Viņas bagātīgais ierakstu klāsts Latvijas Radio fonotēkā ar teju 300 vienībām kalpojis par izejas punktu sarunai par sapņiem, tiekšanos pēc ideāliem un pieredzi, kas gūta Valsts kamerorķestrī "Sinfonietta Rīga", kā arī par vasaru, bērniem un dzīvesbiedru, diriģentu Normundu Šnē.
"Droši vien lielākais, ko no Normunda esmu mācījusies, ir iekšējā disciplīna, arī ārējā disciplīna, sarunu disciplīna, disciplīna mūzikā. Komunikācija. Tas, ko Normunds diezgan bieži atkārto arī mūsu bērniem – ka
apkārtējie cilvēki nav miskastes, un tev nav tiesību izgāzt savu "miskasti" uz apkārtējiem cilvēkiem.
Ka tā ir mūsu iekšējā atbildība – tikt galā ar procesiem, kas tevī notiek," neslēpj Guna Šnē.
Inta Pīrāga: Vai tu esi cilvēks, kurš pievērš uzmanību gadiem? Vai dzimšanas diena tev ir svarīgs atskaites punkts, tāda kā mēraukla, pēc kuras vadies?
Guna Šnē: Līdz šim nepievērsu uzmanību gadiem, bet, tā kā nu jau ir tāds apaļš cipars, tad saistībā ar to, protams, ir bijušas pārdomas tieši pēdējā gada laikā un visādas iekšējās šaubas un vētras saistībā ar to, ka laiks iet un kaut ko vēl gribas paspēt. Jo kaut kādā ziņā mēs jūtamies labi, ja kļūstam pieredzējušāki, kaut kādā ziņā gudrāki, varbūt viedāki, bet, no otras puses, tā ciparu maiņa liek padomāt par to, ka laiks tomēr iet un liek arī nopietnāk izvērtēt, kas mēs esam, ko gribam vai ko negribam.
No malas šķiet, ka tava darbošanās mūzikā sadalīta vairākos posmos: mācību laiks Latvijā, studiju turpinājums Berlīnē, un tad orķestra periods, kurā lieliem burtiem ierakstīts Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", jo deviņus gadus biji tā čellu grupas koncertmeistare. Tad intensīvs posms kopā ar trio "Art-i-Shock", un beidzamajos trijos gados aktuāls ir arī intensīvs pedagoģiskais darbs. Vai tu pati strikti nosaki, kurai sfērai konkrētajā brīdī jādod priekšroka, vai tomēr ļaujies nejaušībām?
Bijuši periodi, kad dzīvē nācies izvēlēties prioritātes, un viens no šādiem brīžiem bija lēmums aiziet no orķestra, jo tajā posmā mums ar Normundu sāka rasties arvien vairāk mazu, brīnišķīgu bērnu, un
nācās atzīt, ka būt vienlīdz labai mammai, labai sievai un arī vienlīdz labai soločellistei kamerorķestrī ir diezgan grūti...
Tajā brīdī mūsu ģimenei nācās pieņemt diezgan nopietnu lēmumu.
Kamēr bērni bija mazi, nebijām gatavi viņu audzināšanu un pieskatīšanu uzticēt kādam citam. Man bija ļoti svarīgi, ka pati varu būt tā galva, kas pārrauga bērnu augšanas procesu; arī viņu izglītību es lielu laiku pārvaldīju, tai skaitā skolas lietas: vecākā meita mācījās mājmācībā. Tas mums bija ļoti svarīgi, un prioritātes bija jānosprauž. Bet saistībā ar vieniem lēmumiem atbrīvojas telpa citiem, daudz kas plūst, daudz kas mainās. Ir kaut kādas lietas un piedāvājumi, kas atnāk paši no sevis un kurus tu vari pieņemt vai nepieņemt, ir lietas, kuras tev gribas paveikt ar kolēģiem vai domubiedriem, un tad mērķtiecīgi tiek virzīts tas process, lai tā notiktu. Tā ka es teiktu, ka gan – gan.
