Henrieta Verhoustinska: Klausītāji tevi noteikt pazīst kā [Latvijas Radio 3 "Klasika] raidījuma "Orfeja auss" vadītāju. Arī man tas ir tuvs, es vienmēr to klausos un, kaut arī saprotu apmēram trešdaļu no tā, ko jūs runājat, man ir ļoti interesanti. Režisore Māra Ķimele man reiz teica, ka viņai ir ārkārtīgi žēl, ka šāds raidījums – tik dziļš, tik specifisks – nav par teātri. Vai tā ir tava misija – klausītājiem pavērt profesionālās mūzikas tapšanas aizkulises, fineses?
Orests Silabriedis: Es būtu ļoti laimīgs, ja es savas dzīves galā to varētu šādi rezumēt. Jo man liekas, ka ir jārunā par visu, ka var runāt par visu. Es kategoriski nepiekrītu tiem, kas saka, ka par mūziku nevar runāt. Tās ir pilnīgas muļķības. Tieši šādi klausītāji, kā tu, Henrieta, stiprina mani šī raidījuma turpināšanā. Es bieži esmu dzirdējis klausītājus sakām, ka viņi tur neko daudz nesaprot un nianses arī tā ļoti neatšķir, bet ir ļoti interesanti klausīties.
Tā ir!
Varbūt cilvēks, nonākot koncertsituācijā, arī uzņem to informāciju, kas viņam tiek piedāvāta, kaut kā daudzveidīgāk.
Man liekas, ka bieži vien koncertos mēs aizmirstam, ka mūzika ir gan fizioloģiska, gan intelektuāla parādība. Mēs kādreiz baidāmies atvērties ar katru miesas šūnu pilnīgi fiziski tam vilnim, kas nāk virsū.
Dažkārt cilvēki pat ir jautājuši, vai drīkst smaidīt koncerta laikā. Ja tev mūziķis ar prieku un ar smaidu piedāvā...
Drīkst arī gulēt!
Es to daru, man nav kauns atzīsties. Aizmigt nav iespējams tikai ļoti sliktā koncertā, jo tas tik šausmīgi kaitina. (Abi smejas)
Vēl viena tavas darbības ļoti redzama šķautne ir, ka tu savieno mūziku un vārdus. Daudzos koncertos un balvu pasniegšanās skan tavi teksti, ko vakara vai koncerta vadītāji, vai tu pats izteic. Ko tu, piemēram, darīji kā Latvijas Nacionāla simfoniskā orķestra galvenais redaktors?
Mazliet piedalījos repertuāra izvēlē, mazliet apkalpoju ar anonsiem, mazliet apkalpoju ar programmiņu tekstiem. Kad mani bija angliski tas jāsaka, es vienkārši teicu, ka esmu lietderīga persona šajā orķestrī. Vārdu sakot, tā ir klasiskās mūzikas apkalpošana. Man ļoti patīk šis vārds, es to daudzinu un domāju, ka arī jaunajiem mūzikas apkalpotājiem no tā nevajadzētu kaunēties – mēs esam starpnieki; ir mūzikas radītāji, ir mūzikas atskaņotāji, mūzikas uztvērēji un mēs šajā hierarhijā esam kaut kur tur, kur kādreiz kāds vārds, ja tas ir trāpīgs un nav ūdeņains, varbūt var palīdzēt cilvēkam kā citādi uztvert koncertinformāciju. Arī mūziķi dažkārt ir teikuši, ka pareizā intonācijā pateikts pēdējais teikums mazliet palīdz to pirmo ieelpu pirms mūzikas saņemt.
Kas šodien īsti ir klasiskā mūzika? Nesen, sarunājoties ar Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāju Ievu Rozentāli, es uzzināju, ka par klasisko mūziku mūsdienās sauc arī mūslaiku akadēmisko mūziku.
Klasiskā mūzika un mūsdienu klasiskā mūzika – tādi ir šie apzīmējumi.
Oksimorons!
Varbūt kaut kādā ziņā jā, bet skatāmies uz nākotni – tā kādreiz būs klasika, pieņemsim. Atbildēt uz tavu jautājumu es īsti nevaru tā iemesla dēļ, ka, piemēram, Latvijas Radio 3 "Klasika" mēs to spektru arvien paplašinām un prātā turam devīzi, kuru es mēģinu uzturēt arī žurnālā "Mūzikas Saule", ka mūzika ir viena. Nav šis plauktiņš un tas plauktiņš. Savā ziņā mūzika citu mākslu starpā ir unikāla, jo citi jau tik ļoti nešķiro. Labi, mēs atšķiram Martu Pujātu no Guntara Rača, bet vienalga tā ir dzeja, un tad mēs skatāmies kvalitāti vai pielietojumu. Mūzikā nez kāpēc ir pieņemts, ka to var atļauties, bet to – nevar.
