Nu jau pagājuši daudzi gadi, bet Ilga Reizniece turpina mācīt, kā piedzīvot Jāņus, un nes latviešu tradīcijas un tautasdziesmas saulītē. "Tautasdziesma paplašina bērnu iztēli. Es domāju, ka tas joprojām arī šodien ir vajadzīgs, tāpēc joprojām es mācu tās vecās dziesmiņas un rotaļas bērniem," viņa pauda.
Ilga Reizniece, mūziķe un pedagoģe, publikācija žurnālā "Avots" 1987. gadā, vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem, vēl okupācijas un cenzūras laikā, raksta: "Tas nepasakāmais ir izdziedams. Izdziedams tautām, kuras nav brīvas. Šī saite ikvienu sēja pie tās sēklas, kas reiz iesējusies tieši šajā zemē. Un kamēr saite nepārtrūks, tauta te dzīvos. Tautasdziesma mums ir nepieciešama kā noturēšanās. Stipri vārdi palīdz grūtajās dieniņās. Mēs esam latvieši, dziedam nēģeru un amerikāņu dziesmas, spēlējam spāņu un indiešu instrumentus, klausāmies japāņu mūziku. Tā mums parasta lieta, tā dara pasaulē. Labi… tikai. Tikai pasaulē nedziedās mūsu dziesmiņas. Man saka – nu ko jūs ar to folkloru, nav taču folklorai raksturīgās vides, tas laiks ir pagājis uz neatgriešanos, sevišķi jau pilsētā. Bet es atbildu – sevišķi laukos, kur tīrs gaiss, var iztikt bez dziedāšanas. Caur galvaspilsētas pūli es varu iziet, tikai pie dziesmiņas turoties."
Arnis Krauze: Šie ir Ilgas Reiznieces vārdi, rakstīti pirms 37 gadiem, un, ejot caur galvaspilsētas pūli, arvien pie dziesmiņas turoties, Ilga Reizniece ir nonākusi Doma laukumā, raidījuma "Laikmeta krustpunktā" studijā. Ilga, sveicināti!
Ilga Reizniece: Labdien!
Nu daži ļaudis uzreiz varbūt teiks – nu, protams, kā Jāņi, tā uzreiz saucu uz sarunu Ilgu Reiznieci, bet man uzreiz ir jānorāda, ka es Ilgu šeit, Doma laukumā, satiku kaut kur ap Lieldienu laiku, pavasarī…
Man liekas, ka agrāk vēl.
Vēl ārā sniegs bija, un mēs jau tad aizrunājām tikšanos. Tā ka ar Jāņiem mūsu šīsdienas saruna būs saistīta tikai daļēji. Ilga, nu šķiet, ka pēdējā laikā mana skolas biedra un jūsu dēla Dīva balss Latvijas Radio skan jau biežāk nekā Ilgas dziesmas un mūzika. Dīvam raidījums "Drošinātājs" un viss aktuālais par karu Ukrainā… Vai arī Ilga klausās "Drošinātāju"?
Ir tā, jāatzīstas, ja man laimējas tajā laikā būt mašīnā, tad es klausos. Jo mājās es radio neklausos, bet mašīnā es vienmēr klausos, jā, tad es dzirdu. Agrāk, kad vēl nebija radio, kad bija tikai podkāsts, tad es klausījos pirmos raidījumus, protams. Man ir liels prieks par to, ko Dīvs dara.
Dīvs ļoti tur pulsu uz notikumiem un ik nedēļu seko ziņām no Ukrainas. Tas, kas tur notiek, cik bieži acu priekšā ir šīs ziņas arī jums, Ilga?
Nu būtībā jau katru dienu. Es nevaru teikt, ka es katru dienu skatos, bet palasu, kas notiek – jā, protams.
Iepriekšējos gados ar ukraiņu mūziķiem, folkloru arī ir bijusi kāda saistība? Ir bijusi iespēja varbūt būt Ukrainā? Ir kāds priekšstats?
