"Kad stāvu cilvēku priekšā, mans uzdevums ir mīlestība, laba oma un burvība." Šos vārdus ir teikusi operdziedātāja, kuras balss preses publikācijās raksturota ar vārdiem "mazliet no kosmosa", kuras vizuālais tēls vērtēts kā "eksotisks skaistums" un kuru klausītāji un kolēģi vienkārši sauc par sirds siltu cilvēku. Tā ir dziedātāja Inese Galante.
Pašā pirmajā mūzikas kritikā, kas atrodama par Inesi Galanti laikrakstā "Rīgas Balss" 1982. gadā, ir teikti šādi vārdi: "I. Galantes dziedājums valdzina ar izlīdzinātību. Balss bagāta ar ļoti brīvām, atraisītām augšējām skaņām. Koloratūrtehnikā gan jānovēl sasniegt vēl reljefāku skaidrību un pārliecinošāku intonatīvu precizitāti. Taču visumā sniegums uzskatāms par bagātu profesionālu veikumu."
Kad rakstīti šie vārdi, Inese Galante vēl ir tikai konservatorijas studente un sper pašus pirmos soļus uz lielās skatuves.
Arnis Krauze: Inese, nezinu, kā jūs, bet, kad es nogurstu no sava ikdienas ziņu darba televīzijā, no pasaules ziņu trakumiem, kad es braucu uz saviem laukiem divas stundas ar auto, es uzlieku radio "Klasika". Cik daudz jūsu ikdienā šobrīd ir sekošana ziņām, un cik daudz ir mūzikas? Kā jūs tiekat galā ar šīm nemierīgajām ziņām, kas mums ir apkārt?
Inese Galante: Es domāju, ka pašā sākumā un diezgan ilgi bija ļoti grūti. Ļoti. Bija pārāk smagi to saprast. Tas bija ļoti sāpīgi, un tas bija, jāsaka, jau sākot ar kovidu. Tas jau bija pirmais tāds dīvainais notikums. Man kā bijušajam mediķim tas likās kaut kas… Kaut kas tur nebija skaidrs. Visa tā lieta, tā padarīšana, bet, kas sākās pēc tam… Tur vēl nav vārds izdomāts, lai aprakstītu to tā eleganti, jo man liekas, ka 21. gadsimtā vairāk vai mazāk cilvēki jau varētu sākt kaut ko vairāk saprast un atcerēties, un sākt ieklausīties, runāt viens ar otru. Es nezinu, ar kādiem līdzekļiem panākt kaut ko bez nāves un. Man par to pat ir grūti runāt.
Nu, un tad sākās vēl pēc diviem gadiem septītais oktobris. Tātad, man liekas, tā ir kaut kāda pārbaude. Man gluži nepatīk, ka ļaunums ir akceptēts, ka nav viennozīmīgi pateikts – nē, tā nedrīkst, tā nevar būt. Visiem cilvēkiem ir dota iespēja nākt uz šo pasauli un dzīvot savu dzīvi, un nevienam neuzrādīt, vai viņam ir jāaiziet projām un kādā veidā. Es domāju, ka mana pirmā profesija vienkārši man to pierādīja, un ļoti vienkārši tas bija redzams. Uz gultas guļ zinātnieks vai direktors, vai slaucēja – visi izskatījās ļoti nobijušies, vientuļi.
Cilvēkiem uzreiz, kad viņi zaudē visas šitās spalvas apkārt un pienāk kaut kāds nopietns brīdis, tad vairāk vai mazāk visiem ir vienādas jūtas, pārdomas, bailes.
Saprotiet, es biju jauns skuķis, bet tas man daudz ko parādīja un atvēra to ļoti vienkāršo lietu, cik cilvēks ir trausls un kā viena sekunde var mainīt tavu dzīvi. Ne no kā. No zila gaisa.
2022. gada februārī, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, īsi pēc tam mūsu raidījumā viesojās aktrise Lilita Ozoliņa, un viņa vaicāja, kā kaut kas tāds mūsdienās vispār var notikt? Arī "Hamās" iebrukums Izraēlā un tik daudz nevainīgu cilvēku bojāeju – kā kaut kas tāds mūsdienās var notikt, un kāpēc kaut kas tāds notiek? Kā jūs atbildētu uz šo jautājumu?
