Henrieta Verhoustinska: Jūs mūzika ir tik draivīga, tik enerģiska. Ar dūdām un bungām tā allaž trāpa pakrūtē un liek iekšējo pasauli izdrebināt kā tādā labā sporta nodarbībā. Kā jūs vispār nonācāt tieši līdz šādam muzicēšanas stilam?
Kaspars Indrēvics: Mēs bijām ļoti dažādi, kad sanācām kopā. Ir militārie cilvēki, ir cilvēki, kas ņemas citās jomās, bet tas viss kopā apvieno enerģiju un veidojas pirmatnējais. Kāpēc mūzika ir draivīga, un kāpēc tā dod tādu enerģiju?
Ritms ir pats sākums, ar ritmu rodas viss, ar ritmu karavīri iet karā. Viss notiek ritmā. Ja tam klāt pievienojas dūdas, tad tas ir lieliski.
Kaspars Bārbals: Es atceros savas sajūtas, kad gāju uz pirmajiem "Auļu" mēģinājumiem. Parasti es biju laikā vai viens no pirmajiem, bet citreiz gadījās nedaudz aizkavēties, un tad, nākot uz mēģinājumu, es dzirdēju, ka tur jau kaut kas skan, kaut kas jau dūc un mana iekšējā sajūta bija, kāpēc es kavēju, man ātrāk ir jāskrien un ar lielu entuziasmu jāspēlē. Es domāju, kas tas izpaužas visos mūsu kolēģos, ar ko mēs kopā darbojamies. No mēģinājuma telpas, no pašu prieka par to, tas pārnesas tālāk gan caur ierakstiem, gan caur koncertiem.
Grupai jau ir 20 gadu! Jubilejas koncerttūri jūs uzsāksiet "Ulbrokas pērlē", turpināsiet VEF Kultūras pilī. Kas īpašs būs šajā koncerttūrē?
Kaspars Bārbals: Viena no lielākajām vērtībām, kas mums kā grupai ir, ir mūsu ierakstītie albumi – 11. Pēdējos četrus albumus mēs vairs neesam izdevuši fiziski, jo tas ir palicis finansiāli neizdevīgi mums kā mūziķiem ieguldīt kompaktdisku izdošanā, jo pārsvarā aprite mūsdienās notiek mūzikas platformās. Koncertos iecere ir nospēlēt vismaz pa vienai dziesmai no katra mūsu albuma. Tā ir viena vērtība. Otra vērtība ir: cauri šim laikam mums ir gājuši dažādi videomateriāli, un šos videomateriālus mēs rādīsim fonā tad, kad spēlēsim. Tie ies roku rokā ar mūsu lielāko vērtību, kas ir dažāda veida sadarbības ar citiem dziedātājiem, mūziķiem.
Koncertiem izveidojām tādu risinājumu, ka mēs, "Auļi", uz skatuves spēlēsim dzīvajā, mēs stāstīsim savu stāstu, rādīsim fotogrāfijas, runāsim par kādu vēstures posmu vai par konkrēto sadarbību, un mūsu viesmākslinieks būs uz ekrāna video formā;
tas ies sinhroni ar mūsu dzīvo izpildījumu. Tiem, kas tik daudz nezina par "Auļiem", būs iespēja uzzināt vairāk.
Vai tu vari pavērt priekškaru, kas tie būs par māksliniekiem, kurus šajos video redzēsim?
Kaspars Bārbals: Tas, piemēram, būs dziedātājs no Madagaskaras – Kilema, ar kuru mums bija sadarbība. Protams, būs "Tautumeitas". Neiztrūks arī mūsu "Senču balsu" viesi – mongoļu rīkles dziedātājs Batzorigs Vančigs (Batzorig Vaanchig), austriešu jodelētājs Albins Pauluss (Albin Paulus) un Kajs Sombijs (Kai Somby) no Somijas. Es tagad varbūt kaut ko piemirsu, bet lai jau paliek koncertam.
Uz "Kultūrdevas" studiju jums līdzi ir milzīgas bungas... vai arī bunga? Kā šajā gadījumā ir pareizi – vienskaitlī vai daudzskaitlī?
Kaspars Indrēvics: Tā ir bunga. Tā ir celma bunga.
Pastāsti lūdzu, kā tāda vispār var tapt?
Kaspars Indrēvics: Stāsts ir tāds, ka pats celms ir atrasts Tirzā. To atrada Rihards Valters, un ar Rihardu Vidzicki, vēl bija iesaistīts arī Mikus Čavarts, to celmu nogādāja Līgatnē, Vienkoču parkā, kur tas atradās kādu labu laiku. Tad atnācu es ar jautājumu, vai varu to novest līdz galam – celmu novest līdz bungai. Te nu tā ir.
Kā tu saprati, ka ir nepieciešama jauna bunga un kāda skaņa tai ir nepieciešama? Vai vispār šajā jomā ir iespējami eksperimenti un meklējumi?
