Latvijā viņa šoreiz bija ieradusies, lai 14. oktobrī dziedātu Andreja Žagara piemiņai veltītajā koncertā, izpildot solo Džuzepes Verdi Rekviēmā, ko ieraksta formātā Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvās 31. oktobra vakarā. Tas ir Asmikas Grigorjanas pirmais Verdi Rekviēms, un viņas darba plānā redzam, ka to paredzēts dziedāt arī citur pasaulē.
Vislielākā pateicība mākslinieces pārstāvei Ilzei Sprancmanei par to, ka izdevās Asmiku uzrunāt un pierunāt nākt uz nelielu interviju pēc pārlidojuma un mēģinājumiem. Varam tikai iztēloties, cik liels bija dziedātājas nogurums, taču viņas dzīvesprieku tas nemazināja ne par centimetru.
Orests Silabriedis: Kas ir pirmais, kas jums nāk prātā, domājot par Andreju Žagaru?
Asmika Grigorjana: Mana mamma [Irena Milkevičūte] savulaik daudz dziedāja Latvijā. Andrejs bija ļoti laipns pret saviem dziedātājiem, un viņš aizsūtīja mammu atpūsties uz Jūrmalu. Man bija, liekas, kādi 17 gadi, mēs satikāmies, un man, pirmkārt, bija lieli brīnumi par to, ka režisors un direktors tā rūpējas par dziedātāju, bet otrais iespaids – kāds liels un skaists cilvēks.
Pēc tam mēs nogājām samērā ilgu un skaistu ceļu, un Andrejs bija ne tikai darba devējs un cilvēks, no kura es daudz mācījos, bet arī draugs; jā, mēs kļuvām par draugiem. Esmu viņam ļoti pateicīga par daudz ko arī tieši savas profesionālās dzīves ziņā.
Nerunājot nemaz par to, cik es te lomu nodziedāju un cik daudz iemācījos no viņa, svarīgi pieminēt, kā viņš attiecās pret teātri, kā uz visām pirmizrādēm ieradās mūsu biznesā nozīmīgi ļaudis – intendanti, režisori, impresāriji. Andrejs un viņa komanda ļoti rūpējās par to, lai uz viņa teātri brauktu visi šie cilvēki, un varu teikt, ka mana aizrobežu karjera sākās tieši te, Rīgā.
Ko svarīgu Andrejs jums deva tieši aktieriskajā ziņā?
Nezinu, tā grūti pateikt, mēs tik daudz kopā darījām. Bet jā,
atceros vienu komplimentu, tas man labi iestrēdzis galvā, Andrejs teica — Asmik, tu uz skatuves nebaidies būt neglīta, nezaudē šo spēju. Lūk, tas man labi palicis prātā.
Verdi Rekviēmu mēdz saukt par vēl vienu viņa operu.
Tas ir mans mīļākais Verdi skaņdarbs. Pagaidām nevaru pateikt, kā tas atspoguļosies manā ķermenī, jo līdz šim neesmu to dziedājusi, bet es dievinu šo mūziku, man ausīs skan tas, kā mamma un tētis [Gegams Grigorjans] to dziedāja.
Vienmēr gribas pajautāt soprāniem, kā Rekviēma pēdējā daļā "Libera me" to oktāvu uz augšu paņemt?
Lūk, es arī sev uzdodu šo jautājumu – pagaidām nav atbildes, varbūt parīt [7. oktobrī] zināšu, bet pagaidām vēl mani moka jautājums.
Kā uzvedas diriģents Andris Poga?
Es viņu ļoti mīlu. Esam strādājuši kopā, es dziedāju pie viņa Šostakoviča Četrpadsmito simfoniju.
Andris Poga ir līdz kaulam īsts mūziķis. Mūsu laikos, teiksim tā, man ļoti pietrūkst šādu cilvēku, kuriem nav nekā lieka – ir pieredze, ir muzikalitāte, ir tas, kas nepieciešams profesijai. Man ļoti patīk ar viņu strādāt.
Jums ar Andri veidojas tāda kā nāves sērija – Šostakovičs, Verdi…
Nu, tas ir apmēram tāds pats savienojums kā Lietuva un Latvija, mēs to labi mākam.
Un tomēr vēl par šo tēmu – Verdi Rekviēms ir par nāvi vai tomēr par kaut ko citu?
To droši vien var bezgalīgi apspriest.
