Viņiem šī sadarbība ir īpaša, jo ļauj aizsniegt vairāku valstu klausītājus un beidzot arī labāk iepazīt senās mūzikas domubiedrus tepat, pāri robežai.
Dienu pirms koncerta mūziķi mēģina fragmentus no Johana Valentīna Mēdera operas "Nemainīgā Argēnija". Viņi ir satikušies Mencendorfa namā Vecrīgā, kur Mēdera mūzika varētu būt skanējusi arī pirms trīs gadsimtiem. Pats koncerts izskanēs citā vēsturiskā Vecrīgas namā – Rīgas Doma ansamblī mītošajā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.
Atskaņojumu, gluži vai dejojot, vada Somijas baroka orķestra vijolnieks Entonijs Marīni (Anthony Marini). Pēc mēģinājuma viņa krekls ir pavisam izmircis, un mūziķis ir izmeties puskails. Protams, jo šajā mūzikā ir ļoti daudz enerģijas, viņš smejot saka – un vijoles spēle taču prasa pamatīgu fizisku piepūli!
"Viena no svarīgākajām lietām, ko mēs kā mūziķi varam darīt, ir – padarīt šo mūziku dzīvu. Īpaši, ja spēlējam deju mūziku. To taču nevar spēlēt, pašam stāvot nekustīgam kā statujai! Tad diez vai izdosies panākt, ka skatītāji zem krēsliem sāk kustināt kājas.
Esmu pārliecināts, ka ir jāmuzicē ar visu ķermeni.
Tam ir arī teatrāla nozīme, sevišķi tādā programmā kā šī, kurā ir tik daudz kontrastu – no varenām kaujas ainām līdz pieklusinātām vokālajām partijām," teic Entonijs Marīni.
Mūziķi strādā arī pie Dītriha Bukstehūdes skaņdarba "Mana sirds ir droša". Solo dzied senās mūzikas ansambļa "Ars Antiqua Rīga" mākslinieciskais vadītājs Pēteris Vaickovskis. Tā ir viņa ideja – ļaut vienā koncertā satikties sava laika slavenībai – dāņu baroka ērģelniekam un komponistam Bukstehūdem – un Baltijas 17.–18. gadsimta mūzikas ainavā lielu nospiedumu atstājušajam Johanam Valentīnam Mēderam.
"Šis ir pirmais mūsu kopprojekts, bet es ceru, ka ne pēdējais, jo patiešām ir prieks un gods kopā muzicēt! Mēders ir ļoti svarīgs gan mums, gan igauņiem," atzīmē Pēteris Vaickovskis, uzsverot, "pasaulē viņš nav tik labi zināms, bet ir Dītrihs Bukstehūde. Mēders savu dzīvi sāka Leipcigā, studēja teoloģiju, un tas pārauga interesē par dažādām dziesmu spēlēm. Viņš sāka dziedāt un darīja to tik labi, ka bija viens no Eiropas spožajiem dziedātājiem, kurš braukāja apkārt un viņu algoja. Reiz 25 gadu vecumā viņš iegriezās Lībekā, kur tajā laikā jau savā spozmē un pazīstamībā bija Bukstehūde – sava laika izcilākais ērģelnieks.
Mēders nodziedāja tik labi, ka Bukstehūde baznīcas grāmatā ierakstīja – šis jaunais puisis ir ļoti nobriedis un ar tikai sev piemītošu skatu uz vārdu.
Tā bija atsauce uz Mēdera teoloģijas mācībām un Bībeles izpratni. Tā viņi sadraudzējās, un draudzība bija tik liela, ka Bukstehūde viņam veltīja skaņdarbu."
Zināms, ka Mēders arī bieži atskaņojis Bukstehūdes mūziku, tāpēc viņu satikšanās vienā koncertā ir pavisam saprotama. Jaunības gados Mēders strādāja Tallinas ģimnāzijā, bet mūža nogalē gandrīz 20 gadus bija rīdzinieks un Rīgas Doma ērģelnieks. Šajā koncertā latviešu un igauņu mūziķi Mēderu atskaņos kopā.
Par savu ceļu pie Mēdera mūzikas stāsta Igaunijas senās mūzikas ansambļa "Floridante" vadītāja, klavesīniste Sāle Fišere (Saale Fischer): "Mani priecē tas, ka, pateicoties Pētera Vaickovska iniciatīvai, esam sev dziļāk atklājuši Mēdera mūziku.
Igaunijā mēs viņu nepelnīti esam piemirsuši, lai gan Mēders ir viens no tikai diviem baroka mūzikas komponistiem, kuru varam uzskatīt arī par savējo, jo viņš vairāk kā piecus gadus strādāja Tallinā jeb toreiz – Rēvelē.
Šajā programmā spēlēsim arī vienu Rēvelē 17. gadsimta beigās komponētu kantāti un arī fragmentus no operas, kas arī tika sarakstīta Rēvelē un ir vēsturē pirmā opera ar vācu libretu. Un es atskaņošu arī kādu klavesīna svītu, ko pavisam nesen atklāja igauņu muzikoloģe un Mēdera pētniece Anu Šapere. Tā ka ceļš uz šo programmu ir bijis brīnišķīgu atklājumu pilns!"
