Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pāvils Ieviņš (1926–2016), atceroties darba gadus pirmskara Latvijas Radiofonā, piemin (gan it kā ar skatu no augšas) Ķempes organisko spēju sacerēt jautrus pantiņus: "Palaikam Ķempei patika niekoties ar lētas gaumes pantiņu kalšanu, un tolaik šādi pantiņi izrādījās itin vajadzīgi. Skaņuplašu ražošanai arvien vairāk attīstītoties, deju mūzikas nozarē parasti iedziedāja skaņuplatēs jaunākos citzemju grāvējus jeb šlāgerus, kuriem steidzīgi bija vajadzīgi latviskoti teksti. Kādu laiku visos Rīgas nostūros patafoni skandināja lipīgā meldijā iedziedātu dziesmiņu ar vārdiem: "Manu mazu mērkaķīti, ū-ū-ū, nepaliec par vientulīti viens pats tu...", un reti kāds interesējās, kas ir šī latviskotā teksta autore.
Mirdza stāstīja, ka reiz, slimnīcā gulēdama, tik tikko valdījusi smieklus, kad istabā ienākusi žēlsirdīgā māsiņa, pie sevis dziedādama: Manu mazu mērkaķīti, ū– ū-ū..., pat nenojauzdama, ka teksta autore tepat guļ un klausās." (Ieviņš 2009: 41 – 42).
Bez jau minētā "Mazā mērkaķīša" Ķempes darināti vārdi ir arī dziesmām "Dejo, dejo, pagriezies!", "Šņāci, Minna!" un vēl virknei citu. Minēto dziesmu popularitāti tautā nodrošināja gan iecienīti dziedātāji, gan viegli uztveramas melodijas un asprātīgi, ar humora pieskaņu veidoti teksti. Tulkoto tekstu autores – Ķempes – vārds nekur publiski neparādījās.
Ķempei padomju laikā ir laba mīlestības lirika, bet pilnīgi nebaudāma sabiedriski tendētā dzeja. Turklāt viņa pati apzinājās, ka raksta muļķības, jo viņai bija izcila humora izjūta.
Rakstnieks Jānis Liepiņš atceras kādu negadījumu ar dzejnieci, ko viņa spējusi pārvērst jokā un nedaudz vēlāk iemiesot dzejoļu grāmatas nosaukumā: "Reiz [Ķempe] sacīja, ka esot aizkritusi kreisā auss un pasliktinājusies dzirde. Ko nu lai darot? Es mierināju, teikdams, ka tas droši vien būs auss sēra dēļ. Mudināju vairāk runāt, kustināt žokļus, jo sērs ausīs krājas tikai klusētājiem. Tad dzejniece gandrīz iekliedzās no prieka un pavēstīja, ka savu jauno dzejoļu grāmatu nodēvēšot "Es nevaru klusēt." (Liepiņš 1982: 157). Dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Es nevaru klusēt" Ķempe patiešām 1959. gadā uzrakstīja, kaut dzeja tajā tur pārsvarā tāda, ka labāk būtu turpinājusi klusēt.
Ar ilgstošu radio diktores pieredzi viņai nevarēja būt problēmu publiski uzstāties, bet tuvai paziņai Ainai Kļaviņai (1923–2014) viņa atzinusies, ka "šausmīgi baidās kāpt tribīnē, jo visu laiku liekoties, ka tūlīt nokritīs bumbierenes". (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 100).
Vizma Belševica (1931–2005) tāpat kā daudzi neatzina Ķempes sabiedrisko darbošanos un dzeju, atzinīgi vērtēja viņas mīlestības liriku, bet pāri par visu dzejnieces personības spilgtumu: "[Mirdza Ķempe] ir grūti izprotams cilvēks. Manā uztverē laba bija viņas pirmā grāmata ("Rīta vējš", 1946, kur sakopoti trīsdesmito gadu un kara laika dzejoļi). Pēc tam tā dzeja, par kuru viņai jau titulu iedeva, un viss, ko viņa tālāk darīja, manā uztverē nav nekāda dzeja. Kā cilvēks viņa bija ļoti tieša, vaļsirdīga, skaļu balsi.
Viņa ienesa dzīvību Rakstnieku savienības saietos ar savu diktores balsi, ar savu zināmu bērnišķību, tiešumu. Kad viņa nomira, pēkšņi es jutu, ka Rakstnieku savienība ir kļuvusi tāda kā pelēkāka, kā kartupeļu lauks, no kura izrauta magone." (Belševica 2002: 203)
Pēc Erika Ādamsona Mirdzas Ķempes nākamais vīrs Linards Naikovskis bija gandrīz uz pusi par viņu jaunāks un homoseksuāls, kas padomju laikiem bija kas neiedomājams. Vēl vairāk – dzejniece veltījusi Naikovskim virkni dzejoļu, kas, lai tiktu publicēti, ietverti nelielā aizplīvurojumā, bet garā gana brīvi ("To nemīli", "Tam, kas smejas", "Savādais draugs", "Tik brīvais").
Skolnieces, kurām Naikovskis kādu laiku Rīgas 6. vidusskolā mācījis angļu valodu, reiz iedrošinājušās pajautāt, kāpēc viņš apprecējis gados par sevi stipri vecāku sievu. Uz to Naikovskis atteicis: "Bet ko jūs darītu, ja jūs bildinātu Rainis?" (Kļaviņa; Kļaviņš 2008: 40)
Ķempe šai sakarā ne bez pašironijas, apspēlējot tēmu par 1957.gadā un vēlāk kosmosā palaistajiem Zemes mākslīgajiem pavadoņiem, mēgusi teikt, ka "Zeme ir veca, bet sputņiks jauns." (Kļaviņš,2023)
Ķempe brīvi pārvaldīja vismaz piecas valodas, no kurām arī tulkoja. Starp viņas tulkojumiem ir Servantesa "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots" (1956), Svifta "Lemjuela Gulivera sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām" (1959), Defo "Robinsons Krūzo" (1966) un vēl daudzi citi pasaules klasikas darbi. Starp tiem – arī angļu vēlīnā romantisma dzejnieces Kristīnas Džordžinas Roseti (1830–1894) dzeja.
Roseti dzejoļa "Vienīgā atziņa" tulkojums:
Viss niecība, ko vari ieraudzīt,
Teic Mācītājs. Un it nekas nav tavs —
Ne tas, ko saredz acs, vai sadzird auss.
Tik īsu brīdi rīta rasa spīd.
Un cilvēks zūd kā vējš, kā zāle krīt,
Ar bailēm jāvada tam mūžs ir savs.
Kur cerība, ko nāve neatraus?
Drīz paiet prieks, un viņš starp pīšļiem mīt.
Viss šodien ir tāpat kā vakardien,
Un rītdiena to pašu redzēs vien,
Zem saules jauns vairs nevar būt nekas.
Ir laika gājums mūžam nemainīgs —
No vecām saknēm vecie ērkšķi dīgs,
Rīts dzestrais nāks pēc ausmas pelēkas.
(Brīvā Zeme, 1939, Nr.246, 9.lpp.)
Vai zini?
