Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Viens no tiem ir skaņdarbs ar nosaukumu "Vexations" ("Pārdzīvojumi", 1893). Kā rakstīts partitūrā, kura aizņem tikai pusi no vienas lapaspuses, tēma, kas sastāv no 19 notīm, un divās rindiņās ietilpināmā dīvainu akordu kustība mūziķim, pēc komponista norādēm, ir jāatskaņo 840 reizes ļoti lēnā tempā (très lent).
Satī ir pievienojis ieteikumu: "Lai 840 reizes varētu nospēlēt šo motīvu, būtu labi jau iepriekš tam sagatavoties dziļā klusumā un nopietnā nekustīgumā."
Kas pamudināja Satī radīt tik neparastu darbu, nav īsti zināms. Vieni uzskata, ka, ņemot vērā komponista tieksmi jokot un provocēt, darbs pilda šādu funkciju, citi apgalvo, ka tā viņš ir izsmējis Vāgnera mūzikas gigantomāniju, trešie to saista ar, cik zināms, vienīgās Satī mīļotās, gleznotājas Suzannas Valadonas (Suzanne Valadon; 1865–1938) lēmumu pēkšņi pārtraukt viņu attiecības. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem darbiem ar visneparastāko atskaņošanas vēsturi.
Par šī darba eksistenci nekas nebija zināms līdz pat 1949. gadam, kad Satī idejiskais dvīņubrālis Džons Keidžs to nopublicēja. Tieši Keidžs uzstāja, ka šī nošu materiāla atskaņošana ir iespējama un pat nepieciešama. Tas notika Manhetenā, 1963. gada 9. septembrī "Pocket Theatre" nelielajā zālē. Tur bija sapulcējušies darba atskaņotāji – Keidžs un vēl 11 pianisti.
Klausītāju un vērotāju rindās bija mākslinieki – abstrakcionisti, Brodvejas aktieri, Ginesa rekordu grāmatas pārstāvji, kas bija gatavi fiksēt garākā koncerta rekordu, "The New York Times" žurnālisti, kas savu rakstu par piedzīvoto koncertā atklāja ar vārdiem: "Lai kas tas arī nebūtu, tas ieies mūzikas vēsturē."
Koncerts sākās sešos vakarā un beidza skanēt ap vieniem nākamajā dienā. Tās bija gandrīz 19 stundas.
Kā stāstīja viens no mūziķiem, tad spēlēja viņi uz maiņām, dibenistabā bija pāris lieli zaļi spilveni, uz kuriem mūziķiem, kas jau bija nospēlējuši, atpūsties. Daži no dalībniekiem pat iemanījās aizskriet uz veikalu nopirkt ko ēdamu. Bet fakts paliek fakts – Džons Keidžs ar domubiedriem paveica neticamo.
Pēc koncerta Keidžs atzina: "Es esmu mainījies, un pasaule ir mainījusies."
Pēc šī atskaņojuma vairāki pianisti ķērās klāt mistiskajai "Pārdzīvojumu" partitūrai. 1967. gadā Londonā muzikologs Ričards Tūps (Richard Toop) bija pirmais, kas uzdrošinājās viens pats izpildīt šo darbu. Tas viņam aizņēma 24 stundas.
1970. gadā austrālietis Pīters Evans (Peter Evans) nespēja pieveikt šo maratonu. Viņš pārtrauca spēli pie 595. reizes. Pianists apgalvoja, ka spēles laikā viņam uzmākušās ļaunas domas un viņš ievērojis kā "dīvaini tēli lien ārā no notīm".
Francūzis Nikolas Horvats (Nicolas Horvath) Tokijā 2012. gadā Satī darba atskaņojumam patērēja 35 stundas. Tā jau bija astotā reize, kad viņš spēlēja šo darbu.
Kādam savam sekotājam "YouTube" kanālā viņš apliecināja, ka vienam spēlēt šo darbu ir ļoti grūti. "Sāpes sākas pēc sešām stundām, vājprāts pēc 12 stundām, elle pēc 20 stundām!"
Interesanti, ka gan pianisti, gan koncertu līdzdalībnieki runā par šī skaņdarba mistisko iedabu. Pianisti apgalvo, ka nošu izteiksmē īso materiālu viņi nav spējīgi atcerēties un spēlēt no galvas pat pēc simtās atkārtošanas reizes. Arī klausītāji, kas stundām jau dzirdējuši darbu, nespēj nodungot šī darba melodiju.