"Latvijā mūziķiem jābūt ļoti daudzveidīgiem"
Esi dzimusi Lauvas zīmē, tāpēc tev noteikti patīk diktēt savus noteikumus. Es to saprotu, jo pati esmu Lauva.
(smejas) Nu, re, cik labi! Tā ir, un tur neko nevar darīt. Tāpēc kaut kādā ziņā man pedagoģija tīri labi patīk, jo var teikt cilvēkiem, ko un kā viņiem vajadzētu darīt. Lai gan nav nemaz tā, ka es visu teiktu priekšā. Taču – jā, man patīk virzīt cilvēku darbības un procesus. Tāpēc priecājos, ka muzikālā dzīve ir daudzveidīga. Kaut kādos brīžos bijuši izteiktāki posmi vienai lietai, bet tieši pēdējos gados priecājos, ka varu kaut kādās devās nodarboties ar visu no tā – gan ar pedagoģiju, gan paviesoties kādos orķestros, gan nodarboties ar kamermūziku – priecājos, ka trio "Art-i-Shock" ir atgriezies uz skatuves, gan patīk arī ar citiem mūziķiem sadarboties kamermūzikā – arī kolēģi, kas mainās, iedvesmo un uzlādē. Kā Mūzikas akadēmijas mācībspēks priecājos iesaistīties Karla Davidova starptautiskā 11. čello konkursa atdzimšanā – konkurss notiks nākamā gada martā Kuldīgā.
Ļoti lielu gandarījumu sniedz tieši daudzveidība.
Protams, ja kādā lietā gribam iet ļoti lielā dziļumā, viens konkrēts mērķis ir veselīgāks, bet būsim reāli – Latvijā mūziķiem jābūt ļoti daudzveidīgiem, atvērtiem, jo vide ir maza un jāspēj pielāgoties visiem procesiem, kas notiek mums apkārt.
Vai sapnis par dzīvi mūzikā tev dzima jau bērnībā? Tu nāc no Auces, kur bija mūzikas skola – ceru, ka vēl aizvien tur viss ir kārtībā.
Ar skolu joprojām viss kārtībā, arī čella klase tur vēl joprojām pastāv. Jā, man paveicās, ka es, nebūdama dzimusi mūziķu ģimenē, nonācu pie ļoti jaukas skolotājas Auces mūzikas skolā. Neskatoties uz to, ka nebiju pārāk motivēta un daudz nevingrinājos, viņa spēja ielikt tādus pamatus, ar kuriem varēju iestāties Dārziņskolā. Sallija Bankevica man joprojām ir ļoti mīļš cilvēks... (..) Un droši vien Dārziņskola bija tas punkts, kurā tas sapnis piedzima [pa īstam]. Iepazinu brīnišķīgu mūziku, klausījāmies, kopā spēlējām. Pa vidu bijuši arī krīzes brīži, kad likās, ka varbūt tomēr dzīvē vajag kaut ko citu darīt, jo mūzika tomēr ļoti asociējas ar iekštelpām un darbu vienatnē, darbu klusībā. Jo mans temperaments brīžiem ir ļoti vērsts uz āru, uz pasauli. Man gribas būt kustībā, nevis sēdēt pie instrumenta! (smejas) Tāpēc atrast balansu dažreiz nemaz nav tik viegli.
Kurš bijis ilgākais brīdis, kad čellu esi nolikusi malā? Un vispār – vai instrumentam jūsu mājā ir īpaša goda vieta? Ja ir mazi bērni, tad par to īpaši jādomā.
Nu jau bērni ir apzinīgi. Dažreiz tas vienkārši stāv pagrabā, jo tur ir visdrošākā vieta. (smejas) Arī saule pārāk nespīd virsū.
