Anete Ašmane-Vilsone: Šonedēļ kopā ar kolēģiem uzstāsieties Liepājā. Šī ir pirmā reize, kad muzicēsiet Liepājā?
Ričards Šumila: Jā, tā būs pirmā reize, kad kopā ar savu orķestri uzstāšos Liepājā, bet pagājušajā gadā kā diriģents debitēju Latvijas Nacionālajā operā.
Kā jūs izvēlējāties programmu, ko dzirdēs Liepājas klausītāji? Tur būs virkne pazīstamu operu fragmentu.
Programma tapa sadarbībā ar Liepājas koncertzāles vadību. Sākumā es piedāvāju, ka varam atskaņot pilnu operu, piemēram, koncertversijā, bet kolēģis no Liepājas piedāvāja šāda veida koncertu, lai repertuārs uzrunātu plašāku auditoriju.
Šī programma būs daudzveidīga stilistikas ziņā, un mēs varēsim sevi parādīt kā operas orķestris un arī operu kopumā.
Kas jums pašam no plašās operas pasaules ir stilistiski tuvākais kā diriģentam?
Tas mainās. Ilgu laiku es ļoti mīlēju Pučīni, viņš bija mans mīļākais komponists, jo viņam ir ļoti laba dramaturģija, viņš zina, kā mūziku apvienot ar drāmu, tāpēc daudzus gadus man Pučīni likās labākais no labākajiem. Bet tagad, kad esmu vairāk sācis diriģēt Rihardu Štrausu vai klausīties Rihardu Vāgneru, sāku saprast arī viņu dziļumu un nopietnību, viņu mūzika man iepatīkas aizvien vairāk. Domāju, ka mans kā diriģenta nākamais solis operas pasaulē būs šie komponisti.
Liepājā dzirdēsim arī trīs solistus. Kā jūs viņus raksturotu?
Viktorija Miškūnaite un Stepons Zonis ir mūsu teātra solisti. Stepons ir ļoti labs baritons, viņam ir daudz lomu. Viktorija ir viena no mūsu labākajiem soprāniem Lietuvā, viņa izlēma neveidot izteikti starptautisku karjeru, bet sniegt savu talantu Lietuvai, un es ļoti priecājos, ka Liepājas klausītājiem būs iespēja viņu dzirdēt. Merūns Vitulskis ir viens no labākajiem tenoriem, viņš nav operas trupā, bet mēs daudz sadarbojamies, viņš daudz uzstājas mūsu teātrī.
Manuprāt, šī ir laba kombinācija, koncertā apvienot soprānu, tenoru un baritonu, varam atskaņot daudz duetu, ne tikai ārijas. Par to man prieks.
Ja runājam par jums pašu – kā kļuvāt par operas diriģentu?
Tā laikam bija nejaušība, ka nonācu operā. Es vairākus gadus biju Gintara Rinkēviča asistents, un viņš daudz diriģēja un joprojām diriģē arī Latvijā, arī Liepājā. Viņš strādāja Viļņas pilsētas operā, un tur biju viņa asistents, septiņus, astoņus gadus tā man bija ļoti laba skola, vēlāk arī pats sāku diriģēt vairāk tieši operu. Iepriekš to nebiju plānojis. Man bija iespēja strādāt arī ar izciliem solistiem, piemēram, Asmiku Grigorjanu viņas karjeras sākumā, ar Edgaru Montvidu. Tagad viņi ir Lietuvas populārākie operdziedātāji ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē. Tā man bija laba pieredze. Kad Lietuvas Nacionālajā operā mainījās vadība, jaunais direktors un mākslinieciskais vadītājs mani pazina un aicināja kļūt par galveno diriģentu.
Kā ir būt par Operas galveno diriģentu?
Patiesībā tas ir ļoti atšķirīgi – ja esi galvenais diriģents, tad diriģēšana ir tikai viena darba daļa. Diriģēšanas ziņā, protams, nekas nemainās, bet administrēšanas ziņā jādara daudz mazu lietu, jābūt stratēģijai, vīzijai par nākotni. Katru dienu ir problēmas, kas jārisina. Tas nav diez ko vienkārši. Varbūt tagad, pēc četriem gadiem, ir vieglāk, bet pašā sākumā, tā kā neesmu ļoti vecs diriģents, nebija pārāk viegli.
Jūs minējāt stratēģiju un vīziju. Kas ir galvenās kvalitātes, galvenie mērķi jūsu operai repertuāra un citās jomās?