Jā, mums bija uzstāšanās Kijivā. Es tagad nepateikšu, cik gadus atpakaļ, apmēram desmit. Vēl pirms notikumiem tas bija, tātad vairāk nekā desmit. Tur bija milzīgs, milzīgs festivāls, to es labi atceros, pašā centrā, un bija pērkona negaiss. Nu tāds, ka riktīgi, un elektrība, viss beidzās. Nav vairs. Grupas jau pārsvarā tomēr ar elektrību darbojās, bet mēs – vijole, bungas, akordeons, dūdas – mēs turpinājām spēlēt, par ko publika bija lielā sajūsmā. Jā, tādā labā atmiņā man ir Kijiva. Vēl ir saskare bijusi ar ukraiņu dančiem, danču nometnēm. Man pašai savā danču repertuārā ir arī ukraiņu danči, jā. Bet tā teikt, ka es esmu ļoti daudz dziedājusi dziesmas, nē, tā nav.
Ilga, atgriežoties pie žurnāla "Avots" raksta, ar kuru es sāku mūsu sarunu, vēl viens citāts: "Es tīņa gados ienīdu vai visu pasauli, ja man neļāva klausīties "Bītlus", Emersonu, Veikmenu, ko nu toreiz sirds prasīja. Un, atklāti sakot, nez kā būtu, ja es ar tautasdziesmām satiktos tajā laikā, tīņu laikā. Bet toreiz tikšanās nebija iespējama, jo folkloras vilnis pie mums atvēlās vēlāk, tā īsti pirms pieciem, sešiem gadiem. (Tātad 80. gadu sākumā.) Tomēr arī tīņa gados bija brīži, jo īpaši tas viens, kad pati garākā diena noriet, kad jūti, ka jābūt kaut kam vārdos nepasakāmam. Kaut kur pirkstu galiņos tā sajūta vēl turas. Tad vēl nezināju, ka no pusotra tūkstoša līgotnēm jeb Jāņu meldijām tautā dzied labi ja piecas." Ilga, kādi ir tie pirmie Jāņi, pirmās meldijas, kas jums ir atmiņā – tīņa gadi vai varbūt arī mazāki gadi?
Tādas labas atmiņas man ir no tīņa gadiem, jā, kur man bija lauki. Mani lauki bija Ogre, ne tālāk diemžēl, bet tur bija brīnišķīga upīte un pļaviņa, un mēs kūrām ugunskuru. Man bija brālēns, brālēnam bija draugi, bija ļoti romantiski. Bet tur nebija nekāda sakara ar folkloru, protams. Bet tas, ka Jāņi, nu kā savādāk! Tad man ir bildītes no bērnības, kur es skatos, ka kā kurā bildītē – vienās redzu, ka mēs ar mammu pinam vainadziņu no puķēm, bet citā bildītē man ir kaut kādas jocīgas kreppapīra puķītes galvā.
Tās, kuras Centrāltirgū tirgoja?
Jā, es atceros, bērnībā mums patika…
Ilga Reizniece nēsāja arī tādas?
Jā, mums visām māsīcām bija vai nu tur cepurīte, vai kreppapīra… Bet kā attaisnojums, ko saku, ka ir arī bilde, kur mamma pin vainagu. Tā ka Jāņi vienmēr tika svinēti – vienmēr, vienmēr. Vai nu Ikšķilē, vai Ogrē, tur, kur man bija radi ārpus Rīgas. Bija dziedāšana, bet tāda tā apziņa, kāda man tagad ir par Jāņiem, protams, tā atnāca tikai, kopš satiku folkloru, un tas notika 1980. gadā. Tad, jā, un tad atvērās tā lāde un izrādījās… Es gan tur pārspīlēju tajā rakstā, nav pusotrs tūkstotis melodiju. Es varu pateikt precīzi, Jēkaba Vītoliņa sastādītajā krājumā ir 1155 melodijas, bet vienalga tas ir daudz, vai ne, gada īsākajai naktij!
Tas ir ļoti daudz, bet es pieļauju, ka visas pat jūs nevarētu...