Bet cik ilgi tavs čells ir mierā gulējis? Droši vien tad, kad bērni bija maziņi.
Tas brīdis bija saistībā ar trešo bērniņu, kas sakrita ar kovidlaiku. Bija gan mazs bērns, gan vispār nebija, ko darīt, nebija, kur spēlēt – kā brīvmāksliniecei tajā laikā man bija pilnīgs tukšums. Tas bija pusotrs gads, kad es tiešām instrumentam vispār nepieskāros...
"Tas ir cilvēka dabā – tiekties uz ideāliem"
Vai tagad, strādājot ar jaunajiem cilvēkiem Mūzikas akadēmijā, tev bieži nāk prātā arī savi mācību gadi? Un vai vispār tu esi sev noformulējusi, kas tavā skatījumā ir ideāls pedagogs?
Grūts jautājums. Kā jau visās jomās, drīzāk ticu, ka ideāls neeksistē. Tā domājot, dzīvot ir vieglāk.
Bet uz ideāliem mums tā kā būtu jātiecas!
Uz ideāliem mēs, protams, tiecamies. Tas ir cilvēka dabā – tiekties uz ideāliem. Man paveicies ar pedagogiem, īpaši Vācijā, ar kuriem man izveidojās ļoti tuvas attiecības. Tādas tās ir arī ar maniem pedagogiem Latvijā –
ar profesori Testeļecu joprojām esam ļoti tuvas, kad sazvanāmies, stundām varam smieties…
Bet Vācijā tas bija mans skolotājs Hanss Jakobs Ešenburgs, kas kļuva par manu mentoru, paraugu. Ar viņu daudz varējām runāt par mūziku, koncertiem, tehniku. Tas laikam kaut kādā veidā man saglabājies kā ideāls – ka pedagogs ir kā mentors, taču vienlaikus arī kaut kādā ziņā kolēģis, katrā ziņā – cilvēks, ar kuru tu vari runāt, diskutēt, dalīties savās domās.
Ja uzskatām, ka Lauvas ir despotiski cilvēki, tad pedagoģijā tas man galīgi nepadodas, jo man šķiet, ka mūzikā nav pareizo atbilžu. Mūzika ir tik ļoti interpretējama. Katram cilvēkam ir sava interpretācija. Jā, ir stūrakmeņi, kurus mēs mācām, kas ir tādas kā kolonnas, uz kurām viss balstās, jo pamatiem jābūt stabiliem. Bet Mūzikas akadēmijas līmenī tas vairāk ir par to, ka mēs varam runāt, varam uzticēties un savstarpēji arī viens otru iedvesmot.
Skaistākie brīži pedagoģijā, kas man līdz šim bijuši, ir tie, kad jūti, ka arī tu kaut ko sāc ņemt no studenta.
Ka viņš atplaukst kā personība, kā mūziķis, un tu vari teikt – hei, kāpēc es par to neiedomājos? Paldies tev! (smejas)
"Orķestris – viena no manām vislabākajām skolām"
Uzticēšanās un iedvesmošana ir ļoti būtiska, spēlējot arī orķestrī. "Sinfonietta Rīga" tavā dzīvē būtiska ir ne tikai no iepazītās mūzikas klāsta, bet tu tajā atradi savu dzīvesbiedru Normundu Šnē. Bet vispirms tīri profesionāli – ko tev deva šie gadi orķestrī?
Kā profesionālai mūziķei man tā bijusi vislabākā skola! Pirmkārt, orķestra disciplīna, otrkārt, repertuāra daudzveidība, ar kuru mums bija katru nedēļu jāsastopas. Atbildība. Visi viesi, kas braukuši ar atšķirīgu informāciju – tie bija gan baroka mūziķi, gan mūsdienu komponisti, gan dažādi izcili diriģenti, izcili interpreti. Viena lieta ir ar viņiem strādāt, sadarboties ierakstos un koncertos, bet otra lieta – saprast, kā šie cilvēki domā, kā viņi strādā ar mūziku. Saprast tos procesus, kas notiek galvā cilvēkam, kas spēj radīt izcilu galaproduktu – tieši tas orķestrī bijis visvisvērtīgākais. Viena no manām vislabākajām skolām.
