Henrieta Verhoustinska: Tava galvenā aktualitāte šobrīd – 25. maijā VEF Kultūras pilī, kopā ar ilggadējo kolēģi Aivaru Hermani un Latvijas Radio bigbendu izspēlēsiet kompozīcijas no astoņdesmitajiem.
Uldis Marhilevičs: Tas ir pats "Remix" sākums, kad to dibināja Latvijas Radio, mēs arī izpildījām to funkciju, Paulam bija iecere, lai drusku modernizētu skanējumu, drusku mūsdienīgāku, tam laikam mūsdienīgāku. Kaut gan mēs nekaunamies no tiem ierakstiem, tas viss ir ļoti interesanti. Un vārds pa vārdam ar Kārli Vanagu, bigbenda vadītāju, viņiem jau ir ļoti daudzas programmas gan ar dziedātājiem, gan instrumentālu mūziku ar latviešu māksliniekiem, nolēmām – kāpēc gan ne? Tā sakrita, ka izvēlējamies tieši instrumentālo mūziku, kaut gan nav izslēgts, ka nākotnē varētu būt arī dziesmu programma. Tā mēs sākām darboties.
Tas ir no albumiem "Naktsmājas" un "Uz veselību"?
Jā, apkopoti. Man liekas, tur ir pāris instrumentālie darbi, kas nav pat albumos, kas ir no pašiem, pašiem pirmsākumiem, 1985. gada beigas, 86. gada sākums.
Kurš no jums izvēlējās, kurus skaņdarbus atskaņot šajā koncertā?
Kopā; mēs gājām cauri, lai būtu kaut minimāla dramaturģija, lai nebūtu tikai lēnie daudz vai tikai ātrie.
Saprotu, ka tas būs džeza stilā?
Kā tev teikt… Tas viss ir dzimis, varētu teikt, džezroka stilā.
Mēs ar Aivaru esam tā paaudze, kas ar mūziku sāka nodarboties septiņdesmitajos gados, kad pasaules mūzikas zelta vilnis bija ļoti krāšņs un tas viss bija jauns, pirmoreiz.
Vai tas bija roks, slavenais "Led Zeppelin", "Deep Purple" utt., nākamais atzars bija simforoks Riks Veikmans, Kīts Emmersons, Džetro Tāls utt. Un trešais atzars bija, taisni no džeza nākot, ar roku savienojums, kas tā arī saucās – džezroks. Visi viņi man tuvi, bet šis, sākot darbu radio, tieši tur sāka izpausties – bigbends un visa Gunāra Rozenberga ēra ar slavenajiem viņa kolēģiem Birkānu, Raubiško utt. Tas bija impulss, kad pavērās arī tieksmes un vēlmes rakstīt tādus darbus.
Šos darbu bigbendam ir aranžējis bigbenda pianists Viktors Ritovs. Kā noritēja darbs mēģinājumos, pie aranžijām?
Vispār viņam bija grūts uzdevums, jo tie instrumentālie skaņdarbi jau ir nobeigtā formā, tur jau skan pūtēji, tie nav tikai elektroniski skaņdarbi. Viņam vienkārši vajadzēja atrast tādu labu piegājienu, lai tas būtu kuplāk, krāšņāk.
Vairāk mūziķiem.
Jā, jo tas pats pamats, tas katra darba raksturs, – mums vajadzēja viņu saglabāt tomēr. Tur ir skaņdarbs ar nosaukumu "Pilsēta", urbanizēta pilsēta, tad atkal ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tas džeziskums pats par sevi tur skan vairāk.
Domājot par džezu un cik daudz ko var ar džezā aranžēt, pateikt, – vai piekrīti Rūtai Dūdumai, ka tautas dziesma un latviskais kods ir tas, ar ko mēs atšķiramies, ar ko mēs varam iet pasaulē?
Tā ir neizsmeļamā zelta krātuve, kas mums vēl [būs] gadsimtiem uz priekšu, iespēja ņemt materiālu, to kodolu.
Atceros – arī agrāk visādos rokfestivālos bija iezīme, ka bija obligātā tautas dziesma un tad katrs mākslinieks varēja parādīt, kas tad īsti radošums ir, labā nozīmē.
Un džezam tas ir tik ļoti piemērots! Tas ir nebeidzams process, tas ir ļoti labi.
Šobrīd, kad Krievija ir agresīvi iebrukusi Ukrainā, mēs, šeit Latvijā, intensīvāk un skaidrāk kā jebkad mēģinām apzināties savu latvisko identitāti un sevi kā neatkarīgu, lepnu tautu. Kā tu kā mākslinieks jūties šajā situācijā, vai tā kaut ko ir izmainījusi arī tavā mūzikā?
