Parīzes Nacionālajā operā Silgai kā kora māksliniecei gadā jāpiedalās vismaz deviņos jauniestudējumos, kuri sezonā tiek izrādīti vismaz 12 izrādēs. Darbs operas korī pieļauj arī zināmu brīvību un atbalsta mākslinieku solokoncertus, kā arī piedalīšanos citos projektos. Vietu Parīzes Nacionālās operas korī Silga Tīruma ieguva sīvā konkurencē starp 200 citiem solistiem soprāniem, no kuriem darba līgumu saņēma tikai divi.
Soliste korī – vai tas ir iespējams?
"Man piedzima abi bērni, un man gribējās kaut ko stabilu. Es sapratu to, ka stabilitāte var būt tikai tad, ja tev ir kāda pastāvīga vieta. Un pastāvīgu vietu kā solists tu nekad nevari dabūt, tāpēc tev ir jāiet kādā organizācijā," savu lēmumu izmēģināt spēkus konkursā uz korista pozīciju Parīzes Nacionālajā operā skaidro Silga Tīruma. Uz skatuves viņa redzama ne tikai kā koriste, bet arī, spēlējot mazas lomas, kuras regulāri jāatdzied. Paralēli darbam korī Silga Tīruma uztur aktīvu arī savu solistes karjeru. "Ja man ir vajadzīgs kaut kur [uzstāties] kā solistei, tad viņi mani atbrīvo un iedod iespēju," par to, kā izdodas savienot pastāvīgo darba pozīciju ar solistes ikdienu, stāsta Silga Tīruma.
Dziedātāja atzīst, ka būšana korī no malas ne vienmēr izskatās labi, ja esi solists.
"Kas reizēm notiek, ja cilvēkam ir pastāvīga vieta? Viņš vienkārši degradējas. Viņš neiet tālāk, atstāj balsi novārtā, un tas ir tas, kas ir tāds kā mīnuss šai profesijai," stāsta Silga Tīruma,
kura uzsver, ka īpaši brīžos, kad cilvēks jūtas ērti, nedrīkst atslābt. "Ir jācīnās, ir sevi jāpierāda," viņa saka.
Ilgus gadus Silga Tīruma mācījās pie slavenās vācu mecosoprānes Kristas Ludvigas, bet pēc viņas aiziešanas mūžībā Tīruma uzsāka darbu ar bulgāru meistaru, kas lielāko uzmanību velta darbam ar elpu. "Kad piedzimst bērns, viss mainās. Ir jāstrādā ar elpu, jo elpa ir visa pamats. Ja nav elpošanas tehnikas, ātri vien vari iet prom no dziedāšanas, sēdēt mājās un adīt zeķes," atzīst dziedātāja, kura turpina attīstīt savu balsi neatkarīgi no tā, ka jau vairākus gadus uz Parīzes skatuvēm uzstājas kā soliste un profesionāla dziedātāja. "Vienmēr ir vajadzīgs kontrolieris, auss no malas. Mēs ar vīru viens otru varam kontrolēt labi, bet ir vajadzīgs arī kāds ne no ģimenes," atzīst Silga Tīruma, kura padomu vai konsultāciju pie kāda mūzikas profesionāļa meklē katru nedēļu.
Režisoru mainīgais rokraksts
Teātris ir vide, kurā Silga uzturas katru dienu. Sezonas laikā viņa piedalās vismaz astoņos operu uzvedumos, kas tiek spēlēti vismaz 12 reizes. Piedaloties dažādās izrādēs, Silga ir novērojusi: "Parīzē režisori grib vienmēr izmēģināt kaut ko jaunu. Viņi meklē jaunas nianses gan korī, gan ar solistiem." Kā piemēru mūziķe min neseno sastrādāšanos ar režisoru Tomā Žolī, kurš strādājis arī pie Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas. "Viņš taisīja izrādi par Romeo un Džuljetu, un man likās, ka tur nekas nebūs, bet tā izrāde bija lieliska. Vienkārši fantastiska un interesanta režija," dziedātāja atzīst, sakot, ka novitātes meklējumi ir tas, ko piedāvā Parīzes opera.
"Reizēm režija ir tik traka, ka mēs paši nesaprotam, kā beigās būs. Bet beigās viss beidzas lieliski. Parīze var atļauties [labus] režisorus," viņa atzīst.