Es vienmēr domāju un runāju par to, ka cilvēks ir nevainīgs. Viņš nāk uz šo pasauli kā eņģelītis, absolūti tīrs un gaišs, un skaidrs, ka tā vide vienkārši veido visu to pārējo, ko tu visu laiku dzirdi un ko tev visu laiku… Nu to var nosaukt par propagandu vai mājinieku uzskatiem.
Nezinu, Lilitiņa man ir ļoti tuvs un mīļš cilvēks, un es varu pateikt to pašu – kā tas varēja notikt? Kā to varēja pieļaut? Ar ko viņi domāja? Vai tad cilvēkam nemācīja vēsturi, vai viņam nav nekādas pieredzes, vai viņš nav dzirdējis, ko stāstīja visa tā paaudze, kas tik tikko tikai attapās pēc kara? Tas man nav skaidrs vēl šodien. Domā, ka viss būs ciki caki, uz buj duj, un viss notiek, kā tev pa nakti varbūt rādās sapnī. Mēs esam pārāk daudzi uz šīs planētas – astoņi miljardi. Kādreiz bija nonstop kari, slimības un tā tālāk, kas izkaisīja tur miljonu, divus, trīs, četrus un tā tālāk, un tas bija vairāk vai mazāk saprotams, jo vajadzēja barību, vajadzēja izdzīvot, vajadzēja jaunas kolonijas. Bet šodien, kad visa ir gana, kad visa pietiek un viss ir vairāk nekā saprašanas, kad var tirgot, var to un šo, un tā tālāk… Bet man neviens nav prasījis, tāpēc, ko lai es saku, es varu tikai ciest, iekšēji pārdzīvot un jautāt ar acīm uz augšu – kas notiek? Palīdzi, dari kaut ko!
Inese, viena no sekām šai Putina agresijai Ukrainā ir arī piesardzība vai pat noliegums krievu valodai un krievu kultūrai Latvijā un ne tikai Latvijā. Kas ir jūsu robeža starp Putina un Kremļa agresiju un Puškinu un Rahmaņinovu? Krievu valoda ir viena arī no jūsu dzīves valodām. Jūs droši vien esat šīs diskusijas dzirdējusi. Cik daudz publiskā telpā, cik daudz uz teātru un operas skatuvēm vajadzētu tagad skanēt krievu valodai? Kas šobrīd ir krievu valoda, vai tā ir arī agresorvalsts valoda? Kā jūs vērtējat visus šos jautājumus?
Jā, uz to nevar neviens varbūt atbildēt. Man gribas prasīt, nu kāpēc man tāds jautājums? Man nav atbildes, jo, redziet, katram ir sava pieredze un savas jūtas par to un šo, un savi uzskati. Es saprotu gan vienu, gan otru pusi. Saprotiet, tur ir tā problēma. Es visu mūžu… Man ir bijuši kolēģi no visām pasaules malām. Man ir draugi visur, kuri arī no tā visa cieš – gan tur, gan šur. Tur ir tā problēma, ka to lietu nevar atrisināt ar vienu vārdu. Tas ir slikti vai labi…
Bet kad jūs dzirdat šīs diskusijas, vai Krievu teātrim vajag iestudēt krievu darbus, vai uz mūsu Nacionālās operas ir jāskan krievu valodai, vismaz laikā, kamēr notiek karš… Par to ļaudis diskutē.
Ir cilvēki, kuriem to ir sāpīgi dzirdēt.
Krievu valodu?
Jā, un viņiem ir kaut kādi pamati, lai tā teiktu. Es biju uz Krimova izrādi "Pīters Pens" Latvijas drāmas teātrī un biju uz Kinostudiju vai nezinu, kā tas saucās, kur bija tā otra izrāde "Zapiski sumašedševo" ("Ārprātīgo piezīmes"), kur spēlēja Čulpana Hamatova un [Maksims] Suhanovs. Man ir vienalga, jo tās visas…
Tā ir izrāde krievu valodā.
