Šķiet, tieši tā ir arī ar dziedātāju pašu – padomju laikā gan Latvijā, gan visā Padomju Savienībā atzītu estrādes mākslinieci: Mondrusa bija starp mums un tad – pēkšņi viņas vairs nebija. Nebija ierakstu, publisku uzstāšanās reižu, bija tikai atmiņas par skaistu, koptu, juteklisku mākslinieci, par krāšņām, garām elegantām kleitām, mini svārkiem un mazām cepurītēm, taču viņa pati bija kļuvusi nevēlama, nemīlama, nopeļama, – kopā ar vīru, kādreizējo Rīgas Estrādes orķestra (REO) māksliniecisko vadītāju, izcilo mūziķi Egilu Švarcu – viņi bija kļuvuši par Padomju Savienības ienaidniekiem. Jo: bija izvēlējušies doties prom. Jā, jā – abi aizlaidušies uz padomijas ideoloģijas ienaidnieku zemi, uz Federatīvo Vāciju – tā sačukstējās visās mājās. Aizlaidušies uz "sapuvušā kapitālisma" zemi, Vācijas sliktāko, ar betona mūri atdalīto pusi – uz zemi, kur patiesībā mēs visi gribējām nokļūt: kaut tikai brīdi paskatīties, kā cilvēki dzīvo tur, kur veikali ir pilni ar skaistām un garšīgām lietām un kur var dzīvot brīvu dzīvi. Bet priekšā bija dzelzs priekškars.
Taču mūzikai dzelzs priekškaru neaizliksi, ar atslēgām neaizslēgsi. Mondrusas ieraksti izplatījās no rokas rokā, un tieši viņas klātneesamība uzbūra visromantiskāko tēlu: šķita, ka dziedātāja atrodas mazliet virs zemes, uz kāda mākoņa viņas skaisto tērpu ziedu rakstos: ar tām magonēm, ko viņa plūc svešās zemēs, un ar rozēm, ko viņa tur Vācijā – vai jebkur citur brīvajā pasaulē – stāda. Klausoties aizliegtos ierakstus, tā vien šķita, ka viņa tur sēž, tieši virs dzelzs priekškara un ka šis sapņu mākonis, kas viegli ievibrē pie katra Larisas mākslinieciskā žesta, ir tik gaisīgs: šķiet, tam varētu izkrist cauri. Tas ir tik neticams kā cerība, ka Latvijā kaut kas reiz varētu mainīties:
"Kā mazs bērns es savu tēvu atstāju jau sen.
Par to dzirdu tikai to, kas aizmirsts ir un sens.
Svešā zemē stādu rozes,
Plūcu sārtās magones,
Lai gan manas domas bieži kavējas pie dzimtenes."
Laiks un vēsturiskie notikumi ir pierādījuši, ka mākoņi no magonēm un rozēm ir daudz stiprāki un ilglaicīgāki par dzelzs priekškaru. Dzelzs un betona mūri ir sarūsējuši, sadragāti un novākti, – tagad mums ir cita dzīve un citi izaicinājumi, bet – līdzīgi kā atceras jaunības sapņus un mīlestību – mēs joprojām labprāt paklausāmies Mondrusu, kam – kā gan skrien laiks! – 2023. gada novembrī apritēja 80! Savukārt 2024. gads iezīmē Larisas un viņas dzīvesbiedra gan dzīvē, gan mūzikā Egila Švarca laulības 60. dzimšanas dienu. Abi joprojām dzīvo Vācijā, ir pie možas veselības, un Latvijas Televīzija ir atbalstījusi režisora Arvīda Babra un žurnālista Gundara Rēdera ideju: izstāstīt Larisas un Egila stāstu filmā "Larisa. Svešā zemē stādu rozes".
