Viņai piestāv dažādu tautu mūzika. Kopā ar publiku ir piedzīvoti koncerti "Franču saulrietā", "Roka balādes", ir izdziedāta arī romu mūzika programmā "Romani rat" jeb "Čigānu nakts". Oktobrī turpināsies dziedātājas koncerttūre "Fiesta de Maria", kas iezīmē ne tikai viņas 50. dzīves jubilejas faktu, bet arī 30 gadus mākslinieciskajā izaugsmē un darbībā uz skatuves.
Koncerttūre latino ritmos
Henrieta Verhoustinska: Marij, tu esi dziedājusi dziesmas gan latviešu valodā, gan krievu valodā. Tu esi izpildījusi Raimonda Paula mūziku, Nika Matvejeva hitus un veidojusi programmas franču stilā. Šobrīd tava koncerttūre ir latino ritmos. Kas šī ir par izvēli?
Marija Naumova: Šoreiz man ļoti gribējās krāšņus, ugunīgus svētkus, un, man liekas, latino ritmi ir tieši tie ritmi, kas visātrāk mums palīdz sākt smaidīt, parādās vēlme dejot, kustēties, dziedāt līdzi.
Man ļoti gribējās, lai ar "Fiesta de Maria" zālē cilvēkiem ir sajūta, ka visi sēž pludmales bārā, kur skan latino mūzika, kāds dejo salsu, katram rokās ir kokteilītis ar lietussardziņu un smiltis zem kājām.
To vieglumu man gribējās. Latino ritmi ir kaut kas unikāls. Šī programma ir veidota no it kā zināmām dziesmām, bet tās ir tik pārveidotas, ka mums pašiem bija ļoti interesanti klausīties.
Vai šis koncerts ir zināmā mērā kā atskaite pašai sev?
Vairāk kā retrospektīva, jo atskaite...
Ko nozīmē atskaite? Man nav sev jāatskaitās. Tā vienkārši ir retrospektīva pastaiga pa nu jau 30 gadiem uz skatuves.
Viss ir pārveidots, viss skan savādāk, negaidīti interesanti.
Pirmā dziesma latviski un Tonijas loma
Cik valodās tu spēj dziedāt un runāt?
Tad, kad es biju [bērna gaidīšanas] stāvoklī, es ierakstīju albumu "Šūpuļdziesmas", un tur bija deviņas valodas. Taču tur nebija ne romu valodas, ne japāņu valodas (es esmu ierakstījusi Maestro hitu japāņu valodā). Sanāk, ka es esmu dziedājusi 11 valodās. Runāt? Es varu sarunāties gan angliski, gan franciski, gan latviski, gan krieviski. Tagad es zinu, ka saprotu ukraiņu valodu. Es saprotu arī itāļu valodu, un man ļoti gribas kādreiz sākt mācīties spāņu valodu.
Tava mamma ir Rīgas Krievu teātra aktrise Jevgeņija Soldatova. Vai skatuves gēns tev ir no viņas?
Es domāju, ka lielākoties jā, taču arī mans tētis spēlēja klavieres, dziedāja. Viņš bija melomāns. Mums vienmēr mājās bija džeza mūzika, arī franču mūzika un klasiskā mūzika. Viņš zināja, kas ir kas, viņam liela kolekcija bija. Man vecvectēvs bija kora diriģents baznīcā, un tas ir no tēva puses. Es teiktu, ka no abām pusēm dabūju to, kas man noderēja skatuvei.
Krievu teātrī tu vēlāk spēlēji "Māsā Kerijā", bet ko tu pašā bērnībā nospēlēji?
No piecu gadu vecuma es spēlēju "Skroderdienās Silmačos".
Mazo Toniju.
Ņina Ņeznamova bija mana māte.
Antonija.
Es bez brillēm gāju uz skatuves. Atceros, ka uz izrādi atnāca mana māsa un es kaut kādā veidā viņu saredzēju un tad māju ar roku. Mana mamma dabūja no direktora...
Aktrise uz brīdi bija izkritusi no lomas. (smejas)
Nu bišķiņ.
Vai tu atceries pirmo dziesmu, ko esi dziedājusi latviski?
Jā, es atceros. Tas bija ansamblī "Rondino", kur es sāku dziedāt 10 gadu vecumā. Dziesma bija par žurku.
Dzīve starp divām kopienām
"Kultūrdevai" sagatavojām video stāstu par to, kā nelatviešu izcelsmes cilvēkam ir iejusties latviskajā kultūrā. Kinorežisors Staņislavs Tokalovs, tēlniece un profesore Latvijas Mākslas akadēmijā Olga Šilova, kā arī aktieris un režisors Jurijs Djakonovs – visi runā par to, ka nebija tik vienkārši ielauzties latviskajā kultūrvidē. Kā tas bija tev?
