Henrieta Verhoustinska: Jūs katrs esat turpinājums ievērojamiem vecākiem, katrs nākat ar savām ģenētiskajām saknēm un kodiem. Vai jūs šo pārmantojamību izjūtat profesionāli un muzikāli?
Reinis Sējāns: Tā ir liela atbildība, to es izjūtu. Es ne vienmēr zinu līdz galam, vai šis ietilpīgais uzvārds, kuru es nesu, vai tas man vienmēr palīdz, mēdz droši vien arī patraucēt, jo es pieļauju, ka no manis tiek gaidīts krietni vairāk, nekā varbūt es konkrētā situācijā esmu gatavs dot vai esmu spējīgs dot. Bet esmu lepns par savu uzvārdu un to nesu ar augsti paceltu galvu. Ceru, ka šo uzvārdu es padarīšu vēl ietilpīgāku savas dzīves laikā.
Jānis Šipkēvics : Es arī esmu lepns par Reiņa uzvārdu, bet arī par savējo.
Tev tētis tomēr bija leģendāra personība Atmodas laikā un ir joprojām.
Jānis Šipkēvics: Es domāju ļoti līdzīgi kā Reinis. Ir aspekti, kuros tas ir atvēris kādas durvis, ir momenti, kad tas ir, iespējams, pievēris vai radījis skepsi. Sākotnēji man ir bijis tā, ka divkārt jāpierāda, ka es vispār esmu cienīgs pārkāpt durvju slieksni. Katrs mēs sākam no kāda punkta, kurā ir savi izaicinājumi un savas privilēģijas. Un, jā, tāpat kā Reinis, es esmu piedomājis par to, ka tas nav tikai mans uzvārds. Tas ir mana tēta uzvārds, un galu galā tas ir arī manu bērnu uzvārds. Būt par Šipkēvicu ir citādāk nekā būt Kalniņam, Liepiņam vai Bērziņam.
Arī ļoti slaveni uzvārdi.
Jānis Šipkēvics: Mums ir ļoti daudzi tādu uzvārdu nesēji valstī, un ir iespēja kaut kā arī pazust tajā. Tāpēc, protams, arī skolā, ja Šipkēvics kaut ko ir izdarījis, tad zināja, kam skriet pakaļ.
26. oktobrī, pēc nepilnas nedēļas, ir jūsu lielkoncerts "Arēnā Rīga", un koncertam dots nosaukums tāds pats kā jūsu albumam, kas iznāca šovasar – "Runā Rīga". Vai šajā koncertā skanēs dziesmas tikai no šī albuma? Vai būs tāds paplašināts repertuārs, jo albums ir 35 minūtes garš?
Jānis Šipkēvics: Jā, protams, tas būs labāko dziesmu apvienojums kopā ar jaunākajām dziesmām. Veidojot šī koncerta skaņdarbu sarakstu, mēs bijām baigi priecīgi par to, ka tik daudzas lietas mēs varam piedzīvot atkal, salīdzinoši ar mūsu pašu pirmo koncertu "Arēnā", kurš notika 2011. gadā. Mēs paši īsti neatceramies, bet tas bija milzīgs pārdzīvojums, kur katra dziesma bija pilnīgs jaunums.
Reinis Sējāns: Mēs toreiz vienkārši nospēlējām visas dziesmas, kas mums apmēram bija.
Jānis Šipkēvics: Tagad tik forši, ka tu vari izvēlēties tiešām to labāko, kas tev jau ir tavā arsenālā, plus piestartēt to jauno sajūtu, tos jaunos "Instrumentus", kas mēs esam šobrīd. Ar pieredzi, kas ir ne tikai no "Instrumentiem", bet noteikti mūsu katra pieredze, kas ir individuāla savos radošajos meklējumos mums katram.
"Runā Rīga" – tā savulaik Latvijas Radio pieteica savus raidījumus. Šajā albumā, šajās dziesmās jūs tā kā laužat to vārdu tādā ļoti neparastā veidā. Vai jūsu "Runā Rīga" ir kaut kāda konotācija ar to Latvijas Radio laiku un leģendāro uzrunu?
