Komponista Artura Maskata operu "Valentīna" pirms 10 gadiem jau izrādīja Latvijas Nacionālajā operā un arī Berlīnes Vācu operā ar Ingu Kalnu galvenajā lomā. Tur attēlotā Rīgas meitene, kino kritiķe Valentīna Freimane, cienījamā 93 gadu vecumā mita Berlīnē, kur bija dzīvojusi pirmos mūža gadus. Komponists ierakstu ar Latvijas operas iestudējumu 2014. gadā pats veda rādīt Valentīnai – jo dziļi cienīja viņu jau no padomju laikiem, kad pāri robežai dabūtās Rietumu filmas skatījās Freimanes slavenajā kinolektorijā Rīgā. Par operas rakstīšanu bija iededzies, izlasot viņas atmiņu grāmatu "Ardievu, Atlantīda!". Nu Valentīnas vairs nav. Bet kas aktualizējis operas atjaunojumu, jautāju komponistam.
"Sonora Vaice noteikti," atbild Maskats. "Viņa šo lomu gribēja dziedāt jau pirms 10 gadiem, kad tapa opera. Bet bija dažādi apstākļi, dažādi dziedātāju sastāvi – Sonorai dziedāt negadījās. Bet viņa acīmredzami turējās pie šīs idejas, ka Valentīna viņai jādzied, un te mēs redzam ļoti interesantu pieteikumu ar radošu pavērsienu – es nebiju gaidījis, ka tas tā būs."
Ar ko jaunais iestudējums atšķirsies? Komponists uztur intrigu: "To mēs ieraudzīsim trešdien. Citādāks ir pats žanrs. Šī monoopera koncentrējas uz vienu cilvēku, uz pašu Valentīnu. Operuzvedumā bija koris, diezgan liels tēlotāju ansamblis, cilvēku attiecības, vairāk izvērsta politiskā situācija. Šoreiz tas būs stāsts tieši par šo sievieti, kuru man arī bija tas gods pazīt, kura arī mani ir ārkārtīgi iedvesmojusi un ir bijusi viens no svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē."
Starptautiski pazīstamā Sonora Vaice intervijas brīdī koncentrējas apjomīgajai izrādei, kur viņa ir gan dziedātāja, gan režisore. Operetes teātra videi sociālajos tīklos māksliniece apliecina, ka operā "Valentīna" iemīlējās uzreiz, kad to ieraudzīja mūsu opernamā, un arī skaidro – kāpēc?
"Karā nav priviliģētu tautu. Tēma, kas man liekas ļoti svarīga, ir cilvēcība. Tā ir ļoti mūsdienīga, var būt aktuāla jebkurā brīdī. Cilvēks arī 80 gadus pēc Otrā pasaules kara nav mainījies. Es centos šajā operā iznest vārdu "gaisma", arī visos dziedājumos – lai tas vairāk iesakņotos mūsos visos," viņa saka.
Operetes teātra mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska atgādina, ka pirms gada jau veidojusi veiksmīgu sadarbību ar Sonoru Vaici – tepat VEF Kultūras pilī, Fransisa Pulenkas, Žana Kokto un Džankarlo Menoti monooperā "Cilvēka balss. Telefons".
"Sonora tiešām ir tādā mākslinieciskajā briedumā, ka viņa spēj monooperu pacelt," uzsver Agija Ozoliņa-Kozlovska, skaidrojot: "Jā, Sonora dzied visu operu – gan soprānu lomas, gan baritona, gan pat basa. Protams, ka muzikālais materiāls ir pārveidots."
Pirms desmit gadiem "Valentīnu" mūsu opernamā iestudēja pilns orķestris, bet monooizrādē nošu partitūra pielāgota trim instrumentiem: Gidona Grīnberga vijolei, Māra Žagara klavierēm un Initas Āboliņas akordeonam.
Ļoti svarīga loma ir gan mākslinieces scenogrāfes Inetas Sipunovas video, kur redzēsiet Ģirtu Ķesteri, Egilu Melbārdi, Zigurdu Neimani un vēl citus labi zināmus aktierus, gan Ievas Kemleres horeogrāfijai. Sonora Vaice īpaši šai izrādei pat apguvusi stepu. Un arī mūziķi uz skatuves kļūšot par aktieriem.
Piedzīvojusi tikai vienu izrādi Rīgā, rudenī opera "Valentīna" apceļos Latviju – Cēsis, Ogri, Jelgavu, Liepāju, Ulbroku.
