Toreiz 2021. gadā īso stāstu raidījums "Dziesmas ceļš" stāstīja par piecām Mārtiņa Brauna dziesmām, jubilejas raidījumā lūdzot komponistu stāstīt par pašam nozīmīgiem darbiem un sadarbībām.
Kā allaž, ļoti daudz kas palika aiz kadra, bet manā datorā arvien ir sarunas ar Mārtiņu audiofails. Komponista dzimšanas dienā, viņu pieminot, līdz šim vēl nepublicēto no sarunas tagad piedāvājam lasīšanai.
Saruna Mārtiņa Brauna dārzā Līču ielā 2021. gada 23. augustā iesākās ar komponista atmiņām par laiku, kad viņš sevi visstabilāk apzinājās kā cilvēku, kura ceļš būs saistīts ar mūziku plašā izpausmē. Septiņdesmito gadu vidū Mārtiņš Brauns kļuva par Nacionālā teātra (toreiz Drāmas teātra) muzikālās daļas vadītāju.
Mārtiņš Brauns: Pateicoties Pēterim Plakidim, mani ceļi sagāja kopā ar teātri, viņš mani visur ieteica. Pēteris jau bija diezgan komplicēts mūziķis, sevišķi jaunības gados, vēlāk jau cilvēks ar briedumu kļūst apskaidrotāks, harmoniskāks. Es bija sajūsmā par Pētera mūziku izrādei "Lorencačo" (1973. gada izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī – red.). Es toreiz biju uz šo izrādi. Kā var uzrakstīt mūziku tik forši! Dramaturģiski – tā neviens nerakstīja! Tagad uznāk aktieris nodzied dziesmiņu, noiet nost un dziesmiņa vēl ir saīsināta, jo izrādē nevar visu pilnu dziesmu ielikt. Nu tas neder, tas nodara pāri idejai! Es tagad dažas reizes esmu dzirdējis Artura Maskata mūziku, tā strādā kopā ar dramaturģiju. Kad aktieris nodzied šlāgeri kaut kādu, tā jau nav teātra mūzika!
Sandra Freiberga: Kad jūs rakstāt mūziku filmai, teātrim, vai jau domājat par to, kā tas tālāk attīstīsies, kā tā dziesma dzīvos? Vai klausītājs atpazīs jūsu rokrakstu?
Es tā nekad nerēķinu. Atbilstoši tēlam es rakstu.
Es iedziļinos stāstā, vēstures posmā, tautā, bet arvien palieku Brauns. Tas tomēr paliek un ir Brauns, lai kā man gribētos izlikties par kaut ko citu.
Bet… ir tādas mūzikas, kas neasociējas ar mani, kad cilvēki saka: "Ak tā, tas ir Mārtiņš Brauns?"
Nu, piemēram.
Ir bijis man netipisks stīgu kvartets. Ko vilcienā spēlēja, ja nemaldos Andra Rozenberga filmā. Grūti atcerēties. Ir tādi Johana Štrausveidīgie gabali teātrī. Vienreiz bija tā – šausmīgas zobu sāpes uznāca mājās, es uzliku indiešu rāgu, un pusstundas laikā sāpes pārgāja, tas bija laiks, kad klausījos rāgas, lai varētu rakstīt mūziku "Mauglim", jo pieņēmu, ka tie bija indiešu džungļi… Es neesmu šīs mūzikas māņticīgs, bet kaut kas tur ir, gluži kā blūzā, kad tas skan tu vari raudāt…
Dzeja jums ir svarīga, stāstījāt, kā reizēm uzreiz 10 dzejoļu krājumi ir tuvumā, līdz atrodat īsto.
Man ir savas izjūtas par dzeju, kas tālāk tiek ieliktas dziesmā. Kā stāstā par dziesmu "Veltījums", kas nav Ziemassvētku dziesma, bet kļuvusi par tādu!
Ja es gribu paturēt ko sev un neļauju tulkot, kā publika vēlas, tad rakstu dziesmas bez vārdiem, man tādas ir!
Jo es neierobežoju klausītāju, ka, lūk, tagad tas ir par to. Ja tev šī mūzika patīk, tad ļauj vaļu savai fantāzijai, – un tad izdomā, par ko tā ir! Jo teksts ierobežo. Ir jau tādi ļoti vispārīgi teksti, nav jau viss jāņem, jāņem tas, kas tevī rezonē. Citos gadījumos, piemēram, dziesma "Brāli, brāli" vairāk teksta nav. Tīrā veidā divertismentā, kā tā pirmo reizi skanēja abiem brāļiem Kokariem, vēl dzīviem esot, jubilejā, tikai viens vārds "brāli". Lūk, uz vienu "brāli" visas septiņas minūtes. Man ļoti patīk šis princips!