Ja jautātu, kura frāze no Verdi Rekviēma man tagad skan galvā, tas būtu "Libera me". Domāju, ka šajā skaņdarbā, tāpat kā Dievā, tāpat kā nāvē, katrs atrod kaut ko personisku.
Nav iespējams vispārīgi atbildēt, par ko tas ir.
Turpināsim ar jūsu pirmo soloalbumu "Dissonances". Mūsu vissirsnīgākie sveicieni ar "Opus Klassik" balvas saņemšanu.
Paldies!
Vai bijāt ceremonijā?
Jā!
Ceremonija noritēja samērā silti. Bija koncerts, un emocionāli man tas bija neaizmirstams notikums, jo parādīja video ar manu mammu un tēti, tas bija stipri aizkustinoši. Parasti nebraucu ne uz kādām ceremonijām, jo nav laika, bet šajā reizē nudien izdevās papriecāties par to, kas noticis.
Man dzīvē veicies satikt daudzus cilvēkus, kas palīdzējuši un arī joprojām turpina palīdzēt, tāpēc šādas balvas svarīgas, lai es tās varētu domās dalīt ar tiem, kas man līdzās un kas ir manā sirdī.
Un Berlīne kā pilsēta – tuva?
Jā, man ļoti patīk.
Bet Rīga tomēr vairāk?
Jā, Rīga vairāk. Kaut gan – man parasti ne pārāk patīk domāt, kas vairāk, kas mazāk. Man katra pilsēta…
Es dzīvoju intensīvi, lūk, atnācu uz Radio un pateicu – cik ļoti esmu sailgojusies pēc Rīgas, jo Rīgā esmu pavadījusi nozīmīgu savas dzīves daļu. Katrai pilsētai ir mans personiskais stāsts, un tas ir kā ar bērniem – tu nevari pateikt, kurš mīļāks. Bet, jā – Rīga man ir ļoti svarīga pilsēta.
Mēs ar "Klasikas" kolēģiem esam absolūtā sajūsmā par šo jūsu pirmo soloalbumu ar Rahmaņinova dziesmām – kā jūs atradāt neiedomājami līdzīgo izteiksmes valodu ar pianistu Luku Geņušu?
Visupirms liels paldies. Otrkārt,
manā dzīvē daudz kas ir jauša nejaušība.
Labi pazinu Luka tēvu, pianistu Petru Geņušu, mēs ar viņu kopā muzicējām, un es, dabiski, zināju arī par Luku – viņš ir ģeniāls pianists, neticami labs mūziķis. Doma par Rahmaņinova ieskaņošanu man bija jau sen, un, kad sākās sarunas ar ierakstu namu "Alpha Classics", nebija ilgi jādomā. Un, kad bija skaidrs, ka tas būs Rahmaņinovs, momentā zināju, ka vienīgais cilvēks, kas man ar šo saistās galvā un sirdī, ir Luks.
Vai albuma dramaturģiju veidojāt kopā?
Jā, bija dziesmas, ko pati izvēlējos, un tad teicu, lai Luks atsūta kādas savas izvēles, un pēc tam mēs likām vienkop – kad viss bija ierakstīts, tad arī veidojām secību.
Var domāt, ka skaņu ieraksta situācijā ir zināma atsvešinātība – kā jūs jūtaties šādā sterilā formātā?
Labi jūtos.
Ieraksts un operskatuve – tas man ir kā filmēšanās un teātra spēlēšana. Pilnīgi atšķirīgas pieredzes, bet abas ļoti tīkamas. Skaņu ieraksta laikā ir liela brīvība radīt, tikai tā ir cita brīvība nekā uz skatuves.
Vai esat no tiem māksliniekiem, kas ieraksta laikā rada daudzus vienas dziesmas variantus?
Šajā diskā rīkojāmies visādi: dažām dziesmām ierakstījām vidusposmu, pēc tam beigas, pēc tam atkal kaut ko no vidus, tad sākumu. Tātad veidojās pilnīgi cits stāsts, nekā tad, kad tu dziedi no sākuma līdz beigām. Visādi spēlējāmies.
Bet kāpēc?
No sākuma līdz beigām es dziedu koncertos, un tad, gribi vai negribi, veidojas atsevišķa līnija. Ieraksta laikā vēlējos pārcirst šo līniju – laikam tāpēc, ka diska radīšanā gribēju darīt to, ko nevaru darīt uz skatuves.