Vispār tas pēdējais periods ir bijis tāds… Nu, pirmo reizi mūžā. Es kā pensionārs pirms tam nebiju to tā izjutis. Tas ievadiņš bija mums visiem it kā ļoti traģisks – pandēmija, bet, salīdzinot ar nākošajiem notikumiem, tas vispār ir sīkums. Tas posms, man personiski – es zinu, ka citiem tā nav, mākslinieki tai laikā pat ir daudz ko sastrādājuši, – man bija kaut kāds, nezinu, sauksim viņu par gavēni.
Pandēmijas laikā?
Pandēmijas un tūlīt pēc tam. Es laikam esmu pārāk emocionāls, varbūt daudziem tā ir. Man kaut kas... ne aizvērās, es sevi iekšēji centos stiprināt, jo visi tie notikumi, tas ir ļoti nopietni, bet izmainījās skats, tas skats palika vienkāršāks uz dzīvi, jo pacēlās lietas no mūžu mūžiem uz augšu – tu saproti: tev jāizvēlas, kas ir labais, kas ir sliktais un kā uz to reaģēt. Tas ir vissvarīgākais. Kā ir rakstīts: Dievs dod spēku, lai mēs varam mainīt to, ko mēs varam, un ko ne, par to lūgties. Es domāju, es ceru, ka viss tas kopums, tā attieksme nāks pēc kaut kāda brīža manā radošā darbībā, jo man personīgi ir tāds moments, kad es patiešām gribu atkal rakstīt, rakstīt kaut ko kreptīgāku. Jābūt tādiem viļņiem dzīvē.
Par viļņiem runājot, arī ļoti aktuāli: nesen vadīju tādu diskusiju par to, kas šobrīd būtu jāiesāk ar krievu struktūru, ar kuru Latvija pēdējās desmitgadēs ir ļoti saradusi, gan mūzikā, gan literatūrā, gan teātrī. Vai šobrīd, tavuprāt, būtu jāiepauzē ar krievu kultūras translāciju?
Domāju, ka tādi zīmīgākie darbi, kas uzreiz norāda uz to krievu nācijas varenību un spēku… es teiktu, ka jāiepauzē. Vienkārši, mierīgi jāiepauzē, tas nenozīmē, ka mēs kaut ko noliekam aizslēgtā lādē. Jo es pats, ko es slēpšu, ik pa laikam uzlieku Rahmaņinova Otro [klavier]koncertu un mani tas ceļ spārnos. Bet tas jau ir pavisam cits laiks, kad viņi to radīja. Varbūt viņi to radīja tādās pašas sāpēs kā kāds tagadējās krievu kultūras darbonis gribētu kaut ko darīt, varbūt pat ārzemēs kaut ko rada. Tā ir tāda, varētu teikt, ļoti smalka, trausla robeža, lai mēs neiebrauktu no viena grāvja otrā.
Tev ir ļoti skaists kopdarbs ar Rīgas Krievu teātri "1900. Leģenda par pianistu", kopā ar Maksimu Buselu, pēc Bariko stāsta. Tur tu vairāk nekā pusotru stundu esi pianists.
Stundu četrdesmit piecas.
Tas ir diezgan izaicinošs projekts šajā ziņā.
Varbūt esmu teicis intervijās, tā ir milzīga Dieva dāvana, manos gados saņemt šo uzdevumu veikt to izrādes darbu. Zvaigznes sakrita, tas ir garš stāsts, negribu pārāk uz to akcentēt, bet tur es izpaužos, tas ir mans, tā ir mana būtība spēlēt klavieres. To es tagad varu atļauties, un man ir jāgatavojas. Daudzi cilvēki man prasa: o, tu spēlē klavieres? Nu, jā, es jau visu laiku spēlēju! Tas ir savādāk, ja kaut kur, pieņemsim "Liepājas brāļos" vai kādā bendā, vai vēl kur, tur ir atsevišķa funkcija pianistam. Šeit mēs esam divi kā uz delnas, ir jābūt sagatavotam, lai to darbu veiktu. Bet tas ir patiešām ļoti skaists stāsts, ne velti ir Holivudas filma ar Timu Rotu. Visi tie meistari, kas šo izrādi veido, režisors Sergejs Golomazovs un scenogrāfs Nikolajs Simonovs, tie visi ir tādi top, top.. Nu jā, tie ir krievu mākslas pārstāvji, bet tas bija jau 2018. gada sākumā.
Sergejs Golomazovs ir Rīgas Krievu teātra galvenais režisors un šobrīd strādā citviet, tikai ne Krievijā. Ja tev būt sevi jāraksturo kā mūziķi, kas tev tomēr ir pirmais? Tu teici nupat, klavieres ir tava būtība. Pianists, komponists, muzikālo grupu dalībnieks, solists, kas tu esi?