Man bija ļoti interesanti. Man pašai jautājums par nacionalitāti neeksistē. Es zinu, ka es esmu cilvēks, ka es esmu šīs zemes bērns, tāpat kā mēs visi, un man ar to pašai pietiek. Es neskatos uz cilvēku kā uz kaut kādas nacionalitātes pārstāvi. Man liekas, ka tas sašaurina mūsu redzesloku – tāds skatiens, dzīves pozīcija.
Tu arī sadarbojies ar ļoti daudzu valstu pārstāvjiem.
Jā. Zini, romu tauta dzīvi un cilvēkus uztver pēc principa čigāns/ne-čigāns. Tas ir arī viss. Man pat tā nav. Ir cilvēki. Ir cilvēki, kas man ir tuvi, un cilvēki, kas varbūt ir ne tik tuvi. Runājot par manu ceļu, es ļoti labi atceros, kad es otro reizi biju Latvijas Televīzijā. Pirmo reizi es biju projektā pie Svetlanas Rudzītes, un pēc tam, burtiski pēc gada es aizgāju uz projektu "Meklējam solistus". Toreiz tas arī bija ļoti aktuāls jautājums. Tas bija 1994. gads, viss bija ļoti saspringti. Kaut kā man aizgāja. Es domāju, ka kaut kas manī ir tāds, ko cilvēki ir pieņēmuši. Es atceros arī, kā Maestro mani uzaicināja uz savu koncertu operā par godu Gēršvina 100. jubilejai.
Man visi sacīja: "Marij, domā kaut ko ar savu uzvārdu." Es teicu: "Ko es varu izdomāt? Man ir tāds vārds un uzvārds." Atceros, kā Maestro iznāca uz skatuves operā un savā manierē pateica – Marija Naumova. Es to sadzirdēju, un tas bija tik skaisti! Es domāju – man nekas nav jāmaina, tā esmu es.
Mums visiem, cilvēcei kā tādai, ir mazliet jāskatās savādāk apkārt. Šeit Latvijā mēs neesam daudz.
Arī mēs, cilvēki, kam dzimtā valoda ir krievu valoda, esam lojāli šai valstij, mēs mīlam šo valsti un esam gatavi dot visu, kas mums ir. Man liekas, ka ir jādomā par Latvijas identitāti, tas būs daudz produktīvāk.
Vai tu kā cilvēks, kas tomēr dzīvo starp šīm divām identitātēm, kopienām – un es zinu, par ko es runāju, jo man paps ir krievu izcelsmes un puse radu runā krieviski –, jūti kaut kādas izmaiņas attieksmē pēc 24. februāra?
Ir, protams. Tas viss ir gaisā. To var just. Es laikam pirmo reizi šajos jubilejas koncertos neesmu gandrīz runājusi krievu valodā. Es parasti runāju gan latviski, gan krieviski, jo zinu, ka publika ir dažāda, bet es zinu, ka tagad tas nav labi. Kaut gan es to nesaprotu, ja godīgi.
Bet tā iekšējā pašsajūta tomēr...
Ir kaut kas. Tev vajag tagad domāt, ko tu runā, kā tu runā. Tas ir tik šausmīgi. Laima Vaikule, starp citu, ļoti labi pateica, ka nedrīkst šajā brīdī Krievijai ļaut privatizēt krievu valodu un krievu kultūru. Tur es piekrītu. Jo – ko nozīmē valoda? Zini... karš vienmēr kaut kur notiek, un, ja pēc katra kara mēs atceltu vai ierobežotu kādu kultūru vai valodu, tad mēs nerunātu ne angliski, ne vāciski, ne franciski, ne spāniski un tā tālāk. Valoda ir dāvana. Kultūra ir dāvana. Tas ir tas, ar ko jādalās, nevis tas, kas jānogriež.
"Es esmu no kazaku dzimtas"
Jūs ar vīru palīdzējāt Ukrainai – nobraucāt 4000 kilometru, lai palīdzētu postījumos cietušajiem ukraiņiem. Kāpēc jums tas bija svarīgi?
