Šoruden "Fonoklubam" aprit 16. dzimšanas diena, kas novembra nogalē tiks svinēta ar vairākiem pasākumiem.
Ko šobrīd vispār nozīmē darboties mūzikas industrijā, kādas ir festivālu un koncertu tendences, kādas publikas vēlmes un kāpēc Latviju kā koncertu vietu pēdējos gados vairs neizvēlas lielās mūzikas zvaigznes – par to Jāni Sildniku izvaicāja Latvijas Radio.
Baiba Kušķe: Drīzumā "Fonoklubs" Cēsīs svinēs savu 16. dzimšanas dienu. Tas patiesi šķiet ievērības cienīgi mūsu svārstīgā mūzikas tirgus kontekstā. Esat pārdzīvojuši gan 2008. gada krīzi, gan pandēmiju. Kā tas jums ir izdevies un ko no jums prasījis?
Jānis Sildniks: Krīzes sākumā mēs patiesībā diezgan bieži smējāmies par to, ka mēs atvērāmies krīzes laikā, respektīvi, mēs nezinājām, kā ir bez krīzes. Tas mums pirmajam cēlienam labu pamatu iedeva, kā skatīties tālāk. Pēc tam, protams, bija vēl citi grūti laiki, pandēmija un tamlīdzīgi. Šobrīd arī nav viegls moments, bet kaut kā stumjamies uz priekšu. Tā pavelkot vēl atpakaļ, "Fono" pirmos koncertus jau vispār sāka rīkot ap 2002.-2003. gadu. Tad 2005. gadā nāca vēl "Fonofests", un klubs nāca kā viena no pēdējām lielajām lietām, ko mēs vēl aizvien darām.
Līdz ar to – 16 gadu – tas izklausās interesanti. Īpaši, kad pie mums strādāt atnāk bārmenis, kurš saka – kad jūs atvērāties, man tolaik bija četri gadi.
Jūs esat trīs galvenie saimniekotāji – visi trīs brāļi…
Jā, es un abi mani brāļi – Marts un Lauris. Mums katram ir sava niša, ar ko mēs nodarbojamies un mēs kaut kā mēģinām līdzsvaru atrast – strīdamies, kaujamies, smejamies. Viss pēc standarta.
Svinot dzimšanas dienas, mēs pirmo gadu neskaitām, jo mēs atvērāmies 2007. gadā Vidzemes koncertzāles šī brīža telpās. Pēc gada mēs nomainījām lokāciju uz esošajām telpām. Sākām mēs tikai ar vienu stāvu, tādu maziņu bāriņu, tad jau nāca klāt otrais stāvs, tagad mums ir vēl āra terase. Mums tagad ir tāds plašāks formāts, ar kuru mēs mēģinām pielāgoties apstākļiem. Ziemas laikā vairāk strādājam ar otro stāvu, tādu vairāk "lounge" zonu, kur ir ērti krēsli un kur vairāk piederas akustiskos koncertus taisīt. Vasarā savukārt mēs lielāku uzsvaru liekam uz terasi. Reizēm ir lielie pasākumi, kad mēs darbinām pilnīgi visu iekšā un skatāmies, kas notiks.
Pamatā jūs strādājat piektdienās un sestdienās?
Jā, tikai piektdienas un sestdienas no 10 rītā līdz četriem ir mūsu standarta darba laiks. Ir bijuši laika gaitā izņēmumi, kad mēs strādājam arī darba dienās. Piemēram, ja kāda grupa, ko mēs vēlamies uzaicināt, tieši trešdienā brauc cauri Cēsīm. Bet tie ir tikai izņēmumi.
Vai tas nozīmē visu laiku sekot jaunām tendencēm, cilvēku paradumu maiņām?
Protams! It īpaši 16 gadu laikā tās tendences ir mainījušās ļoti daudz un dažādas. Mēs vispār sākām kā alternatīvais smagās mūzikas klubs, tad sākām draudzēties ar tajā laikā ļoti populāro radio "101", kas mūs vairāk ievirzīja indie mūzikas, popmūzikas virzienā, mēs sākām nebaidīties no citām tēmām. Visu laiku ir jāmeklē risinājumi, kā noturēties virs ūdens, tāpēc mēs nebaidāmies rīkot dažāda veida pasākumus.
Kāds ir jūsu vidējais apmeklētājs?
Ļoti atkarīgs no pasākuma. Piemēram, šovakar mums būs metāla koncerts, bet pēc pāris nedēļām jau būs repa koncerts. Līdz ar to tas vidējais apmeklētājs ir no pasākuma uz pasākumu. Kā jau mazai vietai. Bet ja mēs skatāmies tādu vidējo vakaru, kurā nav koncerta, bet mēs strādājam vienkārši kā bārs, tad noteikti ir mūsu pastāvīgie apmeklētāji no Cēsīm, Valmieras, citām Vidzemes vietām. Ir arī gana daudz cēsinieku, kuri ir pārcēlušies uz dzīvi Rīgā, bet nedēļas nogalēs brauc atpakaļ uz Cēsīm pie radiniekiem. Tad vienmēr liels prieks savus bijušos pastāvīgos klientus satikt.