(Smejas) Kas es esmu? Skatuves mākslinieks. (Abi smejas) Protams, pa periodiem. Kad es nācu tagad uz studiju, visas brūnās flīzītes, viss tas [tik pazīstams]… Mēs taču te pavadījām ļoti ilgus gadus! Te bija Jarānšovs, "Imanta–Babīte", kas man ļoti patika. Man pat ir žēl, citi, kā saka, urbj vienu lietu un ļoti labi, kā Šerloks Holms, viņš nezināja, kas ir slaveni komponisti. Man patīk viss. Man patīk skatuve, man patīk daba, daudz kas man patīk. Bet varbūt tas ir labi, tas viens otru papildina.
Tu sev neuzliec tādas zīmītes, kas tu esi? Ļauj būt sev būt tam, kas tu vēlies būt.
Es tikai pirms pāris gadiem tā iedomājos, kas varu vienu tādu darbu rakstīt, neteikšu ko, bet es tā iedomājos, un tad sapratu – tā nevajag, vajag labāk ļauties plūdumam. Tas ir visjaukākais.
Saki, lūdzu, Uldi, tev vasaras vienmēr ir bijušas piepildītas. Pirmspandēmijas laikā "Zaļais stars" Pāvilostā, vēl dažādi pasākumi. Kas šovasar gaidāms?
Šovasar viss tas pats. Nezinu, kā Latvija, tāda maza valstiņa, var panest tik lielu pasākumu klāstu. Ir arī sakarā ar Dziesmu svētkiem, zēnu koru ikgadējais salidojums…
Un tev taču ir cikls "Gaismas atgriešanās"!
Ir, jā. Man vakar bija tikšanās un koncerts Ventspilī, ļoti skaists. Tur pie četri simt dziedātāji, pēc tam nāca skolotājas klāt: jā, mēs arī šo dziedājām. Un es tā domāju, kā tas ir? Man liekas, ka tiem bērniem jābūt visu laiku vienādiem, bet nē, tas ir pirms divdesmit gadiem, šogad ir jubilejas gads. Un Cēsīs būs lielais Latvijas zēnu koru salidojums. Tālāk iet visas koncertu lietas, Zigmaram ar Māru ir "Lāčplēsis" Lielvārdē un… Nav kalendārs [līdzi] (smejas).
Dziesmu svētku apmeklējums ir tavā kalendārā?
Apmeklējums ir, jā. Bet vēl ir moments, man ar Ditu Lūriņu jāgatavo tālāk Broņislavas Martuževas programma, ko mēs iesākām Ziemassvētku laikā ar dažām dziesmām. To mēs gribam papildināt, jo nākamgad ir Martuževas simtgade. Tā kā man ar Ditu sadarbība.
Liela daļa tavas dzīves ir saistīta ar Liepāju, un daudzu acīs, lai arī tu pēdējos gados biežāk mīti Pāvilostā, tomēr esi liepājnieks un apvienības "Liepājas brāļi" dalībnieks; kad jūs atkal sanāksiet kopā?
Tas ir pilnīgi neparedzami. Ivo Fomins visu laiku atzīmē to savu trīsdesmitgadi uz skatuves un Igo savu sešdesmitgadi; nekas, viņi beigs savus svētkus, tad mēs varbūt kaut ko [darīsim]. Liepāja taču būs milzīga galvaspilsēta.
2027. gadā Eiropas Kultūras galvaspilsēta. Pēc diviem gadiem Liepājai ir 400 gadi. Tu esi vairāku mūziklu autors – "Klondaika", "Tobāgo!", "Pārdotie smiekli", "Priekules Ikars". Kādu laiciņu pirms tevis šeit sēdējā Raimonds Pauls, kurš atzinās, ka domā kopā ar Peteru uzrakstīt jaunu mūziklu par laupītāju Lipu Tulianu. Vai tev ir kas padomā mūziklu žanrā?
Jā, ir pāris tēmas ļoti interesantas, bet, nezinu, kaut kā ar tiem mūzikliem mums pēdējos gados režisori nedraudzējas, mākslinieciskie vadītāji ir ļoti atturīgi. Varbūt tas ir tāds pārejas periods, sociālā vide ir mainījusies. Es par to esmu domājis, jo jābūt tēmai arī, kas ir šodien svarīga, vai arī ņemt kādu vēsturisku stāstu, romānu dramatizēt...
Kas tas būtu?
Ir viens likteņstāsts par latviešu tautu, ļoti interesants. Par Liepājas Karostu. Bet nu tā mēs varam sapņot. Es ceru. Tas savā ziņā ir viens no tuvākajiem žanriem manām izpausmēm, man ļoti patīk teātris un aktieru izpildījums, tas, ko sauc par dziedošajiem aktierim. Ļoti patīkami, ka Nacionālais teātris ir izvēlējies tādus eksperimentus [domāta izrāde "La Kritusī"]. Aktieri ir skaisti dziedātāji. Bet man tuvāks ir, kur dziedājums savijas ar rečitatīvu, kur ir spēks tai teātrī. Mēs varam iet uz operu vai uz koncertiem un citur dziedāšanu klausīties. Aktieriem spēks ir viņu runā.
