Tas gan nenozīmē, ka visos koncertos simtprocentīgi skanēja tikai Bahs, tomēr programmās tika pārstāvēti gan viņa laikabiedri, gan arī daži mūsdienu autori, kuri tomēr savā daiļradē iedvesmu smēlušies no izcilā vācu komponista.
Kā mūsu Dziesmu svētki
Baha festivālam Latvijas mērogā mēs kaut kādā ziņā paralēles varam vilkt ar Dziesmu svētkiem, to intensitāti un emocionālo pacēlumu, taču mums tas viss balstās uz pašmāju amatierkolektīvu spēkiem, bet šeit lauvas tiesu dod augsta līmeņa profesionāļi, var teikt, izcilības savā jomā, kas pulcējušās vienkopus.
Festivālam pašam gan nav tik sena vēsture – tikai 25 gadi, ko nevar teikt par tā vārda nesēju Johanu Sebastiānu Bahu. Svinot viņa Korāļkantātes 300. jubileju, kas sakrīt ar Mārtiņa Lutera Dziesmu grāmatas 500. gadadienu, tika izvēlēts šī gada moto, un tas ir "Choral Total" – ar mērķi atskaņot visas 66 svētdienas dievkalpojumiem radītās Baha kantātes.
Ideja, kurā iesaistītos kori no visas pasaules, dzima jau pirms dažiem gadiem, bet pandēmija un ar to saistītie pulcēšanās un ceļošanas ierobežojumi pārcēla tās realizāciju uz vēlāku laiku. Rezultātā tikai šogad to bija iespējams īstenot, bet arī ne bez iemesla, jo tieši 1724. gadā J. S. Bahs uzsāka darba gaitas Leipcigas Toma baznīcā (Thomaskirche), un tā tapa pirmā no korāļkantātēm.
Lai atskaņotu visas kantātes, tika uzaicināti 30 kori no pieciem kontinentiem, un kopā ar profesionāliem solistiem un orķestriem dažādās Leipcigas baznīcās tās arī izskanēja. Šajā sakarā dzima arī ideja par apvienoto kori kā vienu lielu ģimeni, kuriem festivāla noslēguma dienā bija iespēja piedalīties dievkalpojumā un dziedāt Tona Kopmana vadībā.
Tas notika 12. jūnija vakarā pārpildītajā Sv. Nikolaja baznīcā, kad Tons Kopmans vadīja savu Amsterdamas Baroka kori un orķestri: publikai pirms un pēc kantātes bija ļauts korāli dziedāt līdzi. Tajā vakarā skanēja četras kantātes, atdalot tās ar uz ērģelēm spēlētām dažādu komponistu korāļprelūdijām. Vienas korāļprelūdijas autors bija Johans Gotfrīds Mītelis.
Kārtējo reizi nācās pārliecināties, kāda izcila personība ir Tons Kopmans – ar izpratni visā, ko viņš dara. Lielākoties vadot atskaņojumu no mazajām ērģelēm altāra priekšā, viņš burtiski identificējās ar Bahu un saplūda vienā reljefā ar dziedošajiem un spēlējošajiem mūziķiem. Nikolaja baznīca bija pilna līdz par otrajam balkonam, un brīžam tajā valdīja tāds kapa klusums – aiz vēlmes nepalaist kaut ko garām.
Latviešu mūziķi Leipcigā: Mūzikas valoda ir neticami spēcīga
Uz Leipcigu devusies latviešu klavesīniste, Baha kamermūzikas festivāla Rīgā izveidotāja un organizētāja Aina Kalnciema. Līdzās viņai arī kora "DeCoro" diriģenti Kristiāna un Pēteris Vaickovski, dziedātāja Zane Šmite, Elija Rudoviča un vācu tenors Tobiass Hungers.
"Mana sadarbība ar Baha festivālu Leipcigā sākās 2003. gadā, un kopš tā laika šeit parādos katru gadu. Mani jau visi šeit pazīst," stāsta Aina Kalnciema. "Ļoti daudzi no māksliniekiem bijuši arī Rīgā, manā Baha kamermūzikas festivālā, un tā ir it īpaši jauka tikšanās. Protams, visi mākslinieki vēlas spēlēt, visi grib braukt uz Rīgu, piesola ļoti skaistas programmas, taču viena no problēmām, protams, saistīta ar finansējumu."