Jā, un tur bija daudz manu kolēģu, latviešu un krievu, jo arī no Krievijas cilvēkiem – vienam otram mati stāv gaisā, jo viņi pavisam nav par visu to, kas Ukrainā notiek. Runājot par karu, saprotiet, viņiem liekas vēl trakāka visa tā padarīšana, nekā mums tā, skatoties no malas. Dzīvojot Vācijā, es to visu arī redzēju. Es neteikšu, ka esmu tam notikumam pašā vidū, bet es to visu noskatos, un man ir paziņas no Ukrainas, kas nāk strādāt tur vai šur. Mums bija sarunas, un es daudz ko arī klausījos, kamēr teicu, ka nē, man pietiek, es nevaru naktīs gulēt. Es jūtu, ka nevaru koncentrēties vairs uz savām lietām, jo tas paņem pārāk lielu spēku. Tās dusmas un agresija neko tādu konstruktīvu nenes. To es izbaudīju pati. No tā ir grūti slēpties un kaut kur sprukt, bet tā tas ir.
Es sapratu, ka man pietiek sevi vajāt, ka no visām malām nāk visādas ziņas un šādi tādi meli vai propaganda, un tas un šis, un nevajag visu laiku sēdēt un klausīties. Tas neko nelīdz, bet atņem. Man. Ne tikai tāpēc, ka esmu harmonijas cilvēks, kurš lidinās pa gaisu un tikai runā par draudzību, mīlestību, par gaišām lietām. Es esmu tāda. Es ļoti labi visu redzu. Es ļoti labi visu saprotu. Es ļoti labi jūtu. Es diezgan ātri varu noskenēt cilvēku, man nevajag daudz laika tam visam. Bet ir viens "bet" – es cenšos redzēt to labāko. Jebkurā, ja viņš nav slepkava, par to neiet runa. Ne tikai vienu krāsu, bet es mēģinu viņu saprast. Es neteikšu, ka es visus gribu attaisnot, tā nebūtu taisnība, bet es gribu redzēt to kodolu un to labo pusi, kura mums visiem ir. Mēs esam kā dimants, mums ir daudzas pusītes, un viena otra spīd vairāk vai mazāk. Tāpēc es pateicu sev – basta [no spāņu valodas pietiek – red.], shut up [no angļu valodas aizveries – red.], no tevis tas nav atkarīgs, dari to, ko tu vari, palīdzi tur, kur tu vari, atvieglo dzīvi un nākotni tiem, kam tu vari, uzlabo garīgo un atvieglo sadzīvisko un to brutālo apkārtni ar to, kā tu to vari. Lai cilvēkiem ir sajūta, ka visi ir no viena materiāla. Tā arī ir.
Viens no veidiem, kā jūs to esat darījusi, jau no kara sākuma jūs kopā gan ar Andreju Osokinu, gan citos sastāvos esat piedalījusies labdarības koncertos un dažādās akcijās. Inese, noslēdzot šo stāstu, par to, ko jūs minējāt, ka jūs mēģināt cilvēkā saskatīt dažādas šķautnes, es gribu pieminēt vienu jūsu kolēģi – Annu Ņetrebko – saistībā ar visu notikušo. Arī viņa izjuta gan noliegšanu, gan pamatīgu kritiku, gan, teiksim, viņas izdzēšanu no opernamu skatuvēm. Kad jūs redzējāt, kas notiek ar Annu Ņetrebko un to, kur ir tā robeža starp mākslinieku un viņa politiskajiem uzskatiem, šajā gadījumā viņas atbalstu Putinam, kādas bija jūsu pārdomas?
Ziniet, katrs atbild par sevi. Es nekad nevarētu iekāpt viņas klikatās vai apavos un domāt kā viņa. Viņai vispār jāliek man viena šampanieša pudele, jo es savā laikā atteicu Maestro Gergijevam palikt Marijas teātrī Pēterburgā, tur dzīvot un strādāt uz pilnu klapi. Jau bija saliktas sešas izrādes, es daudz tur viesojos, bet tur palikt un dzīvot, un tā tālāk būtu… Viņš man teica: mīļā Inesīte, jūs būsiet mūsu zvaigzne, un tas būs tikai kā etaps jūsu dzīvē. Es teicu: es nevaru tur palikt un dzīvot. Es varu atbraukt, nodziedāt un atkal atpakaļ uz Latviju – tur ir manas mājas. Es zināju, ka to nevarēšu. Es daudz dziedāju gan tur, gan Lielajā teātrī, gan vairākās zālēs un tā tālāk. Tur bija burvīga publika un partneri, par to nav runa, mums bija ļoti labas attiecības vienmēr, bet to es zināju, ka es to nevaru. Atbraukt uz nedēļu, uz mēnesi, diviem, bet dzīvot nonstop – nē, nē..