Kas būtu tas, ko nevar atļauties?
Hamburgeru koncertzālē vai Normunda Šnē piesaukto popkornu. To es īsti nevarētu iedomāties. Tas hermētiskums [mūzikā] ir kaut kādā ziņā jāsaglabā, bet reizē no tā vajag atbrīvoties. Henrieta, tu pati ļoti labi zini, ka ir daudz jaunu cilvēku, kuri nenāk uz koncertiem, jo viņi nezinot, kā tur uzvesties. Kādreiz mēs runājam par to, cik daudz Liepājā varētu būt cilvēku, kas nekad nav bijuši koncertzālē "Lielais dzintars". Man liekas, ka tādu ir ļoti, ļoti daudz. Jo tā ir celtne, kas kaut kādā ziņā ir elitāra, īpaša un mirdz tajos oranžajos materiālos, un kā es tur tagad iešu, vai man būs pareizā šlipse? Ir tik daudz jautājumu, kuriem nav pilnīgi nekāda sakara ar to, kāpēc šī māja vispār ir uzcelta. Savukārt ar Latgales vēstniecības "Gors" māksliniecisko vadītāju Ilonu Rupaini burtiski pirms dažām dienām runājām, ka
cilvēks nezina, kas viņam patīk. Un tā ir tā visgrūtākā lieta – aiznest informāciju, ka tev var patikt ne tikai Vivaldi "Gadalaiki", bet tev patiks arī Romitelli opera,
ko mēs nupat redzējām (manuprāt, unikāls notikums; paldies Baibai Bartkevičai par [festivāla] "Liepājas Mākslas forums" bagātināšanu).
Nav noslēpums, ka klasiskās mūzikas auditorija, tāpat kā kultūras patērētāju auditorija vispār, ir diezgan ierobežota. Es domāju, ka liela daļa mūzikas cienītāju tiek audzināta Latvijas mūzikas skolās, kas ir mūsu bagātība šai ziņā.
Tā ir smadzeņu attīstīšana, tā ir uztveres attīstīšana un varbūt arī gara paplašināšana. Konkrēti mūsu ģimenē bija vienošanās, ka bērnu mūzikas skola ir nepieciešamais posms, kur tu bagātini sevi, daudzveidīgo sevi un kaut kādā ziņā arī uztrenē sevi. Ja tu esi izgājis cauri zināmam rūdījumam – pilnīgi vienalga, vai tā ir sporta komanda vai individuālais sports, vai mūzikas skola, vai mākslas skola –, tas tevi ir disciplinējis koncentrēties uz kaut ko, ko izdarot, tu iegūsti jaunas kvalitātes.
Orest, vai tu turpini komponēt?
Es nekad neesmu to saucis par komponēšanu, tas ir man vienīgais attaisnojums. (Smejas) Daži fakultatīvie gadi pie Paula Dambja man, protams, deva ļoti daudz kā cilvēkam, bet kāda tur komponēšana... Komponēšana ir amats, un tas ir jāmāk. Man savā laikā ļoti patika rakstīt dziesmas vienai konkrētai dziedātājai.
Ievai Paršai?
Jā. Un joka pēc es reizi septiņos gados, kad Ievai Rupenheitei iznāk jauns dzejas krājums, pārbaudu, vai vēl ir kaut ko iespējams izdarīt vai nav. Kādreiz kāds nieks varbūt arī sanāk, bet es noteikti neuzskatu to par būtisku savas dzīves sastāvdaļu. Tā ir viena no manas personības izpausmēm, un es kādreiz ar prieku uz to atskatos.
Tu kā koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs tiešā veidā saskarsies ar problēmu, par kuru pirms brīža runājām, – ka cilvēks pats nezina, kas viņam patīk un ko viņš grib dzirdēt. Žurnālā "Ir" tu esi teicis, ka nebūsi tik ekstravagants kā Baiba Bartkeviča šajā amatā. "Pieļauju, ka no manis gaida ļoti mūsdienīgas lietas, jo tā tagad pieņemts – ja nāk jauns vadītājs, viņš modernizē saturu. Bet es neko sev nevaru padarīt, mani ārkārtīgi valdzina pagātne," tādi bija tavi vārdi.
