Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pats Melngailis par šo savu dzīves posmu rakstījis skopi, bet daudz vairāk par to var uzzināt no viņa pirmdzimtās meitas Lindas bērnības un jaunības atmiņām. (RTMM 217191; 217192 un 309533)
Šīs atmiņas, kas bagātinātas arī ar citu ģimenes locekļu stāstīto, parāda, cik patiesībā grūts un sarežģīts jaunā komponista dzīvē bijis šis trimdas laiks.
Nav skaidri zināms, ko Melngailis īsti sagrēkojies cara varas acīs 1905. gada revolucionārajos notikumos. Domājams, ka Orlova soda ekspedīcija viņu vajāja galvenokārt par neatļautas literatūras glabāšanu un lasīšanu.
1905./1906. gada ziemā viņš kādu dienu pasta karietē ieradies vecāku rentētajās mājās Raunas "Marikalnā" ar smagiem koferiem.
Tos novietojis istabaugšā, asarām acīs lūdzis vecākiem piedošanu un steigā devies prom. Domājams, ka koferos bijušas kādas toreiz aizliegtas grāmatas. Drīz vien mājā iebrukuši soda ekspedīcijas kazaki, kas veikuši kratīšanu un situši tēvu līdz asinīm, lai uzzinātu Melngaiļa atrašanās vietu.
Vecāki samaksājuši lielu izpirkuma naudu, lai Emili neapcietina un neizsūta uz Sibīriju. Tā vietā viņam bijis ļauts doties trimdā uz Taškentu, bet aizliegts tur nodarboties ar mūziku.
Aizbraukšana notikusi no vecāku lauku mājām 1906. gada jūlija beigās. Melngailis šai laikā jau bijis divkāršs atraitnis: Pēterpilī mirusi gan Lindas māte, igauniete Lēna Mirisepa (Mürisepp), gan arī dažus gadus vēlāk apprecētā krieviete Antoņina Lebedjeva, tāpēc Melngailim un viņa četrgadīgajai meitiņai līdzi devusies komponista māsa Elīna Medne. Viņa garajā ceļā esot bijusi spiesta vairākkārt atrunāt Melngaili no domām par pašnāvību.
Pa dzelzceļu sasnieguši Astrahaņu, visi trīs ceļotāji tālāk devušies pa Kaspijas jūru ar aristokrātu izklaides kuģi. Tā kapteinis bijis komponista mātes brālis Valdemārs Mežaks, kurš Melngaili finansiāli atbalstījis studiju laikā. Kā samaksu par braucienu kapteinis aicinājis Melngaili izklaidēt pasažierus maltīšu laikā kuģa ēdamzālē ar klavieru spēlēšanu. Sākumā jaunais dumpinieks protestējis un atteicies, bet vēlāk tomēr piekāpies un spēlējis pasažieru skaļā balsī pieprasītos krievu šlāgerus un dziesmas.
Pirmais gads Taškentā pagājis visai pieticīgi. Darbs virsnieku skolā, kas dēvēta par "Kadetu korpusu", bijis sešas dienas nedēļā no septiņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, un obligāts bijis arī dievkalpojuma apmeklējums svētdienās. Gandrīz visa mēnešalga Melngailim bija jānosūta gan V. Mežakam, gan vecākiem, lai tie baronam atmaksātu "Marikalna" māju rentes parādus. Tomēr viņam visgrūtāk bijis samierināties ar varas iestāžu aizliegumu nodarboties ar mūziku un būt mājās bez mūzikas instrumenta.
Materiālais stāvoklis sāka pamazām uzlaboties tikai pēc tam, kad Melngailis nodibināja jaunu ģimeni, kas ļāva pamazām attīstīt arī savu saimniecību. Jau 1907. gada vasaras atvaļinājuma laikā Melngailis centās dabūt atļauju Latvijas apmeklējumam.