Vai mājās izdodas nodalīt profesionālās lietas no sadzīviskajām lietām? Jautājums, protams, banāls, bet cik bieži tev rodas vēlēšanās pakonsultēties ar Normundu profesionālos jautājumos? Sak', vai man piedalīties šajā projektā, kā to un to interpretēt? Vai skats no malas tev ir svarīgs?
Jā, tas man ir svarīgs.
Ja man ir šaubas, dažkārt prasu viedokli vīram. Tādi brīži ir pilnīgi noteikti. Šaubas ir labākais veids, kā pašam atbildēt uz dažādiem jautājumiem, dažādiem "par" un "pret".
Bet nu – par laimi, vīrs pārāk nemēdz darbu nest uz mājām. Dažreiz satieku kolēģus, kuri saka – tu jau par to un to noteikti zini, un es atbildu – nē, piedošanu, bet par to nu es neko nezinu! (smejas) Jo tomēr tā orķestra iekšējā pasaule, ja neesi tajā iekšā, diezgan bieži vairs līdz manīm nenonāk, kas arī ir skaisti, jo varu redzēt to skaisto pusi, kas ir tikai uz skatuves. Protams, ir labi, ja mājās ir cilvēks un dzirdīgas ausis, uz kurām es ļoti paļaujos un kuram vienmēr paprasīt padomu. (..)
Atceros 2018. gadu, kad abi piedalījāties kolēģa Dāvja Eņģeļa raidījumā par Glāsa Čellkoncerta atskaņojumu. Toreiz teicāt, ka tās ir divas dažādas, atšķirīgas lietas – klausīties mūziku un pašam to spēlēt. Kamēr diriģents stāv pie pults un pārredz visu laukumu, tev kā solistei jāpieslēdzas no pavisam citām pozīcijām. Tas ir krasi atšķirīgi.
Kad esmu spēlējusi solo kopā ar Normundu – tas kaut kādā ziņā bijis sarežģītāk nekā tad, ja sēžu orķestrī. Orķestrī hierarhija ir skaidra, un man kā diezgan pieredzējušai orķestra mūziķei ir skaidrs, ka diriģenta viedoklis, ja viņam tāds ir, ir numur viens, un visi pārējie kaut kā pakārtojas. Bet tad, kad esi solists, ir citādi. Bet patiesībā mēs ar Normundu diezgan maz esam spēlējuši šādā formātā. Man pat liekas, ka tas Glāsa koncerts toreiz bija pēdējais.
Bet par to ir labas atmiņas?
Jā, jo varējām uz divām nedēļām aizbraukt uz Liepāju divatā, bez bērniem. (smejas)
"Apkārtējie cilvēki nav miskastes"
Ko esi mācījusies no Normunda kā mūziķa? Kaut kur manīju frāzi – ka Normundam ir labs balanss starp emociju pusi un racionālo prātu.
Jā, mūzikā tas ir ļoti svarīgs aspekts. Bet jautājums sarežģīts, jo mēs tik daudzus gadus esam kopā, ka drīzāk varētu mēģināt saprast, kas manī ir tas, kas nav no Normunda. (smejas) Jo tas notiek diezgan neapzināti, ka cilvēki saaug arvien ciešāk, arvien ciešāk.
Droši vien lielākais, ko no Normunda esmu mācījusies, ir iekšējā disciplīna, arī ārējā disciplīna, sarunu disciplīna, vispār komunikācija. Tas, ko Normunds diezgan bieži atkārto arī bērniem – ka apkārtējie cilvēki nav miskastes, un tev nav tiesību izgāzt savu "miskasti" uz apkārtējiem cilvēkiem. Ka tā ir mūsu iekšējā atbildība – tikt galā ar procesiem, kas tevī notiek.