Intas Pīrāgas ceļi Leipcigā vairākkārt krustojās arī ar Latvijas Universitātes kamerkori "DeCoro" un tā diriģentiem Kristiānu un Pēteri Vaickovskiem. Tā kā Baha festivāls 10 dienu garumā notiek divos līmeņos – profesionālajā un amatierkoru līmenī, "DeCoro" saņēma uzaicinājumu sniegt solokoncertu ar a cappella programmu koncertā "Friedensgebet" ("Lūgšana par mieru") 10. jūnijā Svētā Nikolaja baznīcā.
Ina Pīrāga: Kā jūs atradāt ceļu uz Leipcigas Baha festivālu? Kā tas viss sākās?
Kristiāna Vaickovska: Tas sākās 2018. gadā. Dziedājām Rīgas Domā ar Vitu Kalnciemu pie ērģelēm, un sakrita tā, ka koncertā bija klāt Aina Kalnciema. Un Aina Kalnciema, protams, ir ļoti svarīgs cilvēks visā šajā stāstā, jo viņai jau bija ilgstoša sadarbība ar šo festivālu. Festivāla direktors aptaujāja paziņas un draugus par amatieru koriem, kuri dzied seno mūziku, un Latvijā šādu koru nav daudz – mums tā mūzikas tradīcija ir savādāka. Taču mums bija ieraksts, ko nosūtījām uz Leipcigu: tur tos ļoti rūpīgi izvērtē. Uz Baha festivālu Leipcigā mūs uzaicināja 2020. gadā, bet, ņemot vērā pandēmijas apstākļus, iecere tika atlikta uz vēlāku laiku. Mēs šeit esam jau otro reizi. Tas mums ir ļoti, ļoti liels gods.
Šajā festivālā skan ne tikai Baha mūzika, bet arī mūsdienu komponistu darbi.
Pēteris Vaickovskis: Jā, tas ir sava veida tilts, kā senā mūzika reflektē ar mūsdienām, ar mūsu laiku aktuālo mūziku, jo Johans Sebastiāns Bahs savā laikā bija absolūts novators, tāpēc viņu neuztvēra viennozīmīgi. Patiesībā diezgan noraidoša bija attieksme pret viņa kompozīcijām. Tiesa gan, kā ērģelnieks un klavesīnists viņš bija atzīts, tur nebija divu domu, bet kompozīcijas tika uztvertas ļoti diskutabli.
Tomēr latviešu kultūrā mēs neesam ar to auguši kopā, drīzāk ar tautas dziesmām. Bet, ja mācās un koncentrējas, vai ir iespējams viegli saprast Bahu?
Pēteris Vaickovskis: Es tā domāju un vienmēr esmu fascinēts, kad redzu, kā tas attiecas uz valstīm un cilvēkiem. Te, protams, pastāv valodas barjera, bet mūzika arī ir valoda.
Un mūzikas valoda ir neticami spēcīga!
Domāju, ka ir brīnišķīgi to piedzīvot un paņemt līdzi. Vienmēr priecājos, ka varu muzicēt kopā ar cilvēkiem, kuri nav no šīs tradīcijas, kopā to piedzīvot un dalīties ar viņiem savā ceļojumā. Tā ir brīnišķīga dāvana.
Festivāla mākslinieciskais vadītājs Mihaels Mauls: Mēs cenšamies raidīt signālus dažādos virzienos, ka ir vērts klausīties Baha mūziku
Festivāla mākslinieciskais vadītājs Mihaels Mauls šajā amatā ir jau kopš 2018. gada, bet pirms tam 15 gadus darbojies Baha arhīva pētnieku komandā, sarakstījis vairākas grāmatas par Bahu, veidojis raidierakstus par Baha kantātēm, piedalījies radio raidījumos. Ļoti enerģiska, radoša un komunikabla personība, kura kaislība numur viens ir Johans Sebastiāns Bahs.
Inta Pīrāga: Vai viens no svarīgākajiem festivāla mērķiem ir piesaistīt arvien lielāku auditorijas skaitu, un cik būtiski, lai šim notikumam pievērstu gados jaunu klausītāju uzmanību?