Ar lielām grūtībām tas viņam arī izdodas, par iemeslu minot māsas pavadīšanu atpakaļ uz dzimteni. Tomēr bijis ar parakstu jāapliecina, ka viņš atgriezīsies un ceļojuma maršrutu nemainīs. Rīgā Melngailis iepazinies ar savu nākamo sievu, ļoti enerģisku jaunavu Annu Bērensi (1888–1938), kura strādājusi par pārdevēju grāmatveikalā. Skarbajos Taškentas apstākļos viņa spējusi kopā ar Melngaili izveidot un veiksmīgi vadīt ģimenes saimniecību. Pie tam desmit gados viņa laidusi pasaulē trīs dēlus un divas meitas.
Katru gadu komponists ar nepacietību gaidījis vasaru, kad varbūt dabūs atļauju uz vienu mēnesi apciemot 4000 km tālo dzimteni, bet ne vienmēr to saņēmis. Piemēram, 1915. gadā Melngaili norīko par komandanta sekretāru 500 km attālajā Guļčas cietoksnī, uz kuru ved sarežģīts ceļš pa tuksnešainām un ledainām kalnu pārejām zirgu un kamieļu mugurā.
Vīram līdz ceļo arī Anna ar pieciem bērniem. Šo grūto nedēļu atsver mēnesi garais atvaļinājums, kura laikā Melngailis pusslepeni pieraksta daudzas kalniešu tautas melodijas.
Naktīs viņš atļaujas šo to dungot un spēlēt ar pirkstiem pa iedomātu klaviatūru. Top tautasdziesmu apdares un dažas oriģināldziesmas. Šos nošu rokrakstus komponists nav datējis, lai kontroles gadījumā varētu attaisnoties, ka tie ir veci studiju laika uzmetumi.
Laimīgs bijis kāds gadījums, kad skolas sarīkojumā augstdzimuša solista pavadīšanai uz klavierēm vajadzējis aizvietot saslimušu pianistu un skolas direktors, ģenerālmajors fon Kohs, kurš guvis izglītību arī Maskavas konservatorijas čella klasē, atcerējies par Melngaili. Nošu nav bijis, bet komponists tik krāšņi improvizējis pavadījumu, ka visi pēc tam par to vien runājuši.
Paslepeni Kohs pēc tam uzaicinājis talantīgo mūziķi saspēlēt ar viņu pa kādai čella sonātei. Vēlāk "godu izrādījis" arī ģenerālgubernators Samsonovs, kurš bez atlīdzības Melngailim atļāvis pasniegt klavierstundas savai meitai. Attapīgais privātskolotājs to izmantojis, lai beidzot dabūtu atļauju klavieres turēt arī paša mājās.
1917. rudenī slēdza Taškentas "Kadetu korpusu" un turpmākos trīs gadus Melngailim pastāvīga darba vairs nebija.
Lai nodrošinātu ģimenei iztiku, kopā ar ģimeni viņš iekopa vīnogu dārzu, turēja bišu dravas, piena lopus un šķirnes vistas. Šajā laikā viņš aktīvi darbojies arī Taškentas mūzikas dzīvē – organizējis korus, izveidojis simfonisko orķestri, kas pirmatskaņojis arī viņa komponēto simfonisko ainavu "Vakars Zilajā kalnā".
Arvien izvēršoties pilsoņu karam, Melngailis spiests aizsargāt savu ģimeni un saimniecību no dažādām apkārt klīstošām bandām. Tomēr bērni nereti ir liecinieki bandītu vardarbībai pret vecākiem. Laiku pa laikam patvērums ir četrus kilometrus attālais vīna dārzs ar kleķa būdiņu, kur Melngailis uzsācis darbu pie Musorgska operas "Boriss Godunovs" instrumentēšanas.
Beidzot 1920. gada 13. oktobrī komponists saņem atļauju kopā ar ģimeni un daļu iedzīves doties uz dzimteni. Pēc astoņu nedēļu gara un zaudējumiem pilna ceļojuma gandrīz neapkurinātā preču vagonā 7. decembrī viņi sasniedz Rīgu. Dzīve bija jāsāk no jauna.