Jūs atteicāties, un tad paņēma viņu?
Es atteicu, un pēc gada paņēma Annu. Viņai vienkārši jāuzliek man. Nu tā, tas ir tāds kā humors. Arī viņas vīrs bija pie manis mājās Vācijā un rādīja, kā viņš dzied, un es viņam ieteicu braukt uz noklausīšanos uz dažiem teātriem, ko viņš arī tika izdarījis. Viņš bija gatavs dziedāt un dziedāja arī manā festivālā "Summertime", dziedāja gan duetus, gan viens pats. Tātad kaut kur viņas ģimenē es esmu kā labvēlis vai… Tā gan ir sakritība. Viss dzīvē ir sakritība.
Inese, pietiks runāt par citiem, laiks runāt par jums pašu.
Jā, katrs atbild par sevi.
Aplūkojot jūsu sarunas un intervijas, esmu pamanījis, ka jūs bieži, gandrīz vienmēr, ļoti silti un sirsnīgi izsakāties par saviem vecākiem, par savu stipro balstu. Es atradu ļoti jauku publikāciju 1994. gada "Privātajā dzīvē", kurā jūsu vecāki arī runā par jums, Inese. Lūk, šāds citāts: "Pajautāju Ineses tēvam, vai tad dēla negribējās? Viņš pasmaidīja un saka, ka gribējies gan, bet liktenis tam neesot piekritis. Vai kāda no meitām netika vairāk lutināta? Tur mammai vārds: abas ir mīļas, bet ar Inesi bija savādāk, viņa ne reizi nav dabūjusi no manis pērienu. Mājās pie sienas karājās "dakteris bērziņš" – žagars ar lielu šleifi, bet man tikai vajadzēja paskatīties uz to pusi, kad ar Inesi viss jau bija kārtībā."
Tieši tā. Nekad. Starp mums bija tikai sapratne, tikai mīlestība, uzticība. Kaut kāda, nezinu, īpaša atmosfēra gan ar tēti, gan ar mammu. Māsiņa šad tad varēja kaut ko tur atļauties, viņa bija tāda skaistulīte, un mums bija vecuma starpība gads un pieci mēneši. Tātad praktiski dvīņi. Es mēģināju būt savam tētim, nu, dēls varbūt nē, bet aizvietot to vietu. Ja nokritu, nekad neraudāju. Biju vienmēr viņam klāt, kad viņš pa mājām darīja kaut kādus vīrieša darbus. Ja nebija jāsauc meistars un viņš mēģināja pats kaut ko salabot, es biju vienmēr klāt. Es mēģināju kaut kādīgi to caurumu aizvietot, jo manam tēvam bija brālis, un tur bija divi dēli, un viņi sapņoja par meiteni. Es pat domāju, vai viņiem nevajadzētu vienu bērnu apmainīt. Tas bija… Jā, es ļoti mēģināju būt kā tāds, kā man likās, puika. Nekādas klačas. Nekādas, kā citām meitenēm savā starpā, runāšanas un aprunāšanas. Man tas tā riebjas. Tas bija tik tālu no manis. Man tas bija tik neinteresanti. Es interesējos par astronomiju, par kosmosu. Es gribēju apgūt fiziku, tēlniecību. Nezinu, pašai tas man liekas dīvaini, bet varbūt tas bija tāpēc, ka es mēģināju tētim kaut kādā aizlāpīt to caurumu. Kāpēc – es nezinu. Es atceros, ka krāsot acis vai lūpas man likās tik pazemojoši, tik lēti. Varat iedomāties? Kā mediķim visu savu dzīves pirmo pusi man tas likās tik riebīgi un tik lēti, un primitīvi.
Bet pēc tam uz skatuves…
Bet pēc tam tā skatuve tevi izdresē tā, ka tu nevari iziet no mājas, ja tu vairāk vai mazāk [neesi sapucējusies]. Pat ikdienā. Tas pieprasa kaut ko citu, jo tev ir cits uzdevums. Tur tu ārstēji ar zālēm, ārstēji vai saindēji, un šeit tu mēģini ārstēt dvēseli un sirdi ar savu dvēseli un balsi.
