Grupas "The Moth Body" teatrālie priekšnesumi, mežonīgā uzdzīve un vokālista Sema draudzenes traģiskā nāve deva vielu filmai "Dogs in Space" – stāstam par Melburnas pankgrupu bohēmu. Arī Sema Sedžavkas nākamā grupa – postpanka "Beargarden" – bija gana populāra Austrālijā.
"Noslēguši līgumu ar "Virgin Records", viņi gandrīz nepārtraukti atradās koncerttūrēs (bieži vien kopā ar to pašu Maikla Hačensa "INXS")," – tā Vecrīgas kluba "Depo" profilā "Facebook" platformā raksta tā saimnieks Guntis Vanags. "Fakts, ka šāda personība bez pavadošās koncertu tūres pēkšņi izsaka vēlmi spēlēt "Depo" un vēl divas nedēļas pirms koncerta uzrodas personīgi, šķita kaut kas neticams, bet izrādās tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums – Sema tēva saknes ir Latvijā, un, viesojoties pie radiem, viņš ar lielāko prieku uzrīkos nelielu koncertu."
Arī sarunu Latvijas Radio Sems Sedžavka sāk ar ģimenes stāstu. Klāt ir arī kolēģe Lisa Gibsa (Lisa Gibbs) no grupas "The Moth Body".
"Man ir 20 gadus veca meita, kurai ļoti interesē viņas Latvijas saknes. Mans tēvs bija latvietis, kurš Otrā pasaules kara turbulencēs emigrēja uz Austrāliju. Mēs jau sen plānojām šurp atbraukt, viņa par to ir stāvā sajūsmā," stāsta mūziķis. "Un sanāca tā, ka arī Lisa ir šeit, ceļo pa Eiropu, mums abiem ir grupa "The Moth Body", domājām, būtu lieliski nospēlēt koncertu!"
Semjuela tēvs Vilis Šejavka ir uzaudzis Šēderē netālu no Daugavpils, taču vairs nekad neredzēja ne savus dzimtenē palikušos radiniekus, ne māsu Mariju, kuru padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. Semjuels, kura uzvārdu Austrālijā izrunā citādi, tēva dzimteni pirmoreiz apciemoja 2001. gadā, vēl paspēja satikt arī tanti, kura bija apmetusies latviešu ciemā Lejas Bulānā Krasnojarskas novadā.
"Esot Latvijā, es jūtos, it kā staigātu sava tēva kurpēs. Tāda īpaša garīga saite.
Tāpat kā daudzi latvieši, viņš tika ierauts karā, būdams ļoti jauns. Kā saprotu, viņš Rīgā studēja inženierzinātnes. Cik atceros no tēva nostāstiem, viņu paņēma latviešu leģionā burtiski no ielas," atklāj mūziķis.
Tēvs Semam stāstījis, ka no leģiona esot dezertējis. Lai nekristu padomju armijas gūstā, izlicies par mirušu un sniegā apsaldējis nieres, tad nonācis dīpīšu nometnēs Vācijā, no kurām 1952. gadā emigrēja uz Austrāliju.
"Divus gadus viņš strādāja meža darbu nometnē, tad saslima ar tuberkulozi, atradās soli no nāves. Sanatorijā viņš satika manu māti, kura bija medmāsa. Viņa devās uz pilsētu, lai viņam pirktu visādus dīvainus Eiropas un Baltijas ēdienus – skābos kāpostu, dažādas desiņas. Atceros, kā viņa stāstīja – skatoties, kā tēvs ēd viņas atnesto desu, – tas bija brīdis, kad viņa iemīlējās," teic Sedžavka.
Semjuels piedzima 1960. gadā. Tēvs viņam nav atklājis, ko tieši ir piedzīvojis kara laikā, bet acīmredzot tā ir bijusi ļoti traumatiska pieredze: "Lielākā daļa latviešu bērnu Melburnā sestdienu rītos devās uz latviešu skolu. Bet ne es. Jo pat tur, pēc tēva domām, varēja būt iefiltrēti krievu spiegi. Viņš teica: "Nekad, nekad nebrauc uz Latviju! Tas ir pārāk bīstami."
Es īsti neiepazinos ar latviešu kultūru, man arī neiemācīja valodu, par to man ir žēl."
Filmā "Dogs in Space", kuras režisors ir Sedžavkas kādreizējais dzīvokļa biedrs Ričards Lovenšteins, viņa latvieša saknes nav pieminētas, un pats prototips uzsver, ka šo darbu arī gluži nevarot uzskatīt par autobiogrāfisku: "Patiesībā pēc tam, kad es to pirmoreiz noskatījos, tiešā ceļā devos uz advokātu biroju, lai tiesātos. Tas gan nenotika.
Bet cilvēki joprojām atceras šo filmu, Austrālijā tā ir kulta filma, un arī mums pašiem liekas, ka agrīnā pankmūzikas ainava Melburnā bija īpaša. Bija labi būt daļai no tās!"
Pēc vētrainās jaunības Sedžavka pievērsās lugu rakstīšanai Melburnas un Sidnejas alternatīvajiem teātriem. Tomēr 2014. gadā viņš atgriezās mūzikā, nodibinot grupu "The Moth Body", ir gan tās dziesmu vārdu, gan un mūzikas autors. Viņa kolēģe Lisa Gibsa stāsta: "Sema mūzikai vienmēr ir piemitis teatrāls un vizuāls aspekts, tas nav tāds pareizs ritma rokenrols, bet gan mūzika un lirika, kas tevi aizvedīs ceļojumā. Semam patīk doties iekšā vēsturē, reliģijā, fantāzijā. "The Moth Body" vienmēr ir bijis tik interesants šo iemeslu dēļ, un te ir arī rotaļīgums."
Semjuela pirkstā ir Nameja gredzens, viņa sapnis ir uzrakstīt grāmatu par savu tēvu. Viņš saka: Latvija allaž būs manā prātā, tā mani ir veidojusi kā cilvēcisku būtni uz šīs planētas.