Saruna ar filmas "Larisa. Svešā zemē stādu rozes" autoriem
Gundars Rēders, filmas scenārija autors: Filmas iecere ir – Larisas dzīves un karjeras stāsts. Par viņas iepazīšanos ar Egilu Švarcu, par abu kopīgo vēlmi pēc brīvības, pēc brīvas dzīves. Viņi visu laiku saskārās ar to, ka nedrīkst dziedāt to, ko vēlies, nedrīkst ģērbties tā, kā vēlies, pat nedrīkst uz skatuves kustēties pēc savas izjūtas. Starp citu, šogad aprit ne tikai 60 gadu kopš viņu laulības, – arī 50, kopš abi mākslinieki izceļoja uz Vāciju. Dzīvē Larisai visu laiku nācies "rozes stādīt svešā zemē": sākums nebūt nav Latvijā, tā ir Kazahstāna, kur viņa piedzima, Latvijā – bērnudārzs, skola, tad, esot pavisam jaunai, deviņpadsmitgadīgai meitenei – Rīgas Estrādes orķestris (REO), kur viņa sapazīstas ar Egilu, kas ir orķestra mākslinieciskais vadītājs toreiz, – vēl pirms Raimonda Paula, – un tad Maskava un Vācija. Unikāla karjera: abās mūra pusēs būt par TOP dziedātāju.
Dace Leimane: Jā, patiešām apbrīnojami. Savukārt tu, Arvīd, ar Larisu Mondrusu un Egilu Švarcu biji pazīstams jau agrāk, vai ne?
Arvīds Babris, filmas režisors: Jā, mūsu pirmā tikšanās bija 2003. gadā Ventspilī, koncertā ar nosaukumu "Mīļākais šlāgeris", – es biju ieraksta režisors, un pēc koncerta viņus abus vedu ar savu mašīnu uz Rīgu. Visu ceļu pļāpājām ar Egilu. Pēc tam, 2003. gada decembrī arī intervēju "Šlāgeraptaujai". Vēlāk "Baltic Record Group" izdeva Larisas kompaktdisku, viņa taisīja koncerttūri, un es filmēju koncertu. Taisīju arī klipu dziesmai "Es dzirdu zemi šo". Un tagad, pēc gadiem – atkal devos pie Larisas ar puķu pušķi uz Vāciju, uz Grīnvaldi, kur viņi dzīvo.
Skaistākā Vācijas daļa, Bavārija, vai ne? Bet vai jūs abi varat mazliet iezīmēt paši savas bērnības atmiņas par Larisu Mondrusu?
Gundars Rēders: Man bija gadi 10–11, kad mums mājās parādījās lenšu magnetofons, un manas spilgtākās atmiņas, pirmkārt, saistās ar "Čikāgas piecīšiem", kas mums skanēja mājās, un par Ilmāru Dzeni, ko vairāk klausījās laukos. "Čikāgas piecīši" vispār formēja priekšstatu par brīvu Latviju. Pamanīju, ka viņi dzied vienkārši un sentimentāli, – radās apjausma, ka var arī tā. Šī mūzika un tās izpildītāji bija aizliegtais auglis, to nemācīja skolā un nerādīja televīzijā, šo ietekmi nevar pārvērtēt.
Tajā laikā ballītēs dziedāšana bija ļoti izplatīta: dziedāja pie galda vai pie Jāņu ugunskura, – un kā mazs bērns tu zini, ka to nedrīkst. Un tad uzzini vēl arī par kādu Larisu Mondrusu, kas dzied šīs aizliegtās dziesmas, kas radīja priekšstatu par citu realitāti un radās miglaina cerība, ka kaut kas tāds varētu būt arī Latvijā. Tā sajūta bija ļoti spēcīga: romantiska, bet arī skumja un bezcerīga iepretim impērijas varenībai. Man likās, ka ir nodarīta milzīga netaisnība Latvijai.
Jā, šī sirsnīgā, brīžam naivā mūzika – bet cik milzīgs ir tās ieguldījums nacionālās atmodas veidošanā, vai ne?
