Par orķestra tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, kā arī par iemesliem, kas mudina dažādu profesiju cilvēkus muzicēt amatierorķestros, kas ir tik ļoti populāri tieši Vācijā, intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" stāsta orķestra diriģents Volfgangs Bērends, kā arī vijolnieki Sabīne Vīlande un Kristofs Flīge, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs.
Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Otto ielā Berlīnes Moabita rajonā. Kopš 1983. gada dažādas profesijas pārstāvoši mūzikas entuziasti simfoniskā orķestra sastāvā profesionāla diriģenta vadībā iestudē klasiskus, romantiskus un modernus skaņdarbus.
"Jau 40 gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!"
Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri.
Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?"
Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!"
Kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi.
Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!"
Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informācijas tehnoloģiju speciālisti, arī friziere.
"Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to."
Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!"
Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums.
Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..."
Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu,
un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene!
Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". "
Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt.
Pēterim atklāju, ka dosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams!
Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija."
Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents.
Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...
"Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."