Neviens pasaulē to nevar, un nevajag arī, jo vienā vietā jau nebija vairāk par trijām, četrām. Mēs, folkloristi, zinām varbūt 50, bet nevajag, pietiek ar kādām 10, pilnīgi pietiek. Bet nu ar divām, nē.
Cik ir jūsu repertuārā, nu tā, ja vajadzētu tādu līgotņu maratonu, divas trīs stundas varētu aizpildīt?
Nu kā, tas notiek 12 stundas. Visas desmitgades, kā sešos vakarā sāk, tā no rīta beidz. Protams, ne tikai dziesmas, tur arī ir izdarības vai rituāli, kā tagad saka, un danči. Nē, dziesmu nepietrūkst mums.
Ilga, šo gadu garumā jūs tik daudz esat stāstījusi par Jāņiem, jūs esat mācījusi tradīcijas, mācījusi mums piedzīvot Jāņus. Vai jums pašai no Jāņiem jau nav tāds mazs nogurums arī? Vai no Jāņiem nevar nogurt?
Var. Ir ļoti dažādi bijis. Gadu desmitus, kamēr bērni auga un bija mazi, mēs svinējām, tiešām desmitgades, pie Viešūra ezera, brīnišķīgajos Seskos, mājās, kas piederēja Saulcerītei un Arnoldam Viesiem. Tas ir bijis skaistākais laiks, tiešām... 80. gadi – 90. gadi, mūsu gadsimta sākums. Bet bija tā, ka no sākuma tur… Es pārlasu tagad Saulcerītes Vieses dienasgrāmatas, un viņa raksta kaut kad astoņdesmit kurā gadā, ka ir sabraukuši 27 līgotāji, 11 bērni, un tā kā par daudz bišķiņ. Tas, ka pēc tam brauca 200 cilvēki, nu tad, jā… Tad, kad tu nonāc plāna vidū un redzi, ka savus draugus neņem līdzi, jo tā jau nav tava vieta, bet ir puse, ko tu nepazīsti, bija tā mazliet… Bet vienalga tie bija skaisti Jāņi. Tad pienāca laiks, kad man skolā saka bērni – fui tie Jāņi. Mēs stāstām, un mani bērni stāsta, cik skaisti ir Jāņi, bet nē, Ilga, mēs neticam – ņem mūs līdzi. Nu es nevaru visus paņemt līdzi. Tas laikam bija 2003. gads, kad es izdomāju, ka kaut kas ir jādara lietas labā.
Cik tie bērni lieli vai mazi bija?
Kurējie?
Kuri prasīja.
Nu tie bija manu bērnu klasesbiedri Jūrmalas Alternatīvajā skolā, kur es mācīju folkloru. Nu piektā, sestā klase. Tad es izdomāju, ka kaut kas ir jādara, un aizgāju pie Sarmītes Ēlertes, jo viņas dēls mācījās vienā bērnudārzā ar manu dēlu, mēs pazināmies, un tad, jā, tad radās tā doma, ka vajadzētu mācīt mazlietiņ tradīcijas.
Mācīt, kā piedzīvot Jāņus?
Kā piedzīvot, jā, un tad ļoti sašķēlās tā visa lieta. Jo, redz, mēs, kas bijām senie, vecie "Skandinieki" no 1980. gada, mēs jau no tā laika zinājām tradīcijas, tās studējām, apguvām, iekļāvām savā dzīvē. Mums bija īsti Jāņi. Bet varbūt tie, kas nebija svinējuši īstus Jāņus, kam tie saistījās vairāk ar tādām dārza ballītēm vai šlāgera vakariem, viņi teica, ka datums nav pareizais, ka vajag tomēr to 21.… Vārdu sakot, tauta, man liekas, tagad arī ir sašķēlusies. Vieni svin tiešām to īsāko nakti, kas, mēs zinām, jā, ir 20.–21. jūnijā, bet
mans arguments, kāpēc es par īsto Jāņu vakaru uzskatu tomēr joprojām to 23., ir ne tikai tas, ka Jānim ir vārda diena nākamajā dienā un ir valsts svētki, bet tās visas teicējas, tās, ko es minēju – 1155, un teksti vispār ir tūkstošu tūkstoši – viņas jau nezināja par to 21. datumu, viņas svinēja tad, nu kad ir Jāņu vakars.