Tāpat kā "Kungs, apžēlojies"! Kyrie, eleison! Vairāk nekā nav. Šie divi vārdi tiek izdziedāti, un tu vari sekot šiem diviem vārdiem, atrodot 10 atslēgas. Tā kā jebkuram tekstam ir jāatrod atslēdziņa, ar ko var slēgt vaļā! Mūzika parasti rodas dzejas ietekmē!
Līdzīgs stāsts ir par Jāni Peteru un dziesmu "Dvēselīte" filmai "Spēle".
Es jau zināju Jāni Peteru, toreiz grupai "Katedrāle" bija dziesma "Viens labs vīrs Bieriņos" ar Petera dzeju, man ļoti patika. Tā kā Peters ir ļoti, ļoti jauks. "Dvēselīte" sākās ar konfliktu, bet beidzās ar draudzību. (smiekli)
Jūs liekot dziesmā katru vārdu, zilbi un burtu izdziedāt!
Tāpēc man ar koriem reizēm grūti iet. Iedod viņiem tekstu, viņi tikai šņāc, vienīgais, ko dzird "sššš". Tad es rakstu trīs "r" burtus rindā, jo gribu, lai skan tas "r"! Man ir tāds gabals, kur beigās tikai viens vārds: "Dzirdi!" – tad es viņiem uzrakstīju: "Dzirrrdi!" Nu, piemēram, kā tad tu "Dzimto valodu" bez ķērkšanas nodziedāsi. Tajā laikā, kad dzimtā valoda bija apdraudēta, un vispār valsts valoda bija krievu valoda, tad tu ne ar vārgulību, bet ar tādu riktīgu ķērcienu izkliedz valodu, tad viņš nostrādā un, tāpēc viņš ir hits ar Groduma balsi.
Jums ir viens īpašs tautas hits – "Saule, Pērkons, Daugava". Sarunā par sadarbību ar jums Jānis Peters teica, ka kopš jūsu dziesmas viņam Saule, Pērkons, Daugava kļuvuši par mītiskiem, cildeniem tēliem, īpašiem tēliem tautai, viņš tos spēj tikai dziesmas kontekstā uztvert!
Mani ļoti iepriecināja katalāņi, tas notika pateicoties Latvijas Radio korim, kurš tur bija, un viņi prasīja par Atmodas laika dziesmām. Katalāņi bija lūguši, lai atsūta kādu. Vairākas Atmodas laika dziesmas bija aizsūtītas, viņu kora diriģents sazinājās ar mani un lūdza "Sauli, Pērkonu, Daugavu", es e-pastā teicu – ņem. Tā bija!
Kad mēs visu Raiņa poēmu "Daugava", nevis tikai "Saule, Pērkons, Daugava" dziedājām Somijā, Izraēlā, es, dziedot līdzi, spēlēdams savu sintiņu, jutu, ka es nevaru padziedāt, ka man staigā kaklā… nu podi, tas nav lecīgums, bet dāvana, es nezinu… Dziesma ļoti vienkārši atnāca, citreiz hiti atnāk ļoti grūti un ilgstoši. Reizēm vienu mazu kora dziesmiņu es gadu rakstu. Jo sākums ir smuks un tālāk man viss riebjas. Kamēr meldiņš beigās izrādās pieņemams. Un pēkšņi ir! Nu tas ir tā, viens atnāk ātri, otrs nedodas rokā, es nevaru neko izskaidrot. Man, piemēram, no Raiņa poēmas "Daugava" daudz kas liekas aktuāls. Ja notiks ap Mārtiņdienu, Lāčplēša dienu mans Lielkoncerts, protams, ja valdība, kā es saku, nedod… to kovida dēļ, tad mēs dziedāsim visu "Daugavu". Pirmajā daļā būs koris, otrā daļā būs grupa. Tā ir iecerēts, jā, cilvēki strādās un mēģinās. Es strādāšu un rakstīšu partitūru tieši tādam sastāvam! (Lielkoncerts 2021. gada novembrī Covid-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ tika atcelts – red.).
Vēl viens hits – "Zirgs".