Melodiju virpulis Eifeļtorņa pakājē
Silgas Tīrumas ikdiena ir ļoti strauja. "Ieskaitot visus metro, vilcienus, skriešanu pa slīdošām trepēm, bet vienmēr ar smaidiem. Parīzē cilvēki ir ļoti smaidīgi un laipni, neskatoties uz to, ka viņi skrien," stāsta mūziķe, atzīmējot, ka tas, ko francūži pie sevis padomā, jau ir cits jautājums, tomēr vismaz ārēji lielākā daļa izskatās draudzīgi.
Reizēm Silgas Tīrumas darba diena opernamā sākas desmitos rītā un beidzas pēc kopā ar vīru nodziedāta koncerta, mājas sasniedzot vien ap pusnakti. Šos koncertus – kamermūzikas programmas, ko dziedātāja veido kopā ar dzīvesbiedru, Silga Tīruma dēvē par savu sirdsdarbu. "Mēs dziedam aptuveni trīs reizes nedēļā. Mums jāparāda viss, kas notiek Parīzē un saistās ar to – Traviatas dueti, ārijas no operām "Sids", "Margarita", Edītes Piafas repertuārs," stāsta Silga Tīruma, kura kopā ar vīru, itāļu izcelsmes dziedātāju Pjēru Soldano un koncertmeistariem uzstājas mazā koncertzālē Eifeļa torņa pakājē.
Kā soliste Silga Tīruma pašlaik atdziedāšanai gatavo Riharda Štrausa repertuāru, īpaši ārijas no operām "Capriccio" un "Arabella". "Tas ir tas, kas man ļoti patīk – ļoti augsta tesitūra, dialogs ar orķestri, harmonija – tur es jūtos kā zivs ūdenī, tur es lidoju," atzīst dziedātāja.
Smeļoties iedvesmu ārpus mūzikas
Kaut arī Silga Tīruma strādā teju katru dienu, laiku viņa atrod arī savai ģimenei, kurā aug divi bērni – Gabriels un Viktorija. Par to, vai arī bērni vēlētos savu nākotni saistīt ar mūziku, dziedātāja skaidri nezina, sakot:
"Savā ziņā dziedātāju bērni ir atskatījušies un atklausījušies. Viņiem ir sajūta, ka mūzika laupa vecākus un ir mazliet greizsirdīgi uz mūziku."
Dziedātāju pāris ikdienā sarunājas vācu, franču, latviešu un citās valodās, un bērni šim valodu sajaukumam visai labi tiek līdzi. Lielu pateicību Silga Tīruma izsaka auklītēm, kas pie ģimenes brauc no Latvijas un palīdz bērnu ikdienā uzburt latvisku vidi, tādā veidā nepazaudējot identitātes daļu, kas saistās ar Silgas Tīrumas dzimteni.
Spēku un iedvesmu turpināt katru dienu ar vienlīdz lielu sparu mūziķe smeļas vairākos hobijos. Viens no tiem ir sports, tāpēc māksliniece ir pat mazliet skumja par to, ka nav bijusi iespēja izjust olimpisko spēļu atmosfēru, kas vairākas dienas valdīja Parīzē. "Man ļoti patīk sportot un skriet. Skriešana man dod enerģiju, sporta zāle – spēku," viņa atzīst. Silgai Tīrumai kopā ar ģimeni patīk arī skatīties filmas, apstaigāt skaistās Parīzes kafejnīcas un mākslas izstādes. "Parīzē ir daudzas vietas, kur tu vari spēku smelties, bet ir arī ļoti daudzas vietas, kur to spēku var pazaudēt," viņa saka.
Neizsapņotie sapņi izrādās aizsniedzami
"Ja man kāds jautātu, vai es otrreiz izvēlētos šo profesiju, es teiktu, ka izvēlētos. Man patīk dziedāt, man gribas dziedāt, es gribu vēl lomas nodziedāt un koncertus," priecīgi stāsta Silga Tīruma, kurai drīzumā ieplānotas uzstāšanās Vācijā un Itālijā. Arī runājot par neizsapņotiem sapņiem, Silga pauž, ka vienkārši vēlas dziedāt.
"Cilvēkam daudz nevajag, lai viņš būtu laimīgs," mūziķe atzīst, sakot, ka svarīgākais ir saskaņa ģimenē un laba veselība.
Silga Tīruma stāsta, ka ļoti priecājas par neseno iespēju beidzot uzstāties arī Latvijā, jo tas ir notikums, ko bieži neizdodas piedzīvot. Domājot par sapņiem saistībā ar Latviju, viņa teic, ka labprāt vēlētos atgriezties uz mūsu operas skatuves. Iepriekšējo reizi Latvijas Nacionālajā operā dziedātāja viesojusies 2011. gadā, iejūtoties Leldes lomā Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju" koncertiestudējumā.