Arī attiecībā uz mūziku, kad varbūt ir pārāk daudz visa kā. Normundam piemīt īpašība visu kaut kā paturēt pie sevis un laist uz āru tikai to daļu, kas vienmēr saglabā ētikas kodeksu, iekšējās kultūras mugurkaulu, bet dažreiz gribētos, lai viņš tā brīvāk [emocijas] palaiž uz āru, lai es vairāk zinātu, ko viņš domā un kas notiek [viņa] "iekšējā katliņā". (sirsnīgi smejas)
Droši vien esmu iemācījusies arī to, ka,
lai noturētu, piemēram, pārraudzību pār kādu lielu projektu, piemēram, orķestrī, dažreiz jāpieņem ne tik patīkami lēmumi.
[Tajos gadījumos] dažreiz jāsaskaras ar cilvēku negatīvo reakciju, un jāmāk izfiltrēt, kas no tā ir svarīgs, kas nav svarīgs, jo cilvēkiem ir viedokļi, un, jo vairāk mēs kaut ko darām, jo vairāk gribam izdarīt kaut ko paliekošu vai ne tik standartisku, tāpēc jāsaskaras ar dažādiem viedokļiem un varbūt ne vienmēr tos vajag ņemt vērā. Bet tas nav nemaz tik vienkārši... Attiecībā uz mūziku arī droši vien Normunds man iemācījis disciplīnu.
"Mūsdienu mūzikā bijuši visādi piedzīvojumi"
Jau spēlējot orķestrī "Sinfonietta Rīga", tu daudz saskāries ar jaunu oriģinālmūziku. Šis process turpinās arī trio "Art-i-Shock", kas atsācis darbību mazliet citā sastāvā – Elīnu Endzeli nomainījis Guntars Freibergs. Un tomēr – tev kā mūziķei, kura daudz spēlē mūsdienu darbus: kas tev ir svarīgāks jaunajos skaņdarbos – idejiskais materiāls jeb vēstījums, ko komponists savā skaņdarbā vēlējies pateikt, vai tomēr svarīgāka ir viņa profesionalitāte un instrumentārija pārvaldīšana?
Diezgan grūti definēt, kas ir svarīgākais, lai taptu labs skaņdarbs. Faktoru ir ļoti daudz. Viens no tiem – lai tas būtu piemērots instrumentam, kuru mēs spēlējam. Lai tas skan daudzmaz atbilstoši arī komponista idejām, bet lai arī mums, mūziķiem, iespējams to gan nolasīt, gan izpildīt, nevingrinoties mēnešiem pa astoņām stundām dienā...
Runājot par mūsdienu mūziku, bijuši visādi piedzīvojumi...
Vissvarīgākais galaproduktā jau tomēr ir tas, lai tam ir kaut kāds vēstījums, lai tas atstāj kādu muzikālu ietekmi gan uz mums, gan klausītājiem.
Tomēr izvērtēt to, kas ir galvenais, ir diezgan grūti. Sadarbība ar komponistiem bijusi ļoti dažāda. Mums kā mūziķiem gribas spēlēt tādus skaņdarbus, kuru iestudējuma procesā veidojas [cilvēcīgas] attiecības ar autoriem, jo diezgan grūti atdalīt autoru no viņa darba, tāpēc ir jauki, ja veidojas labas attiecības, veidojas sadarbība – gan mēs esam atvērti, gan arī komponists ir atvērts. Tas ir diezgan svarīgi, lai skaņdarbs dzīvotu.
Runājot par trio "Art-i-Shock" jauno sastāvu: plāni atkal lieli, vai ne?