Kāpēc viņš ir tāds nikns un roķīgs, tāpēc, ka rokmūzika tanī laikā bija vajāta, aizliegta, nevēlama komunistiem. Un viņš naktī dzied un dzied latviski. Viņš dzied: "Rairai rīdi rallallā!" Tā nebija tradicionāla dzejas izpratne, jo tradicionāli "Zirgs, kas naktī dzied" ir kaut kas tik trausls, kā pa sapņiem nemanāms, ēterisks. Mans "Zirgs" bija bezkaunīgs. Viņš atļāvās naktī dziedāt. Pretēji visam, un viņš man ir. Un, ja jūs nedzirdat, tad nedzirdat, bet, ja jūs dzirdat, tad dzirdat, kāds viņš ir. Ne pa jokam tas ir zirgs, tas ir ļoti nopietns zirgs!
Nē, nu katrā dziesmā jau ir tās alkas pēc tā, ko mēs nesaprotam!
Nesaprotam…, kad nesaprotam, jūs iesmejat!
Nu tas ir nācis caur Edgaru Liepiņu! Toreiz [Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas] kultūras nodaļas vadītājs bija [Aivars] Goris. Viņš aizliedza mums programmu ["Gods tev un tavam suņam jeb tas, ko Zenta neatļāva"], ko bijām sagatavojuši, kas bija balstīta tautasdziesmās. Mums jau bija brīnišķīgi kostīmi. Bijām: Edgars, Niks [Matvejevs], un es – tāds trio. Edgars tik iet tikties ar Gori un stāsta: "Es to, biedri, izsvītroju, paņems to un tā vieglāk!" Programmas pieņemšana notika Jaunatnes teātrī, komisijā bija Komunistiskās partijas biedri, kas neko daudz no mūzikas nesaprata. Pateica – nebūs un viss! Ar Edgaru Liepiņu ļoti interesanta sadarbība, es nezinu, kā viņš mani uzķēra, laikam Jaunatnes teātrī, kad rakstīju mūziku izrādēm. Viņš bija viens no vadošajiem aktieriem. Viņš bija tas, kas puišeļu šortiņos dziedāju "Mammu, es gribu". Tautasdziesma iedod to rotaļu vai smeldzi, kā nu kuru reizi. Man daudz tādu nebija, bet, kas bija, tās trāpīgas un Edgars katru pārvērta par mazu uzvedumu. Tur, piemēram, bija, kā vīrs atgriezās, uz korķa uzkāpis, bet sieva tik gludina kreklu un vicina pletīzeri…. Pirmais impulss dziesmām nāca no Edgara Liepiņa.
Savā ziņā jūs laikam protestējāt pret to nopietnību, kas sabiedrībā ir.
Nu man visriebīgākā lieta pasaulē šķiet meli – pilnīgi visos līmeņos.
Es tagad par varu teikšu! Var tak pavērst sarunu uz kaut ko citu, ja to nevar teikt. Un lielās, nopietnās lietās, vai tad nevar bez tiem meliem? Var turēt muti ciet. Turi muti, bet nemelo! Tas ir ļoti subjektīvi, bet man tas derdzas. Sīkumos, jā… Es atceros jaunību, jā, es esmu melojis, neesmu nekāds baltiņais. Es atnāku mājās, man saka – tu esi dzēris, es saku – es neesmu dzēris, es skaidrā, bet dabiski, ka es biju dzēris! Es meloju, tie sīkie sadzīves ikdienas meliņi, nu kur nu bez tiem. Man pat ir viena dziesma par meliem. Tā ir parodija par valdību drusciņ. Bet tā laika valdību. "Tukši pauri, tukšas runas, tukšas dzejas. Vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit, Mēness nosit tukšpadsmit! Tā ir dziesma "Tukšais Mēness".
Ar ko jūsu radošajā izpratnē atšķiras kino un teātris?
Tās ir divas dažādas mīlestības, reizē viena liela mīla. Man vispār ļoti patīk tādi koncerti, izrādes, kuros katrreiz var savādāk nospēlēt, ka es varu improvizēt. Atbilstoši laikapstākļiem, atbilstoši publikas noskaņojumam, publikas daudzumam, tāpēc nevaru ciest sporta zāļu koncertus. Man nav īstā kontakta ar publiku. Atvainojos, bet kā lopu bars, gaļa, tur tālu – tā nav publika. Bet, ja esmu teātra zālē vai tūkstošvietīgā telpā, kā "Gorā"... Man ārkārtīgi vajadzīgs tas kontakts ar publiku.
