Sarunā ar Latvijas Radio operdziedātāja stāsta gan par savu dzīvi Austrālijā, gan par pandēmijas ietekmi uz mākslas pasauli, gan par to, kā viņai izdodas sevi uzturēt tik lieliskā fiziskajā formā.
Baiba Kušķe: Savulaik esat teikusi, ka jums pati mīļākā loma ir Mimī "Bohēmā", bet jums patīk dažādība. Kā šajā tēlu galerijā iekļaujas Violeta?
Maija Kovaļevska: Jā, noteikti tā ir ļoti interesanta, īpaši tagad, atgriežoties pie lomas. Jāatzīst, ka toreiz es varbūt nebiju tik daudz tai sagatavojusies, arī balss nebija vēl tik ļoti nobriedusi. Tagad, ņemot vērā, ka man pa kovida laiku bijis jādzied samērā daudz Verdi "Rekviēmu", un tur ir daudz paralēļu vokālā ziņā, tad tas manu balsi daudz vairāk nostiprināja un sagatavoja šai nenormāli grūtajai partijai, kas ir viena no soprāna augstākajām virsotnēm.
Kas vokālajā ziņā šajā lomā ir radniecīgs ar Verdi "Rekviēmiem"?
Īpaši dziedot otro, trešo cēlienu, ir dziedājumi ļoti augstā tesitūrā. Gan Floras ballē, gan beigās, kad viņa jau dzied savu atvadu āriju, kad viņa faktiski ir mirstoša, tad klātesošs ir tas reliģiskais fons. Lai gan daudzi saka – mēs nezinām, vai pats Verdi bija reliģiozs, bet mūzikā tomēr ir ļoti liels garīgais piepildījums.
Ar to jaunam māksliniekam tikt galā nav viegli, jo viņš vienkārši nav vēl nobriedis emocionāli, tāpēc mēdz teikt, ka Verdi dziedāt tā pa riktīgam var sākt tikai pēc 40 gadiem.
Mana skolotāja Mirella Freni, kas tagad jau mūžībā, vienmēr teica – uzmanies ar Verdi, jo Verdi ir ļoti grūts, pieprasa ne tikai lielu vokālo sagatavotību, bet arī izpratni. Verdi pieprasa arī patiesumu. Tur nevar tā – atnāci, uzgāji un nodziedāji. Un Verdi – tie ir arī zemteksti. Teiksim, tas, kā es to lomu redzēju pirms 11 gadiem un tagad, ir divas dažādas lietas, to nevar salīdzināt. Es esmu daudz vairāk sagatavota, iedziļinājusies. Es, protams, esmu izlasījusi oriģinālu – Dimā "Kamēliju dāmu", kā arī dažādus citus avotus. Pēdējais, ko es atklāju, – ka Violetai ir bijusi gana traģiska bērnība, jo vecāki viņu ir pārdevuši čigāniem. Čigāni savukārt viņu ir pārdevuši tālāk kādam bagātam kungam, kurš viņu ir uzturējis. Pēc tam viņa kaut kā ir tikusi augstākajā sabiedrībā par kurtizāni. Faktiski viņas liktenis – viņa visu laiku ir bijusi prece. Viņa nezina, kas ir mīlestība, jo viņa visu laiku ir tikusi pārdota. Un tad, kad ierodas Alfrēds, viņa pirmo reizi redz, kā tas ir, kad kāds cilvēks patiešām tevi mīl. Viņš grib būt ar tevi kopā, viņu neinteresē tava pagātne, un tas ir tas, kas viņu pilnīgi pārmaina. Izmaina viņas personību.