Jā, par laimi! Septembris būs diezgan intensīvā "Art-i-Shock" zīmē, jo ir vairākas programmas. Ļoti priecājamies par to, ka Krista Auznieka monooperu "Apzināšanās", kas pirmizrādi piedzīvoja Cēsīs, būs iespēja atskaņot un dzirdēt Liepājas "Lielajā dzintarā". Absolūti unikāls projekts, kas mums pašiem sagādā ļoti lielu gandarījumu! Gribētos, lai tā skanētu arī Rīgā, bet tas vēl procesā. Būs vairākas programmas sadarbībā ar Guntaru Prāni, mūsu rataliras meistaru. Viens koncerts būs Liepājā. Spēlēsim gan kaut ko jau spēlētu, kas skanējis Latvijas Radio 1. studijā trio "Art-i-Shock" rezidences gada laikā, gan arī kaut ko jaunu. Būs arī jaundarbs: Rihards Zaļupe mums sarakstījis vienu skaņdarbu tieši mūsu trio un ratalirai. Tas būs dzirdams gan Lietuvā, gan VEF Kultūras pilī, gan arī vēl citās Latvijas pilsētās.
"Sarunāties caur mūziku, nevis vārdiem"
Man prieks, ka pēdējā laikā esi saistīta arī ar klasiskās mūzikas trio lauciņu: tajā esi tu, Agnese Egliņa un Daniils Bulajevs. Tajā var remdēt slāpes attiecībā tieši uz klasiskajiem hitiem. Katram no jums ir atšķirīgs temperaments. Protams, tas ir labi, ja kamermūzikā katrs ir personība, tajā pašā laikā jāatrod arī kopsaucējs. Kādi ir jūsu labākie līdzekļi, kā temperamentus ievadīt pareizajā gultnē?
(..) Agnese un Daniils noteikti ir tie divi cilvēki, ar kuriem mūzikā es saprotos vislabāk. Ar Agnesi Egliņu, pateicoties daudzu, daudzu gadu pieredzei, varētu uzkāpt uz skatuves, iepriekš pat nesamēģinot, un uz vietas mēs viena ar otru varētu sarunāties caur mūziku. Tas man tiešām šķiet tāds ideāls kamermūzikā, kad cilvēki var sarunāties caur mūziku, nevis vārdiem. Ar Daniilu tas izveidojās jau no pirmā brīža, kad mēs spēlējām kopā. Tā sajūta, kad tu saproti otru cilvēku mūzikā un viņš saprot tevi, jūs varat reaģēt, jūs varat dot impulsu, jūs varat atbildēt, jūs varat viens otram sekot... Ir kaut kādi brīži, kad kāds paņem to vadību savās rokās.
Manuprāt, kamermūzikā tas ir vissvarīgākais faktors, un tādi cilvēki, ar kuriem tas notiek pats no sevis, ir ļoti, ļoti reti. Ar Daniilu kaut kā tas brīnums noticis pats no sevis.
Vai jums bieži nākas likt prātus kopā, domājot par to, ko no klasikas celt ārā? Tas nav viegls uzdevums. Un vispār – cik daudz laika paņem tieši "pareizas" koncertprogrammas sastādīšana?
Tas vienmēr ir grūti... Ja attiecībā uz "Art-i-Shock" izvēle nav tik liela un ļoti jādomā, kā un kādā kombinācijā ko salikt, tad ar klaviertrio esam pilnīgi otrā grāvī – izvēle ar izcilu mūziku ir pārāk liela. Bet kaut kā tas notiek šādi: viens kaut ko vēlas, otrs kaut ko iesaka, trešais paklausās to visu, mēģina sakombinēt, pielikt vēl kaut ko klāt. Tas ir ļoti interesants process – kamermūzikas programmu veidošana. (..)
Ja pie pirmās reizes kaut kas neizdodas – esi no tām, kas uzreiz met plinti krūmos vai apvainojies par kaut ko?
Nē, apvainošanās nav mana lieta. (..) Svarīgi saprast, kas sanāk un cik tas ir vērtīgi, lai cīnītos ar to, kas nesanāk.