Mēs vienmēr esam gribējuši būt atvērtāki. Tas, ka braucam uz Latviju, Liepāju – tā bija mūsu ideja jau vairāku gadu garumā, lai vairāk uzstātos ārpus Lietuvas, lai parādītu, ko radām. Tā būtu tāda starptautiskā dimensija. Pirms četriem gadiem, kad sāku strādāt šajā amatā, mana vēlme bija attīstīt un stiprināt orķestri. Domāju, ka tas ir izdevies – pagājušajā nedēļā mums bija liels koncerts, kur pirmajā daļā bija fragmenti no "Rožu kavaliera", bet otrajā daļā Mālera 5. simfonija. Un tas bija jaunums mūsu orķestrim, mēs reti kad spēlējam tādu mūziku, bet tas bija ļoti veiksmīgs koncerts, par to esmu laimīgs. Tā bija kā tāda pārbaude mums pašiem, kā esam auguši šajā laikā.
Priecājos, ka mums ir spēcīgs un profesionāls orķestris. Mums ir labākie Lietuvas mūziķi, un tas bija viens no maniem stratēģiskajiem mērķiem.
Kāds ir jūsu ikdienas repertuārs, ko spēlējat un iestudējat?
Problēma ir tāda, ka operteātra orķestrim nevar būt daudz koncertu. Es kā diriģents gribētu vairāk koncertu, bet tas ir sarežģīti, jo mums ir repertuāra izrādes katru vakaru, tāpēc atrast laiku koncertprogrammu iestudēšanai izdodas reti. Bet, runājot par repertuāru, mēs vienmēr esam vēlējušies atrast balansu starp tradicionālo, klasisko repertuāru un kaut ko laikmetīgu vai tādu, ko publika tik labi nepazīst, kaut ko tādu, ko nav tik viegli saprast. Kā jau teicu, man ļoti patīk Pučīni, bet tagad gribētu repertuārā vairāk ienest Štrausa vai Vāgnera iestudējumu, kas šobrīd nav mūsu programmā. Vai Britenu, ko, šķiet, nekad neesam iestudējuši. Tas būtu labi.
Vai opera Lietuvā ir populāra?
Jā, es domāju, pat ļoti. Mums nav problēmu ar biļešu pārdošanu, drīzāk nav viegli tikt pie tām, tās vienmēr ir deficītā. Un arī balets, jo esam operas un baleta teātris.
Jūs esat diriģējis arī Rīgā. Kāds ir jūsu iespaids par mūsu Operu?
Es Rīgā biju tikai pāris dienu, bet iespaids ir ļoti labs, cilvēki ir profesionāli, orķestris spēlē ļoti labi, dziedātāji ir labi. Visi cilvēki, ar ko runāju vai sadarbojos, bija ļoti jauki, tā bija laba pieredze, tāpēc uzskatu, ka Rīgā ir ļoti augsts līmenis. Arī mums tagad ir augsts līmenis, tāpēc teiktu, ka mēs esam diezgan līdzīgās pozīcijās.
Jūs sacījāt, ka par operas diriģentu kļuvāt nejauši, neplānoti. Bet kas ir tas, kas jūs piesaista operā? Kāpēc palikāt šajā žanrā?
Man ļoti patīk teātris. Esmu priecīgs, ka varu ne tikai diriģēt mūziku, bet arī piedalīties izrādē. Manuprāt, diriģents muzikālā teātra izrādē ir ļoti svarīgs, jo viņš nevada tikai mūziku, viņš diriģē visu izrādi kopumā. Labs operas diriģents vienmēr jūt, kas notiek uz skatuves, viņš dziedātājus un orķestri neuztver kā atsevišķas vienības, tas viss kopā veido izrādi. Un tas ir daudz grūtāk, nekā diriģēt vienkārši koncertu. Koncerts ir forši, bet izrāde ir daudz aizraujošāk, vismaz man. Tā var vairāk aizgrābt publiku un radīt tādu mistisku sajūtu, ko mēs nevaram izskaidrot.
Parasti šādi operas galā koncerti, kāds gaidāms arī Liepājā, tiek uztverti ar svētku sajūtu – tajos ir populāra mūzika, varbūt ne pārāk grūta vai sarežģīta, skaistas ārijas un orķestra skaņdarbi. Vai šādi – kā operas svētkus – esat plānojis arī Liepājas koncertu?
Jā, protams, tas nemaz nevarētu būt citādi, jo būs labākās ārijas, operas pērles, tā varētu teikt. Domāju, ka orķestris koncertu izbaudīs, solisti arī, publika arī. Būs dažāda mūzika – ātrāki skaņdarbi, liriskāki, jautrāki, nedaudz nopietnāki. Katrs šajā programmā varēs atrast kaut ko sev tuvāku. Svinēsim visi kopā un priecāsimies.
