Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
"Kad 1957. gadā iestājos iestājos Latvijas Valsts konservatorijā, nokļuvu [pie Arvīda Žilinska] obligāto jeb vispārējo klavieru klasē. Tad jau mūsu saskarsme bija tuvāka: viņš bija ļoti solīds, pārējo pedagogu vidū vienmēr izcēlās ar savu stāju, vienmēr – drusku steidzīgs, vienmēr portfelis rokā. Man viņš deva grūtus darbus spēlēt, ar kuriem bija krietni jāpacīnās. Viņš gan pārāk neiedziļinājās tehniskajās lietās, jo biju izgājis diezgan labu klavieru skolu Dārziņskolas gados – mācījos pie Ernas Kaksis, kura bija prasīga: dabūju spēlēt vingrinājumus, gammas, arpēdžijas, tāpēc viņa mani bija diezgan labi sagatavojusi. (..)
Arvīds Žilinskis mani iesaistīja savos koncertos. 1959. gadā, pirmā kursa otrajā pusē, viņš man iedeva savus skaņdarbus: galvenokārt spēlēju otro daļu no viņa Pirmās sonatīnes un Mazurku, tie man bija tie galvenie skaņdarbi. Braucām ar viņu uz koncertiem: bijām Raunā, Smiltenē, Vidzemes pusē.
Būtībā tieši viņš mani iesaistīja koncertdzīvē, un kā students ar to lepojos.
Tur iepazinos ar mūsu tālaika ievērojamajiem dziedātājiem – Veru Davidoni, Edgaru Plūksnu, Pēteri Grāveli, Artūru Lēpi un citiem.
Nākamajā gadā jau biju students Maskavā. Arvīda Žilinska labs paziņa bija Jānis Brodelis – izdarīgs vīrs, kas vadīja brīvprātīgo sporta biedrību "Darba rezerves", – Padomju Savienībā bija tāda... Un Jānis Brodelis bija noorganizējis Arvīda Žilinska autorkoncertus Maskavas "Darba rezervju" kultūras namā un Galvenajā pārvaldē. Bija divi koncerti. Un tad Žilinskis vērsās pie manis – lai arī es piedalos koncertos. Tajos piedalījās arī Vera Singajevska, Margarita Pērkone un vēl kādas arodskolas meiteņu ansamblis no Rīgas, un vienā no koncertiem piedalījās arī Josifs Kobzons. Koncerti noritēja ļoti veiksmīgi, bet tad uz kādiem gadiem sadarbība ar Žilinski pārtrūka.
Pēc atgriešanās Rīgā atkal diezgan bieži piedalījos Arvīda Žilinska autorkoncertos dažādās vietās. Viens no pēdējiem koncertiem bija 1985. gadā, viņa 80 gadu jubilejā Rīgas 3. vidusskolas zālē. Tā arī bija mūsu pēdējā kopīgā uzstāšanās. Ar Žilinski bija viegli spēlēt, viņš bija ļoti iejūtīgs koncertmeistars.
Manā skatījumā Arvīds Žilinskis bija patiešām īsts tautas mākslinieks nevis pēc nosaukuma, bet pēc būtības. Viņam ļoti patika būt kopā ar publiku, un publikai patika arī viņš.
Viņš bija ļoti aktīvs koncertu rīkošanā: viens no aktīvākajiem komponistiem, kurš bija gatavs braukt uz jebkuru vietu, pat visattālāko, un muzicēt jebkuros apstākļos, vedot līdzi arī labus dziedātājus un galvenokārt atskaņojot viņa paša skaņdarbus. Man liekas, tieši no Arvīda Žilinska nāk tas teiciens – "dodiet kaut vai ēvelbeņķi, arī tad es spēlēšu".
Arvīda Žilinska mūzika bija ļoti demokrātiska, viņš necentās meklēt kādus sevišķus jaunus ceļus: viņš juta, ko cilvēki grib klausīties. Tā arī viņš rakstīja un tam palika uzticīgs visu savu mūžu."
