Viņa operdziedātāja talantu augstu novērtējusi ne tikai Latvijas, bet arī daudzu citu valstu publika un kritiķi. Pasaules slavu mūsu basbaritonam jau 1996. gadā atnesa Mefistofeļa loma franču komponista Šarla Guno operā "Fausts" Vīnes Tautas operā.
Henrieta Verhoustinska: Egil, jūs [raidījumu] sākāt ar Nīčes domu, vai tiešām ir tā, ka jūsu dzīve bez mūzikas būtu kļūda?
Egils Siliņš: Tas būtu šausmīgi, dzīvot bez mūzikas.
Jūs to nespējat iztēloties?
Grūti.
Ko opernamā nozīmē Ziemassvētku laiks un gada nogale?
Mums liels akcents vienmēr ir Vecgada koncerti, liels akcents ir [Pētera] Čaikovska balets "Riekstkodis", bet, protams, arī ļoti daudzi citi iestudējumi. Mums ir liels prieks, ka novembrī un decembrī praktiski esam izpārdoti.
Tas ir tāds īsts svētku laiks.
Jā, īsts svētku laiks, bet arī tāds satraukumu laiks tajā brīdī, ja parādās vīruss un solists vai baletdejotājs saslimst, tad, protams, mums ir jāspēlē ugunsdzēsēji un pāris stundu laikā jāatrod kāds vietnieks vai risinājums.
Tas ir traki, kādam ir jāielec.
Jā, bet to mēs līdz šim brīdim veicām ļoti labi.
Operas vadītāja amatā jūs esat jau četrus gadus, tātad piekto gadu. Kas jums pašam liekas tāds, par ko varat sev uzsist uz pleca, jūsu laikā panāktais, augstākais sasniegums?
Es negribu uzskaitīt visus sasniegumus, bet šo sezonu mēs iesākām ar lielisku kopproduktu [Džuzepe] Verdi operu "Dons Karloss", kas [veidota] kopā ar Neapoles operu, izcilā vācu režisora Klausa Gūta režijā. Mums pēc pirmizrādes blokā arī janvārī notiks trīs izrādes, laipni lūgti. Mums ir bijis arī kopražojums ar Tulūzas operu [Džoakīno] Rosīni operai "Pelnrušķīte", pašreiz šī opera ir pārvesta uz Tulūzu, pavasarī viņi spēlēs izrādes. Ir sarunas arī ar citu Francijas teātri, kas šo iestudējumu vēlas īrēt. Es varētu teikt, ka tas ir mans vadītais, virzītais mērķis uz tādu starptautisku pagriezienu, bet ne tikai, mums ir nākamajā sezonā arī divi latviešu režisori – gan Aiks Karapetjans, kurš iestudēs "Hofmaņa stāstus", gan Alvis Hermanis, kurš 2025. gada februāri iestudēs Riharda Štrausa "Salomi". Pie mums ir uzstājušies arī visi slavenākie ārpus Latvijas dziedošie – gan Elīna Garanča, gan Inga Kalna, gan Aleksandrs Antoņenko izrādēs, Inga un Elīna koncertos. [..] Mūsu šī gada apmeklējums ir tiešām apskaužami labs, zāles piepildījums ir vairāk nekā 90%. Šie ieņēmumi izkūp lielās inflācijas dēļ, jo mēs esam spiesti komunālos maksājumus un elektrību segt paši, diemžēl šeit nav valsts atbalsta.
Ja mājās var kādā istabā izslēgt gaismu, tad uz skatuves visiem prožektoriem jābūt iedegtiem. Ja ir auksts ārā, tad mums ir jāsilda, lai skatītājs nevilktu vilnas jaku.
Jā, tik dažāds ir tas operas ceļš, no komunālajiem maksājumiem līdz solistu brīnišķīgajām balsīm. Kritiķes Lauma Mellēna un Dita Jonīte uzsvēra, ka opera vairāk iestudē tādus, ja tā var teikt, franšīzes uzvedumus un mazāk nāk ar savu oriģinālsaturu, mazāk riskē, uzaicinot latviešu režisorus un ņemot latviešu operas. Mums bija Jāņa Kalniņa "Hamlets", bet tas tad arī viss. Vai jūs varat piekrist šim viedoklim?