Reinis Sējāns: Man liekas, ka tas tiltiņš uz to sajūtu aizmetās jau krietni pēc tam, kad mēs sapratām, ka šī dziesma ir jaudīga, neparasta un varbūt neraksturīga "Instrumentiem". Pamazām tā kļuva par šī visa albuma nosaukuma nesēju un vēlāk arī par visu koncertprogrammas nosaukumu. Nupat, starp citu, bijām ciemos pie leģendārās Sandras Glāzupas.
Kuras balsi izmanto arī mākslīgais intelekts.
Reinis Sējāns: Jā, protams, ka tur vēl milzīgs darbs jāpieliek, lai tas tiešām izklausītos pēc dzīva, sirsnīga cilvēka. Bet, protams, ka Sandra šos vārdus izrunā caur savu balsi. Nu, tas ir kaut kas tāds, ka burtiski acīs sariesās asaras.
Jānis Šipkēvics: Viņa savā balsī nolasa šo dzejoli. Vispār vairāk par šo nedrīkst stāstīt, koncerta sākumā būs šim atrisinājums. Ja gribas atbildes, tad pats koncerts iesāksies ar daudzām atbildēm uz šo jautājumu – kāpēc "Runā Rīga"?
Reinis Sējāns: Tā kā tavs jautājums par to, kā ar to radio satikšanos, mēs satikāmies ar visīstāko radio balsi, ar Rīgas balsi.
Jāsaka, mani šis albums ļoti pārsteidza, tāpēc ka jūsu iepriekšējos albumos vairāk bija tas melodiskums un kruzuļotas melodijas, bet šeit bija daudz repa un deju mūzikas elementu, kas, man likās, tā diezgan jums neparasti. Vai jūs vienkārši gribējāt kaut ko citu, vai jūs briedāt līdz šai jaunai skaņai? Protams, ka tur ir dziesmas, kas atsauc arī vecos "Instrumentus" prātā.
Jānis Šipkēvics: Jā, Reini, varētu kaut ko par pusmūža krīzi.
Reinis Sējāns: Man liekas, ka tas nebija tāds apzināts gājiens. Es domāju, mēs tur esam tieši tādi, kādi mēs šobrīd esam. Atšķirībā varbūt no iepriekšējiem albumiem šo mēs taisījām ļoti nepiespiesti un varbūt neierāmējot sevi kaut kādos izdomātos konceptu būrīšos, kaut kādos sarežģījumos, mēs ļāvāmies. Mēs ik pa laikam satikāmies studijā, salikām kopā idejas. Tad mēs ar Gustavo satikāmies, uztaisījām "Nāc dejot". Pilnīgi tukšā vietā radās šī dziesma saistībā ar lielo koncertu Mežaparkā. Mēs sapratām, ka vispār dejot ir forši un tās lietas nevar izslēgt. Un tad pēkšņi, kaut kur "Runā Rīga" ar savu agresīvo...
Jānis Šipkēvics: ...modinātāju! Ceru, ka kādam tāds ir modinātājs!
Manas mīļākās dziesmas no albuma ir "Tu iekriti manī", "Perspektīva" un "Visu mūžu".
Jānis Šipkēvics: Brīnišķīgi, par "Visu mūžu" autoru, starp citu, varbūt mums jāpiemin, ka tas ir Gatis Zaķis, kas sarakstījis "Visu mūžu", un Gatis Zaķis būs arī koncerta iesildošais mākslinieks astoņos vakarā, tā kā nāciet laicīgi.
Reinis Sējāns: Starp citu, dziesmas "Perspektīva" pirmais autors, manuprāt, arī ir Gatis. Šī dziesma izveidojās no Gata maziem impulsiem.
Vai Ainārs Pastars (gaismu mākslinieks) tiešām uzburs kaut ko nebijušu jūsu koncertā?
