arī negribēju šo krīzi. Kā toreiz teicu saviem tuvākajiem – nevienam sliktākajam ienaidniekam to nenovēlu. Bet no šodienas skatpunkta raugoties, varu teikt – es to novēlētu katram savam draugam, jo tā ir atdzimšana.
Un atdzimstot jau esi izdarījis daudz skaistu lietu: Dziesmu svētku laikā piedzīvojām "Šūpuli", un viens no tuvākajiem notikumiem tavā kalendārā ir jau par tradīciju kļuvušais koncerts "Dzimuši Latvijā", kas notiks 20. jūlijā. Tāds mīlestības darbs, vai ne? Atkalsatikšanās. Vienmēr no jauna un vienmēr citādāk?
Jā, vienmēr no jauna. Bet ir arī tradicionālas lietas, kas šajā koncertā vienmēr ir nemainīgas: tās ir mūsu zvaigznes – Aleksandrs Antoņenko, Ksenija Sidorova, Vestards Šimkus. Un tad ir mūsu zvaigznītes – tas gan vienmēr ir kaut kas jauns, ko Guntars Ķirsis cenšas gada griezumā ieraudzīt – kur kāds mazs stariņš paspīdējis: lai viņus celtu, lai viņiem būtu sajūta, ka tas, ko viņi dara, nav gluži velti. Tas ir grūts darbs. Vēl pavisam nesen, gada sākumā, Andra Vecumnieka jubilejas koncertā fanfaras spēlēja pūtēju ansamblis, un man bija milzīgs prieks ieraudzīt vienu jaunieti, kurš šobrīd mācās Mūzikas akadēmijā – toreiz, koncerta "Dzimuši Latvijā" pirmajā gadā, tātad 2018. gadā, viņš pienāca pie Guntara un teica: esmu mainījis savas domas, gribu palikt mūzikā! Šobrīd viņš izcili spēlē trompeti – tas ir fantastiski. Un tas ir vislielākais gandarījums šī koncerta sakarībā. Ar Guntaru ļoti gribējām atkal orķestrī iekļaut bērnus un jauniešus – tas noteikti notiks nākamgad, jo tas ir pilnīgi cits spēks. Viņiem varbūt vēl daudzas lietas neizdodas, viņiem vēl ir jāmācās, bet tāpēc jau mēs esam viņiem apkārt, lai viņiem mācītu, ierādītu un to visu darītu ar ārkārtīgi lielu mīlestību.
Vai tev pašam aizvien vēl ir vajadzīgi skolotāji?
Visu laiku! Andris Vecumnieks visu laiku ir man klāt. Viens otram dodam padomus. Man nepatīk vārds "koleģiālisms", drīzāk tā ir tāda draudzīga konsultēšanās, izsvēršana. Neapšaubāmi, mana skolotāja ir arī Rēzija, mans skolotājs ir jebkurš mūziķis orķestrī, jo tas vienmēr ir milzīgs prieks – nostāties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšā un ieraudzīt tur čellu grupas koncertmeistari Dianu Ozoliņu, jo arī viņa ir mana skolotāja. Neesmu pie viņas mācījies, bet Diana tālajā pagātnē piekrita spēlēt Šostakoviča koncertu manā maģistrantūras eksāmenā, un es ļoti daudz no viņas mācījos.
Tie ir mirkļi, kuri nekādi nevar pazust un izdzēsties no atmiņas?
Tie nevar izdzēsties, bet, kā jau teicu mūsu sarunas sākumā, nu tie ieņēmuši pilnīgi citādas krāsas. Ja nemaldos, vai nu tagad, rudenī, vai arī nākamā gada pavasarī vienā no manām programmām iekļauta Debisī "Fauna diendusa". Ļoti populārs skaņdarbs, visiem ļoti labi zināma muzikāla glezna. Pagājšnakt, dungojot pirmo tēmu, man ienāca prātā ļoti sena atmiņa no Novosibirskas, kad mēs tur ar Rēziju dzīvojām pa diviem, trim mēnešiem, neiegriežoties Latvijā. Bet šī atmiņa ir milzīgā zelta vērtē…
Novosibirskā dzīvojām dzīvoklī, kurā, ja noslaucīji putekļus un turēji vaļā logu, nākamajā dienā, pārvelkot plaukstu pāri mēbelēm, tā bija melna. Īpaši to izjutām pavasarī. Kad pēc diviem tur pavadītiem mēnešiem atgriezāmies Latvijā, bija brīdis, kad šeit bija nopļauta pirmā zāle. Izkāpām Rīgas lidostā un smaržoja tikko pļauta zāle...
Tā ir tava Latvijas smarža?
Jā... Mēs dzīvojam tādos brīnišķīgos svētkos. Nav jau runa par to, ka mums jārada svētki katru dienu, kas patiesībā būtu labi. Bet – ja nav prieka, tad nevajag darīt.
Tāds ir mans moto: ja nav prieka, tad nedari!
Tas ir arī mūsu "OratoriO" moto. Ja nav prieka, tad nedari. Nevajag. Jo to sajūt skatītājs, to sajūt klausītājs. Meklē aizraušanos vai darbu, kas tev tiešām rada prieku. Jā, tu varbūt nenopelnīsi [tik, cik gribas], tev varbūt būs grūtības. Bet te mēs atkal atgriežamies pie tēmas par bailēm. Esmu ļoti daudz runājis ar cilvēkiem, kuri ir neapmierināti ar savu esību – ar to, kur viņi ir šobrīd: vai tas būtu darbs, māja, sadzīve… Viņi šķendējas, un es viņiem saku – bet maini kaut ko! Nu, lec tajā ūdenī! Saprotu, ka tev ir bail. Bet šis cilvēks jau šo stāvokli, šo vidi ir uztvēris kā tādu kā komforta zonu, kaut arī tā ir pārvērtusies: viņš tajā jūtas slikti, bet viņam tas ir komforts, no kura viņam ir bail iziet ārā, un tās bailes aizstūrē vēl lielākā ķezā.
Ņemot vērā, ka mūsu sarunas ieraksts notiek pāris dienu pirms tavas dzimšanas dienas, jautāšu tev tā: kādu tu gribētu savu dzimšanas dienas rītu?
Gribētu, lai būtu daudz rudzupuķu un spīdētu saule. Bet interesanti: es kaut kā vairāk sajūtu tieši vārda svētkus. Bet dzimšanas diena – jā, tas ir kaut kāds dzīves posms, kādā mēs, cilvēki, to visu esam sadalījuši. Gads, mēnesis, diena, minūte, sekunde, kurā nevaram atgriezties. Tas ir arī mūzikas mākslas brīnums – ka pieļautās kļūdas mēs nevaram izlabot, jo tas ir laiks, kas ir iztecējis un pagājis. Mēs varam būt pārliecinoši, mēs varam būt spītīgāki savā radošumā turpmāk, bet mēs nevaram izlabot to, kas ir noticis.