Vai jau zināms, kas būs nākamais?
Ceļā pie klausītāja patlaban ir vairāki ieskaņojumi. Ir arī daudz ideju. Problēma ir – kad to visu paveikt.
Jā, redzēju jūsu kalendāru… Bet tomēr konkrēti – ko varam gaidīt?
Drīz nāks klajā Riharda Štrausa "Četras pēdējās dziesmas" ar diriģentu Miko Franku. Šajā diskā būs zināms pārsteigums, jo ierakstīju gan versiju ar klavierēm, ko spēlē Markuss Hinterhoizers, gan versiju ar orķestri. Un jau pavisam drīz – 20. oktobrī – sagaidīsim Šostakoviča Četrpadsmito, arī ar Miko Franku.
Vai Miko Franks nav drusku līdzīgs Andrim Pogam?
Es ļoti mīlu Miko Franku. Laikam ir kāds diriģenta tipāžs, kas man īpaši labi der. (smiekli)
Personisks jautājums – vai mēdzat domāt par Lietuvu un Armēniju, kur ir jūsu asinssaknes?
Par Armēniju mūslaiku politiskajā situācijā, protams, grūti nedomāt, savukārt Lietuvā dzīvo mana mamma.
Bet domāt?
Domāt īpaši netiecos, jo vēlos būt laimīga tur, kur konkrētajā brīdī esmu. Kad tu sāc pārāk daudz domāt, kļūst bēdīgi, un viss top daudz sarežģītāks. Bet abas šīs zemes visu laiku ir manā sirdī, tas gan. Armēnijā, protams, ir pavisam īpaša gaisotne – es tur nekad neesmu dzīvojusi, bet, kad aizbraucu, vienmēr atgriežos mājās.
Vai pareizi redzēju jūsu darba kalendārā, ka būsiet Turandota?
Jā, cerams, būšu.
Vai jūsu spējas ir bezgalīgas?
Visiem mums ir kaut kādas robežas, bet man vienmēr licies kārdinoši maksimāli atbīdīt šīs robežas. Kur ir šis maksimums? Neviens to nevar pateikt, varbūt tieši Turandota arī izrādīsies šis maksimums, redzēsim.
Vai jums piemīt tāda īpašība kā bailes?
Mēs visi no kaut kā baidāmies, taču man ir paradums kāpt pāri savām bailēm. Te nav nekādas īpašas metodes – tu baidies, tomēr dari. Par mani mēdz teikt, ka esmu bezbailīgs cilvēks, bet tā tas nav. Sāksim ar to, ka esmu māte, un tas jau sākotnēji izslēdz nebaidīšanos. Man ir bailes, tāpat kā visiem, taču es eju pāri savām bailēm, jo man liekas, ka bailes ir kaut kas nelabs.
Viena lieta ir būt piesardzīgam, bet bailes – man liekas, ka šausmīgākās lietas, kas notiek pasaulē, ceļas no bailēm. Bailes ir pretstats gaismai.
Kas jūs iedvesmo?
Man svarīgs ir viss, un mani iedvesmo pilnīgi viss. Ja jāsāk prioritārā secībā, tā ir daba, pilnīgi jebkur un jebkāda. Sarunas ar interesantiem cilvēkiem, mani tuvinieki, ģimene, draugi.
Vai esat domājusi, kas būtu tā vieta, kur jums gribētos rāmi dzīvot, kad visas lomas nodziedātas un būsiet laimīgi pensijā?
Jā, palaikam par to domāju, un man nez kāpēc liekas, ka, neraugoties uz to, ka man patlaban visa dzīve ir ceļā, es arī pensijas gados gribēšu padzīvot te tur, te citviet.
Brīvais putns?
Jā. Bet principā man patīk siltas zemes.
Jūs zināt, ka Latvijā jūs ļoti mīl?
Jūtu, un šīs jūtas ir absolūti abpusējas.
Cik svarīgi jums ir aplausi pēc koncerta vai izrādes?
Protams, aplausi ir svarīgi. Es ļoti daudz atdodu uz skatuves, un aplausi ir kaut kādā ziņā enerģijas apmaiņa.
Ja kāds tagad klausās mūs un mokās neziņā, kādus ziedus pasniegt jums pēc koncerta?
Man visi ziedi patīk, kļūdīšanās nav iespējama.