Nu jā, un tad katrs teātris, katra izrāde ir savādāka, ja tā ir radoša. Kino ir piefiksēts, un tur nekas nemainās. Kino varbūt savā ziņā ir vieglāk, to filmas gabaliņu vari 20 reizes tīt garām un skatīties kā uz tādu improvizācijas gabaliņu – mēģināt, piemēģināt visu ko savā mūzikā. Teātrī ir jātrāpa. Var režisoram piedāvā vairākus variantus. Kas tev labāk patīk. Teātris top strīdos, es pretojos, bieži vien strīdamies, jo lielāks strīds, jo labāki draugi pēc tam. Vispār savā ziņā "Alberts" man ir vienīgā izrāde…
Kāpēc "Alberts" ir vienīgā?
Vienīgā izrāde, kurai es skrēju pakaļ. Un Alfrēds Jaunušāns piekrita, ka drīkstu rakstīt mūziku. Man ļoti patīk tas stāsts par cilvēku gados, kas uz visu pasauli skatās mīļi. Viņam nav ļaunu cilvēku, lai gan gājis visādi. Man tā luga baigi iepatikās, un es aizgāju pie Jaunušāna. Un tas meldiņš vēl tagad dzīvo, īpaši, kad Niks Matvejevs to dzied.
Ja tev kaut kas patīk, novēli tuvākajiem arī, novēli to savai publikai. Sanāk citēt Bībeli savā ziņā, bet tas ir cilvēciski.
Es ar savu mūziku gribu iedot tavai dvēselei, miesai tev visa pasaule iedos. (smiekli) Es tev dranķi nedošu!
Skaisti, bet kas jums ir draņķis?
Draņķis? Zagta mūzika. Par savu mūziku runājot, man ir iekšējā cenzūra, pirmkārt, ka vispār draņķus nepublicēju. Bet ir teātra mūzika, kur situācija prasa draņķus. Un šī situācija pieprasa, teiksim parodiju par "Smokie". Ir: "Čali, ko tu rausties…" Man nepatika, man patika rokmūzika, bet man nepatīk šie estrādes meldiņi. Tie smukpuisīši, tāpēc es uzrakstīju parodiju, neko nezagu no viņiem, bet apmēram tādā stilā, un izrādās, ka tas baigi labi aizgāja uz publiku. Bet īstenībā tā ir parodija. Tāpat ar "Mammu, es gribu" – arī demokrātiski aizgāja, forši. Labi, nav nekāda vaina, teātrī nospēlēja, un, ja diskotēkās noder priekš lēkāšanas, tad pa pirmo! Bet manā koncertā nav tik daudz vietas, lai tur varētu izlēkāties..
Un kā tad ar kino, piemēram, Aivara Freimaņa "Puika" pēc Jāņa Jaunsudrabiņa?
Nu nu! Tā bija pati pirmā mana aktierfilma. Līdz tam bija daudz dokumentālās filmas. Dāvim Sīmanim bija skaisti, bet ļoti gari kadri. Un tas muzikāli ir grūti. Liekot lēnu mūziku uz gara kadra, padarīsi to vēl garlaicīgāku. Liekot ātru mūziku uz gara kadra, viņš atkal griezīs. Grūti atrast vajadzīgo. Piemēram, sniegputenis viss paliek balts, puika logā ar elpu veido caurumu leduspuķē, tas ir garš kadrs. Ko tu tur spēlēsi? Sniegs krīt bez skaņas, arī trokšņu vecim nav ko darīt, bet filma vispār bez skaņas izklausās brāķis. Toreiz dabūja stīgu orķestrim rakstīt tādu mūziku, kas ir tremolējoša, līdz ar to nav lēna. Bet beigās viss pāriet flautas solo. Redz, kā sanāca!
Un pretēji, "Vai viegli būt jaunam" – Jura Podnieka filmai, cits ritms.
O, jā, man ar Podnieku pirmā sadarbība bija neticama sagadīšanās. Es pa Jūrmalu izklaidējos, un mani pasauca – klausies, vai tu negribi pa pieciem rubļiem nofilmēties? Man toreiz aliņš būtu tīri labi noderējis. Mums bija jāsēž kafejnīcā, vienkārši jābūt tur un kaut kas jādzer. Atceros, viens karstu kastroli pielika pie loga, lai izskatās, ka logs ir aizsvīdis. Tā bija arī pirmā saskare ar filmēšanu. Nu un par to darbiņu dabūju savus rubļus. Parakstoties rēķinā, es redzu – tas ir Jura Podnieka kursa darbs. Uhh! Mēs sākām sadarbību, kaut kā trāpījās, nu forši trāpījās. Nāca barikāžu laiks, un es jau biju ar Juri pastrādājis. Nāca barikāžu laiks ar traģisko Andra Slapiņa slepkavību. Un Juris teica – vajag dziesmu. Mēs meklējām no Andra paša dzejoļiem, kā ko salikt kopā. Tā radās "In memoriam, Latvija". Tā ir Dziesmu svētkos dziedāta.