Šis brauciens bija vairāk mans brauciens, jo mans vīrs kopš 27. februāra ir tajā galā. 27. februārī viņš aizbrauca uz Polijas–Ukrainas robežu un sāka darboties. Viņam ir ļoti liels un nopietns fonds Ukrainā, viņi dara ļoti lielas un nopietnas lietas tur. Šis brauciens bija mans brauciens, jo es kopš paša sākuma gribēju uz turieni aizbraukt. Maija mēnesī bija tāda iespēja. Kāpēc man tas bija vajadzīgs? Tāpēc, ka man gribējās redzēt savām acīm to, kas tur notiek, sajust to enerģiju, sajust cilvēkus. Mēs tieši 4. maijā bijām Kijivā, tur bija daži oficiāli pasākumi – starp citu, arī Latvijas vēstniecība pievienojās tam, ko mēs darījām tur –, un mani palūdza nodziedāt gan Latvijas, gan Ukrainas himnu. Man visu laiku bija iekšējs jautājums, kāpēc es tik dziļi uztveru visu, kas tur notiek, kāpēc es ar to dzīvoju ikdienā, katru dienu joprojām. Tas bija interesants moments:
es lasīju ukraiņu himnas vārdus: "І покажем, що ми, [браття], козацького роду" ("Un rādīsim, ka mēs, brāļi, no kazaku cilts esam") un, kad sāku dziedāt un nonācu līdz šai rindiņai, es kā sāku raudāt… Un tad man visa puzle salikās – es esmu no kazaku dzimtas. Man viss salikās, kāpēc man tas ir tik svarīgi.
Jūs ar ģimeni pirms tam vairākus gadus dzīvojāt Francijā, Parīzē, un tomēr atgriezāties.
Mājas ir mājas. Šis brauciens arī bija svarīgs, lai kaut ko pamainītu, lai paplašinātu redzesloku, lai saprastu, kā cilvēki dzīvo tur, kādi tie ir cilvēki un kādi cilvēki esam mēs, jo uz sevi var paskatīties tikai no malas, un novērtēt daudzas lietas. Šis bija ļoti skaists un bagāts posms dzīvē. Mēs tur neesam jau septiņus gadus, bet radoši tas [piedzīvotais] izpaužas arvien vairāk, jo sadarbība ar tiem cilvēkiem ir joprojām. "Fiesta de Maria" aranžijas taisīja mūsu franču draugi.
Kā veidojās tava sadarbība ar Maestro? Tas bija ļoti nozīmīgs posms tavā dzīvē. Es tevi tā pa īstam ievēroju, protams, "Eirovīzijā", bet, tā kā es esmu teātra kritiķe, tā bija arī Kerijas loma Raimonda Paula mūziklā pašā gadsimta sākumā Rīgas Krievu teātrī.
Iepazināmies mēs ar Maestro restorānā "Orients" Jomas ielā, kur es dziedāju un Maestro atnāca paklausīties. Viņš paklausījās un uzreiz man piedāvāja piedalīties Gēršvina jubilejas koncertā operā. Tas bija lēciens no bāra krēsliņa "Orientā" uz operas skatuvi.
Es domāju, ka Maestro arī patika, ka es dziedu franciski. Godīgi teikšu, es nezinu, kas uzrunāja, bet kaut kā mums sākās ļoti skaista sadarbība.
Piedāvājums par "Māsu Keriju" bija kaut kas vou, jo tas bija mans sapnis – spēlēt uz teātra skatuves. Tas man bija ļoti svarīgs projekts dzīvē. Pēc tam sekoja "Dāmu paradīze" Liepājā. Kopā ar Niku es ierakstīju albumu franču valodā, par kuru man visi prasīja, kam tas ir vajadzīgs. Es teicu, ka man, bet izrādījās, ka bija vajadzīgs un joprojām ir vajadzīgs. Tad es pati organizēju koncertus operā kopā ar Maestro.
Stāsti caur mūziku
Kā tu vispār tapini savas koncertprogrammas? Vai tu izskaitļo skatītāja noskaņojumu?
Es domāju, ka kaut kādas režisora dotības man ir. (smejas)
Man patīk veidot programmas, man patīk veidot dramaturģiju, izstāstīt stāstus. Varbūt tāpēc parādījās romu stāsts vai "Pusnakts Parīzē", vai stāsts par romancēm. Caur mūziku es stāstu stāstus.
Kā tevi uzrunā stāsts, kas ik gadu norisinās Latvijas popkultūrā laukā, proti, "Eirovīzijas" atlase? Vai tu tam seko līdzi, vai arī tā ir tava pagātne, par kuru vairs nedomā?
Es ļoti ilgi neskatījos "Eirovīziju" vispār. Protams, es vienmēr pēc tam skatījos dziesmu uzvarētāju un arī Latvijas dalībniekus. Pirmo reizi es atsāku skatīties, man liekas, 2017. gadā. Toreiz uzvarēja [Salvadors] Sobrals. Es biju tik pārsteigta, es teicu – vou! Manuprāt, no mūzikas viedokļa tā ir viskaistākā dziesma, kas kādreiz ir uzvarējusi "Eirovīzijā". No tā brīža man bērns sāka skatīties, es komentēju. Tagad es ik pa laikam skatos.
Mans kolēģis Jānis Lācis "Kultūrdevas" sižetu par "Eirovīziju" noslēdz ar vārdiem: "Katru gadu konkurss dod iemeslu priekam, līdzpārdzīvojumam un jokiem par Marku Rivu." (smejas) Arī tev, pirms tu startēji ar dziesmu "I Wanna", bija divi mēģinājumi ielauzties "Eirovīzijas" apritē.