Tieši Sāle Fišere savā ziņā ir atbildīga par šo triju valstu mūziķu iepazīšanos. Viņa jau ilgus gadus sadarbojas ar baroka vijolnieku no Somijas Entoniju Marīni, bet pērn Monteverdi operas atskaņojumam Igaunijā Fišere uzrunāja sev līdz tam nepazīstamo Pēteri Vaickovski spēlēt baroka trombonu jeb sakbutu. Sadarbība izvērtās tik patīkama, ka kļuva skaidrs – jāturpina spēlēt kopā.
"Mēs, senās mūzikas atskaņotāji, ansambļu vadītāji un brīvmākslinieki Baltijas valstīs, pamazām sākam saprast, ka mums patiesībā ir vieni un tie paši prieki un bēdas: mūsu valstis ir ļoti mazas, un, ja mēs iestudējam kādu programmu, piemēram, mums Igaunijā ir tikai viena vai varbūt divas iespējas to atskaņot publikai. Tagad, veidojot koncertu kopā ar Latvijas mūziķiem, varēsim to izpildīt pat četras reizes. Ilgtermiņā mūsu mērķis ir veidot stabilu sadarbību arī ar Somijas un citu reģiona valstu mūziķiem. Kāpēc tas ir labi? Ja esi no mazas valsts, ir viegli iestigt savā "pīļu dīķī". Tāpēc ir lieliski, ja vari iepazīt citu valstu mūziķus, atšķirīgas mākslinieciskās idejas. Mēs ar Entoniju esam saspēlējušies dažādos projektos jau daudzus gadus, un tas ir ļoti vērtīgs pienesums ne vien manam ansamblim, bet visai Igaunijas senās mūzikas videi. Mums, mazo valstu mūziķiem, ir jāturas kopā!" pārliecināta Sāle Fišere.
Tam piekrīt arī vijolnieks Entonijs Marīni. Viņš ir amerikānis, bet jau 14 gadus dzīvo un strādā Somijā un teic, ka brīvmāksliniekiem saspēlēšanās jaunā sastāvā ikreiz ir gan aizraujošs piedzīvojums, gan izaicinājums. Bet viens no lielākajiem šīs sadarbības jaukumiem ir iespēja iepazīties ar mūziķiem tepat, kaimiņvalstīs, jeb, kā Entonijs saka, "pašu pagalmā".
"Meklējot starptautiskas sadarbības iespējas, Baltijas un Ziemeļvalstu senās mūzikas profesionāļi lielākoties skatās uz lieliem vārdiem vai valstīm, no kurām šī mūzika nāk – uz Franciju, Itāliju, Vāciju, Lielbritāniju… Bet viņi nereti nenovērtē, cik fantastiski mūziķi ir tepat, kaimiņos. Man tas allaž ir liels atklājums. Latvijā esmu pirmoreiz un ar lielu prieku iepazīstu latviešu mūziķus. Kad pirmoreiz satiku Pēteri Vaickovski Igaunijā, viņš spēlēja baroka trombonu jeb sakbutu, bet šajā koncertā viņš brīnišķīgi dzied un spēlē ērģeles. Īsts renesanses cilvēks!
Katrā šādā projektā ir svarīgi atrast kopīgu valodu un izpratni par mūziku, lai tā nebūtu diktatūra, kur līderis atnāk un pasaka: būs tā un ne citādāk!
Man patīk, ka spējam ieklausīties viens otrā un sakausēt savu pienesumu kopīgā rezultātā. Pirmajā dienā vienmēr ir neliela taustīšanās, bet laimīgā kārtā šajā ansamblī visi spēlē tik labi, ka mums daudz nav jārunā. Mēs varam vienkārši spēlēt, klausīties, reaģēt viens uz otru un, jā – arī mazliet padejot!" teic Entonijs Marīni.
Koncertā "Vakara mūzika. Mēders un Bukstehūde" saspēlēsies septiņi solisti – līdzās jau sarunās dzirdētajiem uz skatuves būs arī "Ars Antiqua" solisti – tenors Jānis Kurševs un viola da gamba meistars Ainārs Paukšēns – no Latvijas, bet Igaunijas mūziķus pārstāvēs Villu Vihermē (Villu Vihermäe), kurš arī spēlē viola da gamba jeb mūsdienu čella priekšteci, un vijolniece Terje Menni (Terje Männi).
"Ars Antiqua Rīga" mākslinieciskais vadītājs Pēteris Vaickovskis ir pārliecināts, ka viņi turpinās sadarboties arī nākotnē: "Ar šo mūziku spēlēsim četrus koncertus – Rīgā, Tallinā, Palamusē un Straupes pils svētkos. Tā ka šajā programmā mēs labi spēsim iedziļināties un to apspēlēt. Un jau runājām, ka ir jāturpina un jāorganizējas arī turpmāk!"
Koncerti "Vakara mūzika. Mēders un Bukstehūde" notiks arī 24. augustā Palamusē, Igaunijā, 25. augustā – Straupē, bet 15. septembrī Igaunijas galvaspilsētā Tallinā.