Pavisam nesen koncertu Liepājā rīkotājs Luijs Fonteins sociālajos tīklos bija ierakstījis skarbus vārdus, ka viņš pamet šo izmirušo, šo spoku pilsētu, ar zemtekstu, ka mūzikas bizness tur kļūst arvien neiespējamāks. Vai arī jūs jūtat, ka demogrāfiskā situācija sāk atsaukties uz "Fonokluba" apmeklētāju skaitu, vai Cēsīs tomēr ir citādi?
Protams, ietekmē, tāpat kā cilvēku paradumi. Pēc pandēmijas bija īss moments ar ļoti pārspīlētu uzplaiksnījumu, ka tu vienkārši varēji atvērt durvis vaļā un tev saskries pilns ar cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai kaut kas notiks vai nenotiks. Pēc tam viss ir gājis uz recesiju nedaudz. Šobrīd mēs redzam tendenci, ka cilvēkiem patīk nākt uz lieliem pasākumiem, bet ikdienas formātā viņi vairāk izvēlas sēdēt mājās.
Lai arī par to nerunā, ir tāda sajūta, ka šobrīd ir kaut kādi krīzes priekšvēstneši.
Tā grūti nomērīt kopējo situāciju, bet ir sajūta, ka tomēr kaut kas nav līdz galam labi.
Nu, Luijs Fonteins jeb Stīns Lorenss jau vienmēr ļoti kolorīti ir izteicies par lietām. Pēdējais pusgads viņam sociālajos tīklos arī bijis ar dažādiem kašķiem bagāts, līdz ar to es domāju, ka tā situācija ir kāpusi un kāpusi lielā kaudzē un beidzot eskalējusies līdz šādam ierakstam. Tik traki mums nav. Bet situācijai, protams, jāseko līdzi visu laiku.
Kad veidoju sižetu par festivālu "Positivus", tā rīkotājs Ģirts Majors iezīmēja tendenci, ka arvien sāk sarukt interese par festivāliem, cilvēki daudz labprātāk izvēlas apmeklēt atsevišķus, bet lielus, vērienīgus koncertus. Vai varat piekrist?
Jā, mums arī ir plaša pieredze festivālu rīkošanā, jo no 2005. līdz 2012. gadam mēs rīkojām festivālu "Fonofest", pēc tam arī pilsētas festivālu "Fono Cēsis". Mēs pilnīgi noteikti esam redzējuši to tendenci, par to runā arī mūsu kolēģi no ārzemēm, ar kuriem mēs mēdzam apspriesties un tikties dažādās konferencēs, lai izvērtētu, kas notiek industrijā. Tendence tiešām ir, ka cilvēki pāriet uz viena atsevišķa koncerta apmeklēšanu. Ja mēs paskatāmies Lielbritāniju, es precīzu ciparu nevaru nosaukt, bet man liekas, ka šovasar tur vismaz kādi 40 festivāli tika atcelti. Nu, viņiem tur festivālu kultūra ir daudz jaudīgāka, tie festivāli vairāk ierakstīti nacionālajā pašapziņā nekā mums. Tāpat lielajos festivālos ir arvien grūtāk dabūt tā saucamos hedlainerus, jo mūzikas grupas izvēlas vairāk koncentrēties pašas uz savām tūrēm, saviem koncertiem. Tad festivāli ir spiesti meklēt no tā, kas vispār ir pieejams viņiem un ko viņi var atļauties.
Skaidrojumi tam ir dažādi. Pašsaprotamākais iemesls ir tas, ka šobrīd viss ir ļoti daudz dārgāks nekā jebkad iepriekš. Ja tu gribi sarīkot festivālu, apsardzes cenas sastāda ļoti lielu pozīciju, tā pati tualešu īre, ēdinātāji, infrastruktūras iekārtošana. Grupu izvadāšana, benzīna cenas. Tie ir it kā visi savā ziņā sīkumi, kas krājas lielā, lielā čupā, un beigās sastāda tādu tāmi, kas nav paceļama. Šī industrija vienmēr ir bijusi riskanta, un šobrīd, ja tu varbūt teorētiski varētu to pasākumu pa nullēm izvilkt, tad tāpat diez vai tu būsi gatavs riskēt.
Nesen publiskajā vidē sāka figurēt jautājums – vai Latvija no lielo koncertu kartes ir pazudusi? Tas tika uzdots saistībā ar Kailijas Minogas nākamgad notiekošo koncerttūri, kuras laikā viņa uzstāsies Igaunijā un Lietuvā, bet ne Latvijā. Kāda ir jūsu atbilde uz šo jautājumu?