Man ļoti patīk Grētas Garbo tēlojums filmā "Kamēliju dāma", to es ņēmu par paraugu aktiermeistrarībai. Violetas tēls ir tik interesants, un to var arī tik dažādi spēlēt! Katrs soprāns atklāj kaut ko citu, kādus citus zemtekstus. Man būs ļoti interesanti sadarboties arī ar Jāni Liepiņu. Neesam vēl kopā muzicējuši, es pieļauju, ka viņam būs tāds modernāks, jauneklīgāks skatījums. Vīnes Valsts operā man toreiz bija sadarbība ar diriģentu Marko Armiliato, kurš, var teikt, ir tāds veterāns, kurš "Traviatu" varbūt 100 reižu ir diriģējis, bet Jānim Liepiņam, ja nemaldos, šī būs pirmā reize, un tas arī interesanti. Man pašai arī būs tikai otrā reize.
Jums pavisam nesen bija uzstāšanās Latviešu Dziesmu svētkos Kanādā, Toronto. Ar kādiem iespaidiem esat no turienes atgriezusies?
Tas bija brīnišķīgi! Tas latviskais visapkārt! Man vispār latviešu mūzika ir ļoti tuva, un ir tāds sapnis ierakstīt tikai latviešu mūzikas albumu. Ceru, kas tas arī piepildīsies. Kovida laikā sanāca vairāk laika, izrādes tika atceltas, un tolaik mani ļoti vilka pievērsties tieši latviešu kamermūzikai. Es iestudēju Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un citu klasiķu dziesmas. Tās vispār, manuprāt, ir tādas nenovērtētas pērles! Cik cilvēki ir dzirdējuši, kad es tās dziedu koncertos, viņi saka – o, tas taču ir ne sliktāk kā Sibeliuss, kā Rahmaņinovs! Kāpēc tas nekur nav? Kāpēc to var dzirdēt tik maz? Es tagad baidos kaut ko nepareizi pateikt, bet – ja nemaldos – tad pēdējais pilns tieši latviešu kamermūzikas albums bija izdots Egilam Siliņam ar Māri Skuju ap 2000. gadu. Tāpēc es ļoti ceru, ka mans sapnis par albumu piepildīsies. Tā mūzika man palīdz apzināties savu identitāti, mentalitāti, saknes. Jo – kas vēl cits nodziedās labāk latviešu mūziku nekā latvieši! Tā skanēja arī Toronto. Bija vairāki koncerti, es dziedāju lūgšanu gan Jurjāna kantātē "Tēvijai" ar koriem, orķestri un Farhardu Stadi pie diriģenta pults, gan Jāzepa Vītola "Mirdzas dziesmu" lielkoncertā. Tā zāle bija milzīga, bet šī dziesma ir gandrīz kā tāda maza operu ārija, tik efektīgi uzrakstīta, izskanēja brīnišķīgi.
Kāda jums šobrīd ir radošā dienas kārtība, aktuālākais tajā?
Pats galvenais tagad ir "Traviata", koncentrējos tieši uz šo lomu. Pēc tam es došos atpakaļ uz Austrāliju. Tur es nesen nodziedāju lomu Vāgnera "Nībelunga gredzenā", tas bija mans pirmais Vāgners, kas bija faktiski izaicinājums manai balsij, jo es nekad Vāgneru nebiju dziedājusi. Tā bija Gutrunas loma. Protams, nebija uzreiz Brunhilde. Tāpēc es piekritu, es domāju – paskatīšos, pamēģināšu, kā būs, un, īsi sakot, es "saslimu" ar Vāgneru. Tas viss beidzās ar to, ka es sapratu, ka es ļoti labprāt vēl dziedātu Vāgnera lomas. Protams, liriskākas, ne jau dramatiskā soprāna lomas.
Pats lielākais pārsteigums man bija, cik ļoti ērti es jutos šajā valodā, šajā repertuārā.
Es sajutu, ka, no vienas puses, tas man ir pat dabīgāk, nekā dziedāt itāļu valodā. Tas mani patiešām pārsteidza, jo esmu mācījusies Itālijā, man ir tā itāļu belcanto skola, bet izrādījās, ka es varu arī Vāgneru nodziedāt.