Atcerēsimies Rīgai – 800, jūsu "Sapnis par Rīgu".
Jā, uguņošanas mūzika! Tas bija interesanti, tuvu bandītu laikiem. Tie bija tie laiki, ja tu mašīnā paņem balsotāju, tad balsotājs tevi var nosist un atņemt mašīnu. Tieši pateicoties tādiem bandītiem, tu vientuļu meiteni lietū nepaņem savā auto. Līdzīgi kā ar eitanāziju. Kāpēc pie mums tās nav, – tāpēc, ka kāds var šmugulēt, tādā veidā arī slepkavot cilvēkus. Būtu godīgums, tad jau sen tas būtu pieņemts un cilvēki atbrīvoti no bezizejas mokām.
Kāpēc par tiem bandītu laikiem es iesāku to stāstu? Kad man piedāvāja rakstīt Rīgas astoņsimtgades uguņošanai, teica – piedalies konkursā. Es nodomāju, ziniet ko ar saviem konkursiem, man to nevajag. Es jau zinu, ka uzvarētājs ir nopirkts, es nekādā konkursā nepiedalos. Inguna Rībena bija neatlaidīga. Nu labi, mēs pagarināsim termiņu konkursam. Un tagad ir konkursa termiņš pienācis, un es, protams, neesmu neko uzrakstījis. Tad viņi trešo reizi pagarināja termiņu, tad es domāju: "Ak, es cūka tāds, manis dēļ pagarina konkursu, bet es neko!". Es uzrakstīju, jā, un vinnēju konkursu. Brīnums! Uģis Brikmanis bija klāt, viņš ļoti palīdzēja. Bet tad, kad bija jāraksta visa uguņošanas mūzika, tad tomēr meldiņš bija cits, ne tas, kas vinnēja konkursu. Varbūt uzvarētājmeldiņš kaut kur skicēs ir, viņš nebija slikts, bet tomēr es mainīju! Tekstu mēs rūpīgi izauklējām, man bija pamatideja: "Dzīvosim vēl vienreiz mēs!" Ideja ļoti plaša, sākot ar filozofisku reinkarnāciju, beidzot tādu dzērāja domu no pirmdienas vairs nedzert. Ļoti plaša amplitūda ir tam, ka dzīvosim vēl vienreiz mēs! Mēs ar Uģi fantazējām: "Torņos un gavilēs, svilposim ērģelēs!" Teksts ir kopīgs.
Mārtiņ, jūsu vecāki negribēja, lai jūs būtu dakteris kā viņi?
Es pats vienu brīdi gribēju būt dakteris. Bet, kad man atklāja absolūto dzirdi, tad man viss aizgāja pa burbuli. Tas vecs stāsts. Negribas tik daudz atkārtoties. Tas bija par iemeslu, ka vecāki parādīja mani kādiem mūziķiem. Secinājums – obligāti ir jāmācās mūzika.
Man jau patika bērnībā kaut kāda mūzika, bet kad bija jāmācās obligātās klavieres, oi, kā man riebās!
Blūza laikā man iepatikās klavieres, bet tad jau es vairs nebiju klavieru klasē, es biju kora klasē, tad aizgāja teorija, jo kompozīcijas klases vēl nebija, nu tā viss aizgāja!
Man patīk viena lieta, un es apzinos, ka tas tā ir, ka es publikai nesaku priekšā. Nu, ko tu mani māci! Šobrīd tā ir aksioma, kas tracina! Bet, ja, neteikdams priekšā, es pats kaut ko atklāju un tā notiek, tad man ir mana atklāsme, atklāsmes prieks. Pretēji, ja man priekšā pasaka tulkojumu, nu ziniet, tas ir par to, par to, bet es varbūt tā nejūtu… ir vilšanās!
Kas ir jūsu laiks, teiksim, kā jūs to redzat?