Man liekas, ka tajā brīdī tas vēl bija savādāk. Tagad tas ir "ielauzties" (kā kuram). Toreiz tas bija kaut kas jauns, tā bija jauna iespēja parādīt sevi, un tas arī viss. Tas bija absolūts prieks.
"I Wanna" neticamie panākumi
Vai tu savai vienkāršajai, bet ļoti azartiskajai dziesmai paredzēji šādus panākumus?
Neko es... Te man ir garš stāsts, ko, šķiet, tik daudz esmu stāstījusi. Neko es neparedzēju. Tajā gadā es pat nebiju gatava piedalīties. Man dziesma tapa burtiski vienas dienas laikā. Es atceros, ka piektdienā sēdēju bārā, dzēru karstvīnu un man klāt pienāca draugs, kas uzstājās ar savu programmu. Viņš man prasīja, ko es daru un es teicu: "Meklēju mūzu." "Kādu mūzu," viņš prasīja. Es teicu: "Trešdien jānodod dziesma "Eirovīzijai". Es vispār šogad nebiju gatava. Man visa kā tik daudz, nav laika, bet ir jādara. Pirmdien man ir rezervēta studija. Dziesmas nav." Tas cilvēks – Rafails – sacīja: "Ā, nu skaidrs. Mūsu šova grupa brauc uz pusgadu uz Japānu." Pēc tam mana dziesma tika nacionālajā atlasē un man bija skaidrs, ka kaut kas ir jāizdara. Skaidrs, ka nav nekāds šedevrs, es to ļoti labi apzinājos, bet vismaz jāuztaisa stāsts, šovs, lai cilvēkiem ir jautri. Nu, uztaisījām jautri. Tad, kad uzvarējām, tā bija sestdiena, nebijām gatavi nevienu mirkli. Vienīgais iekšējais lūgums man bija, kaut mēs tiktu desmitniekā. Toreiz tas vēl bija aktuāli, jo desmitnieka valstis nākamajā gadā varēja piedalīties bez... Tā bija mana vienīgā cerība. Viss sanāca pilnīgi savādāk.
Pirmdienā pēc "Eirovīzijas" es sēdēju ofisā pie Arvīda Mūrnieka un raudāju lielām asarām, jo bija kilometriem faksu, miljoniem e-pasta vēstuļu, zvanu. Es taču nebiju gatava uzvarai.
Man nebija ne menedžera, ne dziesmas, nekā. Pēkšņi es saņēmu īsziņu: "Apsveicu tevi ar uzvaru! Rafails." Es prasīju: "Kur tu tagad esi?" "No Oslo lidosim uz Rīgu. Mūs Oslo apsveica ar tavu uzvaru," viņš atbildēja. Tas bija tas pats Rafails, kuru es toreiz satiku bārā. Es teicu: "Satiekamies, lūdzu, rītdien!" Kopš tā brīža viņš ir mans menedžeris. Man divi stāsti vienā.
Neesmu tikai dziedātāja
Tu teici, ka programmai "Fiesta de Maria" ļoti pārveidoji dziesmas. Kā tu pārveidoji šo dziesmu? To tu noteikti esi iekļāvusi savā jubilejas koncerttūrē, vai ne?
Ar šo dziesmu bija visvienkāršāk, jo tā jau ir bišķiņ ar latino motīviem. Man liekas, ka interesantāk ir tas, ko mūsu franču draugi sadzirdēja tādās dziesmās, kas mums visiem šeit ir tik zināmas un nemaz nav latino ritmos.
Ar tādu bosanovas piesitienu?
Arī. Mums ir vairāki ritmi.
Cerams, ka šo programmu redzēs ne tikai reģionālo koncertzāļu apmeklētāji, bet arī rīdzinieki.
Jā, es sāku domāt par koncertu Rīgā pavasarī. Mums pašiem tik ļoti patīk šī programma un klausītājiem patīk.
Tu pēc izglītības esot juriste.
O, jā! (abas smejas) Laikam.
Vai tev ir nācies šīs zināšanas pielietot savā koncertpraksē?
Pirmkārt, man ir vieglāk lasīt līgumus. Bieži vien cilvēki prasa, kā un ko ar to darīt. Man ar to dzīvē ir bijis daudz vienkāršāk.
Mēs varam visiem novēlēt mācīties un mācīties, jo izglītība noder arī visnegaidītākajos veidos.
Jā, un vēl viena lieta, ka neviens nevar pateikt – nu, viņa taču ir dziedātāja... Nevar man tā pateikt, neesmu es tikai dziedātāja. (abas smejas)
Bet pirmkārt un galvenokārt tu esi dziedātāja, un paldies tev par to!