Jā, nesen Dua Lipa arī bija Lietuvā nevis Latvijā, Džastins Timberleiks arī bija Lietuvā un Igaunijā, bet ne Latvijā. Lai arī es nerīkoju šādus lielos pasākumus, bet rakstu par tiem recenzijas, arī man subjektīvi ir sajūta, ka mums tie "šauj" garām.
Tāda situācija, kad Lady Gaga izdod savu leģendāro "Born This Way" albumu un pavisam īsi pēc tam brauc tūrē uz Latviju, sen nav pieredzēta. Skaidrojams tas varētu būt ar ļoti daudz un dažādiem aspektiem. Katram no koncertiem varētu būt savs izskaidrojums, tīri tehnisko apsvērumu dēļ. Bet viens no tiem būtu atbilstoša stadiona neesamība. Ja Kailija Minoga redz, ka viņa var izpārdot vienu lielo stadionu Lietuvā un vēl vienu arēnas izmēra stadionu Igaunijā, tad kāpēc viņai taisīt vēl vienu pasākumu pa vidu, ja viņa var divus malās uztaisīt un ietirgot daudz vairāk biļešu. Vēl lielāks mākslinieks – Eds Šīrans izvēlējās savu koncertu taisīt Lietuvā, un tas bija stadiona tipa pasākums, Latvijā viņam fiziski to nebūtu kur uztaisīt. Daudziem cilvēkiem patīk teikt, bet – jā, mums ir Mežaparks.
Bet Mežaparks ir amfiteātris, ja tu brauc stadiona tūrē, tev viss šovs ir pielāgots stadiona formātam, tad nevar to pēkšņi ņemt un pielāgot amfiteātra formātam.
Līdz ar to šis te stadiona jautājums ir viens no iemesliem, kāpēc pie mums nebrauc.
Bet nav jau tā, ka nekas pie mums nenotiek. Tikko "The Offspring" izziņoja, reperis "50 Cent" tikko bija ar pilnībā izpārdotu pasākumu, tāpat "Thirty Seconds To Mars" nesen bija. Tā kā kaut kas jau notiek, un tādu vidēja izmēra pasākumu nav maz. Ja mēs paskatāmies kaut vai to pašu "Palladium" noslodzi, tur ļoti daudz kas notiek. Bet lieli grandi nestāv rindā pie mums, jā.
Pavisam mūsu pašu vidē bija gana liela rezonanse par mūzikas balvām. Par to, ka ienāk jauna balva GAMMA, kas tagad notiks, kura tagad būs galvenā balva? Kā jūs domājat, ko tas nozīmē mūsu mazajā mūzikas tirgū?
Es uz šo skatos tīri no mūziķa perspektīvas. Manuprāt, no malas uz to skatīties ir nedaudz uzjautrinoši, bet, manuprāt, kopumā industrijai tas nāk tikai par labu. Jo pirmkārt, ko nozīmē lielu balvu pasniegšana bez konkurences, mēs redzējām pagājušajā gadā, kā izskatījās "Zelta Mikrofons". Arī viņiem būs tikai veselīgi, ja būs konkurence. Mēs jau šogad redzam, kā "Zelta Nikrofons" sevi mēģina dažādos formātos atdzīvināt un uzkurināt savu pasākumu. Un no mūziķa perspektīvas – mums tikai būs vairāk balvu, kas nozīmē lielāku iespējamību kaut ko dabūt. Protams, cik ir dzirdēts, šie pasākumi arī nedaudz konceptuāli atšķirsies no tā, kā tiks vērtētas lietas, kādas būs nominācijas. Dzīvosim, redzēsim! Konkurence jau ir tikai laba lieta. Vai ilgstoši abām divām balvām būs nākotne, paralēli smuki eksistējot blakus, grūti to iztēloties. Bet tad jau redzēsim – super, uz priekšu! Īstenībā mums jau ir trīs balvas, arī "Austras balva".
Kā un kad svinēsiet "Fonokluba" dzimšanas dienu?
Pirmā svinēšana notiks 30. novembrī, kad pie mums uzstāsies mūziķis Ozols, kurš ir bijis regulārs viesis "Fonoklubā" pirms daudziem gadiem, līdz ar to ir liels prieks, ka tagad viņš atgriežas savā esošajā ampluā, kā nu jau arēnas mūziķis. Būs arī otrs vakars, kad mēs svinēsim, bet to mēs izziņosim nedaudz vēlāk. Tradicionāli "Fonokluba" svinības mums iet kopā ar ļoti plašu dīdžeju plejādi, kur spēlē arī visi mūsu rezidentdīdžeji, kas mums bijuši visu šo 16 gadu laikā. Liela ballīte būs!