Jānis Šipkēvics: Ainārs vienkārši ir burvis, ja kāds nav redzējis viņa darbus, kaut gan, es domāju, ka nav tādu cilvēku Latvijā, jo Ainārs veido gan visus mūsu koncertus, gan arī "Prāta vētras" koncertus. Tā kā, es domāju, ka katrs ir mazliet bijis Aināra apgaismots. Tas, kas šoreiz būs, ir kaut kas, ko ne Ainārs, ne mēs, ne arī kāds cits līdz šim nav darījis.
Reinis Sējāns: Jā, mūsu tāda kopīgā sadarbošanās vienmēr ir saistīta ar tādu dauzīšanos un spēlēšanos, un, man liekas, ka "Instrumenti" ir tāds aizraujošs spēles laukums. Arī visiem tiem cilvēkiem, kuriem vairāk ir tādas tehniskas lietas, jo mēs vienkārši gribam pamēģināt visu, kas līdz šim vēl nav pamēģināts. Tas ir mūsu lielais izaicinājums, sevi pārsteigt un citus.
Kāpēc mūziķiem ir svarīgi lielizmēra milzīgie koncerti ar pamatīgu tehnoloģiju daudzumu un visām šīm tehnoloģiskajām iespējām? Vai tā ir tā rotaļa, vai kaut kas cits, kāpēc tas ir tik būtiski? Kāpēc jums bija albuma prezentācijas koncerts Rīgas cirkā, kas ir mazāka, intīmāka vide, kāpēc ar to nav gana? Kāpēc vajag šo vērienu?
Reinis Sējāns: Es domāju, radot no savas puses, man vienkārši pašam personīgi patīk brīnīties. Man patīk brīnumi, līdz ar to man patīk, ja mani pārsteidz, bet man tikpat ļoti patīk arī pārsteigt citus. Man patīk šos brīnumus radīt, man patīk pieslēgt klāt cilvēkus, kuriem ir varēšana un spējas domāt ārpus kaut kādām normām un visa līdz šim redzētā, un kopā radīt šos brīnumus. Es domāju, cilvēks, kurš brīnās, nu, tas taču ir kaut kas tik kolosāls šajā visā mūsdienu skrējienā, kurā cilvēki pat bieži vien skatās tikai, kur kāju spert, un mēs gribam, lai cilvēki paceļ acis un paskatās mazliet plašāk. Es domāju, tas ir tas galvenais pamatojums, kāpēc reizēm mērogam ir nozīme. Tur var piedzimt iespaidīgāki brīnumi.
Jānis Šipkēvics: Jebkurā gadījumā tehnoloģija ir līdzeklis, tas ir transporta līdzeklis. Es teiktu, līdzīgi kā ir brīnišķīgi braukt ar velosipēdu un piedzīvot to, ko tu pilsētā vari ieraudzīt tādā formā, bet tu nevari nokļūt Austrālijā, jo tev ir vajadzīga lidmašīna. Lidmašīnai ir pilnīgi citi gabarīti, tā var pacelties tādos augstumos, vienkārši tā ir pilnīgi cita pieredze. Tāpat kā mums ar Reini ir pieredze veidot ļoti smalkus, intīmus koncertus arī "Instrumentiem". Mums ir bijusi tūre baznīcās vai tiešām intīmi koncerti "Artelī" kādreiz sensenos laikos, vai tāpat arī mūsu individuālajos darbos, kur Reinis strādā ar tik smalkām matērijām izrādē "Vārna". Tur ir tā kā pilnīgi citi izteiksmes līdzekļi, bet "Instrumentos" mēs esam tie divi lidmašīnas piloti, trīs kopā ar Gati, un tas ir tas kosmosa kuģis.
Reinis Sējāns: Un lidmašīnas pacelšanās un nolaišanās brīnums vēl joprojām man liekas neticams.
Jā, bet lidmašīna, tas ir ļoti dārgs transportlīdzeklis. Droši vien ļoti daudz izmaksā arī šāda koncerta organizēšana. Vai vispār finansiāli un emocionāli atmaksājas viss šis ieguldītais darbs?
Reinis Sējāns: Nauda nav problēma, nauda vienkārši nomierina.