Mihaels Mauls: Mums pats svarīgākais, lai šajos ikgadējos Baha festivālos izdotos izveidot tik daudzveidīgu programmu,
lai ikvienam Baha mūzikas cienītājam plašajā pasaulē tā liktos tik vilinoša, ka viņš apsvērtu iespēju atbraukt uz Leipcigu. Vecumam nav nozīmes.
Tomēr, jo daudznacionālāks kļūst mūsu viesu sastāvs, jo jaunāki tie ir. Piemēram, no Malaizijas, Dienvidamerikas, arī ASV, no kurienes ierodas daudz interesentu – viņi visi ir salīdzinoši jauni. Tajā pašā laikā mēs cenšamies uzrunāt arī vietējos studentus un skolēnus, kuri, iespējams, vēl nepazīst Baha mūziku, bet kuriem to vajadzētu zināt, lai saprastu, cik lieliska tā ir. Lai viņi justos lepni, ka šī mūzika, arī 300 gadu pēc komponista nāves, spēj piesaistīt ļaudis no visas pasaules. Tas taču ir fantastiski! Un es nedomāju, ka visu veidu māksla to var. Tāpēc mēs cenšamies raidīt signālus dažādos virzienos, ka ir vērts klausīties Baha mūziku. Bet mūsu auditorijas mugurkaulu, protams, veido Baha entuziasti no visas pasaules. Mēs viņus visus ļoti gaidām, katrs apmeklētājs ir vienlīdz svarīgs – tiklab tepat no Leipcigas, kā no Parīzes, Rīgas, Japānas, Austrālijas vai Dienvidamerikas.
Kā jau jūs minējāt, pasaulē eksistē ļoti daudz Baha biedrību. Vai jūs zināt precīzu skaitli, cik to ir?
Diemžēl nav viegli nosaukt precīzu Baha biedrību skaitu. Cik mēs esam pētījuši, varētu būt vairāk nekā trīssimt visā pasaulē.
Arī Baha koru ir tikpat daudz, lai gan man ir aizdomas, ka to varētu būt vēl vairāk. Daži kori ļoti aktīvi atskaņo Bahu, lai gan viņu nosaukumā nav Baha vārda. Un tad ir grūti pamanīt, vai tas ir vai nav Baha koris. Piemēram, jau 50 gadus Emanuela baznīcā Bostonā darbojas ansamblis "Emanuel Music", kas katru nedēļu tur atskaņo kādu Baha kantāti. Tātad viņi ir absolūti Baha eksperti! Arī Grācā Austrijā "Domkatorei" divreiz mēnesī iestudē Baha kantāti, un šādu atskaņojumu jau ir pie diviem simtiem. Arī viņi pilnībā pārņemti ar Bahu. Tāpēc es uzskatu, ka šis skaitlis pārsniedz trīs simtus.
Kā jūs izvēlaties festivāla māksliniekus? Vai tas notiek rokrokā ar festivāla izraudzīto moto?
Pirmkārt, domāju, kāda būs festivāla tēma. Šogad ir "Choral Total" sakarā ar Korāļkantātes 300. jubileju. Nākamais solis ir mākslinieki, kuri labi iederas šajā kontekstā: kādas ir viņu vēlmes un spējas, lai tās atbilstu manam redzējumam un tiktu realizētas. Tā faktiski top arī astoņdesmit procenti programmas. Ar pārējiem divdesmit procentiem ir tā: dabiski, ka pie manis kā festivāla intendanta vēršas daudzas aģentūras un mākslinieki, kuri saka: "Hei, mēs veidojam Baha programmu, vai varam to aizvest arī pie jums?" Dažreiz tas arī izdodas. Bet es gribu uzsvērt, ka
Baha festivāls ir īpašs ar to, ka mēs domājam par visu šo pasākumu kopumā, izejot no devīzes.
Tāpēc ideālā gadījumā mēs esam tie, kuri māksliniekiem norāda, ko mēs vēlētos dzirdēt. Pasaulē nav maz tādu festivālu, kas strādā otrādi – kas iedvesmojas no māksliniekiem un, ja patīk, ņem pretī programmas, ko viņi piedāvā. Un tad rodas moto, kas dažkārt ne pārāk pārliecina. Tāpēc es domāju – ja mēs esam festivāls, kas veltīts vienam konkrētam komponistam, tad nepieciešama cita veida pieeja festivāla organizēšanā.