Jau pieminējāt pandēmiju. Tās laikā bija prognozes, ka ilgstošais pārtraukums atradinās cilvēkus no mākslas. Man šķiet, ka tas nav piepildījies. Vai jūs kaut kā jūtat šo pandēmijas un arī kara ietekmi uz mākslas pasauli?
Kaut kādas izmaiņas ir. Tīri ekonomiski bija lieli zaudējumi daudziem opernamiem. Tāpēc ir diezgan grūti atkal atpakaļ dabūt publiku. Līdzās mākslai cietusi arī tūrisma industrija, tie paši lidojumi tagad ir ļoti dārgi. Šai sakarā es domāju, ka šobrīd pasaule sadalās lokālāk. Nav vairs tik internacionāla, kāda bija kādreiz. Skatos, ka opernami vairāk izvēlas vietējos dziedātājus, nekā kādreiz, kad es, piemēram, lidoju speciāli uz Ņujorku, lai dziedātu Mikaēlas lomu. Tagad viņi paskatīsies, varbūt, ka kāda vietējā viņiem ir tuvāk turpat Amerikā. Tādā ziņā krīze ir atstājusi ietekmi. Bet tas jau nenozīmē, ka viss ir apstājies.
Atceros, agrāk vienā Siguldas opersvētkiem veltītā preses konferencē kāds žurnālists vaicāja – Maija, kā jūs uzturat sevi tik labā formā? Jūs atbildējāt, ka jums ir pavisam banāls paņēmiens – jūs vienkārši ejat uz trenažieru zāli. Forma jums lieliska. Vai joprojām šis pats paņēmiens ir spēkā?
Jā. Un jāsaka, pēdējā laikā arī tomēr diēta. Sports un diēta. Es tagad pastāvīgi dzīvoju Sidnejā, un jūtu, ka mani arī klimats ietekmē. Var uzturēties vairāk svaigā gaisā, vairāk kustēties. Ēdiens ir multikulturāls, es personiski vairāk mīlu Āzijas virtuvi.
Vai sporta zālē priekšroku dodat individuāliem spēka vingrinājumiem vai sportošanai grupā?
Man patīk vairāk individuāli, jo dziedātāji jau vispār vairāk ir individuālisti. Es esmu vairāk cīrulis, es ceļos ļoti agri, ap četriem pieciem no rīta. Atkal pateicoties kovidam, es par sevi atklāju to, ka esmu cīrulis, jo pirms tam, ja izrāde beidzās ap divpadsmitiem naktī, tad es tiku gulēt divos vai trijos un, protams, cēlos deviņos vai desmitos. Bet kovida laikā, kad nekas nenotika, es sapratu, ka man īstenībā prasās no rītiem celties agrāk. Un tad man patīk aiziet kaut kur pie jūras tuvāk, uz saullēktu paskatīties, iedvesmoties dienai.
Es atklāju, ka es esmu rīta cilvēks, bet tas ir, protams, grūti, ja jāspēlē izrādes.
Par laimi, Vāgnera operu izrādes sākas diezgan agri, ap četriem pēcpusdienā, bet ne tik vienkārši ir ar vēlajām izrādēm. Es ceru, ka es ar kādu kafiju tikšu cauri tai "Traviatai", pēdējā cēlienā neaizmigšu.
Ko jūs vēl gribat vasarā paspēt izbaudīt?
Latvijā vienmēr ir tik jauki un skaisti! Tagad man tik reti sanāk atbraukt. Man šeit dzīvo vairs tikai omīte, pārējie visi ir izbraukuši kur nu kurais. Tad nu es mēģinu būt kopā ar omīti, cik nu iespējams, viņa man ļoti mīļa, viņai jau ir 89 gadi. Malacis! Turas! Vēl satikšu savus draugus, bet tad jau man pavisam drīz, augustā, būs jādodas projām.