Jāņu vakars ir tas 23. jūnijs jeb zāļu vakars, sauc, kā gribi. Ak, šo gadu laikā ir tik daudz debašu bijis. Arī saulgriežu vārdus… Folklorā, tekstos neparādās tāds vārds "saulgrieži". Ir Jāņu vakars. Pagājšgad iznāca tāda brīnišķīga grāmata – "Līgo svētki", milzīga, bieza grāmata ar simtiem bilžu un artefaktu. Mums bija lielas debates ar tās autoriem, es līdz pēdējam kāvos un cīnījos, lai būtu "Jāņi", nevis "Līgo svētki". Bet tad, skatoties to materiālu, kas ir tajās atklātnēs, tu redzi, ka būtībā pilsētā jau tie tiešām ir vairāk kā Līgo svētki. Jāņi – tas attiecas uz laukiem, dabas vidu. Pilsētā ir pavisam cita situācija. Tā ka esam iekļaujoši, pieņemoši un toleranti.
Es turpināšu ar vienu no pirmajiem, iespējams, pašu pirmo jūsu vārda pieminējumu presē. Tas, protams, ir saistīts ar tautas dziesmu, un tas ir raksts no laikraksta "Literatūra un Māksla" 1980. gadā. Raksta autors ir Andris Jakubāns. Mazs fragments no viņa publikācijas: "Savus gadus mēs varam rēķināt pēc pases ierakstiem, piedzimšanas skaitļiem, bet ir brīži, kad ar pases datiem nepietiek. Pēkšņi un spēji sajūtam, ka šie gadu desmiti ir pārāk niecīgi un sīki, mums jāpieskaita kas senāks un būtiskāks." Te ir stāsts par to, ka Preiļos notiek folkloras svētki 29. un 30. augustā 1980. gadā. Es turpināšu ar citātu: "Šajos svētkos bija mazliet neparasti vērot, ka dziedātāji var iztikt bez pastiprinātājiem, vadiem un mikrofoniem, jo izrādījās – ir vēl balsis, kas skan bez skaļruņiem. Šajos svētkos bija bezgala pamācoši klausīties Latvijas Valsts konservatorijas ansambli "Bizīteri". Viņi dziedāja arī dziesmas, kuras daudzkārt redzētas pa televizoru Dailes teātra jauno aktieru priekšnesumā. Ja simpātiskākie aktieri labi ākstās, ironizē un iztaisa no dziesmiņas smuku jociņu, tad "Bizīteri" šo jociņu pārvērš smeldzē un nopietnībā." Pie šī raksta ir pievienota arī fotogrāfija, kurā redzam jūs, un jums blakus tā varētu būt Silvija Silava.
Jā, tieši tā, un pie tam mēs bijām satikušās tikai pāris mēnešus iepriekš, maijā.
1980. gada vasara – vai varētu teikt, ka šis ir tas brīdis, kad sākas jūsu tautasdziesmas ceļš?
Jā, pilnīgi. Es beidzu Mūzikas akadēmiju, nu konservatoriju, 1980. gada jūnijā, un satiku Silviju un "Bizīterus" maijā. Tie bija svētki Brīvdabas muzejā, es neatceros, kā es tur nokļuvu, bet mēs satikāmies tur. Jā, un Preiļus es ļoti labi atceros. Tā bija brīnišķīga reize. Tā bija pirmā reize, man liekas, kad es gāju podu māti un vēl dažas rotaļas, un tur bija igauņi, mēs kopā dancojām. Tas priekš manis vispār bija šoks, ka kaut kas tāds var notikt.
