Lasot orķestru sastāvu Berlīnē, Londonā, Parīzē vai citā metropolē, iespējams, pat nepievēršam uzmanību tam, kādas tautības un no kurienes nācis ir katrs mūziķis. Latvijā savukārt lielākais mākslinieku īpatsvars joprojām ir vietējie. Taču situācija palēnām mainās, un tam apsvērumi ir dažādi – mūziķu trūkums konkrētās instrumentu grupās, Latvijas mūziķu emigrācija vai pārkvalificēšanās.
"Simfoniskie orķestri visā pasaulē ir internacionālas vienības. Tas mūsdienās ir jau pats par sevi saprotams. Līdz ar to tā migrācija, manuprāt, kā tāda parādība ir pozitīva, jo,
atnākot kādiem mūziķiem pie mums no ārzemēm, viņi atnes sev līdzi to mūzikas kultūru, to bagāžu, kāda varbūt šeit nav mūziķiem.
Un notiek radošais apmaiņas process, kas ir ļoti forši," sacīja LNSO valdes locekle Indra Lūkina.
Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī ir gan itāļu, gan dāņu mūziķi, kas strādā ar dažādu noslodzi.
Pēdējās divās sezonās orķestra koncertmeistara vietā bieži redzama beļģu vijolnieci Vērli Houbrākenu. Mūziķe atzina – salīdzinot ar Rietumeiropas orķestriem, finansējums, protams, ir atšķirīgs, taču ir citas lietas, kas viņu šeit piesaista.
"Lielākā atšķirība ir mūzikas radīšanā. Tā nav īsti kritika Rietumeiropai. Varbūt tas ir kaut kas filozofisks vai personīgs, ko es izjūtu. Savā valstī es dažbrīd jūtu, ka cilvēki ir lielāki individuālisti, bet šeit es vairāk jūtu, ka ir kopīgs mērķis, mūzika tiek radīta kopā. Jūtu, ka šeit koncerta rezultāts tiek uztverts ļoti nopietni, spēlēšana kopā ir ļoti svarīga, un man patīk tā strādāt, jo, manuprāt, orķestrī tā ir visbūtiskākā lieta," sacīja Houbrākena.
"Viņiem šeit ir radoši ļoti interesanti. Ne vienmēr tas ilgi turpinās, jo viņi saskaras ar praktiskām dzīves grūtībām. Atalgojums jau ir viena lieta, bet otra lieta ir, ka šeit ir jādzīvo, šeit ir jāīrē, šeit ir jāēd, un mēs jau esam tādā pašā cenu līmenī kā jebkura Centrāleiropas valsts. Tā ka tur sanāk daudzi tie aspekti, un tad kā nu kuram tas liktenis izvēršas," stāstīja LNSO valdes locekle.
Atšķirībā no Houbrākenas, kura LNSO ir viesmūziķe, itāļu fagotists Klaudio Lambroni ir orķestra štatā. Gluži tāpat kā Nacionālās operas orķestrī, kur līdz ar viņu muzicē arī klarnetists no Lielbritānijas Pīters Džeimss Borns. Abi piekrīt, ka iedzīvoties svešā vidē nav viegli, taču mūzika ir virsmērķis.
"Mūziķis orķestrī ir viens zobrats lielā mašīnā. Ja tā jau brauc, tu vienkārši ielec savā vietā. Tas ir visai dabiski un vienkārši, ja esi tam gatavs. Valoda ir neliels izaicinājums, pat pēc gada. Bet tas nav biedējoši, cilvēki šeit ir jauki un palīdz man atrast savu vietu," sacīja Borns.
"Es domāju, orķestrim ir veselīgi saņemt dažādus impulsus no ārpuses.
Es, Pīters, nemaz nerunājot par Tarmo Peltokoski – tie ir svaigi iespaidi, kas palīdz arī mūzikai. Man pašam lielākais izaicinājums bija no studenta kļūt par profesionālu mūziķi. Kā grupas koncertmeistaram man vienmēr jābūt formā – gluži kā sportistam," sacīja Lambroni.
Ārzemnieku piesaistē, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, esam pa vidu, jo Lietuvā ārvalstu mūziķu skaits ir minimāls, bet Igaunijas orķestros redzam dažādu nacionalitāšu māksliniekus, zināja stāstīt operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš.
"Mēs nevaram skatīties uz mūziku – ne uz simfonisko, ne uz opermākslu – atrauti no Eiropas un pasaules konteksta, jo šis tirgus ir vienots. Labu mūziķu trūkst ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, [trūkst] arī dziedātāju, solistu. Tā ka mēs esam tādā vienā lielā globālā tirgū iekšā, kur ir ļoti daudz spēles noteikumu. Un es šeit gribētu minēt, ka tas ir ne tikai atalgojums vai darba slodze, tā ir arī iespēja šim mūziķim iejusties un sajusties kolektīvā," norādīja Ozoliņš.
Uzrunātie orķestru pārstāvji vērtēja, ka globalizācijas ietekmē kultūru apmaiņa kļūs tikai aktuālāka, un tas ir liels ieguvums mūziķiem un mūzikas baudītājiem.