"Cilvēku, kam interesē akadēmiskā mūzika, Latvijā ir diezgan maz"
Visi mūziķi saprot, cik svarīgs faktors ir praktizēt kamermuzicēšanu. Bet ar kamermūzikas koncertu rīkošanu ir otrādi: ne visām organizācijām patīk rīkot šādus vakarus, jo tas nenodrošina tūkstošskaitīgu publiku... Kādas ir tavas domas – ko darīt šādā situācijā?
Latvijā, protams, jūt to, ka ir maz cilvēku, kuriem interesē atbalstīt kamermūziku. Un vietas jeb organizācijas, kas to dara, saskaras ar problēmām, ka nevar atrast finansējumu. Viņi raksta projektus, kurus ļoti bieži neatbalsta. Mums vismaz tā ir bijis, ka ir aizrunāti koncerti, kas beigās tiek atcelti, jo nav finansējuma. VKKF atkal un atkal nedod naudu... Protams, kamermūzika ir intīms žanrs, to nekādā veidā nevar spēlēt lielā arēnā – tai vajadzīga maza telpa. Līdz ar to tam vajadzīgs kaut kāda veida mecenātisms, lai to varētu praktizēt.
Tajā pašā laikā publika ir arī jāizglīto, cik daudz kamermūzika mums var sniegt, kad esam tuvu klāt mūziķiem, kad redzam un dzirdam to visu tiešām tuvu. Bet Latvijā ir tā problēma, ka ir gan maz rīkotāju, gan arī maz klausītāju, kuriem tas interesē. Līdz ar to nav lielas intereses ieguldīt reklāmā. Nezinu, neesmu tik ļoti iekšā organizatoriskajā pusē, lai to tā izvērtētu, bet nu... Svarīgi saprast, ka izcila kamermūzika var rasties tikai tad, ja cilvēki tiešām regulāri spēlē kopā, ja viņi spēlē kopā vairākkārt vienu un to pašu programmu, ja viņi to noslīpē, vēlreiz atspēlē, ieraksta, analizē.
Ir arī mazliet tāda sajūta, ka Latvijā mūs kā izpildītājus spiež visu laiku radīt jaunus projektus ar jauniem cilvēkiem, jauniem sastāviem, jaunām programmām, jaundarbiem, un viss ir vienai reizei – vienreizīgs.
Kaut kādā ziņā to varbūt ir labāk pārdot, bet īstā kvalitāte rodas tikai tad, ja tas ir ilgstošs process, ja tas nav tikai vienam pasākumam.
Man jau šķiet, ka mazliet traucē arī inteliģences trūkums mūsu publikā – izlasot afišā Bēthovena vai Brāmsa trio nosaukumus, daudziem tie šķiet tikai vārdi un ne ar ko īsti neasociējas.
Droši vien arī tas, un droši vien arī tas faktors, ka cilvēku, kam interesē akadēmiskā mūzika, Latvijā ir diezgan maz, un to, kuriem interesē kamermūzika, ir vēl mazāk. Plus vēl tas, ka piedāvājums ir diezgan liels, neskatoties uz to, ka naudas ir maz. Un tad nu cilvēki, kuri vispār iet uz koncertiem, izvēlas aiziet uz vienu no tiem desmit. Kāpēc viņi izvēlas aiziet tieši uz to konkrēto koncertu? Tas ir labs jautājums.
"Saule dara mani laimīgu"
Vai vasara ir tavs gadalaiks?
Pilnīgi noteikti! Vasarā jūtos kā cits cilvēks. Saule dara mani laimīgu.
Biju pārsteigta, kad koncertā "Come prima" sērijā VEF Kultūras pilī kolēģis Orests Silabriedis tev uzdeva jautājumu, kādas ir tavas attiecības ar ekstrēmajiem sporta veidiem... Tas bija saistībā ar Fazila Saja skaņdarbu "Lēciens Visumā". Pastāsti, lūdzu, par savu aizraušanos! Tā arī saistīta ar tavu temperamentu?