Baha arhīva direktors Peters Volnijs: Dienas, kad rit Baha festivāls, ir kā vēlēšanās piepildījums
Festivāla laikā katru darbdienu pulksten 15.30 mākslinieciskais vadītājs aicināja visus interesentus uz Zilo salonu, kur sarunu ciklā "Mihaels Mauls satiek..." intervēja kādu interesantu radošo personību, kura bija iesaistījusies kādā nozīmīgā festivāla pasākumā: te tika aicināts gan operas "Apokalipse" libretists, gan solisti un filmas par Bahu režisors, arī mācītāji. Savukārt rīta pusē pulksten 10 notika priekšlasījumi par kādu aktuālu tēmu no Baha arhīva darbības sfēras, kuros piedalījās arī Baha arhīva direktors Peters Volnijs.
Inta Pīrāga: Vai festivāla koncerti arī jums ir kā putukrējums uz tortes pēc pacietīgā un nopietnā darba, kas pavadīts Baha arhīvā?
Peters Volnijs: Jā, tā patiešām var teikt, jo mēs gatavojāmies festivālam ilgi, gandrīz veselu gadu. Un tad tās desmit dienas, kad Baha festivāls rit, ir kā vēlēšanās piepildījums. Līdzīgi kā bērnam, kurš mēnešiem ilgi gaida Ziemassvētkus. Un mēs vienmēr esam priecīgi, ja mūsu idejas strādā, ja koncerti ir veiksmīgi un tajos piedalās daudz cilvēku.
Leipcigā strādājat jau trīsdesmit gadus, un jūsu specialitāte ir darbs ar manuskriptiem. Vai no partitūrām arī esat iemācījies izprast Bahu kā cilvēku, kā personību?
Jā, par Baha dzīvi ir zināms ļoti maz. Uzskatu, ka mūzika mums daudz ko pasaka par viņa personību.
Taču ir svarīgi meklēt arī citus materiālus – vēstules, rakstiskus dokumentus, kas kaut ko stāsta par viņu. Ir jādara gan viens, gan otrs, un tas ir jāapvieno.
Vai zināt, cik stundas viņš veltījis miegam? Jo tas ir gluži neticami, cik daudz viens cilvēks savā dzīves laikā ir paspējis izdarīt! Katru nedēļu komponēt kantāti, un kur tad vēl darbs ar Toma baznīcas zēniem un arī paša daudzajiem bērniem mājās?
Nē, to es nezinu, bet nedomāju, ka viņam būtu bijis daudz laika gulēt, jo viņam bija jāstrādā nepārtraukti. Vismaz pirmajos gados.
Kuri gadi Baham bijuši visražīgākie?
Produktīvākie gadi Leipcigā esot bijuši pirmie pieci, no 1723. līdz 1728. gadam. Tas ir laiks, kad tika sarakstīta lielākā daļa kantāšu un divas pasijas, kuras zinām šodien. Bahs nekad nav komponējis tik daudz kā šajos dažos gados.
Šis gads festivālam ir īpaši nozīmīgs, jo tiek atskaņotas sešdesmit sešas viņa kantātes! Kā šajā laikā ir mainījies un attīstījies Baha rokraksts? Atšķirības ir jūtamas?
Jā, un arī man tā ir šī gada Baha festivāla lielākā atziņa... Tā kā tiek atskaņotas visas kora kantātes, citiem vārdiem sakot – visi skaņdarbi, ko Bahs komponējis viena gada laikā no svētdienas līdz svētdienai, tu saproti, kā viņš vienmēr centies atrast jaunus aspektus, kā viņš pats sev arvien grūtākus un sarežģītākus uzdevumus licis. Pēkšņi viņam rodas ideja izmantot jaunu instrumentu – piemēram, šķērsflautu, tāpēc ar katru nedēļu tās partija kļūst arvien sarežģītāka.
Te var skaidri redzēt, ka šī viena gada laikā Bahs kā komponists ir ļoti attīstījies. Tā ir daļa no muzikologa darba, lai šī festivāla klausītāji arī to pamanītu.
Tāpēc festivālā tik liels akcents likts uz izglītojošo darbu?