Jau iepriekš minētajā sarunā jūsu vecākiem tika jautāts, vai viņi novēlēja savai meitai mākslinieces karjeru, un jūsu mamma atbildēja: "Nē, mēs ar tēvu vēl tagad tāpat domājam, ka tas nav darbs. Dienām un naktīm nervozēšana, uztraukumi. Gribējām, lai meitas mācās par dakterienēm, un viņas arī pabeidza farmaceitus, bet nekas jau neiznāca. Inese tāpat aizgāja savu ceļu. Pati mīlēju ne tik daudz dziedāt, kā dejot, mācījos Daugavpils konservatorijā, jo esmu no turienes. Man patika dejot, skraidīt apkārt, satikties ar draugiem. Tas viss bija ulmaņlaikos. Kad krievi ienāca, mācījos vidusskolā. 17 gadu man bija. Labi, ka paspējām aizmukt uz Rīgu."
Inese, jūsu vecāki piedzīvoja garu mūžu, tostarp arī kara šausmas. Laimīgā kārtā viņi izglābās no tā lielā ļaunuma, kas piemeklēja ebreju tautu. 1987. gadā jūs atskaņojāt ebreju tautasdziesmu ciklu korim a cappella "Mani mīļie". Vai jūsu vecāki šo ebreju dziesmu ciklu dzirdēja jūsu izpildījumā? Kā viņi to novērtēja, un kā tas bija 1987. gadā, kad viss vēl bija trausls, panākt, ka šādu ebreju dziesmu ciklu var ierakstīt?
Kā jau esmu teikusi, tas tika taisīts mana tēva dēļ, kurš par to bija sapņojis. Viņš dzirdēja, ka Makss Goldins man to piedāvāja, bet es visu laiku teicu nē, man nav laika, man ir daudz izrādes operā un braucieni, man vienkārši nav kad. Bet es zināju par tēva vēlmi, un es tam piekritu tikai viņa dēļ. Jo tā nav mīlestība, tas ir kas vairāk.
Tēvs un mamma – tas ir vairāk nekā siena. Tā nav siena, tā ir tāda uzticība, draudzība, sapratne. Tāda bezgalīga kaut kāda… Man viņu pietrūkst katru dienu. Nu ja.
Cik daudz bērnībā vai vēlākos gados jūsu vecāki runāja, stāstīja vai vēlējās dalīties ar jums visā tajā, ko viņi piedzīvoja kara laikā? Vai viņi jums kaut ko stāstīja par holokaustu, par ebreju tautas likteni?
Nē, ļoti maz. Nu to jau jebkurš normāls cilvēks, kurš lasa, un es daudz lasu, zina. Tas jau nav jāstāsta, par to ir jāpalasa un jādzird, ko cilvēki runā. Jāpaskatās viena otra filma, un tad jau tā visa ir ļoti skaidra lieta. Vienkārši ir jāsaprot citiem, ka tas vairāk neatkārtosies. Nekad to nepieļaus. Nē, un vēlreiz nē. Tā doma ir jāizslēdz. Par to vēl būs jāatmaksā un ļoti bargi. Tā. Bet runājot par to, es tikai zinu, ka mamma beidza matemātiķu skolu, ka viņa bija teicamniece, ka viņa bija sportiste, un viņa bija ļoti strauja, žigla. Jūrmalā vienmēr mēs gājām ar kājām no Bulduriem vai Lielupes līdz Asariem, Pumpuriem, jo mēs 17 gadus nodzīvojām Mellužos, un viņa vienmēr pagrieza galvu un teica – vecenītes, ātrāk! Mēs jau vienmēr čīkstējām, ka esam jau nogurušas.
Ar māsu?