Gundars Rēders: Jā, filma par Ilmāru Dzeni bija pirmā, ko mēs kopā ar Arvīdu [Babri] taisījām, – un es atsaucos aicinājumam tieši šīs sajūtas dēļ, kaut arī tas nav mans žanrs. Tagad – filma par Mondrusu – ir kā turpinājums, kā otrā sērija. Kā viens cilvēks bija ierakstījis atsaucēs pēc Dzeņa filmas, stāstot par savu bērnību: "Mums žigulī, braucot uz laukiem, bija tikai viena kasete, kam vienā pusē – Dzenis, otrā – Mondrusa. Un tad mēs visu garo ceļu to tik arī drillējām."
(Smiekli) Un tavas atmiņas, Arvīd?
Arvīds Babris: Manas pirmās atmiņas par Mondrusu saistās ar laiku, kad biju pavisam mazs, vēl negāju skolā – tad padomju ļaudīm vienreiz gadā bija liels prieks: Maskavas Televīzijā Jaungadā rādīja "Zilo uguntiņu" – izklaides programmu ar slavenu mūziķu piedalīšanos. Un tad tur bija viena dāmīte – es biju mazs un man visas bija "dāmītes", – un mani vecāki savā starpā runāja: "tā ir tā no Rīgas"…
Tas varētu būt laiks, kad Mondrusa un Švarcs strādāja Maskavā, kad bija devušies prom no Latvijas un Rīgas Estrādes orķestra, vai ne?
Arvīds Babris: Jā, 1964. gadā viņi aizbrauca uz Maskavu, tāpēc mums nav nekāda arhīva par Larisu, – Mondrusa nav tikusi filmēta vispār.
Nu, jā, – bet arī Krievijā viņai nebija dzīves, jo: kāds bija padomju sakāmvārds par džezu toreiz? (smaids)
Arvīds Babris: Jā, Larisa dziedāja tvistus un džezu, – tas viss padomju cilvēkam nebija derīgs. Klīda sakāmvārds:
"Kas šodien klausās džesu (ar "s"), tas rīt nodod Dzimteni!"
(smiekli) Šausmīgi!
Arvīds Babris: Jā, tāpēc manas apzinātās atmiņas par Mondrusu saistās ar laiku, kad viņa jau bija Vācijas māksliniece, tie bija septiņdesmitie, man pašam tolaik jau bija 16–17. Ieraudzīju vācu plates vāku ar viņas portretu: ak, cik skaista, cik seksuāli pievilcīga sieviete! Un mēs, protams, klausījāmies viņas dziesmas. Tagad man nāksies vēlreiz izstāstīt stāstu, ko es jau pieminēju filmas par Ilmāru Dzeni sakarā, bet tas ir arī par Mondrusu.
Lai iet!
Arvīds Babris: 1977. gads, es mācījos 11. klasē, un reizi mēnesī mēs ar draugu Cesvainē taisījām diskotēkas. Lai būtu kaut kas savādāks, mums bija traka ideja: "Uztaisām diskotēku ar ārzemju latviešu mūziku!" – mēs spēlējām gan "Čikāgas piecīšus", gan "Runčus", gan Ilmāru Dzeni un, protams, arī – Larisu Mondrusu. Tas bija kaut kas īpašs padomju laikam, – spēlēt šo aizliegto mūziku! Kā par brīnumu – nevienu neiesēdināja. Bet mūs, dīdžejus, jau tolaik priecēja Larisas mūzikas ierakstu profesionālā kvalitāte – tas nebija kaut kāds mājās taisīts ierakstiņš.
Nu, ko? Paldies jums abiem, jo – ja ne jūs, – mums nebūtu iespējams redzēt, kā abi mākslinieki dzīvo Vācijā, dzirdēt Larisas un Egila dzīves stāstu, kas patiesībā – ir arī mūsu pašu stāsts. Ja ne jūs, tad viņu stāsts droši vien būtu pakļauts aizmirstībai. Pie tam – pieļauju, ka filma būs arī par drosmi. Dzīvot tādu dzīvi, kādai katrs no mums esam radīti.
Gundars Rēders: Un ir vēl kāda nianse, kas man lika aizdomāties. Kad tikāmies Vācijā, Larisa sirsnīgā sarunā pārsteidza ar jautājumu: "Vai jūs neuzskatāt mūs par nodevējiem?"