Jā, tas ir svarīgi, jo mēs vēlamies ne tikai organizēt koncertus, kā jebkurš cits festivāls, bet mēs vēlamies stāstīt stāstus, vēlamies, lai tam būtu izglītojošs aspekts, lai cilvēki uzzinātu ko jaunu. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs kā mūzikas zinātnieki arī iesaistītos programmu veidošanā un vadīšanā. Tādēļ mums ir tik daudz lekciju un ievadvārdu.
Mendelszona mājas pārstāve Kristīna Šmidta: Bahu no Mendelszona grūti nodalīt
Latvijas Radio 3 "Klasika" pārstāvei Intai Pīrāgai un citiem žurnālistiem vizītes laikā bija iespēja iepazīties arī ar citām pilsētas ievērojamām vietām, kur arī notiek Baha festivāla koncerti. Piemēram, Mendelszona māju Goldschmidtstrasse 12, kur komponists dzīvojis no 1845. gada līdz savai nāvei 1847. gadā. Te iekārtots gan "Gewandhaus" orķestra ilggadējā diriģenta Kurta Mazura institūts, gan ekspozīcija, kas veltīta Fanijai Mendelszonei-Henzelei un, protams, arī Mendelszonu pārim Fēliksam un Sesīlijai.
Kristīna Šmidta, kura atbildīga par koncertu rīkošanu mājīgajā mūzikas salonā ik svētdienu, iejutās gides lomā, vēstot, ka muzejs šeit iekārtots 1997. gadā, bet pirms 10 gadiem ieguvis savu pašreizējo moderno izskatu ar interaktīviem eksponātiem, tajā skaitā arī iespēju digitāli izmēģināt roku orķestra diriģēšanā pie partitūras.
Inta Pīrāga: Vai laikā, kad Leipcigā notiek Baha festivāls, aug arī cilvēku interese par Mendelszonu?
Kristīna Šmidta: Jā, dabiski, jo es domāju, ka Bahu un Mendelszonu vienu no otra grūti nodalīt. Un to jūt arī apmeklētājs. Tāpēc Baha festivāla laikā ceļas arī mūsu muzeja apmeklētība, kas mūs, protams, tikai iepriecina.
Kā jums šķiet: ja Mendelszons nebūtu atklājis Bahu no jauna, vai tas būtu noticis krietni vēlāk?
Mendelszona laikā tas bija strīdīgs jautājums. Cilvēki šo mūziku bija aizmirsuši, jo notis vairāk netika izdotas tik daudzās tirāžās, un Mendelszons, tāpat kā citi tā laika mūziķi, rosināja veidot jaunus Baha darbu un senās mūzikas izdevumus. Viņš, starp citu, atbalstīja arī Hendeļa skaņdarbu izdošanu Londonā. Manuprāt, ja tajā laikā nebūtu tik intensīvi strādājuši pie senās mūzikas, daudzas zināšanas būtu zudušas. Tas, ka mēs šodien varam tik aktīvi nodarboties ar seno mūziku, it īpaši Baha mūziku – tas notiek, pateicoties apstāklim, ka tajā laikā vēl bija daudz speciālistu, kuri precīzi zināja, kā interpretēt seno mūziku. Mūsdienu komponisti parasti ļoti precīzi pieraksta, kā viņi vēlas, lai skaņdarbs tiktu atskaņots. Ļoti precīzi partitūrā tiek norādīta dinamika, arī citas interpretācijas nianses. Bet tolaik tas nebija ierasts. Viņi vienkārši zināja, kā jāspēlē. Viņi to zināja jau renesansē un zināja arī baroka laikmetā.
Šīs nianses, kas bija interpretācijas pamatā, bija saprotamas tikai speciālistiem.
Un, par laimi, viņi to nodeva tālāk. Vēlākajos izdevumos jau tas tika piefiksēts, lai arī pēcteči zinātu, kā konkrētas lietas spēlējamas. Un nu jau mēs varam daudz mierīgāk un ar lielākām zināšanām pievērsties šai mūzikai, veicot arvien vairāk pētījumu.