Man liekas, ka no pagātnes un šodienas var sastādīt unikālas kombinācijas, kas galu galā tomēr izrādīsies novitāte. Es skaidri zinu, ka mana lielākā vēlme, un, es ceru, ka tā kaut kādā ziņā saskan arī ar manu kolēģu vēlmi, ir radīt jaunas vērtības no esošajām, tas ir – sapārot līdz šim nebijušas mūziķu komandas, piemēram, meklēt repertuāru, atdzīvināt lietas, kas sen nav skanējušas, bet kas ir ļoti būtiskas, mēģināt veidot tādas programmas, kurās nav tā, ka orķestris kā uznāk, tā apsēžas un beigās pieceļas un aiziet mājās, bet lai drusku mainās formas, un arī jauna vērtību radīšana tīri muzikālā ziņā. Es atceros, ka mums ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri bija laba pieredze ar Latgales folkloru mēģinot iepazīstināt jaunus komponistus no citām pasaules valstīm. Man ļoti gribas kaut ko tādu neslēpjoties atkārtot arī Kurzemē, jo Dienvidkurzeme arī ir unikāla mūsu folkloras mantojuma ziņā. Man liekas, ka cilvēki par maz to zina un joprojām brīnās, kāpēc tās tantes, un tagad arī jaunas meitenes, dzied tādās dīvainās balsīs. Tā ir tik būtiska mūsu identitātes sastāvdaļa, ka ar to ļoti gribas iepazīstināt ar laikmetīgiem mūzikas līdzekļiem.
"Kultūrdevas ABC" žurnālists Jānis Lācis stāstīja par Liepājas operu, kas ar dažādiem nosaukumiem darbojusies laikposmā no 1922. gada līdz 1950. gadam. Vai kaut ko no Liepājas operteātra zelta laika tu vēlētos atgriezt, piemēram, "Lielā dzintara" zālē?
Šis bija ļoti labs kopsavilkums. Uzslava kolēģiem! Varbūt tikai piebilde, ka pēc 1950. gada bija viens izmisīgs mēģinājums operu atjaunot, un tas saistās ar vērtību, kas, es domāju, ir pārskatāma – Jāņa Ķepīša operu "Minhauzena precības" pēc [Mārtiņa] Zīverta labi pazīstamās lugas. Ar operas nošzines Baibas Čirkšes laipnību no lieliem putekļiem izvilkām četrus sējumus un ar Andri Vecumnieku un Gunti Kuzmu paši spēlējām, paši dziedājām. Tas noteikti izklausījās briesmīgi, bet bija ļoti aizraujoši to darīt.
Man liekas, ka pagātnes vērtības ir jāpārbauda. Pat tad, ja mēs neteiksim, ka tas ir pats ģeniālākais, kas latviešu mūzikā ir radies, vienalga tas ir jāuzliek uz skatuves. Kaut vai fragmenta veidā, bet ir jāparāda.
Es esmu pārliecināts, ka mums izdosies kolēģus pierunāt to izdarīt. Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" ir patiešām laba ar to, ka tur ir orķestra tilpne, kurā orķestris var ļoti glīti sēdēt, kamēr kaut kas notiek uz skatuves. Mēs to esam pārbaudījuši. Kas ir bijuši klāt, zina, ka to var izdarīt. Liepājā operai ik pa brīdim ir jābūt.
Vēl tu esi teicis, ka Liepāja vēlies veidot muzikāli literāros vakarus.
Es meklēšu, un es gribu, lai tas atgriežas vēl jo vairāk tāpēc, ka dzirdu, ka rakstnieku līdz šim iecienītās tikšanās vietas esot kļuvušas mazāk aktīvas.
Paldies par sarunu! Ļoti ceru ieraudzīt gan operu "Lielajā dzintarā", gan dzejas vakarus, gan varbūt arī sadarbībā ar Liepājas teātri, kura vadību uz laiku ir uzņēmies Timurs Tomsons, kādu muzikāli dramatisku iestudējumu.
Jā, jo, zinot, cik labas balsis ir Liepājas teātra aktieriem, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tām ik pa brīdim ir jāskan arī "Lielajā dzintarā".