Jānis Šipkēvics: Tā ir arī attieksme. Protams, ka tas ir satraucoši.
Reinis Sējāns: Jā, bet tieši tāpēc, ka mums ir Ainārs Pastars un brīnišķīgās kompānijas "NA" un "UBS", kurās strādā radoši cilvēki, un tā ir tā lielā atslēga. Respektīvi, naudu iztērēt nav nekāda māksla, bet izdomāt, ko mēs varam izveidot ar savu prātu resursu, tā ir tā lielā māksla. Tā ir mūsu lielā interese radīt kaut ko, ko nevar nopirkt par naudu pēc būtības. Galvenais ir forša ideja, un mēs necenšamies uzstādīt kaut kādus rekordus par to, cik kvadrātmetru liels būs mūsu ekrāns, vai cik kilometru gari mums būs vadi. Tas nav svarīgi. Mums svarīgākais ir šis brīnums. Un brīnums no sākuma iešaujas prātā, un tikai pēc tam mēs domājam, kas tur ar tām naudām.
Jānis Šipkēvics: Protams, Latvijas mērogā tas tiešām ir liels izaicinājums, un tas principā ir neproporcionāli. Droši vien tas, ko savulaik ir iesākusi "Prāta vētra", un viņi daudz mūs iedvesmojuši tajā, ka tu nedomā par to, vai tas atbilst tam mērogam, bet tu mēģini darīt kaut ko, kas vēl nav darīts. Mēs gribam uztaisīt kaut ko tādu, kas, arī no ārpuses skatoties, varētu būt intriģējošs un tāds, par ko mums visiem latviešiem būtu lepnums. Un, jā, šis gadījums ir līdzīgs.
Jūs šodien studijā izpildīsiet vienu no albuma "Runā Rīga" dziesmām "Mūsdienas". Dziesma, kā es sapratu no jūsu sociālajiem tīkliem, ir tapusi Stokholmā, tev studējot. Šī dziesma ir tāda atzīšanās mīlestībā šim laikam un šodienai, bet mēs zinām, ka šodiena nāk arī ar ne tik pozitīviem pārdzīvojumiem, plosās kari tuvāki un tālāki, bet vienlīdz briesmīgi. Un kāda ir šī koncerta misija šajā laikā, kad cilvēki ir ļoti noraizējušies, nobijušies? Viņi baidās, ka varbūt kaut kas tāds kā karš varētu nonākt arī līdz mums.
Jānis Šipkēvics: Šāds liels koncerts ietver sevī ļoti daudz. Tur ir tik daudz atšķirīgu momentu, kuros mēs priecājamies un pateicamies par to, kas mums ir. Mēs svinam, domājam un aizlūdzam par to, kas notiek, un par tiem, kas cieš un cīnās. Šobrīd kara šausmās ir arī tāds moments, kurā vēlreiz atgriežamies ar visu to skaisto, kas joprojām ir un ko neredzēt un vienkārši palaist garām būtu liela izšķērdība, ņemot vērā, ka mēs neviens nezinām, cik ilgi mēs katrs dzīvosim šajā pasaulē. Šobrīd mums ir dota iespēja redzēt, elpot, sajust un būt klātbūtnē. Kopumā visu šo koncertu gatavojot ar lielo komandu, esmu bieži pateicības pilns, ka tas vispār var notikt.
Reini, tu esi pievienojies jauno tēvu pulkam, kurā Jānis Šipkēvics jau ir kādu laiku, un esi startējis arī kā bērnu izrādes "Pelnrušķīte" komponists Mihaila Čehova teātrī. Vai šis jaunais statuss kaut ko pievieno tavam muzikālajam vēstījumam?
Reinis Sējāns: Bērnu mūzikā, starp citu, esmu bijis arī iepriekš. Bija tāds bērnu deju uzvedums "Vilkam tāda dvēselīt".
Atceros, jā.