Roberta un Klāras Šūmaņu muzeja pārstāve Molīna Goša: Klāra bija tā, kura padarīja slavenu savu vīru
Tajā pašā dienā maršruts veda nedaudz tālāk – uz Roberta un Klāras Šūmaņu pirmo kopīgo dzīves vietu, kur viņi uzturējās tūlīt pēc apprecēšanās 1840. gadā. Muzejs iekārtots namā, kur šodien mīt mūzikas skola talantīgiem bērniem. Čalas pagalmā un instrumentu skaņas aiz sienas lieliski iederējās šajā atmosfērā, jo viegli varēja iztēloties, kā te jutās laimīgais, nupat salaulātais pāris, kuram drīz viens pēc otra arī sāka dzimt bērni. Arī šeit atrodas mūzikas salons, kurā, ērti iekārtojusies, mazā, kompaktā žurnālistu grupa klausījās muzejpedagoģes izglītības darbā Molīnas Gošas stāstījumu par to, ka šie divi raksturā tik atšķirīgie cilvēki satikušies un iedvesmojuši viens otru. Blakus telpā – karte, kurā fiksēts arī pāra koncertceļojumu maršruts, kurp viņi devās naudas pelnīšanas nolūkos, un tajā ar lieliem burtiem iezīmēts arī Mītavas un Rīgas vārds.
Inta Pīrāga: Runājot par Bahu, viņa divām sievām un bērniem, kā arī izstādi Baha muzejā, kad no aizmirstības celtas laukā arī Baha dzimtas sievietes – varbūt komponisti vīrieši nekad nebūtu spējuši apliecināt tik lielu talantu, ja viņiem blakus nebūtu stipru un ne mazāk talantīgu sieviešu?
Molīna Goša: Jā, noteikti! Vēsture to apliecina, atkal un atkal tiek atklātas jaunas sievietes, kuras bijušas precējušās ar slaveniem vīriem. Piemēram, arī Einšteinam līdzās atradās ļoti spēcīga sieviete. Pat Sokrats savulaik teicis, ka sieva devusi viņam neticami daudz iedvesmas filozofēt. Viņa noteikti bija spēcīga personība!
Žēl, ka viņu vārdi tiek aizmirsti vai ka sievietes vispār netiek pieminētas.
To var redzēt arī Klāras Vīkas sakarā – Šūmaņa dzīves laikā viņa no abiem bija daudz pazīstamāka. Tā bija tieši Klāra Vīka-Šūmane – brīnumbērns, kura kļuva par izcilu virtuozi, nevis Roberts Šūmanis. Un viņa bija tā, kura padarīja slavenu savu vīru. Šī atbildība lielā mērā gulstas uz viņas pleciem, jo viņa spēlēja Roberta skaņdarbus un tos aizvien izvēlējās savās koncerttūrēs.
Sacījāt, ka Klārai esot paticis spēlēt Bahu. Vai zināt par to kaut ko konkrētāk?
Tas tiek pieminēts dienasgrāmatās. Viņa tās sākusi rakstīt jau ļoti agri, no astoņu gadu vecuma. Tur minēti dažādi skaņdarbi. Pārsteidzoši, ka viņa bieži izvēlējusies spēlēt sarežģītus darbus, vēl nesasniegusi vajadzīgo līmeni. Pie tiem viņa strādājusi patstāvīgi, neatkarīgi no studijām pie tēva. Zinu, ka ir viena Šopena klaviersonāte, kuru viņa iemācījusies patstāvīgi. To viņa piemin savā dienasgrāmatā – ka jūtas lepna, jo iemācījusies šo sarežģīto skaņdarbu. Bet Bahu viņa spēlējusi, pateicoties tēvam. Arī Mendelszons esot priecājies, kad kopā ar māsu varējis mājās paspēlēt Bahu. Un mēs jau zinām –
ja nebūtu Mendelszona ar viņa kaislību uz Bahu, tad Bahs būtu grimis aizmirstībā. Un Klāra iet viņa pēdās un pārņem vadību.
Protams, ka vadību pārņēma tēvs – viņš noteica, kas meitai jāspēlē, un te bija gan Berliozs, gan Lists un Kaltbrenners, bet – esot bijis arī Bahs.
Festivāla laikā Leipcigas operā divus vakarus pēc kārtas tika izrādīta arī Nīderlandes Baha biedrības un "Opera2Day" mākslinieku radītā opera "Apokalipse", kuras pamatā – Baha darbu fragmenti: eklektisks iestudējums savdabīgā scēniskajā un žanriskajā stilistikā.