Man, un es pieņemu, ka arī daļai klausītāju, šajā brīdī varētu rasties jautājums, kas tad ir "Bizīteri"? Atbildi uz šo jautājumu, Ilga, es atrodu laikrakstā "Pionieris" 1982. gadā. Raksta nosaukums ir "Mūs vieno tautasdziesma". Arī mazs citāts: "Viņi ir "Bizīteri". Nē, nē, te nav nekādas saistības ar bizēm, neviens no viņiem bizes pat nenēsā. Šis skanīgais vārds atrasts Ērģemes izloksnes vārdnīcā un apzīmē kustīgus un veiklus radījumus, kuri daudz skrienot un ejot – nekad nestāvot uz vietas. Tas ir arī visu piecu īstens raksturojums."
Jā, bet nav pieminēts laikam par vārdu "Bizīteri", ka tas ir Dzintara Tilaka atradums. Viņš izdomāja to, jo viņš bija tajā laikā "Bizīteros".
Kas tad bija "Bizīteri", un cik ilgi tie kopā noturējās?
Nu "Bizīteru" pamata sastāvs bija… Tātad Dzintars tos izveidoja kopā ar Silviju, bija Āris Ziemelis, Guntis Bērziņš, un pēc kāda laika es pievienojos, un pēc tam pievienojās Uģis Prauliņš. Mēs tiešām bizinājām riņķī nu tādu slodzīti. Bija pirmais, otrais gads, un tad pienāca brīdis, kad puišiem jāiet armijā. Es atceros pēdējo koncertu Rakstnieku savienībā, nu un tad arī mēs… Tad man svarīgāki palika "Iļģi" un "Skandenieki". "Bizīteru" posms bija ļoti īss, bet ļoti blīvs un tāds. Jā, ļoti interesants laiks tas bija.
Turpat sākās arī "Iļģu" laiks?
Jā, man viss samērā vienlaicīgi sākās, bet "Bizīteri" bija pirmie. Tā bija Silvija Silava, kas mani īstenībā ievadīja folkloras pasaulē. Ar viņu kopā mēs gājām uz folkloras krātuvi un sēdējām pie materiāliem, un meklējām…
Pirmais radio ieraksts, kurā var dzirdēt jūsu un "Iļģu" balsi, ir no 1982. gada. Noklausīsimies to.
Sākumā savu balsi nepazinu, bet, kad sāku dziedāt… Atcerējos, ko teica Juris Riekstiņš, jo tas ierakstā ir 1982. gada sākums, tad vēl nav Māris Muktupāvels, tur dzied Andris Brančs un Juris Riekstiņš, un Juris Riekstiņš, viņš teica – nu ko jūs, meitenes, dziedat vecu sievu balsīs? Viņam nepatika, un viņš arī aizgāja, pameta mūs visai drīz. Augustā jau mēs bijām Aizputes festivālā, un tur, braucot uz festivālu, Jurim un Andrim salūza mocītis, viņi palika un neatbrauca. Tad mums, "Iļģu" meitenēm, nāca palīgā brāļi Muktupāveli. Tā mēs ar Māri turpinājām kopā dziedāt.
Tā atkal radās "Iļģi", kurus mēs pazīstam līdz pat šai dienai.
Jā, tas bija aizsākums tāds.
Bet, Ilga, es redzēju, ka jūs, klausoties ierakstu, pie sevis tā ik pa laikam nopūtāties – šausmas, šausmas… Par ko tās šausmas?
Nu es cerēju, ka neviens to nedzirdēs, kā mēs toreiz dziedājām. (smejas)
Es taču vispār nebiju dziedājusi nu nekad, es taču tomēr esmu vijolniece, un vijolnieki, instrumentālisti, nemēdz dziedāt. Savā nodabā klusiņām kādreiz…
Un diplomēta vijolniece.
Jā, jā, un mute ciet – spēlē. Bet, atklājot tās tautasdziesmas, tur vienkārši nevarēja nedziedāt, vajadzēja, tā teikt, tautai darīt zināmu, kas mums par bagātību pieder.