Ar māsu, jā, un tētis pa starpai visu laiku sekoja līdzi, kur mēs esam, jo viņa varēja apiet, man liekas, visu pasauli viegli, strauji un ar paceltu galvu. Viņai vienmēr bija pacelta galva. Viņa bija karaliene – vienmēr ar cepuri, vienmēr eleganta. Viņa zināja savu cenu, un visi nelieši, un arī visi normālie viņai vienmēr gāja nobučot roku. Dāma. Kundze. Ja kāds kaut ko nodarīja citiem pāri, viņai pietika ar vienu skatienu, un viņš jau skrēja četrrāpus pie viņas atvainoties par to, ko viņš ir nodarījis kādam citam, kurš nevar sevi aizstāvēt. Tas bija ļoti dīvaini. Visi brīnījās par manu mammu un teica – vou, karaliene. Tētis bija ļoti vienmēr, nu, tāds… Kāda viņam sieva! Viņš, man liekas, bija sirsnīgākais cilvēks pasaulē un tik silts, ka viņš kā ar magnētu piesaistīja cilvēkus. Viņš bija tik atvērts un visiem gatavs palīdzēt.
No šīs intervijas saprotu, ka jūsu vecākiem, Ābramam un Ļubovai Gordiniem, bija arī izcila latviešu valoda.
Absolūti, jo mamma beidza latviešu ģimnāziju.
Latvija izsenis bijusi dažādu kultūru sanākšanas vieta. Pabeidzot šo stāstu, gribu pieminēt 1990. gada dokumentālo filmu "Paliekošais", kuras režisore ir Brigita Krūmiņa. Tas ir stāsts par ebreju kultūru Latvijā. Šajā filmā tiek runāts par ebreju tautas vēsturiskajām saknēm Latvijā, par dažādiem kultūras darbiniekiem. Šajā darbā 1990. gadā, Inese, esat fiksēta arī jūs. Kā ir sevi ieraudzīt 1990. gadā?
Vai dieniņ! Ak! Es pat neatceros šādu momentu, jo bijis tik daudz dzīvē kas un kur, ka visu nevar paturēt prātā, bet es sevi atpazinu, jo es atpazinu to džemperīti. Kaut kur man tāds bija. (Smejas)
Jūs minat šādus vārdus: "Man nav svarīga tā ticība, kurai es dziedu, bet cilvēks, kuram es dziedu."
Tā ir. Nekas nav mainījies. Kā bija, tā arī paliek.
Tad nu nonāksim pie dziedātājas Ineses Galantes. Saprotu, ka Konservatorijā jūs iestājāties jau ar farmaceites diplomu kabatā?
Jā, kā tad, es vēl atstrādāja četrus gadus, lai nezaudētu diplomu. Ārzemēs, ja tu saki, ka esi farmaceits un pēc tam operdziedātāja, amerikāņi visvairāk [brīnās]. Viņi teica, priekš kam tev vajag to dziedāšanu? Pie mums farmaceitiem ir paradīze, tā ir cita [dzīve]. Vispār mierīga, bez [uztraukumiem]. Es teicu, ka man nav nekāda satraukuma, ka es visu mūžu ar to nodarbojos un tas ir dzīvesveids, tas nav darbs. Tas ir dzīvesveids, tas ir mans akvārijs, es esmu dziļa zivtiņa, un tāpēc es jūtos tik omulīgi… Man nekad nebija bailes. Es neteikšu, ka es… Es nezinu, vai esmu ekstraverts vai introverts, kā tagad cilvēkus tā ļoti dala. Es neteikšu, ka es esmu viens vai otrs, bet man gribas, ja es to varu, atvieglot cilvēkiem ikdienu. Ja es to varu. Kamēr es to varu, es to darīšu, jo es zinu, ka ļoti daudziem uz muguras ir tāds akmens un tāds smagums… Vienam otram tas ir bezcers, bet vienam otram tas viss ir jāizmasē tā, lai visas tās aizmirstās sajūtas un emocijas nāk ārā. Pēc tam tad gribas smaidīt vai acīs parādās asariņas – saprotiet, to cilvēkam vajag. Ne tikai.. Taču ir jāizmasē arī sirds, ir jādabū injekcijas ar vitamīniem, ar dzīvesprieku, ar spēku, ar to sajūtu, ka mēs domājam un esam kā viens. Ir tādi brīži.
