Lai gan ikdienā Sareika kāpj uz pasaules lielākajām kamermūzikas skatuvēm, pēdējos trīs gadus aizvadot Berlīnes Filharmonijas orķestrī, ieskatoties vijolnieces tuvākajos plānos, pavīd arī vismaz četras Latvijas pilsētas – Cēsis, Jūrmala, Liepāja un Rīga.
Tostarp 19. septembrī viņa uzstāsies kamermūzikas koncertā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē kopā ar diriģentu Tarmo Peltokoski, kurš šoreiz sēdīsies pie klavierēm. Tajā būs iespējams dzirdēt "zelta repertuāru" – Bēthovena devīto sonāti vijolei un klavierēm jeb Kreicera sonāti un Sezāra Franka vijolsonāti.
"Es vēl nekad neesmu ar Tarmo kā ar pianistu muzicējusi, bet nu jāsaka, ka tas temperaments šajā programmā varētu nākt tikai par labu, jo abi šie opusi ir nenoliedzami ļoti temperamentīgi, ļoti kaislīgi un spēcīgi. Jā, es ar nepacietību to gaidu," atzina Sareika.
Šajā sezonā vijolnieci Latvijā varēs redzēt biežāk, jo Sareika kļuvusi par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo mākslinieci.
"Pirmkārt, jāsaka liels paldies orķestrim par tādu godu un uzticēšanos. Mums jau ir bijušas ļoti daudzas tādas sirsnīgas un jaukas, un dziļas sadarbības visādos sastāvos gan ar pilnu orķestri, gan arī ar stīgām. Šosezon es ļoti priecājos, ka man ir iespēja atbraukt četras reizes un katru reizi būt citā ampluā, pilnīgi citā lomā, ar citu repertuāru. Tā palete ir ļoti dažāda," stāstīja vijolniece.
Sareika savu muzikālo darbību un koncertus plāno vairākus gadus uz priekšu, tāpēc šīs nedēļas, kas šosezon tiks aizvadītas Latvijā, ir tam atvēlētas jau labu laiku iepriekš, un viņa ir priecīga par dažādajām sadarbībām, ko tās nesīs.
"Tās sadarbības, kas man jau ir bijušas ar mūziķiem šeit, bija visnotaļ pozitīvas, un mani ļoti priecē tas, ka viņi ir ļoti atvērti jauniem impulsiem, kaut arī dažreiz ir bijušas tādas pilnīgi trakas idejas, kas sākumā varbūt dažiem izraisīja neticību, ka varētu tādas programmas vienas nedēļas laikā iestudēt. Tik un tā visi nāca līdzi, un beigās bija liels gandarījums par paveikto un par ķīmiju, kas bija radusies savā starpā. Es domāju, ka varbūt tas ir viens no iemesliem šim ielūgumam uz visu sezonu. Jā, arī šosezon ir paredzētas dažādas trakas lietas," atklāja Sareika.
Viņasprāt, arī orķestra mūziķiem ik pa laikam svarīgi ir muzicēt mazākos sastāvos, piemēram, tikai stīgu orķestrim atsevišķi, jo, muzicējot mazā sastāvā bez diriģenta, katram mūziķim ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība.
"Protams, es it kā spēlēju to līdera lomu, bet tik un tā katram ir jāzina partitūra ļoti smalki, ko dara pārējie mūziķi, ir jāuztver impulsi, ir jāatbild. Es atceros, kad mēs spēlējām Ventspilī, bija pilnīgi tāda sajūta, ka mūziķi pamodās un pilnvērtīgi tiešām muzicēja. Mēs visi bijām vienlīdzīgi uz skatuves, un, manuprāt, tas ir tas skaistais un jaukais," pauda Sareika.
Viņa atklāja, ka orķestra "stīgām" šajā sezonā būs ļoti skaista un dvēseliska, bet arī drūma noskaņa programmā. Būs dzirdams gan amerikāņu komponista Semjuela Bārbera (Samuel Osborne Barber II) Adadžo stīgām (Adagio for Strings), gan Karla Amadeja Hartmaņa Concerto funebre, gan Franča Šūberta stīgu kvarteta "Nāve un meitene" pārlikums stīgu orķestrim.
Runājot par turpmākajiem plāniem, Sareika atklāja, ka nākamā gada februārī ir nolēmusi pamest pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri.
"Šis ir ļoti ilgi briedis un ļoti apzināts lēmums no manas puses, un esmu priecīga, ka esmu pieņēmusi šo soli, kas, protams, nebija viegls.
Ir kaut kā jāieklausās savā sirdsbalsī, jo ir tāda sajūta, ka ir jāšķir lapa un jāskatās nākotnē. Es ar nepacietību gaidu nākamos piedzīvojumus," stāstīja Sareika.
Viņa atzina, ka kolēģi Berlīnē šo lēmumu uztvēruši kā negaidītu pārsteigumu, bet, viņasprāt, tāda ir dzīve – pilna ar negaidītiem pārsteigumiem un pagriezieniem. Par nākotni Sareika vēl izvairās runāt konkrēti, taču vijolniecei esot daudz dažādu ideju un plānu. "Man liekas, ka galvenais ir būt saskaņā ar sevi," pauda Sareika.