1983. gadā mēs nonākam pie lugas "Pilna Māras istabiņa". Man, kurš nav redzējis šo izrādi, un manai paaudzei, kas mums par šo darbu būtu jāzina?
Imants Ziedonis teica tā, ka šo gadu, proti, 1983., ja es nemaldos, atcerēsies vēsturē pēc tā, ka šajā gadā tika parādīta Māras Zālītes luga "Pilna Māras istabiņa", ko iestudēja Pēteris Pētersons. Es brīnos, kā tas varēja notikt, ka vispār tajā laikā iznāca tāda luga ar tādiem tekstiem un zemtekstiem. Es tur gadījos īstenībā diezgan nejauši, jo mana tēla sākotnēji nebija pašā lugā. Bet laikam, tagad jāprasa Mārai, laikam tā bija Pētera Pētersona ideja, ka vajag tādu spēlmani, kas tur darbotos. Tās sajūtas manī joprojām ir. Es joprojām atceros, kā spēlēju kokli, kā es tajā dienā vispār neēdu un nedzēru, jo man bija tāds notikums vakarā. Atceros brīnišķīgās aktrises, jo tā man bija pirmā un vienīgā saskare ar teātri.
Tas bija Jaunatnes teātris?
Jā, vecajā Jaunatnes teātrī.
Tad jau jūs tur bijāt kopā ar Dinu Kupli, Uldi Pūcīti…
Jā, jā… Kopā mēs tur visi bijām, arī ģērbtuvēs. Man bija ārkārtīgi liela pietāte, protams, pret aktrisēm, viņas mani uzņēma brīnišķīgi. Es atceros, kā es tur sēžu… Jo izrāde sākās tieši ar to, ka es sēžu un koklēju, un… Tur bija interesanti. Es nezinu, vai jūs zināt to rakstu, ko Māra Zālīte rakstīja "Liesmā"... "Spēlmanis" saucās tas raksts. Tur bija tā, ka sākumā tur visi pie vecākā brāļa ēd, dzer, galdiņ klājies, un viss tur notiekas, un es arī kopā ar viņiem. Pēteris Pētersons teica – nu tu tur arī pie zemes vārties, tāpat kā visi. Es teicu – nē, es nē. Viņš – ko? Bet es teicu, ka nē, ka es to nedarīšu, un tā arī palika. Pēc tam Mārai par to ir ļoti skaists raksts, kā viņš mani uzklausīja, lai arī cik viņš būtu pārliecināts par savām taisnībām. Jā, un tad tur bija moments, ka es sēžu uz skatuves malas un dziedu tieši tad, kad karotājs brālis pārrodas. Dziedu dziesmu, ko Pēterim Pētersonam bija kaut kādās viesībās viens vecs dievturis nodziedājis. Viņš mēģināja to dziesmu restaurēt, un es arī mēģināju saprast, kas tā par dziesmu. To sajūtu, ka es dziedu, viena pati sēžot uz skatuves malas, un visa zāle ir pilna, tur nebija kur adatai nokrist visās tajās izrādēs… Tā sajūta ir fantastiska. Bet kas ir žēl, ka tā izrāde nav ierakstīta diemžēl. Jo bija tā, ka tā gāja laikam apmēram gadu, un tad vienā laikā izrādījās, ka es gaidu bērniņu un Māra Zālīte arī. Mums abām, viņai Ilze, man – Jumis, piedzima tieši tajā pašā laikā, 1985. gada pavasarī. Bet to izrādi vairs [teātra direktors Ādolfs] Šapiro neatjaunoja. Visiem bija šoks, jo nu, labi, es pāris mēnešus nevarēju būt uz skatuves, bet nākamajā sezonā to neatjaunoja diemžēl, un tā nav ierakstīta.