Es vairs neizliekos jaunāks, nekā es esmu. Mans laiks ir mans laiks, bet tas laiks ir pārejošs. Un viss, kas tev liekas, ka ir baigi moderni, tas pāries.
Es arī negribu jubilejas, uz kapiem ejiet pie saviem vecākiem, tur puķes nesiet, ne man! Varbūt aizejiet pie draugiem.
Pieminiet bijušos draugus. Atcerieties provokatorus, kas mudināja uz darbiem un nedarbiem.
Draugi, darba devēji, pat arī nelabvēļi, kas tomēr tevi izprovocēja uz kaut kādu gājienu, kas izrādījās baigi labi… Padomājiet, varbūt ir baigi labi, ka es toreiz neapprecējos, lai gan es šausmīgi pārdzīvoju! Baigi labi, ka toreiz tur netiku vai mani nepaņēma. Izrādās, ka tas ir prīmā!
Jums ir daudz apbalvojumu, dažādus apbalvojumus esat saņēmis.
Balvas! Bezgalības balva jeb Autortiesību balva bija gandrīz vienīgā balva, kurai ir kaut kāda jēga. Jā, un otra ir komjaunatnes prēmija! Komjaunatnes prēmijas laikā gan tur maz sanāca, jo bija kādi pieci kandidāti, un tā prēmija bija jāsadala savā starpā.
Bet Bezgalības balva, Autortiesību balva bija dāvanu karte. Es pa to dāvanu karti sev varēju nopirkt visdārgāko kreklu, kādu var dabūt, un to uzvilku, lai to balvu saņemtu! Pārējās visas patiesībā ir vieni zaudējumi. Tā ir benzīna tērēšana, tā ir maksa par stāvvietu. Tie ir izdevumi, tāpat arī visas "Mikrofona" balvas – uzvārās rīkotāji, nevis saņēmēji.
Tas, ka man kaut kādu bļembuku iedod, nu piedodiet… man pilns ar rakstiem un bļembām.
Mārtiņ, mēs šo tekstu neliksim raidījumā, ka jūs tik slikti par saņemto novērtējumu izsakāties.
Kāpēc? Novērtē mani publika, ne valdība!
Bet jums to koncertu neatļaus, ja šādi izrunāsieties.
Nu noraus jau tāpat! Visi menedžeri tiek putināti ārā, viņiem uzliek lielākus nodokļus, bet koncertos drīkst atrasties tikai viena trešdaļa publikas. Viņš rīko koncertu un dabū mīnusus. Bet viņam jāmaksā 2500 eiro nodokļos. Ir darīts, lai visu kultūras dzīvi likvidētu. Es nedomāju, ka tā ir ļaunprātība, vienkārši totāls analfabētisms. Ir ielikts amatā cilvēks, kas šo neizprot. Vai arī ir iebaidīts, tas ir mazākais. Bet es nedomāju, ka ļaunums nāk no ministra, vienkārši nabaga puika ir iebāzts amatā, kas viņam neder. Tāpēc arī menedžeris nevar rīkot koncertu, tāpēc es jums nevaru teikt – nāciet, būs skaisti! Skaisti būtu, bet, visticamāk, to neviens neredzēs! Es ļoti sapņoju!
Bet jums pietrūkst klausītāju, jūs arī gribat dzīvo koncertu tagad kovida laikā.
Nav jēgas savādāk! Lai gan varu atklāt, septembrī es iešu digitālā pašizolācijā, tas nozīmē, ka internets, "Facebook", visas sarunas "zūmos" nenotiks, manis nav, paldies, mīļie draugi, manis nav, dodos pašizolācijā. Fiziskā izolācijā nebūšu, bez uzpurņa varat mani satikt, mēs varam parunāt. Visi mīļie un tuvie!
Neviens cilvēks nav nevajadzīgs. Visas profesijas ir vajadzīgas. Jebkurš cilvēks ir talantīgs. Absolūti.
Tikai tas talants viņam ir, pieņemsim, uz lopkopību, varbūt uz koku griešanu. Vai viņam talants ir uz ēst gatavošanu. Visi viņi ir vajadzīgi. Viss ir vajadzīgs, tāpēc arī nebūs nekādas intervijas, mēs vēl esam augustā, jums paveicās… (smiekli). Vairāk sarunu nebūs ne televīzijā, ne presē! Tā ir mana reakcija uz uzpurņiem. Tagad tā smuki saka "mājsēde" – nebūs nekāda mājsēde, bet digitālā pašizolācija!
