"Pērkona" solists Raimonds Bartaševičs sacīja, ka Kulakova uzdrīkstēšanās un anarhisms bijis lipīgs: "Cilvēki parasti paši neuzdrīkstas, vajag kādu no malas, un Juris bija tas no malas, kas iebīdīja visus tanī sprādzienā iekšā."
Kulakova pievienošanās "Menuetam" – grupas skaistākais laiks
Sējāns atminējās laiku, kad Kulakovs pievienojās grupai "Menuets":
"Bija grupa "Menuets", kas jau aktīvi muzicēja, un koncerti bija. Mēs domājām, ka mums vajag vienu – sākās sintezatoru paaudze, sākās sintezatoru laiks mūzikā, un mēs domājām, ka mums arī kaut ko tādu vajag. Mēs nevaram atpalikt no šī viļņa. Mēs meklējām, apjautājāmies visur, un tad man viens draugs sacīja – zini, te viens tāds garmatains vazājas pa Mediņa skolu [Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola], es esmu paklausījies, viņš baigi forši klavieres spēlē, faktiski arī labi akordeonu spēlē, un viņam ir interese arī par sintezatoriem."
Tā Kulakovs septiņdesmitajos pievienojies "Menuetam", kuras daiļradi viņš jau bija dzirdējis.
"Sākām kaut ko darīt, un tā no tās dienas mēs bijām nešķirami laika biedri. Es parēķināju – 50 gadus, nu pusgadsimtu līdz šodienai mēs esam pazīstami un uz skatuves blakus stāvam," pauda Sējāns.
Kulakovs pirmās dienas "Menuetā" bijis paklausīgs kā tīnis, uzklausot visu domas un strādājot pie idejām, stāstīja Bartaševičs, raksturojot to kā grupas skaistāko laiku:
"Tas bija skaistākais laiks, kad viņš atnāk ar kaut kādu nošu rakstu un dzejoli, un mēs sākam burt, kā tas skanēs, kā tas izskatīsies, kā to izpildīs un kurš tur dziedās un kurš nedziedās. Tas bija visjaukākais laiks, un tanī brīdī bija tas koleģiālais."
Bandīti "Pērkonā"
"Būt bandā – saproti, ko tas nozīmē, mēs bijām bandīti. To drīkst tā teikt vai nedrīkst? Labā nozīmē bandīti," grupas "Pērkons" darbību raksturoja Bartaševičs. "Tāds bija tas laiks toreiz, ar gariem matiem nevarēji būt komjaunatnes sekretārs.
Tas jau pa visām porām spiedās ārā, tas pretpadomju un pretvalstiskais, tas jau nebija noslēpjams. Lai ko tas arī nemaksāja, tas bija to vērts."
Kulakovs savā mūzikā apvienoja daudz – teatrālismu, eklektiku, roku, klasisko mūziku, pat tautasdziesmu, kas viss kopā dzīvesgudri un gaumīgi apvienots mūzikā, sacīja Sējāns:
"Juris bija tāds liels meistars, kurš spēlējās reizēm uz naža asmens ar tādu mazu banalitāti. Tas bija jautājums publikai – tu saproti vai nesaproti."
Sējāns atminējās, ka koncertos ar Kulakovu spēlēt bijis viegli, bet mēģinājumi gan ritējuši citādi.
"Viņš bija ļoti kategorisks un diezgan valdonīgs, bet visvairāk cieta bundzinieki. Diemžēl vai paldies Dievam Juris pats bija apguvis bungu komplektu, visus štrihus pārzināja, kā buņģierim jāspēlē, un visvairāk norāvās tieši bundzinieki.
Diezgan reizēm bija tā skumīgi no malas, ka nabadziņš tagad dabūja no Jura riktīgi."
Patiess un uzticams draugs
Kulakovs bijis ļoti labs klausītājs, un draudzība starp "Pērkona" solistu un multiinstrumentālistu bijusi ļoti tuva.
"Ar viņu varēja runāt par visu. Es, piemēram, varēju par visām tēmām. Viņš ļoti uzmanīgi klausījās, vienmēr ļoti laipni un pieklājīgi runāja. Klausās, bet izdara pa savam. Viņš tāds bija, un par to viņu visi mīlēja, par to viņa patiesumu," sacīja Bartaševičs.
"Kā lai saka – daudzi ir liekuļi, visādi lieli mākslinieki, nezin kas un nenāc klāt... Es nezinu, kā ar citiem, bet ar mani... man bija ļoti tuvas, kā lai pasaka, uzticības pilnas attiecības, neteikšu, ka vienkāršas vai vieglas."
Kulakovam divu vienādu dziesmu nav, uzsvēra Sējāns:
"Tā ir tā viņa augstā meistarība, ģenialitātes robežās viņam nav līdzīgu dziesmu. Jurim katrā dziesmā ir pilnīgi kaut kas savs, elektrizējošs, un viņš ir arī super savu dziesmu aranžētājs. Viņš zināja, kā tai dziesmai jāskan, kādiem instrumentiem jābūt, ko viņš grib, kā virzās uz priekšu tā skaņdarba dramaturģija. Viņš baigais meistars tajā ziņā bija."
Skaidrs ir tas, ka Kulakova dziesmas ir jāturpina spēlēt. Grupa iecerējusi ar jauno tehnoloģiju palīdzību panākt, ka Kulakovu spēlējot dzirdēsim arī pēc viņa došanās mūžībā.