Es negribu šim viedoklim piekrist. Pirmkārt, valsts subsidē tikai 70% no mūsu nepieciešamā budžeta, ja mēs sāksim eksperimentēt, uzaicinot latviešu režisorus, kuri nekad vēl operā nav bijuši, protams, režisors ir režisors, bet es to salīdzinātu ar autovadītāju. Autovadītājs un smagās mašīnas vadītājs abi ir autovadītāji, bet tās ir divas dažādas mašīnas. Vienkārši kādam ļaut pamēģināt bez iepriekšējas apmācības braukt ar smago mašīnu ir mazliet riskanti. Ja mēs sezonā iestudējam piecus jauniestudējumus, no kuriem divi ir baleti un trīs operas, mums ir jānopelna šie 30%, jo valsts subsidē tikai 70%. Vācijas vai Rietumu teātros šī proporcija ir krietni augstāka, 80% vai Helsinkos pat 90% apmaksā valsts, tātad tu vari vairāk riskēt. Ja mums zāle nebūs labi apmeklēta, mums nebūs ar ko apmaksāt jauno iestudējumu, jo tas, ko mēs sedzam ar 70% budžetu, ir tikai algas, bet tas, ar ko mēs nopelnam, ir aicinām viesmāksliniekus, veidojam jaunus iestudējumus. [..] Mums visās balsu grupās nav dziedātāju, mums ir viens bass un viens mecosoprāns. Tagad, kad ir sācies karš un mēs vispār nevaram no austrumu puses pieaicināt kvalitatīvus, bet lētākus māksliniekus, ir ļoti liela problēma, ja gribam Latvijā dabūt galvas tiesu pārāku solistu.
Kā ir ar jauno solistu audzināšanu operā? Vai tam tiek pievērsta uzmanība, vai notiek sadarbība ar Mūzikas akadēmiju? Vai tiek auklēti un izauklēti jaunie talanti, mūsu pašu dziedātāji?
Citos teātros, lai to darītu, viņiem ir operas studija pie opernama. Mums ir tikai viena mēģinājumu zāle, tā vienlaikus ir arī Jaunā zāle, kurā notiek bērnu izrādes. Mūsu opernamam vajadzētu vismaz trīs operzāles, ja gribētu piesaistīt jaunos māksliniekus. Mēs mēģinām, protams, piesaistīt, un to var arī mūsu mājaslapā redzēt, kad ir bijušas lomu debijas, kad ir nākuši klāt jauni dziedātāji. Šosezon mums ir pievienojies Dainis Kalnačs, latviešu tenors.
Kalvis Kalniņš, Rinalds Kandalincevs.
Jā, tieši tā. Arī Tatjana Trenogina, kuru piesaistīju, kad sāku strādāt, un kura dzīvo Latvijā. Gribēt jau var galvas tiesu pārākus solistus. Es gribu piebilst, ka mūsu solistiem ir ļoti, ļoti labs līmenis, un, ja gribam galvas tiesu pārākus solistus, tad dodiet finanses.
Man jau nav problēmu pieaicināt labu solistu, man ir problēmas viņam samaksāt.
Varbūt tad vairāk jāizmanto latviešu solisti?
Kurus es neesmu izmantojis?
Runājot par oriģinālsaturu operā, vai ir plānota sadarbība arī ar latviešu komponistu par kādu oriģināloperu, kas varētu tapt?
Jā, mums ir divi nodomu protokoli ar diviem latviešu komponistiem. Varbūt, kamēr nav šie darbi vēl pabeigti, es tomēr neminēšu.
Māņticība. Vai viens no tiem varētu būt Artūrs Maskats?
Varētu būt. Mums pavasarī būs Kārļa Lāča aranžijā, muzikālā kompozīcijā veidots balets. Gaidām, kad Ēriks Ešenvalds pabeigs vienu baletu, kuram jau sen vajadzēja būt pabeigtam, tāpēc man negribas pārāk tālu liekties ārā pa logu... Ir vairāki projekti, kur komponēšana ir radošs process, kuram vajadzīgs laiks, iedvesma, arī finansiāls atbalsts, bet mēs pie tā strādājam, un tuvākajos divos gados noteikti būs.
Egil, jūs esat zināms arī kā Vāgnera dziedātājs un esat dziedājis gan Holandieti "Klīstošajā Holandietī", gan Votānu "Nībelunga gredzenā", un jūs esat arī viens no Latvijas Vāgnera biedrības dibinātājiem. Šobrīd no nulles punkta ir izkustējies Vāgnera nama atjaunošanas process. Kā jūs raugāties uz šo vietu Latvijas kultūrlaukā?
Manuprāt, tā ir ļoti nozīmīga vieta. Jebkurai pilsētai ir vajadzīgi tādi karstie punkti, kas pievelk tūristus, un viens no šiem karstajiem punktiem ir Rihards Vāgners, kurš divus gadus Rīgā ir strādājis kā diriģents. Rīgā ir iesācis arī komponēt "Rienci", un, bēgot no kreditoriem, no Rīgas, viņam radās arī "Klīstošā holandieša" ideja un operas iedvesma. Es domāju, ka tā ir ļoti nozīmīga lieta, un tūristi bieži uzdod jautājumus, kur tad ir tas teātris un domā, ka Vāgners ir diriģējis mūsu Nacionālajā operā. Tad jau viņa vēl nebija uzcelta.