Reinis Sējāns: Tur es rakstīju bērnu dziesmiņas. Tāpat es esmu rakstījis arī Babītes bērnu ansamblim dziesmiņas, tādā ziņā ar bērnu mūziku esmu bijis vispār šur un tur saistīts. Es domāju, protams, ka mainās skats uz pasauli radikāli. Tā ir milzīgā mīlestības deva, kas manī tiek injicēta katru mīļu brīdi, dzīvojot vienā telpā ar savu mazo mīlulīti. Es domāju, šis jautājums tiks atbildēts, iespējams, mazliet vēlāk, jo ir dažas labas dziesmiņas, kas jau ir radušās tieši saistībā ar mazās Elziņas ienākšanu šajā lielajā pasaulē.
Jānis Šipkēvics: Jā, par to, kā pēc bēbīša smaržo istaba.
Reinis Sējāns: Jā, kā pēc bēbīša smaržo telpa. Jā, šis jautājums tiks atbildēts precīzāk mazliet vēlāk, bet, protams, ka es esmu ārkārtīgi priecīgs, laimīgs cilvēks šobrīd.
Jāni, tu dzīvo pēdējā laikā tranzītā Rīga – Stokholma, varbūt izstāsti tiem skatītājiem, kas nezina, kas ir tieši tas, ko tu apgūsti Stokholmas augstskolā, un kā tas sasauksies ar tavu muzikālo darbību šeit?
Jānis Šipkēvics: Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā es apgūstu mūzikas producēšanas prasmes. Tā ir skaņas veidošana, skaņas dabas pētniecība, tā varētu teikt. Savā radošajā dzīvē kopā radot, dzīvojot un strādājot ar tādiem talantīgiem kompanjoniem kā Reinis un Gatis Zaķis, protams, es ļoti daudz esmu iemācījies, vienkārši vērojot viņus, bet es noteikti, būdams kora puika un nākot no salīdzinoši akadēmiskas vides, no mūzikas akadēmijas kora diriģēšanas fona, biju daudz mazāk pazīstams ar visu šo tehnoloģisko pusi, kas man, gadiem ritot, kļuvusi arvien interesantāka un interesantāka. Un tas bija tas, ko es jutu kā tādu deficītu savā prasmju arsenālā. Es gribēju vairāk saprast par to, kā veidojas skaņa, kā var veidot ierakstus, kā precīzāk izveidot tieši tādu skaņu ainavu, kā es iztēlojos savā prātā, un es domāju, ka šajos divos gados, kad es būšu absolvējis šo augstskolu maģistrantūrā, es jutīšos stiprāks un pārliecinātāks, kaut kādā mērā droši vien pašpietiekamāks dažādās ātrās un ne tik ātrās, lielās un mazās idejās, kuras es pats varu iesākt un novest līdz uzvarai. Varbūt es varu kādam palīdzēt to veidot, un arī domājot par to, kāda ir Latvijas mūzikas industrijas iespēja apgūt šīs zināšanas Latvijas akadēmiskajā vidē. Mūzikas akadēmija ir ļoti, ļoti spēcīgs spēlētājs visā pasaulē, bet tieši šajās jaunajās mūzikas izpausmēs, arī mūzikas producēšana ir tas laukums, kurš ļoti jāaizpilda, un tā ir varbūt arī viena daļa no tās misijas. Es gribu to atvest arī kaut kad šurp, un tāpēc man ir prieks.
Kļūt par docentu?
Jānis Šipkēvics: Nē. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija ir jau sākusi mest tiltus ar Zviedrijas Karalisko mūzikas akadēmiju, un jau drīz, novembrī, būs abu rektoru tikšanās. Man ir prieks, ka es un mana kursa biedrene Kristīne Botros, kurai arī ir Latvijas saknes, mēs kaut kādā veidā mēģinām to ugunskuru visu laiku kurināt, lai tā dzirkstele piešķiļas, un tas varbūt akadēmiski apgūstams arods.
Reini, kur tu apguvi šo arodu?