Inese, lai jūs citiem varētu dot spēku, jums pašai sākumā bija jāpieveic gana garš ceļš, lai kļūtu par mūziķi. Pati pirmā publikācija presē, kurā pieminēts jūsu vārds, ir 1980. gada maijā. Tas ir raksts "Padomju Jaunatnē" ar nosaukumu "Sacenšas vokālisti". Tā ir par jauno vokālistu konkursu Konservatorijā, kurā jūs guvāt panākumus.
Vai, es pat to esmu aizmirsusi. Es tikai zinu, ka otrajā kursā es uzvarēju Alfrēda Kalniņa konkursā, dabūju pirmo vietu, un vēl mani pavadīja Brauns pats. Pēc Poļakova Aleksandra, es biju pēdējā viņa skolniece, un diemžēl viņš īsi pēc tam aizgāja no mums. Viņš mani vienkārši pierunāja vai piespieda to darīt. Es teicu: nē, man taču vēl par agru, un Alfrēds Kalniņš nav tas vieglākais no visiem, ko mācīties un dziedāt. Bet to es atceros. Skolotāja [Ludmila Brauna] man iedeva savas melnās kurpes, jo man bija visādās krāsās kurpes, bet melnu nebija.
Es stāvēju viņas kurpēs, un viena man drusku spieda, bija neērti, tāpēc dziedāju ātri.
Ar tādu pacēlumu un raiti. To es atceros. Es vienmēr iekšēji smejos… Man ir divi cilvēki iekšā. Man ir viegli uz skatuves vai nu raudāt, vai smaidīt un smieties. Es sevi, protams, kontrolēju, kur nu bez tā, bet es atceros tās sajūtas un emocijas. Iekšēji man gribējās smieties, jo es kā putns mēģināju stāvēt uz vienas kājas un tā braši, aktīvi nodziedāt, lai tas ātri paietu garām, un dabūju pirmo vietu. Tas tā. Paldies, ka jūs man to parādījāt.
Vai jūs atceraties savas pirmās emocijas, jau kāpjot ne uz konservatorijas, bet lielās Operas skatuves? Jūsu pirmais ieraksts, kas dokumentēts Latvijas Radio fonotēkā, ir no 1982. gada marta. Tas ir Latvijas PSRS valsts akadēmiskā operas un baleta teātra jauno solistu koncerts. Tajā jūs dziedat duetā kopā ar Bruno Egli.
Vai dieniņ! Kāds vēl te bērniņš dzied! Jā, cik mīļi tas izklausās viss. Laiks jau paiet strauji, tu jau nevari pieturēties pie katras dienas. Ir bijis tik daudz visa kā, tāda virkne notikumu. Uzstāšanās tur un šur, bet tas viss atgriež pie pirmajiem soļiem, un tas ir tik silti un tik mīļi. Jo vienalga, cik tās nulles ir pasē, cilvēks ir bērniņš, un viņš arī paliek tāds. Ja tā paskatās dziļi, tie cipari nespēlē lielu lomu, tikai nāk kaut kādas vainas un slimības klāt, un vairāk pukstēšanas. Bet īstenībā cilvēks paliek tāds kā bērns iekšā, un tas ir tas galvenais, lai viņš tāds arī paliek. Tas ir galvenais, ko es gribu – viņu attīrīt no visa pārējā, lai nāk tas tīrais, pavisam optimistiski noskaņotais cilvēks, kurš ar lielām acīm skatās pa labi, pa kreisi un mācās, lai gan nāk šādi tādi notikumi, kuri varbūt sarūgtina un tā tālāk.
Lai skan tad arī 1989. gada ieraksts, kurā jūs izpildāt Endrū Loida Vēbera "Pie Jesu", kas ir viena no jūsu firmas zīmēm. Inese, šo klausoties, man vienmēr ir tāda kā zosāda, kāds drebulītis, un tad ir sajūta, vai kas vēl skaistāks var būt, klausoties šādu mūziku un šādā izpildījumā?
Vienkārši es domāju, ka dziedāšana, tā ir hipnoze, un tā ir ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes. Teikšana, ka tu esi vajadzīgs, katrs. Ka tu esi ne par velti uz šīs zemes, ka tevi redz, ka tev palīdz, tevi mīl. Jo cilvēki ir vientuļi, un tanī pašā laikā tad nāk pavisam kaut kas cits – viņš atslēdzas, viņš ir kā no jauna piedzimis. Tas ir galvenais.