Kaspars Indrēvics: "Auļi" ir lieliska vieta, kur eksperimentēt ar bungām. Iznācis tā, ka vairums bungu ir taisītas tieši "Auļiem". Mēs esam tie, kas ar tām bungām eksperimentējam un saprotam, kādu skaņu vajag. Es visu laiku spēlēju lielo bungu, kas veidota no melnalkšņa. Tā nav tik liela [kā jaunā celma bunga]. Ar laiku mēs sapratām, ka mums vajag kaut ko jaudīgāku, lielāku, ka paliekam vecāki un mums vajag kaut ko vairāk nest, nekā tagad ir. (Skatās uz celma bungu un smejas) Šis ir eksperiments, kas var sanākt no celma, ko tu vienkārši atrodi. Nav jau tā, ka mēs dabā redzam celmus kaut kādā noteiktā izmērā. Tie vienkārši ir tik lieli, cik ir. Šajā gadījumā man feisbukā uzreiz bija jautājums, vai mēs neesam nocirtuši dižkoku. Nē, tas nav dižkoks, bet celms kokam, kas jau bija nogāzies un uzsācis trupēšanas dzīvi. Es savā ziņā arī esmu daudz ar mežiem saistīts un
uzskatu, ka šī ir koka otrā dzīve, tu dod viņam iespēju dzīvot tālāk; tu nevis nokurini koku malkā, bet tam vēl ilgi un labi būs jādzīvo un tas priecēs daudz cilvēku.
Bungai ir nepieciešami arī citi materiāli, ne tikai koks. Celma bungai ir arī āda un virves.
Kaspars Indrēvics: Bungai vajadzēja patiešām specifiskas ādas. Ir gaļas pārstrādātāji, kas nodarbojas ar šīm lietām. Nācās braukt un izvēlēties tādu lopiņu, kas ir liela govs, kuru var izmantot bungām. Te arī uzreiz viens stāts: tu vairs nevari izvēlēties mūsdienās audzētās govis, jo tās ar kombikormu tiek barotas tik ātri, ka āda kļūst ļoti plāna un vāja, tā plīst. Tāpēc ir jāmeklē tieši viensētās audzētas gotiņas. Ja kādam ir viensētā audzēta gotiņa un ja viņš gatavojas to apēst, es labprāt dabūtu to ādu.
Kaspars Bārbals: Kad Kaspars atnāca uz "Auļiem" spēlēt (pirmajā gadā viņš vēl nebija, viņš bija armijā), mēs sākumā nezinājām, kādu uzdevumu viņam dot. Iedevām viņam spēlēt tādu mazu šķīvīti. Viņš to šķīvīti bija sadauzījis galīgi līku, jo spēlēja ļoti sirsnīgi. Tad viens no mūsu bundziniekiem Andris Buls uztaisīja pirmo lielo bungu (līdz šim), un tad Kaspars Indrēvics pienāca tai klāt un teica: "Es to spēlēšu!" Tajā mirklī bija skaidrs, ka mīlestība starp spēlētāju un instrumentu ir nodibinājusies ļoti cieša. Tagad mums ir pašiem savs meistars, kas spēj paveikt šādu lielisku darbu.
Ar Latvijas Radio "Klasika" programmu vadītāju Orestu Silabriedi runājām par klasikās mūzikas pasauli – par to, kā tā attīstās un kā to šodien uztver klausītāji. Kā ir ar etnomūziku? Vai tur svarīgākais ir saglabāt tradīcijas vai tomēr arī ir nepieciešama attīstība līdzi laika garam?
Kaspars Bārbals: Mūs darbības veids ir, ka
mēs bieži vien par pamatu ņemam tautasdziesmu un bieži vien veidojam oriģinālskaņdarbus, jo tautasdziesmu materiāls ir diezgan mazs tieši šādam izpildījuma veidam.
Kā pirms daudziem gadiem teica dūdu meistars Māris Jansons – "Auļi" pastāvēs tik ilgi, kamēr pašiem būs interesanti. Mēs meklējam visādus veidus, kā varētu savu darbību padarīt arvien interesantāku. Tāpēc attīstība, izaugsme, dažāda veida sadarbības ir vajadzīgas. Piemēram, Dziesmu svētos Mežaparkā mēs spēlējām kopā ar simfonisko orķestri un ar kopkori. Visas šīs lietas veicina viena otru un tām jomām palīdz būt daudzveidīgākām.
Jūs "Auļos" esat daudz un dažādu profesiju pārstāvji, bet vai jums visiem ir muzikālā izglītība?
Kaspars Indrēvics: Vairākumā ir tie, kuri paši ir izglītojušies. Bet es vēl gribu paturpināt iepriekš runāto par tautas mūziku. Mūzika, ko mēs radām, ir jaunā tautas mūzika. Mēs esam tie, kas to radām. Pēc kāda laikā citi par to teiks – folklora.
Bet šobrīd jūs esat laikmetīgi.
Kaspars Indrēvics: Runājot par profesijām, jā, mums ir dažādas profesijas – vieniem spēka profesijas, citiem citas, piemēram, Kaspars Bārbals ir skaņu režisors. Tas dod dažādību, ka katrs nāk no citas vides.
Kas ir tavs darbs?
Kaspars Indrēvics: Es esmu militārās jomas pārstāvis. Man pēc darba ir veselīgi izspēlēties bungas.
Kaspars Bārbals: Mums grupā ir arī komponists un bundzinieks Mārtiņš Miļevskis, kurš ir profesionāls mūziķis ar izglītību. Viņa pievienošanās "Auļiem" bija ļoti vērtīgs posms, viņš ir daudzu jauno dziesmu autors. Plašāks skats gan uz mūzikas teoriju un iespējām, gan sadarbības iespējām ir nācis klāt šajos gados.