Reinis Sējāns: Es nezinu, tas ir pilnīgs kosmoss. Droši vien, ka "Pērkona" studijā Strūgu ielā tas viss sākās, un tad bija kaut kur Vecrīgā. Es atceros, mainījās tās studiju lokācijas, bet Jura Kulakova sintezators un visas šīs elektroniskās iekārtas, kas tur bija, kamēr "Pērkons" mēģināja, es tur spaidīju un uz austiņām kaut ko darbojos. Tas jau burtiski bija, sākot no sešu gadu vecuma. Pieļauju, ka tad tas sākās. Pēc tam jau pirmie datori parādījās, un tad es uzreiz metos iekšā kaut kādās pirmajās mūzikas programmiņās. No ļoti agras bērnības esmu sācis tajā visā darboties, pats ļoti daudz pētīt, klausīties un analizēt, kā tas viss darbojas. Nekādas karaliskās universitātes tur nav, atzīšos.
Jānis Šipkēvics: Es tiešām esmu vērojis Reini. Es šobrīd sekoju Džeikoba Koljēra darbībai un Reinim, es nezinu, no kurienes, bet kaut kādā kosmosā viņš to visu translē, un viņam tas sanāk super viegli. Es nezinu, vai tas ir viegli. Katrā ziņā izskatās, ka viņš visu zina, es nezinu, kā tas veidojies, bet man bija jābrauc uz akadēmiju to mācīties, Reinis to kaut kādā veidā bija uzsūcis.
Reinis Sējāns: Esmu ļoti daudz par to visu domājis. Jebkura lieta, kuru tu ļoti intensīvi savās smadzenēs procesē, tā kļūst par tavu daļu no tevis paša. Protams, pēc tam tas ir tā dabiski. It kā es pēkšņi visu zinu, bet tas ir tikai droši vien tāpēc, ka sešu gadu vecumā es jau sāku spaidīt un saprast, kā šie algoritmi darbojas, tāpēc man nav lieku jautājumu. Es vienkārši ķeros pie lietas.
Kas mūzikā ir tāds, kas nav nevienā citā no mākslām? Kāpēc cilvēki joprojām tik ļoti labprāt ļaujas mūzikai arī kā klausītāji?
Jānis Šipkēvics: Mūzikas momentānā iedarbība, es domāju, ka tas ir arī fizikāli saistīts ar to, kā skaņu frekvences uz mums iedarbojas kā uz fizikāliem ķermeņiem, kuros ir augsts ūdens procents. Tā nav nekāda filozofija, tā ir tiešām.
Reinis Sējāns: Lūk, karaliskās universitātes pirmie augļi, mēs varam baudīt, lūdzu, stāsti teoriju.
Jānis Šipkēvics: Šīs skaņu frekvences izmaina mūsu molekulāro uzbūvi, vienkārši attiecīgi mūzika vai nu mūs ceļ, vai gremdē, vai palīdz mums.
Skumt vai priecāties?
Jānis Šipkēvics: Es zinu, ka ir mūzika, kas liek man raudāt, un man vienkārši vajag izraudāties. Es zinu, ka man tā būs kā tāda iekšējā pirts, tu jutīsies vienkārši tā kā bijis pirtī un aukstā ezerā pēc tās mūzikas. Tāpat ir cita mūzika, kuru sāku mācīties, kā tā iedarbojas, kas īstenībā var būt arī tuvāka tam, kā šobrīd skan "Instrumenti". Tā, kurā ir arī daudz ritmu un daudz ķermeniskākas, fiziskas un varbūt arī seksuālas enerģijas, kas, piemēram, arī ir pētniecības lauks. Tāpēc mūzika mani nebeidz pārsteigt.
Reinis Sējāns: Es gribētu pat skaļāk teikt, ka bez mūzikas cilvēks nevar dzīvot, esmu pilnīgi par to pārliecināts. Es domāju, ka ir cilvēki, kas to vienkārši neapzinās. Varbūt viņi nekad tā neteiktu, bet es domāju, ka viņi nekad negribētu dzīvot pasaulē, kurā nav mūzikas. Viņi pat neapjauš, cik tā būtu drausmīga pasaule.