Nekā jau tur tāda ekstrēma nav. Man vienkārši patīk aktīvā atpūta dabā, kas vasarā visvairāk ir iespējama – man patīk ātri braukt ar velosipēdu. Tas vējš un saule…
Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta, ka vari uzkāpt uz riteņa un braukt, kur vien tu vēlies.
Man arī ļoti patīk dažādi aktīvās atpūtas veidi ūdenī – supošana, braukšana ar kajakiem, arī peldēt man patīk. Man patīk viss, kas saistīts ar dabu. Pārgājieni. Tas tiešām nav nekas ekstrēms, Latvijas mērogā tas viss ir diezgan parasti. Man patīk ar ģimeni doties kaut kur ar teltīm, nakšņot pie jūras, ezera vai mežā. Un ceļot. Dievinu kalnus...
Tad tas ir arī iemesls, kāpēc tu vasarā bieži izmanto iespēju piedalīties kādās meistarklasēs un pasniegt meistarkursus. Kad zvanīju tev, lai sarunātu šo interviju, biji Jumurdā. Tur līdzās mācībām dabas klātbūtne ir stipri jūtama. Izlasīju pat tādu teikumu: "Daba pilna mūzikas".
Jā, tiešām – tā ir brīnišķīga vieta, kur jaunajiem Latvijas skolēniem, kas apgūst kāda instrumenta spēli, vasarā nedēļu spēlēt orķestrī Mārtiņa Berga vadībā, kā arī piedalīties individuālajās nodarbībās. Tur ir dažādas citas aktivitātes, kā jau nometnē – var mācīties improvizāciju, jebkurā brīdī var nopeldēties, braukt ar laivu, spēlēt futbolu. Bērniem tur bija ļoti iecienīta spēle "Kartupeļi", kas laikam ir kaut kāds volejbola paveids... (smejas) Jā, es priecājos par pieredzi. Mana pieredze attiecībā uz skolēniem gan ir pavisam neliela, tā ka man bija interesanti. Bērnu, kas spēlēja čellu, bija daudz, un viņi bija ļoti sagatavojušies! Liela daļa bija arī no Dārziņskolas. Ļoti interesanta nedēļa, intensīva, aktīva. Bija daudz, ko darīt, un daudz, par ko domāt. (..)
Vai tavi personīgie bērni – Alma, Ādams un Mona – arī bija kopā ar tevi?
Nebija gan.
Vai jums ir vēlme viņus virzīt pa mūzikas taciņu?
Alma mācās Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, viņa būtu varējusi ar vijoli piedalīties šajā nometnē, bet viņai vienlaicīgi bija arī dejošanas nometne, un tad nu Almai bija jāizvēlas: vai nu doties uz deju skolas "Dzirnas" nometni vai uz vijoles nometni, un viņa, protams, izvēlējās dejošanas nometni. (smejas) Ādams pabeidzis otro klasi, viņam vēl jāpaaugas. Tad jau redzēsim. Protams, kā mūziķi mēģinām nodrošināt to, lai viņiem kaut nedaudz saskare ar mūziku būtu, lai viņi mācītos mūzikas skolā, bet iniciatīvai tomēr jānāk no viņiem, un pagaidām tādu ļoti lielu iniciatīvu neredzam.
Kas tevi dzīvē iepriecina?
Iepriecina tas, ja bērniem kaut kas ilgstoši nesanāk, mēs ar kaut ko cīnāmies, viņi kaut ko negrib un rāda visus ragus, zobus un nagus, kaut kādu laiku cīnās ar kaut kādām lietām, un tad ir brīdis, kad viņiem smadzenēs kaut kas saslēdzas un viņiem sanāk. Vēl mani ļoti iepriecina jauki koncertpiedāvājumi. (smejas)