90. gadu beigās Latvijā sāka ieviesties arī dažādas citu valstu tradīcijas un svētki, kurus zinām arī tagad, kas ir ļoti komerciāli – Valentīna diena, Halovīni un tā tālāk. Bet 90. gados tas vēl bija tāds diezgan liels jaunums. No 1999. gada es atradu "Panorāmā" sižetu par to, kas tad ir Valentīndiena. Kas ir interesanti, ka tajā tieši folkloriste Ilga Reizniece stāsta, kāda ir Valentīndienas priekšvēsture. Bet sižeta otrajā daļā jūs paužat arī savu viedokli par to, vai šādi svētki mums ir nepieciešami. Jūs sakāt, ka nevar jau īsti neko aizliegt – katram pašam jāizvēlas, svinēt vai nē. Vienlaikus jūsu nostāja ir diezgan kareivīga pret Halovīniem, Valentīniem un Lūcijām, kas no Skandināvijas nākušas. Kā ir tagad?
Nē, es vairs nekaroju, protams, ka nē. Katrs no tiem jau atradis savu vietu vai arī nav atradis. Par Lūcijām, teiksim, vai mēs tagad par to kaut ko zinām vispār? Man liekas, ka nē, un arī par Halovīniem – nu tie, kas grib svinēt Mārtiņus, svin Mārtiņus, kam vajag Halovīnu, svin Halovīnu. Viens otru vairāk tā kā nemaisa.
Bet jūs visus šos gadus esat arī pedagoģe, strādājat ar bērniem, vai jūs redzat, ka visas šīs plastmasas lietas, plastmasas sirdis un maskas, ka tās pārņem jauno paaudzi?
Nē, par plastmasas lietām es neko nevaru teikt, man ir tā laime strādāt joprojām ar maziem bērniem, skolā es gan vairs nestrādāju, bet bērnudārzā gan. Pie tam divos.
Es ar milzīgu prieku redzu, ka bērni spēj uztvert to, ko es viņiem dodu. Varbūt mazliet mazāk, bet viņus interesē, viņiem patīk.
Vienīgā grūtība varbūt ir tāda, ka valodas ziņā mūsu mazie bērni nesaprot. Man ir jātulko puse no dziesmu vārdiem, īpaši, ja man grupiņā ir puse krievu bērniņu vai ukraiņu bērniņu, tad, protams, man vēl vairāk jātulko ir, lai bērni saprastu, par ko mēs apmēram dziedam.
Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ viņi nesaprot?
Nu bet kurš vairs zina, kas ir sudmalas? Skolā esmu prasījusi, kas ir sudmalas? Vai es klausos, ko viņi dzied – pludmale, jo to viņi saprot. Vai arī, kas ir smilšu kalniņš, – nu pludmale, protams, ne jau tas smilšu kalniņš. Tā sajēga pilnīgi... Vai dieniņ, vecākiem jau nav vairs tā jausma par tiem veciem, seniem vārdiem… Bet, ja ir labs skolotājs, tad viņam var izdoties uzburt to ainu un iedarbināt iztēli. Jo tomēr plastmasas nieciņi ir šādi, bet tā tautasdziesma paplašina bērnu iztēli. Es domāju, ka tas joprojām arī šodien ir vajadzīgs, tāpēc joprojām es mācu tās vecās dziesmiņas un rotaļas bērniem.
Tad vienu pamācību, piemēram, brauc kāda ģimene mašīnā, klausās mūsu raidījumu un kāds mazais tad prasa, kas tad ir tās sudmaliņas? Ko skolotāja Ilga var pastāstīt?
Vai, vai, nebija labs piemērs. Vajadzēja kādu citu. Proti, par sudmalām es joprojām neesmu atradusi etimoloģisko skaidrojumu, jo tas vienīgais, ko es atrodu, ka sudmalas – tas vārds ir suta, ar sutu saistīts, tvaika dzirnavas. Bet tas tā nevar būt, jo vārds sudmalas ir daudz senāks nekā tās tvaika dzirnavas. Senākās dziesmās. Tā ka tas vārds man joprojām ir mīkla. Nu skaidrs, ka tās ir dzirnavas, pie tam tiešais vārds ir brīnišķīgs – patmalas, kas pašas maļas. Tā ka par dzirnavām un par maizi mēs varam visu ko stāstīt bērniem, bet tieši tas vārds ir interesants.
